102. Un ņemiet sev augli koka brīnišķīgā
Dzirdēts Sukkotā
[Svēto rakstu] pantos [rakstīts]: “Un ņemiet sev … augli no koka brīnišķīgā”, tas ir, pravieša īpašību, kas tiek saukts par “auglīgo koku”, un te arī visa atšķirība starp svētumu un Sitra Ahru – ka “cits dievstiks izlaists un nenesīs augļus”. Turpretī, pravietis tiek saukts par “krāšņo” ‘a-dar’, tā kā viņš dos augļus, kurš “dzīvo” ‘dar’ uz viņa koka gadu no gada. Tādēļ par Jozefu ir teikts: “Viņš nodrošina ar barību visas tautas uz zemes”, tas ir, viņš baro tos ar tiem augļiem, kas bija viņam. Bet viņiem augļu nebija. Un tādēļ katrs sajuta viņa stāvokli – vai viņš nāk no labās puses vai tieši otrādi.
Un tajā ir vārdu jēga: “Un Jozefs uzturēja… ar maizi pēc bērnu skaita”. “Bērnu” ‘taf’ tiek saukta īpašība Gar, kā teikts: “Un būs viņi pieres pārsējs ‘totafot’ starp tavām acīm”, un tas ir galvenais tefilin. Un tādēļ Jozefs tiek saukts par “vecuma dēlu”, “vieduma dēlu”. Un tajā ir jēga vārdiem: “Lai uzturētu dzīvi ‘mihja’ Viņš sūtījis mani ”, kas nozīmē “moah haja”, kas ir GAR īpašība.
Un tajā ir vārda jēga: “Bet es [tas ir Jakovs] devu tev vienu daļu ‘šhem’ virs brāļiem taviem, ko ņēmu no emoreica rokām ar zobenu manu un manu loku” (lai dēli viņa [ tas ir Jozefa] paņemtu divas daļas. Bet “šhem” apzīmē daļu – tā to skaidro Raši). Tas ir, caur saviem dēliem, bet par dēliem tiek saukti augļi. Un to deva viņš Jozefam.
Un tāpēc rakstīts par Šaule: “ par galvas tiesu augstāks par visu tautu”. Un tajā ir vārdu jēga: “tev ir [dārgs] apģērbs, tev būt par galvu”. Kā teikts: “Bērni – kādēļ tie nāk[mācīties]? Lai dotu atalgojumu tiem, kas tos atveda”. Un [talmud] jautā, kādēļ viņiem vajadzīga gudrība, jo taču “ne runāšana svarīga, bet gan darbība”. Un atbildēja: lai sniegtu atalgojumu tiem, kas atveda viņus, jo gudrība noved pie rīcības.
Jēga konfliktam starp Šaulem un Dāvidu bija tajā, ka Šauljam nebija nekādu trūkumu, tādēļ viņš valdīja gadu un nebija nepieciešams pagarināt viņa valdīšanu, tādēļ, ka viņš pabeidza visu īsā termiņā. Turpretī Dāvidam bija jāvalda četrdesmit gadus. Dāvids bija no Judas cilts, kurš bija Lei dēls, no apslēptās pasaules. Savukārt Šauls bija no Binjamina [cilts], Raheli dēls, no atklātās pasaules. Tādēļ viņš bija pretējs Dāvidam. Tādēļ Dāvids teica: “Mierā esmu”, tas ir es sasniedzu priekš visiem un es mīlu visus, “bet līdz ko runāju, viņi - uz karu”.
Tāpat ar Avišalom, kas bija pretējs Dāvidam. Un tā ir grēka Jeroboam ben Navata jēga, kuru Radītājs satvēra aiz kleitas un teica viņam: “Es un tu, un ben Išai [tas ir Dāvids] pastaigāsimies Ēdenas dārzā”. Un jautāja Viņam: “Kas ies pirmais?” Un teica viņam Radītājs: “Ben Išai būs pirmais”. Un tad viņš atbildēja: “Negribu”.
Lieta tāda, ka pakāpienu kārtība ir tāda, ka vispirms iet apslēptā pasaule, bet pēc tam atklātā pasaule. Un tas tiek saukts: “Un ir man viss”, “Man ir daudz”. Jo “daudz” – tā ir GAR īpašība, bet “viss” – tā ir Vak īpašība. Un tajā ir skaidrojums vārdiem: “Kā gan pakāpsies Jakovs, jo viņš taču ir mazs”. Un tādēļ Jakovs paņēma no viņa pirmdzimtību, jo tad viņam bija “viss”, tā kā viņam bija arī GAR īpašība. Un tas nonāca pie viņa pateicoties Jozefam, īpašībā: “Un apgādāja Jozefs”.
Un to sauc: “ka iesnīstā Leja”, jo no viņas ceļas viss naids un visi strīdi, kādi ir gudrajiem. Un te arī notiek strīds starp Šamaem un Gillelem. Bet nākotnē divi bari kļūs par vienu, tas ir, Jozefa bars un Jūda bars. Un tādeļ Jūda teica Jozefam: “Ļauj, mans kungs”, jo tad notika Jūdas un Jozefa apvienošanās. Tomēr Jehudam ir jābūt galvenajam.
Un to sauc, ka varenais Ari bija Mašiahom ben Jozefs. Tādēļ viņš varēja atklāt tik daudz gudrību, jo viņam bija atļauja no atklātās pasaules. Bet strīds notiek no: “Un dēli spaidījās viņas klēpī”, jo Jesavam bija tās dārgas drānas, kādas bija Rivkai.