99. Grēcinieks vai pravietis – nesaka

Dzirdēts 21 Ijarā, Jeruzaleme

“Kā skaidroja rabīns Hanina Bar Papa: tas enģelis, kas atbild par koncepciju – tiek saukts par “nakti”. Un viņš ņem pilienu un liek to Radītāja priekšā, un saka viņam: Pasaules valdniek, šis piliens– kas ar to notiks: [vai cilvēks būs] stiprs vai vājšs, gudrs vai muļķis, bagāts vai nabags? Bet vai būs viņš grēcinieks vai pravietis - nesaka.”

Un der paskaidrot, ka tas atbilstoši likumam, ka nav iespējams muļķim kļūt par pravieti – kā teikuši mūsu viedie: “Cilvēks negrēko, ja viņā nav iemitinājies muļķības gars”. Vēl jo vairāk [tas attiecas] uz to, kas ir muļķis katru savas dzīves dienu. Tādā gadījumā, kurš piedzimis par muļķi – nav nekādas izvēles, jo viņam taču sanācis būt par muļķi. Tādā gadījumā, tam kas teikts: “pravietis vai grēcinieks, nesaka” - jēga tajā, ka viņam bija izvēle. Bet kur gan labums no tā, ka viņš neteica, pravietis vai grēcinieks? Jo ja viņam sanācis būt par muļķi – tādā gadījumā, tas ir kā automātiski būt par grēcinieku.

Tāpat nepieciešams saprast mūsu viedo vārdus: “rabīns Johanan teicis: Radītājs redzēja, ka praviešu ir mazā skaitā, ņēma Viņš un izvietoja tos katrā no paaudzēm, kā teikts: ”Jo Radītājam pieder zemes pamati un Viņš nodibināja pasauli pār tiem””. Un paskaidroja Raši: “”Un Viņš nodibināja pasauli pār tiem” – izsēja viņus visās paaudzēs, lai viņi būtu balsts un atbalsts un pamats pasaules pastāvēšanai”.

“Mazā skaitā” nozīmē, ka viņu ir mazāk un mazāk. Tad ko Viņš darīja, lai tos pavairotu? “ņēma Viņš un izvietoja tos katrā no paaudzēm”. Un var jautāt: kāds gan ieguvums, ka pateicoties tam, ka Viņš izvietoja tos katrā no paaudzēm, tie pavairojās? Tas ir, der saprast, kur ir starpība starp to, ka visi pravieši atrodas vienā paaudzē un to, ka Viņš izsēja viņus visās paaudzēs: kā paskaidro Raši – pateicoties tam, ka viņi atrodas vairākās paaudzēs, pravieši pavairojās?

Lai saprastu augstāk rakstīto, nepieciešams analizēt sīkāk un paskaidrot mūsu viedo teikto par, to ka Radītājs nosaka šai lāsei – būs šis [cilvēks] gudrs vai muļķis. Tas ir, tas kurš piedzimst vājš un nav viņam spēka pārvarēt savu [ļauno] sākumu un viņš dzimis ar vāju vēlmi un nav viņam spēju, un tā kā pat sagatavošanās laikā, tas ir, kad cilvēks sāk strādāt Radītājam – viņam jābūt spējīgam pieņemt Toru un gudrības, kā teikts “Dod gudrību gudrajiem”. Un [Bāls Sulams] jautāja: ja reiz viņi jau gudri, kādēļ viņiem vēl nepieciešama gudrība? Jo taču vajadzētu būt: “Dod gudrību muļķim”?

Un skaidrojums tam ir tāds, ka par gudro tiek saukts tas, kas tiecas pēc gudrības, neskatoties uz to, ka pašreiz viņam nav gudrības. Tajā pašā laikā, tā kā viņam ir vēlme, bet vēlme tiek saukta par kli, sanāk, ka tam kuram ir vēlme un tieksme pēc gudrības, [piemīt] ar to kli, kurā var spīdēt gudrība. Sanāk, ka saskaņā ar to, ka muļķis ir tas, kuram nav tiekšanās pēc gudrības, bet gan visa tieksme ir tikai pēc savu vēlmju piepildīšanas. Savukārt, kas attiecas uz atdevi, muļķis nav spējīgs uz atdošanu nekādā mērā.

Tādā gadījumā, kā gan cilvēks dzimis ar tādām īpašībām var sasniegt pravieša līmeni? Sanāk, ka viņam nav izvēles iespējas. Tādā gadījumā, kāds gan labums no tā, ka pravietis vai grēcinieks, viņš to nesaka?. Lai būtu izvēle! Bet gan, kad piedzima dumjš vai vājš – viņam vairs nav izvēles iespēju, jo nav spējīgs nekādā veidā pārvarēt un tiekties pēc Radītāja gudrības.

Un lai to visu saprastu, tas ir, kas var būt izvēle pat muļķim – Radītājs izveidojis labojumu, kas tiek saukts ar viedo vārdiem: “Radītājs redzēja, ka praviešu ir mazā skaitā, ņēma Viņš un izvietoja viņus katrā no paaudzēm”. Un mēs jautājām: kāds no tā labums?

Tagad sapratīsim, kāda šeit lieta. Jo taču zināms, ka nav ļauts savienoties ar grēciniekiem, kaut arī nav darījis neko tādu, kā viņi, kā teikts: “Un nesēdēju smējēju pulkā”, kas nozīmē, ka galvenais grēks – ir tajā, ka viņš sēdēja starp tiem, kas ņirgājas, neskatoties uz to, ka viņš sēdēja un mācīja Toru un pildīja baušļus. Citādi būtu bijis liegums [savienoties ar grēciniekiem] Toras un baušļu nemācīšanās dēļ. Taču pats sēdēšanas fakts ir aizliegts. Tā kā cilvēks pārņem domas un vēlmes no tiem, kas viņam patīk.

Otrādi arī ir patiesi. Ja viņam nav nekādu spēku vēlēties un tiekties garīgajā, ja viņš atrodas starp cilvēkiem, kuriem ir vēlme un tieksme pēc garīgā, ja viņam šie cilvēki patīk – viņš arī iegūst spēku pārvarēt un vēlmi un tieksmi, lai arī viņa dabā nav šādas vēlmes, tieksmes un spēku pārvarēt. Bet pateicoties [šo cilvēku] pievilcībai un svarīgumam, ko tiem piedēvē – viņš saņem jaunus spēkus.

Un no šī sapratīsim mūsu viedo teikto: “Radītājs redzēja, ka praviešu ir mazā skaitā”, kas nozīmē, ka ne katrs cilvēks spējīgs kļūt par pravieti, jo viņam nepietiek priekš tā spēju, kā teikts augstāk, ka viņš dzimis muļķis vai vājš. Tajā pašā laikā viņam ir izvēle un nav viņam attaisnojuma attiecībā uz viņa personīgām īpašībām, jo taču Radītājs ir izvietojis praviešus katrā no paaudzēm.

Tādēļ cilvēkam ir izvēle – iet tur, kur ir pravieši un pieņemt viņu vadību. Tad viņš saņem spēkus, kas viņam trūkst no piedzimšanas. Un saņem viņš tos no praviešiem. Un šajā labums no tā, ka Viņš “izkaisīja tos pa visām paaudzēm”, lai katrā no paaudzēm būtu pie kā vērsties un pielipt, un saņemt no viņiem spēku, kas nepieciešams, lai pakāptos līdz pravieša līmenim. Un pateicoties tam viņi paši kļūst par praviešiem.

Sanāk, ka vārdi “pravietis un grēcinieks - nesaka” nozīmē, ka viņam ir izvēle tajā, ka var iet un pielipt praviešiem, lai tie būtu viņu vadīti un saņemtu no viņiem spēku. Un pateicoties tam varētu kļūt par praviešiem. Turpretī, ja visi pravieši būtu vienā paaudzē – tad muļķiem un vājiem nebūtu nekādu iespēju pietuvoties Radītājam. Sanāk, ka viņiem nebūtu izvēles. Savukārt, kad Viņš izkaisīja praviešus pa visām paaudzēm – katram ir spēks veikt izvēli, kas ļauj pakāpeniski pietuvoties praviešiem, kas ir katrā no paaudzēm. Vai arī viņa Torai vajadzētu būt par nāves eliksīru.

Un sapratīsim šo mēs no materiālās [pasaules] piemēra. Kad cilvēki stāv viens otram pretī, tad sanāk, ka pirmā [cilvēka] labā puse ir pretī otrā [cilvēka] kreisai pusei, bet kreisā daļa pirmajam – pretī labai pusei otram. Un tā kā ir divi ceļi: viens – labais un tas ir pravieša ceļš, kur visas rūpes tikai atdevē un [otrs] kreisais ceļš, kur visas rūpes, lai tikai saņemtu sev un ar to viņi attālinās no Radītāja, kas pilnībā ir tikai atdodošs un automātiski viņi atdalās no Dzīvības Avota.

Tādēļ “tādēļ grēcinieki savas dzīves laikā tiek saukti par mirušajiem”. Saskaņā ar šo sanāk, kad cilvēks vēl nav izpelnījies saplūšanu ar Radītāju, iznāk, ka viņu ir divi. Un tad, kad cilvēks mācās Toru, kas tiek saukta par labo [līniju] – lai arī tas ir no kreisās puses Radītājam, tas ir, viņš mācās Toru, tādēļ, lai saņemtu priekš sevis, bet tas attālina viņu no Radītāja – sanāk, ka viņa Tora kļūst viņam par nāves eliksīru, tādēļ, ka kļūst atdalīts. Jo viņš taču vēlas, lai Tora apģērbtu ķermeni. Tas nozīmē, ka viņš vēlas, lai Tora paaugstinātu viņa materiālo [turību]. Un tādēļ Tora kļūst viņam par nāves eliksīru.

Un pazīme, kas ļauj uzzināt – vai viņš iet par patiesības ceļu, ir tajā, ka kad viņš zina sava ķermeņa vajadzības - viņš seko līdzi, lai nenodotos sava ķermeņa vajadzībām vairāk kā nepieciešams viņa dvēseles vajadzībām. Un tad, kad viņš iedomājas, ka viņam ir vairāk kā nepieciešams, lai ietērptu dvēseles vajadzības, tad tas viņa skatījumā ir līdzīgi kā ar apģērbu, kurā cilvēks ietērpj savu ķermeni. Un tad viņš cītīgi seko līdzi, lai apģērbs nebūtu par garu vai platu, bet gan tas būtu tieši atbilstošs viņa ķermenim. Tā arī kad cilvēks nododas sava ķermeņa vajadzībām, viņam nepieciešams cītīgi sekot, lai viņam nebūtu vairāk, kā nepieciešams viņa dvēselei, tas ir, lai apģērbtu viņa dvēseli.

Nonākt pie saplūšanas ar Radītāju – “ne kurš katrs, kas vēlas ņemt Radītāju, nāks un paņems”, tā kā tas ir pret dabu, kas radīta vēlmē saņemt, tas ir, egoistiskās mīlestības īpašībā, tādēļ mēs ilgojamies pēc mūsu paaudzes praviešiem.

Jo taču kad cilvēks pielīp pie patiesa skolotāja, vēlmes darīt tikai labus darbus, bet cilvēks jūt, ka nav spējīgs veikt labus darbus, tas ir, lai viņa nodoms būtu sagādāt baudu Radītājam – tad pateicoties tam, ka viņš pielipis pie patiesa skolotāja un vēlas izpelnīties labvēlību sava skolotāja acīs, tas ir darīt darbības, kas patīk viņa skolotājam un ienīst lietas, kuras ienīst skolotājs – tad viņam var būt saplūšana ar skolotāju un [viņš var] saņemt spēkus no skolotāja, pat tad, ja viņam tādu nav no dzimšanas. Un to sauc par Viņš “izvietoja praviešus katrā no paaudzēm”.

Bet šeit nav saprotams, kādēļ Viņam bija jāizvieto pravieši katrā no paaudzēm. Mēs teicām, ka tas priekš dumjiem un vājiem. Bet taču Viņam bija cita iespēja – un konkrēti – neradīt dumjus. [Jo taču] kas piespiedīs Viņam teikt, ka šī lāse [cilvēks] būs dumjš un vājš, Viņš taču var radīt visus gudrus.

Un atbilde ir tajā, ka dumjie arī ir nepieciešami, tādēļ, ka viņi ir vēlmes saņemt nesēji. Un mēs redzam, ka viņiem pašiem nav nekādas iespējas, kas ļautu pietuvoties Radītājam. Un tad viņi, kā teikts: “Un izies un ieraudzīs cilvēku līķus, [bez Manis esošus] jo uguns viņus nesadedzinās, un viņu tārpi nemirs un būs tie neganti visai miesai”. Tas ir viņi kļuva par pelniem zem praviešu kājām un pateicoties tam pravieši uzzinās kādu labumu Radītājs sagādājis, radot viņus gudrus un spēcīgus un tādā veidā pietuvinājis pie Sevis. Un tagad viņi var slavināt un pateikties Radītājam par to, jo viņi taču redz, ka atrodas niecības stāvoklī. Un tas tiek uzskatīts par pelniem zem pravieša kājām, kas nozīmē, ka pravieši pateicoties tam visu laiku slavina Radītāju.

Tajā pašā laikā der zināt, ka zemākie pakāpieni arī ir nepieciešami. Jo taču mazā pakāpiena varenums ‘katnut’ netiek uzskatīts par kaut ko lieku, lai teiktu, ka būtu labāk, ja mazie pakāpieni ‘katnut’ rastos uzreiz kopā ar lielo ‘gadlut’.

Jo tas taču ir līdzīgi, kā ar materiālo ķermeni, kuram neapšaubāmi ir svarīgie orgāni – tādi kā: prāts, acis utt.. Un ir viņam orgāni ne tika svarīgi, tādi kā kuņģis un zarnas, kā arī roku un kāju pirksti. Un nevar teikt, ka kāds no orgāniem, kas nekalpo tik svarīgai lomai – tādēļ tiek uzskatīts par lieku. Jo viss taču ir svarīgs. Analoģiski arī garīgajā, tas ir, dumjie un vājie arī ir nepieciešami, kā teikts augstāk.

Un no šī sapratīsim to, kas teikts, ka Radītājs teicis: “Atgriežaties pie Manis un Es atgriezīšos pie jums”. Kas nozīmē, ka Radītājs saka: “Atgriezieties”. Bet Israēls saka pretēji: “Atgriez mūs, Radītāj, pie Tevis un mēs atgriezīsimies”.

Un tas nozīmē, ka kad cilvēks novēršas no darba, Radītājs saka viņam: “Atgriezies”, kā pirms tam. Un pateicoties tam cilvēkam rodas pacēlums Radītāja darbā. Un tad cilvēks sāk kliegt: “Atgriez mūs!”. Tajā pašā laikā krituma laikā cilvēks nekliedz: “Atgriez mūs!”, bet gan pretēji – bēg no darba. Tādēļ cilvēkam jāzin, ka tad kad viņš kliedz: “Atgriez mūs!”, tas nāk no pamudinājuma no augšas, tas ir, Radītājs līdz tam teica: “Atgriezies”. Un pateicoties tam viņam ir pacēlums un viņš var teikt: “Atgriez mūs!”

Un tajā ir šo vārdu jēga: “Un kad šķirsts kustējās, Mozus teica: Celies, Radītāj, un tavi ienaidnieki tiks izkaisīti”. Jo par kustību sauc, kad virzās kalpošanai Radītājam, kas ir pacēlums. Tad Mozus teica: “Celies!” “Bet kad apstājās, teica: Atgriezies, Radītāj!”. Un apstāšanās laikā Radītāja darbā nepieciešams, lai Radītājs teiktu: “Atgriezies!”, kas nozīmē: “Atgriezies pie Manis”. Tas ir Radītājs dod atmošanos. Tādēļ der zināt, kad saka “Celies!” un kad – “Atgriezies!”.

Un tādēļ teikts iknedēļas nodaļā Ekev: “Un atceries visu ceļu, kādā veda tevi [Radītājs]… lai zinātu, ka tavā sirdī: vai pildīsi Viņa baušļus, vai nē”. “Vai pildīsi Viņa baušļus” – tā ir “Atgriezies” īpašība. “Vai nē” – tā ir “Celies” īpašība. Un nepieciešams ir gan viens, gan otrs. Un to skolotājs zina – kad “Celies”, bet kad “Atgriezies”. Jo taču 42 pārejas – tie ir gan pacēlumi, gan kritumi – kas notiek Radītāja darbā.