64. No Lo Lishma nonāk pie Lishma

Dzirdēts Vaehi nedēļā, 14 Teveta (1947. g. 27. decembris) rīta maltītē

No Lo Lishma (sevis dēļ) nonāk pie Lishma (Radītāja dēļ).

Ja mēs uzmanīgi ielūkojamies, tad atklāsim, ka garīgā darba periods, kurā cilvēks vēl ar vien strādā ar nodomu “sevis dēļ”, ir daudz svarīgāks, tāpēc ka tā laikā ir vieglāk savienot savas darbības ar Radītāju. Tā kā Lishma, cilvēks saka, ka veic šo labo darbību, tādēļ ka strādā pilnībā Radītājam, un visa viņa darbība ir ”Radītāja dēļ”. Izriet, ka viņš ir savu darbību saimnieks.

Savukārt, kad veic garīgo darbu “Lo Lishma ar nolūku “sevis dēļ”, tad labo darbību viņš veic ne Radītāja dēļ. Tādēļ viņš var vērsties pie Radītāja ar pretenziju, ka viņam pienākas atalgojums. Sanāk, ka Radītājs nekļūst par parādnieku viņa acīs. Bet kādēļ gan cilvēks paveica labā darba aktu – tikai tādēļ, ka Radītājs deva viņam iespēju, lai egoistiskās vēlmes liktu cilvēku to darīt.

Piemēram, ja viņa mājā uzrodas ļaudis, bet viņš kaunas sēdēt neko nedarot, tad ņem grāmatu un rāda, ka mācās Toru. Sanāk, ka Toru viņš nemācās Radītāja dēļ, ne tāpēc, ka Viņš ir licis to mācīties, ne tādēļ, lai ievērotu baušļus, lai patiktu Radītājām – bet gan tāpēc, lai patiktu saviem viesiem. Tad kā gan pēc tā var prasīt atalgojumu no Radītaja par Toras mācīšanos, kuru studēja viesu dēļ? Sanāk, ka Radītajs nekļūst viņam par parādnieku, bet atalgojumu viņš var prasīt no viesiem, lai ciena viņu par to, ka mācās Toru. Taču nekādā gadījumā nevar pieprasīt no Radītāja.

Bet kad analizē savu darbību un saka, ka galu galā viņš mācās Toru un atmet iemeslu, kādēļ to mācās, tas ir – viesu dēļ, un saka, ka no šī mirkļa mācās tikai Radītāja dēļ, tad tūlīt viņam jāsaka, ka viss nāk no augšas un Radītājs vēlējās viņu izlabot, lai mācītos Toru un deva viņam patieso iemeslu mācībām. Taču tā kā nav viņš cienīgs pieņemt patiesību, tad Radītājs sūta viņam mānīgu iemeslu, lai pateicoties šim mānīgajam iemeslam viņš mācītos Toru.

Sanāk, ka visu paveic Radītājs un ne cilvēks. Tādēļ viņam ir pienākums dziedāt Radītājam slavu, kas pat tādos niecīgos stāvokļos viņu nepamet un dod viņam spēku un enerģiju, lai vēlētos mācīties Toru.

Bet ja cilvēks uzmanīgi ielūkojas ar viņu notiekošajā, tad atklās, ka Radītājs – ir Vienīgais, kas rīkojas, kā teikts: “Viņš viens paveic un paveiks visas darbības”, bet cilvēks ar savām laipnajām rīcībām nepaveic nekādu darbību. Jo lai arī viņš ievēro baušļus, taču nedara to baušļu dēļ, bet gan citu ārēju iemeslu dēļ.

Taču patiesība ir tajā, ka Radītājs, Viņš – patiesais iemesls, kas izsauc visas darbības cilvēkā. Tajā pašā laikā Radītājs pārģērbjas cilvēka dēļ dažādos tērpos, tikai ne baušļos – dēļ bailēm vai pieķeršanos kam citam ārējam, bet ne Radītājam. Sanāk, ka stāvoklī Lo Lishma (kad strādā ne Radītāja dēļ) ir vieglāk attiecināt uz Radītāju savas labās rīcības, sakot, ka tas ir Radītājs, kas paveic labās darbības, nevis pats cilvēks. Tā kā cilvēks nevēlējās paveikt šīs darbības baušļu dēļ, bet gan citu ārēju iemeslu dēļ.

Turpretī stāvoklī Lishma cilvēks zina, ka strādā baušļu dēļ, tas ir, viņš pats vēlējās ievērot Baušļus. Ne tāpēc, ka Radītājs deva viņam sirdī vēlmi ievērot baušļus, bet gan tāpēc, ka viņš pats tā izvēlējās darīt.

Lai gan patiesība ir tajā, ka visu paveic Radītājs, taču nav iespējams sasniegt personīgo pārvaldību, pirms cilvēks nav sasniedzis pārvaldības pakāpienu “atalgojums un sods”.