121. Viņa līdzinās tirdzniecības kuģiem
Dzirdēts
Pantā: “Viņa līdzinās tirdzniecības kuģiem, viņa nes savu maizi no tālienes” - kad cilvēks pieprasa un uzstāj, ka “viņš viss ir mans”, t.i. lai visas vēlmes būtu pilnībā veltītas Radītājam, Sitra Ahra pamostas pret viņu un arī apgalvo: " viņš viss ir mans."
Un tad notiek tirdzniecība. Tirdzniecība ir tad, kad cilvēks vēlas iegādāties kaut kādu preci, un pircējs un pārdevējs apspriež tās vērtību. T.i. visi apgalvo, ka viņam ir taisnība. Un te ķermenis skatās, kurā ir vērts ieklausīties: saņemošā vai atdeves spēkā. Jo abi skaidri saka: " viņš Viss ir mans." Un, tā kā cilvēks redz savu zemiskumu, jo viņam ir arī dzirksteles, kas nepiekrīt pildīt Toru un baušļus ne par kripatiņu, jo visa miesa apliecina: " viņš viss ir mans", tad "viņa nes savu maizi no tālienes."
T.i. no attāluma - kad cilvēks redz, cik tālu viņš ir no Radītāja un nožēlo un lūdz Radītājam viņu tuvināt, "viņa nes savu maizi". "Maize" nozīmē ticību. Tad viņš tiek atalgots ar pastāvīgu ticību, jo “Radītājs lika viņiem baidīties no Viņa”. T.i. ka visus attālumus, ko viņš jūt, - šos stāvokļus ir devis Radītājs, lai viņam būtu vajadzība uzņemties bijību pret debesīm.
Un tā ir jēga tam, ka “cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no visa, kas nāk no Radītāja mutes”. Tas nozīmē, ka svētuma dzīvības spēks cilvēkā neparādās tikai no pietuvošanās, t.i. ieejas, citiem vārdiem sakot, ienākšanas svētumā. Bet arī no izejām, t.i. no attālināšanās. Patiešām, pateicoties tam, ka Sitra Ahra uzliekas uz cilvēka 'guf' ķermena un apliecina: "Viņš viss ir mans", un, pateicoties šo stāvokļu pārvarēšanai, cilvēks tiek godāts ar pastāvīgu ticību.
Citiem vārdiem sakot, cilvēkam viss jāsaista ar Radītāju, t.i. pat izejas nāk no Radītāja. Un, kad viņš tiek godāts, tad redz, ka gan izejas, gan ieejas – tas viss no Radītāja.
Un tāpēc viņam jābūt pieticīgam. Jo viņš redz, ka Radītājs dara visu – gan izejas, gan ieejas. Un par Moše saka šādi: “lēnprātīgs un pacietīgs” – t.i. jāpacieš zemiskums. T.i. katrā posmā viņam jāsaglabā zemiskums. Un brīdī, kad viņš atstāj zemiskumu, visi Moše posmi, ko jau ir sasniedzis, nekavējoties pazūd no viņa. Un pietiekoši, lai saprastu.
Un to sauc par pacietību. Jo pazemība ir katram, bet ne katrs izjūt pazemību kā kaut ko labu. Izrādās, ka viņi nevēlās ciest. Turpretī mūsu skolotājs Moše cieta pieticību. Tāpēc viņš tiek saukts "pieticīgs". T.i. viņam bija prieks no pazemības.
Un ir noteikums: vietā, kur nav prieka, Šhina (Dievišķība) nemājo. Tāpēc attīrīšanas laikā nevar būt Šhinas klātbūtne. Lai gan attīrīšanās ir nepieciešama (un tas ir kā tualete - lai gan cilvēkam tur jāieiet, tomēr, viņš ir pārliecināts, ka šī nav karaļa pils).
Un to sauc par 'braha' svētību un 'bhora' pirmdzimtības tiesībām, kurām ir vienādi burti. Jo pirmdzimtība - ir īpašība Gar. Un Sitra Achra vēlas Gar, bet ne svētības. Jo svētība – tērpa īpašiba uz mohin. Bet Ēsavs gribēja pirmdzimtības tiesības bez tērpa. Mohin nevar saņemt bez tērpa. Un tāpēc Ēsavs sacīja: “Vai tu man neesi atstājis nevienu svētību?” “Viena svētība” nozīmē pretstatā“svētībām”, t.i. lāsts, un par to ir teikts: “Un mīlēja viņš lāstu – un tā uz viņu, un viņš nevēlējās svētību.”