62. Krīt un kūda, ceļas un nosoda

Sadzirdēts 19. Adarā (1948. g. 29. februārī)

“Krīt un kūda, ceļas un nosoda”. Cilvēkam ir pienākums pastāvīgi pārbaudīt sevi vai Tora un iekšējais darbs neaizved viņu dziļajā bezdibenī. Jo cilvēka augstums tiek noteikts pēc tā, cik lielā mērā ir saplūdis ar Radītāju, proti, cik lielā mērā ir anulējis savu “Es” Radītāja priekšā, kad nerēķinās ar mīlestību pret pašu sevi, bet vēlas pilnībā izslēgt savu “Es”. Ja cilvēks darbojas egoistiskās saņemšanas dēļ, tad jo tālāk darbs virzās uz priekšu, jo vairāk cilvēks aug savās acīs un jūtas kā nostiprinājušos un patstāvīgu personību, un viņam jau ir grūti anulēt sevi Radītāja priekšā.

Turpretīm, ja cilvēks strādā atdošanas dēļ, un kad pabeigs darbu, proti, izlabos saņemošās vēlmes, kas atrodas viņa dvēseles saknē, viņam pasaulē vairs nav ko darīt.Tādēļ tikai šai punktā ir jākoncentrē visa cilvēkam uzmanība un domas.

Patiesā ceļa zīme: vai cilvēks redz, ka viņš atrodas “krīt un kūda” stāvoklī, proti, ka visas viņa darbības atrodas kritumā. Tad cilvēks nokļūst nešķīsto vēlmju varā, un viņš “ceļas un nosoda”, proti, izjūt pacilātību un nosoda citus.

Taču tas, kurš strāda pie šķīstīšanās no ļaunā, nevar nosodīt citus, bet vienmēr nosoda sevi. Citus viņš redz augstākajā pakāpienā esam, nekā izjūt sevi pašu.