66. Toras došana - 1

Dzirdēts vakara maltītes Šavuot dzīrēs (1948.g.)

Toras došana, kas norisinājās pie Sinaja kalna, nenozīmē, ka kaut kad vienreiz tika sniegta Tora un vairs netiek sniegta. Garīgajā nekas neizzūd, jo taču garīgais – mūžīguma un nepārtrauktības kategorija. Jo tā kā, no Dodošā skata punkta, mēs neesam piemēroti saņemt Toru, mēs sakām, ka tās došana tika pārtraukta no augstākā puses.

Tajā laikā, kad notika Toras došana pie Sinaja kalna, bija visa Izraēlas tauta gatava tās saņemšanai, kā teikts: “Un savācās kalna piekājē kā viens cilvēks ar vienu sirdi”. Tas ir, visa tauta bija ar to gatava, ka bija visiem viens nodoms, viena doma – tikai Toras saņemšana. Bet no Dodošā puses nav izmaiņas, un Viņš vienmēr sniedz Toru. Kā teicis Baal Shem Tov, ka cilvēka pienākums ir katru dienu dzirdēt desmit baušļus no Sinaja kalna.

Tora tiek saukta par “dzīvības eliksīru” un “nāves indi”. Un kā gan var būt vienā vienlaicīgi divas pretējas īpašības?

Bet zini, ka mēs neesam stāvoklī, lai ko sasniegu saviem spēkiem, bet visu ko sasniedzam, sasniedzam tikai no savām izjūtām. Bet realitāte, kāda tā ir pati par sevi, mūs it nemaz neinteresē. Tādēļ pašu Toru mēs nesasniedzam visā, bet gan sasniedzam tikai savās sajūtās. Un visi mūsu iespaidi ir atkarīgi tikai no mūsu sajūtām.

Tādēļ, kad cilvēks māca Toru un Tora attālina viņu no mīlestības pret Radītāju, protams, tāda Tora tiek saukta par “nāves indi”. Un pretēji, ja Tora, kuru māca cilvēks, tuvina viņu mīlestībai pret Radītāju, patiešām, tiek saukta “dzīvības eliksīru”. Bet Tora pati par sevi, bez saiknes ar cilvēku, kura pienākums ir to sasniegt, tiek uzskatīta kā gaisma bez kli, kas ir absolūti nesasniedzams. Tādēļ, kad runā par Toru, tiek domāta sajūta, kuru cilvēks saņem no Toras, tādēļ ka tikai mūsu sajūtas nosaka mūsu apkārtējo realitāti.

Kad cilvēks strādā sevis dēļ, tas tiek saukts par “Lo Lishma”. Bet no tāda stāvokļa “Lo Lishma” (sevis dēļ), cilvēks pakāpeniski labojoties, sasniedz stāvokli “Lishma” (Radītāja dēļ). Tādēļ, ja cilvēks vēl nav bijis cienīgs saņemt Toru, viņš cer, ka saņems Toru nākamo gadu. Taču pēc tam, kad cilvēks ir bijis cienīgs saņemt pilnību, iegūstot labojumu “Radītāja dēļ”, viņam vairs nav ko darīt šajā pasaulē, jo viņš taču ir visu izlabojis, lai būtu pilnības nolūkā “Lishma”.

Tādēļ katru gadu ir laiks Toras došanai, laiks, kas piemērots, lai modinātu no apakšas, jo tad taču tiek atmodināts laiks, kas atklāja zemāko priekšā Toras došanas gaismu. Un tādēļ ir atmodināšana no augšas, kas dod spēku zemākajiem veikt nepieciešamās darbības, lai labotos Toras saņemšanai, kā tas bija toreiz.

No šī izriet, ka ja cilvēks iet ceļu “Lo Lishma” (sevis dēļ), kas noved pie “Lishma” (Radītāja dēļ), tātad viņš iet pareizu ceļu un tas ir viņa pienākumos cerēt, ka galu galā būs cienīgs sasniegt “Lishma” un saņemt Toru.

Taču viņam ir pienākums uzmanīties, lai nezaudētu mērķi, bet gan pastāvīgi to turētu sev priekšā, citādi aizies pretējā virzienā. Jo taču ķermenis – tā ir vēlme pašapmierināties un pastāvīgi velk uz savu sakni “sevis dēļ”, kas ir pretēji Torai, sauktu par “Dzīvības koks”. Tādēļ Tora ķermenim tiek uzskatīta par “nāves indi”.