96. Ko nozīmē “gumna atkritumi un vīna darītava” darbā

Dzirdēts Sukots svētku priekšvakarā , 1942, Sukot laikā, Jeruzaleme

“Gumna” nozīmē vīrišķās puses spriedumus ‘dhura,’ un šī īpašība “un viņa paslēpās un neapgānijās”. Un viņš jūt, ka ir “gumna” ‘goren’ īpašība, tas ir, svešais ‘ger’ [tāds, kas nav pievērsies] darbā.

“Vīna darītava” – tas ir sievišķās puses spriedums ‘nukva’ un tā ir īpašība “un viņa paslēpās un apgānījās”, jo taču “vīna darītava” ‘jekev’ – tā ir spraugas īpašība ‘nekev’.

Un ir diva veida Sukots (“būdiņas”): (1) Mākoņu godība, (2) gumna atkritumi un vīna darītava.

“Mākonis” – tā ir apslēptības īpašība: kad cilvēks jūt, ka slēpšanās sniedzas līdz svētumam. Un ja cilvēks pārvar “mākoni”, tas ir, slēpšanos, kuru sajūt, tad pateicoties tam viņš ir nopelnījis īpašību “mākoņu godība”. Un to sauc par īpašību “Man de-ima”, kura ir spēkā seši tūkstoši gadu. Un tā ir īpašība “noslēpums” ‘sod’, kas vēl nav kļuvusi par dabu, kas saukta kā “vienkāršā izpratne” ‘pšat’.

Savukārt “gumna atkritumi un vīna darītava” tiek saukta par īpašību “vienkāršā izpratne” un dabu, kas ir “Man de-malhut”īpašība, ko izlabo tieši ticība, sauktu par atmoda no apakšas.

Bet “Man de-ima” – nozīmē admoda no augšas, kas neatrodas dabas īpašībā. Citiem vārdiem, no dabas - kad cilvēks nav spējīgs pieņemt augstāko labumu – viņš nesaņem nekādu ietekmi. Tajā pašā laikā no atmodas puses no augšas, kas atrodas augstāk par dabu, gaisma, patiesībā, tiek nodota zemākajiem, kas nozīmē: Es, Radītājs, “dzīvo ar viņiem viņu nešķīstībā”. Kā teikts grāmatā Zoar: “Un lai arī viņš grēkojis,… it kā nebūtu vispār grēkojis”.

Bet pie atmodas no apakšas, gaisma netiek nodota, kā tikai, kad cilvēks ir gatavs no dabas, tas ir, no savas puses un to sauc par “Man de-nukva”, tas ir, viņš var laboties pateicoties ticībai. Un to sauc par “no savas puses”, kas ir septītās tūkstošgades īpašība, sauktu par “bet vienā tiks iznīcināts”. Tas ir, “nav viņai nekā sava”, tas ir, viņai ir malhut īpašība.

Bet kad to izlabo, tiek nopelnīta desmitā tūkstošgade, tas ir, īpašība Gar. Un tāda dvēsele ir vienā [cilvēkā] no desmit paaudzēm. Tajā pašā laikā pastāv īpašība septītā tūkstošgade attiecībā uz seši tūkstoši gadu, sauktu par “privāto”, jo privātais un kopīgais vienmēr ir vienādi. Taču tā [īpašība] – “Man de-ima”, sauktu par “mākoņu godību”.

Savukārt darba noslēguma mērķis ir īpašība “vienkārša sapratne” un daba, jo šajā darbā viņam vairs nav iespēju nokrist zemāk, jo viņš jau guļ zemē. Un tas ir tāpēc, ka netiecas pēc gadlut, tā kā viņam tas vienmēr ir kā jauns.

Tas ir, viņš vienmēr strādā tā it kā būtu tikko sācis strādāt. Un strādāja viņš īpašībā pieņemt slogu augstāk par malhut, augstāk par zināšanām. Un pamats, uz kura viņš izveidojis savu darbu, bija pašā zemākā veidā. Un absolūti viss [pamats] bija augstāk par zināšanām. Jo taču tikai patiess muļķis var būt tik niecīgi zems, lai strādātu vispār bez jebkāda pamata, uz kura varētu operēt ar savu ticību, vispār bez jebkāda atbalsta.

Kā arī, viņš pieņem darbu ar lielu prieku – it kā viņam būtu zināšanas un patiesa vīzija, uz kuras var operēt ar noteiktību ticībā. Un tieši tajā pašā mērā augstāk par zināšanām – tajā pašā mēra, tā it kā viņam būtu zināšanas. Tādēļ, ja viņš pastāvīgi virzās pa šo ceļu, viņš nekad nevarēs nokrist, bet gan tieši pretēji – vienmēr spēs būt priekā no tā, ka viņš tic, ka kalpo varenam Ķēniņam.

Un tādēļ ir teikts: “Vienu jēru gatavo no rīta, bet otru jēru gatavo pievakares laikā”, “kā rīta maizes dāvanu un tā iedzeršanu”. Tas nozīmē, ka tas pats prieks, kas viņam bija, kad atnesa upuri, kad bija rīts – un par rītu sauc gaismu, tas ir, Toras gaisma spīdēja viņam ar absolūtu apgaismību, - ar to pašu prieku viņš gatavoja savu upuri, tas ir, savu darbu, - pat ja viņam bija vakara stāvoklis.

Tas ir, pat ja viņam nebija nekādas skaidrības Torā un darbā, tāpat viņš darītu visu priekā – tā kā viņš dara [darbu] augstāk par zināšanām. Tādēļ viņš nevar izmērīt no kāda stāvokļa ir lielāks gandarījums Radītājam.

Un tajā ir jēga, ko rabīns Šimon Ben Manasia teicis [likumos] “izrietot no darbības ‘homer’”. “Darbība” saukta – bez zināšanām un prāta. “Auss, kas dzirdējusi Sinaja kalnā: Nezodz”. Tas ir, neko priekš sevis nesaņemt, bet pieņemt uz sevi slogu augstāk par malhut bez jebkāda gadlut, tas ir, visu – augstāk par zināšanām. Un aizgāja, un nozaga kādu spīdumu priekš sevis. Tas ir, saka, ka tagad es jau varu būt Radītāja strādnieks, tā kā man jau ir zināšanas un prāts darbā, “un es jau saprotu, ka ir lietderīgi būt par Radītāja strādnieku un tagad es jau nealkstu īpašībā ticība augstāka par zināšanām”.

Un tāpēc teikts: “Un pārdeva viņu tiesa [verdzībā]”. Kur ar “tiesa” tiek domāts cilvēka prāts un zināšanas, kas tiesā cilvēka darbības: ir vērts tās veikt vai nav.

Savukārt “pārdeva viņu” – tas ir, kļuva viņš par svešinieku Radītāja darbā. Jo taču, tad atnāk prāts un uzdod viņam zināmo jautājumu: “Kas tas par darbu?” Un viņš rīkojas tikai no zādzības puses, no tādas puses, ka viņš jau saņēmis kādu atbalstu priekš ticības īpašības. Tāpēc viņš parādās un ar saviem jautājumiem vēlas atcelt šo atbalstu.. Tajā pašā laikā tas ir tikai uz “seši”, tas ir, “viņu pārdeva uz sešiem gadiem”, kas nozīmē vīrieša puses tiesa ‘de-dhura’.

“Bet ja teiks…: Mīlu savu kungu, manu sievu un manus dēlus, neiešu brīvībā”, tas ir, viņš nevēlas iziet brīvībā bez baušļiem, tad izlabošana atrodas “un viņa kungs viņu atvedīs”, tas ir, visas Zemes Kungs. “Pie durvīm vai durvju ailes”, tas ir, bloķēt viņam iespēju pieņemt augstāko malhut. “Un caurdurt”, tas ir, viņam izdur caurumu ausī. Tas nozīmē viņam izdur vēl vienu caurumu, lai viņš varētu dzirdēt vēlreiz to, ko dzirdējis Sinaja kalnā: “Nezodz”. “Un kalpos viņam mūžīgi” – tas ir, tad viņš kļūst par Radītāja strādnieku pa īstam.

Būda 'sukot’ – tā ir pagaidu mītne, tas ir, tas, kurš jau ir izpelnījies pastāvīgu mītni, un viņam vairs nav ko darīt, kā teikts augstāk šajā sakarā “pirmo pēc grēku skaita”, ka tad ieteikums ir – aiziet uz pagaidu mītni. Kā tas bija tad, kad viņš gāja pa ceļu, kas ved uz Radītāja māju, līdz tam, kad nonāca pie pastāvīgās mītnes. Un tad kārtējo reizi viņam bija nepieciešamība ienākt Radītāja zālē. Un viņam bija viesi ‘ušpizin’, tas ir, kad viņa darbs bija īpašībā “īslaicīgs viesis”.

Bet tagad viņš var būt priekā no darba, kuru jau ir nogājis – jo taču tad viņš pastāvīgi pateicās un cildināja Radītāju par to, ka Radītājs kārtējo reizi pietuvināja viņu – un no tā viņam bija prieks. Prieks, kas viņam bija toreiz – viņš var piesaistīt tagad, Sukota laikā. Un uz to norāda – pagaidu mītne. Tādēļ teikts: “Izej no pastāvīgās mītnes un apmeties pagaidu mītnē”.

“Ne apskaidrība svarīga, bet rīcība”. Tas ir, kā teikts augstāk, par rīcību tiek saukts: “No rīcības izrietot”. Jo taču rabīns Šimon Ben Manasia skaidrojis “no rīcības izrietot” – ka svarīgākais ir rīcība, bet prāts ir tikai atspulgs.

Bet tajā pašā laikā rīcība tiek saukta par dzīvnieka īpašību, bet prāts tiek saukts par runājošā īpašību. Lieta tāda, ka ja pastāv pilnība attiecībā uz rīcību, tad rīcība ir tik varena, ka tā atnes Toras prātu. Bet Toras prāts tiek saukts par runājošā īpašību.