59. Spieķis un čūska

Dzirdēts 13 Adarā (1948. g. 23. februārī)

...Un atbildēja Mozus: ”Bet viņi, taču neticēs man...”. Un Radītājs viņam atbildēja: “Kas tas ir Tavā rokā?” un atbildēja: “Spieķis”. Un Radītājs teica: “Nomet to zemē”. Un nometa viņš zemē un pārvērtās tas Čūskā. Un Mozus pabēga malā no tās (Šmot 4).

Pastāv tikai divi stāvokļi: vai nu svētība (tīrība, atdošana, “dēļ Radītāja”) vai arī netīrais spēks, sitra ahra (egoisms, “dēļ sevis”). Un nav cita stāvokļa starp viņiem, un tas pats spieķis pārvēršas Čūskā, ja to nomet uz zemes.

Lai to saprastu, vispirms nepieciešams saprast, ko viedie ir teikuši, ka Šhina (Radītāja parādība) nāk lejā uz “kokiem un akmeņiem”, tas ir, atklājas tieši vienkāršās un pieticīgās vēlmēs, kuras cilvēka acīs nešķiet svarīgas.

Tādēļ Radītājs jautāja Mozus: “Kas tas ir Tavā rokā?” “Roka” apzīmē sasniegto, jo turēt rokā – nozīmē aizsniegt un saņemt. Un atbildēja: “Spieķis”. Tas nozīmē, ka visi viņa sasniegumi balstīti uz zemākām lietām pēc savas nozīmes un svarīguma – tas ir – “ticība virs zināšanām”. Jo ticība vienkārša cilvēka acīs šķiet nesvarīga un mazvērtīga. Viņš ieredz visu, kas balstīts uz zināšanām un faktiem, tas ir – cilvēka acīs svarīga ir “ticība zināšanās”.

Ja cilvēka prāts nav gatavībā ko aptvert vai arī sasniedzamais ir pretrunā ar viņa saprašanu, tad viņam ir jāsaka, ka ticība viņam ir svarīgāka un augstāka par viņa zināšanām, sapratni, apziņu.

Tādējādi viņš samazina sava saprāta nozīmību un saka, ja viņa sapratne ir pretrunā ar Radītāja ceļu, tad viņam ticība ir svarīgāka, augstāka par zināšanām. Tādēļ, ka viss, kas ir pretrunā ar Radītāja ceļu – nav nekā vērts, viņa acīs ir nesvarīgs, kā teikts: “Viņiem ir acis – bet viņi neredz, viņiem ir ausis – bet viņi nedzird”. Tas ir, cilvēks atceļ visu, ko redz un dzird, visu, kas nav saskaņā ar Radītāja ceļu. Un to sauc par “ticību virs zināšanām”. Taču tas cilvēka acīs šķiet niecīgs, nesvarīgs, neattīstīts un nenobriedis stāvoklis.

Savukārt Radītājam ticība netiek vērtēta kā nesvarīgs stāvoklis. Tā šķiet tikai cilvēkam, kuram nav nekādu iespēju un pienākumu iet ticības ceļu, ka ticība ir nesvarīga.

Taču Radītājs varētu valdīt ar savu Dievišķo klātesamību (savu Šhinu) ne uz kokiem un akmeņiem. Tomēr Viņš izvelējies tieši ceļu “ticība par spīti zināšanām”, tādēļ, ka tas ir visnoderīgākais garīgajam ceļam. Tādēļ Radītājs neuzskata ticību par nesvarīgu, tieši pretēji – tieši šajā ceļā ir ārkārtīgi daudz priekšrocību. Taču radījumiem tas šķiet niecīgs.

Un ja cilvēks nomet spieķi uz zemes un vēlas strādāt ar ko daudz augstāku un svarīgāku par viņu, tas ir – savu zināšanu robežās un attiecas nolaidīgi pret šo augstāko zināšanu ceļu, tādēļ, ka šāds darbs viņam šķiet nesvarīgs – tad tūlīt no Toras un viņa darba rodas čūska, pirmatnējās Čūskas iemiesojums.

Tādēļ ir teikts: “Visiem iedomīgajiem Radītājs saka: nevaram mēs būt kopā”. Iemesls tam ir tieši tajā, ka Šhina gulstas “uz kokiem un akmeņiem” (atrodas cilvēkam nesvarīgajā: ticībā, atdošanā, vienkāršībā). Tādēļ, ja cilvēks nomet spieķi uz zemes un paceļ sevi darbam ar daudz augstākām īpašībām, tā jau ir lepnība, tā ir Čūska. Un nav nekā cita kā tikai Spieķis – svētība vai Čūska – netīrība, tādēļ, ka visa Tora un darbs, ja cilvēka acīs ir mazvērtīgs, kļūst par Čūsku.

Taču kā zināms, netīrajiem spēkiem nav gaismas, tādēļ arī materiālā egoismā nav nekā, kā tikai vēlme, kura nekad nesaņem piepildījumu. Egoistiskā vēlme vienmēr paliek nepiepildīta. Un tādēļ tie, kas saņem 100, vēlas 200 un tā tālāk, un “nomirst cilvēks, nesasniedzot pusi no vēlamā”, kas izriet no augstākām saknēm.

Saknes netīrajiem spēkiem, klipa – vēlme saņemt baudījumu. Visu 6000 gadu (labojuma periods) garumā šīs vēlmes nav iespējams izlabot tādā veidā, lai būtu iespējams tajās saņemt gaismu un tādēļ uz tām gulstas Pirmā samazinājuma (PS) aizliegums.

Tā kā šīm vēlmēm nav piepildījuma, tās savaldzina, pierunā cilvēku pieņemt gaismu viņu pakāpienā. Un tad visu dzīvības spēku, visu gaismu, kuru cilvēks saņem no tīrās puses par savu darbu atdošanā, savāc netīrās (egoistiskās) vēlmes. Kā rezultātā tās iegūst valdījumu pār cilvēku, kas ļauj tam baroties, neļaujot no tā iziet.

Dēļ šī valdījuma klipa pār sevi, cilvēks nav stāvoklī, lai ietu uz priekšu, tādēļ, ka nav tam prasību pakāpties augstāk par pašreizējo stāvokli. Un tā kā nav vēlmes, tad nevar arī virzīties, nespēj paveikt pat mazāko kustību.

Tādā gadījumā viņš nav stāvoklī, lai apjaustu – iet viņš uz svētību vai pretējā virzienā, tādēļ, ka netīrie spēki dod viņam ar vien lielākus un lielākus spēkus strādāt. Jo lūk tagad viņš pašreiz atrodas “zināšanās”, strādājot ar prātu un neuzskatot darbu par niecīgu un nesvarīgu. Un tāpēc cilvēks var mūžīgi palikt netīro spēku gūstā.

Lai izglābtu cilvēku no netīro spēku valdījuma, Radītājs izveidojis īpašu labojumu, tā kā ja cilvēks pamet stāvokli “Spieķis”, tad tūlītēji krīt stāvoklī “Čūska” un šajā stāvoklī viņam nekas neizdodas. Un nav viņa spēkos pārvarēt šo stāvokli, un atliek viņam tikai no jauna pieņemt pār sevi ticības ceļu (pazeminātus, nesvarīgus stāvokļus, Spieķi). Izrādās, ka pašas neizdošanās no jauna noved cilvēku pie uzņemšanās strādāt arvien jaunākiem pakāpieniem “ticībai virs zināšanām”.

Tādēļ Mozus teica: “Bet viņi man neticēs”, - tas ir, nevēlēsies pieņemt ceļu ticība virs zināšanām. Bet atbildēja viņam Radītājs: “Kas tas ir Tavā rokā?” - “Spieķis” – “Nomet to zemē” – un uzreiz Spieķis pārvērtās Čūskā. Tātad starp Spieķi un Čūsku nav nekāda vidējā stāvokļa. Un tas ir tādēļ, lai cilvēks precīzi zinātu kādā stāvoklī atrodas – svētā vai netīrā.

Izrādās, ka nav cita ceļa - kā tikai pieņemt sev ceļu ticība virs zināšanām – kas saukts par Spieķi. Un spieķim jābūt rokā, to nedrīkst mest zemē. Tādēļ ir teikts: “Un uzziedēja Arona spieķis” – jo visa uzziedēšana, kuru nopelnīja strādājot Radītājam, bija tieši pamatojoties uz Arona spieķi.

Un tas ir tādēļ, lai kalpotu mums kā pazīme – iet cilvēks pareizu ceļu vai nē, nav iespējams uzzināt, kāds ir tā garīgā darba pamats: augstāk vai zemāk par zināšanām. Ja pamats ir viņa – Spieķis, tad atrodas uz izlabošanas un svētības ceļa, bet ja pamats ir viņa zināšanās, tad nespēs sasniegt svētību.

Taču pašā darbā, tas ir viņa Torā un lūgšanās, nav nekādas pazīmes – strādā viņš Radītājam vai arī priekš sevis. Un vēl vairāk: ja viņa pamats ir zināšanās, tas ir, darbs balstīts uz zināšanām un saņemšanu, tad ķermenis (vēlme) dod spēku strādāt un viņš var mācīties un lūgties ar milzīgu degsmi un uzstājību, jo strādā saskaņā ar prātu.

Savukārt, ja cilvēks iet izlabošanas (svētuma) ceļu, kas balstīts uz ticību un atdošanu, tad viņam nepieciešama liela, īpaša sagatavošanās, lai svētība apgaismotu viņu. Bet vienkārši tāpat vien, bez sagatavošanās, viņa ķermenis nedos viņam spēku strādāt.

Un viņam nepieciešams visu laiku pielikt pūles, tā kā viņa daba – ir saņemt baudījumu un saņemšana zināšanu ietvaros.

Tādēļ, ja viņa darbs balstīts uz materiālo (priekš sevis), viņš nekad nepieredz nekādas grūtības. Taču ja viņa darba pamatā ir atdošana un virs saprāta (zināšanām), tad viņam pastāvīgi jāpieliek pūles, lai neiekristu darbā priekš sevis, kas balstīta saņemšanā nevis atdošanā.

Un ne uz mirkli viņš nevar šo bīstamību izlaist no redzesloka – vai arī uzreiz krīt materiālo (priekš sevis) vēlmju ieguvumu saknē, sauktu par “putekļiem un pelni”, kā teikts: “Vai arī putekļos un pelnos Tu pārvārtīsies “(Beršit 3:19). Tā notika pēc grēka ar Zināšanu Koku.

Cilvēkam ir dota iespēja analizēt un pārbaudīt vai viņš iet pareizu ceļu – svētībā (atdošanā) vai pretēji: “Cits spēks, cits dievs nav auglīgs un nenesīs augļus”. Šo pazīmi mums dod grāmata Zohar. Tieši ticības pamatā, sauktu par Spieķi, tiek dots cilvēkam daudz augļu savā darbā Radītājam. Tādēļ ir teikts: “Uzziedēja Arona spieķis”, - kas acīmredzot parāda, ka ziedošie un plaukstošie augļi nāk tieši Spieķa ceļā.

Cilvēks katru dienu, kad ceļas no savas gultas, nomazgājas un attīra savu ķermeni no netīrības - tieši tāpat viņam nepieciešams nomazgāties no garīgās netīrības, no klipot, tas ir – pārbaudīt sevi, vai ir noslēdzies viņa Spieķa ceļš. Un šādu pārbaudi sevī viņam jāveic pastāvīgi.

Ja viņš tikai uz mirkli atraujas no šīs analīzes – uzreiz krīt netīro spēku (sitra ahra) valdījumā, sauktus par “vēlme baudīt priekš sevis” un tūlītēji kļūstot par viņu vergu. Tā kā saskaņā ar likumu: “Gaisma rada kli”, - tik daudz cik cilvēks strādā, lai saņemtu priekš sevis – tādā mēra viņam kļūst nepieciešams tiekties pēc egoistiskas saņemšanas un viņš attālinās no atdošanas.

No šī var saprast viedo teikto: “Esi ļoti-ļoti pazemīgs!” Un kāpēc tik skaļi ir pateikts: “Ļoti-ļoti”?

Lieta tāda, ka cilvēks kļūst atkarīgs no apkārtējiem tajā, lai saņemtu no viņiem pagodinājumu, cieņu, piekrišanu.

Un pat ja sākumā viņš to saņem ne lai gūtu baudījumu, bet gan, piemēram, “dēļ cieņas pret Radītāju”, un ir pārliecināts, ka nav viņam nekādas tieksmes pēc goda, un tāpēc viņam ir atļauts pieņemt pagodinājumu, jo taču ne jau dēļ sevis viņš saņem – neskatoties uz to, nav atļauts saņemt pagodinājumu, jo tā kā iemesls tam ir, ka “gaisma rada kli”.

Tādēļ, pēc tam, kad ir saņēmis pagodinājumu, jau sāk to nožēlot un tātad jau atrodas pagodinājuma valdījumā. Un ir ļoti grūti atbrīvoties no pagodinājuma. Bet kā sekas tam, cilvēks attālinās no Radītāja un viņam kļūst grūti paklanīties Radītāja priekšā.

Bet taču, lai panāktu sakļaušanos ar Radītāju, cilvēkam ir pilnībā sevi jāatceļ (visas savas personīgās vēlmes) Radītāja priekšā. Tādēļ ir teikts “ļoti-ļoti”, kur pirmais “ļoti” apzīmē, ka nedrīkst saņemt pagodinājumu savai personīgam baudījumam. Bet otrs “ļoti” papildināts tādēļ, ka pat ja ne sevis dēļ, tāpat ir aizliegts saņemt pagodinājumu.