61. Ļoti grūti Radītāja tuvumā

Dzirdēts 9. Nisanā (1948. gada 18. aprīlī)

Ir teikts: “Ļoti vētraini un grūti būt pie Radītāja” (50. psalms). Un gudrie skaidro, ka šeit tēlaini ir teikts, ka “ap Radītāju ir daudz matiņu” (cits lasot tos pašus vārdus), jo Radītājs ir izvēlīgs pret taisnajiem līdz mata biezumam. Un viņi paši jautā: “Kāpēc tā? Ar ko ir pelnījuši taisnīgie tādu sodu? Galu galā viņi ir taisnīgie!”

Fakts ir tāds, ka visi ierobežojumi Visumā, pasaulēs - tie visi ir tikai attiecībā uz radījumiem, tas ir, pateicoties tam, ka tas, kurš saprot, uzliek sev ierobežojumu un samazināšanu, tad paliekot apakšā. Un Radītājs piekrīt visam tam, ko dara saprotošs, un šajā mērā gaisma nolaižas. Tāpēc zemākais ar savām runām, domām un darbībām izraisa starojumu un gaismu no augšas.

No tā izriet, ka, ja cilvēks uzskata, ka izslēdzoties uz brīdi no domas par saplūšanu ar Radītāju ir līdzvērtīga lielākajam grēkam, tad arī Radītājs no augšienes piekrīt tam, un patiešām tiek uzskatīts, ka viņš ir izdarījis vislielāko grēku. Rezultātā izrādās, ka taisnīgais nosaka, cik rūpīgi to darīs Radītājs apstrādājot to līdz "mata biezumam", un, kā nosaka zemākais, tā arī pieņemts Radītājam.

Un, ja cilvēks nejūt mazāko aizliegumu tā, it kā tas būtu visstingrākais - tad pat no augšas viņi nepievērš nozīmi sīkajiem grēkiem, kas ar viņu notiek, nepieņemot tos kā lielus grēkus. Izrādās, ka Radītājs izturas pret tādu cilvēku kā mazu bērnu, uzskatot, ka viņa baušļi ir mazi, tāpat kā grēki mazi. Galu galā viņi abi ir nosvērti uz vieniem un tiem pašiem svariem. Un tāds cilvēks tiek uzskatīts par mazu.

Tas, kurš ir izvēlīgs pat savās mazajās izdarībās un vēlas, lai Radītājs arī rūpīgi izturās pret viņu “par mata biezumu” - viņš tiek uzskatīts par lielu cilvēks, kuram ir gan lieli baušļi, gan lieli grēki.

Un līdz baudai, ko viņš izjuta, pildot bausli, ar tādu pašu spēku jūt sāpes par grēka izdarīšanu.

Un šis stāsts par to, kā cilvēks dzīvoja kādā karaļvalstī. Viņš izdarīja pārkāpumu karaļa priekšā, par ko piesprieda divdesmit gadus piespiedu darbu un izsūtīts uz kādu nomaļu vietu tālu no savas valsts. Un turpat izpildīja sodu un aizveda viņu uz turieni, uz pasaules malu.

Un viņš tur atrada tādus cilvēkus kā viņš. Bet viņam aizmāršības slimība uzbruka, un viņš pilnībā aizmirsa, ka ir sieva un bērni, tuvi draugi un paziņas. Un viņam šķiet, ka visā pasaulē nav nekā cita, kā tikai šī pamestā vieta un tie, kas tur dzīvo cilvēki, un šī ir viņa dzimtene.

Izrādās, ka viss viņa priekšstats par pasauli ir balstīts uz viņa jūtām, un nevar pat iedomāties patieso stāvokli, bet dzīvo tikai tagad dotām zināšanām un sajūtām.

Tajā tālajā valstī viņu apmācīja likumiem, lai viņš tos vairs nepārkāptu un varētu izglābties no visiem noziegumiem un zinātu, kā labot izdarīto pārkāpumu, tā ka atbrīvotu viņu no turienes. Un pētot Karaļa likumu kodeksus, viņš atklāja likumu, ka, ja cilvēks izdara noteiktu grēku, tad tiek izsūtīts uz nomaļu vietu, nošķirta no visas pasaules. Un viņš ir šausmās par tik smagu sodu, sašutis par tiesas nežēlību.

Bet nenāk viņam prātā, ka tieši pats ir pārkāpis karaļa likumus, kurus stingri nosodīja tiesa, un sods jau ir izpildīts. Un tā kā viņš cieš no aizmāršības slimības, tad ne reizi nav izjutis savu patieso stāvokli.

Un tā ir teiktā nozīme, ka “ap Radītāju ir ļoti grūti” (“ap Radītāju daudz matu”), tas ir, cilvēkam jāsniedz sev atskaite par katru savu soli, jo tieši viņš pats pārkāpa Karaļa likumus un tāpēc izdzina viņu no augstākās pasaules.

Un no tā, ka tagad veic labus darbus (Radītāja labā), sāk atgriezties atmiņa viņā, un sāk izjust, cik tālu īstenībā no savas patiesās pasaules. Tāpēc sāk laboties, līdz viņu izved no trimdas un atgriež savā vietā. Šīs sajūtas cilvēkam parādās tieši viņa darba dēļ, kad sajūt, cik tālu ir aizgājis no sava Pirmsākuma un saknēm, līdz tiek atalgots ar pilnīgu atgriešanos pie tās savas saknes, tas ir pilnīgas un mūžīgas saplūsmes ar Radītāju.