67. Novērsties no ļaunuma
Dzirdēts Sukot svētku noslēgumā (1942.g.) Jeruzālemē
Attiecībā uz “novērsties no ļaunuma” jāuzmanās, un ievērot četras apņemšanās:
1. “Acu apņemšanos” – sastāv no nepieciešamības, lai atturētos skatīties uz sievieti. Un šis bauslis nav radies no tā, ka var novest pie [grēcīgām] vēlmēm, un pierādījums ir tajā, ka tas taču attiecas pat uz simtgadīga vecīša. Bet patiesais iemesls ir tajā, ka tas izriet no ļoti augstām saknēm, priekš šī piesardzība radusies no tā, ka ja nebūs piesardzīgs, viņš - bail teikt - sāks skatīties uz Svēto Šhinu. Un ir pietiekami tam, kas saprot.
2. “Runas apņemšanos” – tas ir, lai atturētos [attiecībā uz] “patiesība - meli”. Jo skaidrojums, kam šodien ir vieta, pēc Adama Rišona grēka, - tā ir patiesība un melus noskaidrošana. Tā kā līdz grēkam Atzīšanas Koks bija skaidrošanās attiecībā uz rūgto vai saldo. Savukārt kad, skaidrošanās notiek patiesībā un maidos, tas ir pilnīgi citādāk. Jo kādreiz mēdz būt , ka sākums tam ir salds, bet noslēgums – rūgts. Tādēļ sanāk, ka var eksistēt rūgts, bet tāpat tas ir patiess.
Tāpēc jāuzmanās no vārda nodevības, kaut arī domā, ka maldina tikai savu biedru. Tomēr jāzina, ka ķermenis ir kā mašīna – kā pierod rīkoties, tā arī turpina darīt Un kad to pieradina pie meliem un maldiem, tad jau vairs nespēj iet citu ceļu. Bet tādēļ, arī pats cilvēks vienatnē ir spiests iet melos un apmānos.
Un no šī izriet, ka cilvēkam ir pienākums apmānīt pašam sevi un viņš nav nekādā veidā spējīgs pateikt sev patiesību, tādēļ, ka viņš nerod patiesībā kādu īpašu garšu.
Un var teikt, ka tas kurš domā, ka viņš apmāna biedru, patiesībā apmāna Radītāju, jo ārpus cilvēka ķermeņa atrodas tikai Radītājs. Jo no radījuma sūtības [izriet], ka cilvēks tiek saukts par radījumu tikai attiecībā uz sevi. Tā kā Radītājs vēlas, lai cilvēks sajustu sevi atsevišķi no Viņa realitātes. Tajā pašā laikā, visi tiek uzskatīts “pilna zeme Viņa slavas”.
Tādēļ, kad viņš apmāna biedru, viņš apmāna Radītāju. Bet, kad viņš sarūgtina biedru, viņš sarūgtina Radītāju. Tādēļ, ja cilvēks pieradis teikt patiesību, tas dos viņam labumu attiecībā uz Radītāju. Tas ir, ja viņš ko apsolīja Radītājam, tad viņš pacentīsies izpildīt savu solījumu, tāpēc, ka nav radis mainīt savus vārdus. Un pateicoties tam viņš ir cienīgs saņemt [stāvoklis] “Radītājs– tava ēna”. Jo, ja cilvēks izpilda to, ko ir teicis, ka izdarīs, Radītājs arī izpildīs, tāpat kā viņš. “Slavēts, kas runā un dara”.
Un [būtība] atturēties mēļot, [nozīmē] nerunāt par visu, kas iespējams, tā kā ar savu runu viņš atklāj slēpto sirdī, un tādēļ ārējiem ir aiz kā pieķerties. Tādēļ, ka līdz tam brīdim, kamēr cilvēks nav absolūti tīrs, un kad atklāj kaut ko no savas iekšējās daļas, Sitra Ahra ir tiesības vainot uz augšu un ņirgāties par viņa darbu. Un viņa saka: “Kādu gan darbu viņš dod uz augšu? Taču viss viņa nodoms šajā darbā - tikai uz leju”.
Un šādi tiek atrisināta milzīga problēma, jo ir zināms, ka “bauslis ietver bausli”. Bet kāpēc gan mēs redzams, ka cilvēks bieži atkrīt no sava darba?
Un tas ir kā teikts augstāk, tas ir tādēļ, ka Sitra Ahra apsūdz un apmelo par viņa darbu. Bet pēc tam tā nolaižas un savāc tā dvēseli. Tas ir, kad viņa jau nomelnoja [viņu] augšā un teica, ka viņa darbs nav tīrs, un viņš strādā, lai saņemtu sevis dēļ, tad viņa nolaižas un savāc viņa dzīves dvēseli ar to, ka viņa prasa cilvēkam: “Kas tas par darbu?” Tādēļ, pat ja viņš bija cienīgs saņemt kādu dzīves dvēseles gaismu, viņš atkal to zaudē.
Un tādēļ ir padoms – “strādāt pieticībā”. Lai tā nezinātu par viņa darbu, kas saucas “no sirds uz vārdiem neatklājas” un tad arī Sitra Ahra nespēs zināt par viņa darbu, tādēļ, ka viņa zina tikai to, ko atklāj caur runu un darbību – aiz tā viņa var pieķerties.
Un der zināt, ka galvenās ciešanas un sāpes rodas no apsūdzētājiem. Tādēļ, cik vien iespējams, nepieciešams atturēties no sarunām. Un vēl vairāk der zināt: pat ikdienas sarunās apslēptais sirdī tāpat atklājas. Un tajā ir vārdu nozīme: “Mana dvēsele izgāja tās sarunas dēļ”. Un šī ir valodu savienība, kurā ir jāuzmanās.
Un galveno piesardzību nepieciešams izrādīt pacēluma laikā, jo kritiena laikā grūti strādāt ar augstāku pakāpienu un ar lielāku piesardzību.