95. Attiecībā uz priekšādas nogriešanu

Es dzirdēju maltītes laikā svinot apgraizīšanu, 1943, Jeruzaleme

Malhut pati par sevi tiek saukta par “apakšējā hohma”. Bet tajā attiecībā, kur tā savienota ar jesod, tā tiek saukta par ticības īpašību. Bet jesod ir īpašība “priekšāda”, kuras loma ir atdalīt malhut no jesod un neļaut savienoties ar jesod. Un “priekšādas” spēks ir tajā, ka tā zīmē [cilvēkā], ka ticības īpašība ir putekļu īpašība un to sauc par “Šhina putekļos”.

Bet, kad likvidē šo “vilkšanas spēku” un tieši pretēji, saka, ka šis vilkšanas spēks ir putekļu īpašība, tad to sauc par apgraizīšanas stāvokli, tas ir, viņš nogriež “priekšādu” un met to putekļos.

Tad svētā Šhina iziet no putekļiem un kļūst redzams ticības nopelns. Un to sauc par atbrīvošanās īpašību. Tas ir, mēs esam cienīgi pacelt Šhinu no putekļiem. Tādēļ ir vērts koncentrēt visu darbu uz to, lai likvidētu to “vilkšanas spēku”. Jo tikai ticības īpašība ir pilnība.

“Sargi sevi līdz olīvas izmēram un līdz olas izmēram”. “Olīva” – kā teicis balodis: “Labāk mans ēdiens ir rūgts, kā olīva, [bet] debesu valdījumā”. Bet “olas izmērā” – tas ir, viņā nav nekādas dzīvības, lai arī no tā iznāk dzīva būtne, tajā pašā laikā dotajā brīdī tajā nav novērojama nekāda dzīvība. Bet viņi sarga sevi un dot priekšroku strādāt, neskatoties uz to, ka tāds stāvoklis ir olīvas īpašība.

Analoģiski – kad neredzam nekādu dzīvības spēku darbā un viss tā spēks darbā tiek veikts tādēļ, ka visa tiekšanās sastāv tikai tajā, lai paceltu Šhinu no putekļiem, - tad pateicoties šim darbam nopelna atbrīvošanās īpašību. Un tad redz, ka šī maltīte, kura līdz šim bija olīvas un olas īpašībā – tagad kļuva par dzīvību un saldumu un izteikti patīkamu.

To sauc par: “Pie Radītāja vērsies ‘ger’ (prozelīts) ir kā tikko piedzimis”. Jo taču tad arī viņam nepieciešams veikt “savienību [apgraizīšanu]” ‘brit’. Un tad viņš kļūs laimīgs.

No šī izriet, ka kad bērnu apgraiza, lai arī viņš pieredz ciešanas, tajā pašā laikā – viesi un vecāki priecājas, tā kā viņi tic, ka bērna dvēsele priecājas. Analoģiski, savienības darbā [izpildot apgraizīšanu] nepieciešams būt priecīgiem, lai arī izjūt ciešanas stāvokli – tomēr viņam nepieciešams ticēt, ka dvēsele ir laimīga.

Visam mūsu darbam jābūt veiktam priekā. Un tam kā pierādījums ir pirmais bauslis, kas dots cilvēkam. Tad to bausli izpilda vecāki. Un gan vecāki, gan klātesošie ir laimīgi. Tā arī jābūt ar visiem baušļiem, kurus viņš izpilda – lai viņi būtu tikai laimē.