Par zaru un sakni

2. raksts, 1985

Par zaru un sakni. Lūk, „Israēla zeme” ir sefiras Malhut zars. „Malhut” tiek saukta par kli, ko Radītājs radīja, lai tā būtu trauks — kli — labuma saņemšanai, ar kuru Radītājs vēlējās baudīt Savus radījumus. Šo kli sauc par „Malhut”.

Un kārtība bija šāda: sākumā bija saņemšanas kli ar nolūku saņemt. Pēc tam notika labojums, kas paredzēja, ka šajā kli drīkst saņemt tikai ar nosacījumu, ka ir iespējams izveidot nolūku atdeves dēļ. Un tad augstākais labums tiek piesaistīts šajā kli. Šis labojums tika izdarīts, lai tad, kad augstākais labums nonāk pie radījumiem, tiem nebūtu nekāda trūkuma, ko sauc par „kauna maizi”.

Un viņi varētu saņemt augstāko labumu bez ierobežojumiem, jo viņiem nebūs kauna šī labuma saņemšanas brīdī. Jo visu labumu un baudu, ko viņi saņem, viņi virza tikai Radītāja dēļ. Tad automātiski viņi vienmēr piesaistīs augstāko labumu ar arvien lielāku spēku, jo nav iespējams teikt, ka viņi jau ir pietiekami daudz devuši Radītājam un vairs nav nepieciešams Viņam dot. Tāpēc viņiem vienmēr būs iemesls piesaistīt augstāko labumu.

Turpretī, ja viņi saņem augstāko labumu sev, tas ir, sevis mīlestības dēļ, viņiem kauna dēļ jābūt ierobežotiem. Un viņiem būtu jāsaka, ka mums pietiek ar to labumu un baudu, ko Viņš mums ir devis. Tāpēc tika veikts labojums, ko sauc par ierobežojumu, lai viņi saņemtu gaismu Malhut kli tikai ar nosacījumu, ka spēj saņemt atdeves dēļ.

Un, lūk, no Malhut saknes lejup, uz materiālo zaru, nolaižas „zeme”, kas ir augšā esošās Malhut zars. Un šo zemi sauc par „Svēto zemi”. Tāpēc šeit, Svētajā zemē, pastāv īpaši labojumi, proti, baušļi, kas saistīti ar zemi, ziedojumi un desmitās tiesas un tamlīdzīgi. Atšķirībā no citām zemēm.

Arī Aizjordānijai ir īpaša sakne. Un īpaša sakne ir Sīrijai. Un īpaša sakne ir Babilonijai. Un īpaša sakne ir citām zemēm (skat. TES, 16. daļa, 1930. lpp.).

Tāpēc no zara un saknes viedokļa Tempļa vieta atrodas tieši Svētajā zemē, tas ir, Israēla zemē. Un tas ir pēc tam, kad tā tika iesvētīta. Turpretī pirms Israēla tauta ieradās šajā zemē, tā bija septiņu tautu zemes vieta, kas atbilda septiņām svētajām sefirot.

Un tās bija pretējas svētumam, jo tās nāk no Malhut īpašības, kurā nav ekrāna labojuma, tas ir, nolūka atdeves dēļ. Tāpēc sākumā tur ieradās pasaules tautas, jo garīgajā pastāvēja šāda kārtība:

1. rodas vēlme saņemt;
2. labojums, lai [tā] būtu atdeves dēļ.

Tāpēc Svētajā zemē:

1. sākumā bija jāierodas pasaules tautām, kuras attiecas uz Malhut pirms tam, kad tā saņēma labojumu ar ekrānu, lai viss būtu atdeves dēļ;
2. pēc tam nāks Israēls un tās iekaros.

No tā izriet, ka no Malhut izriet īpašība „Svētā zeme”. Un arī no Malhut izriet cilvēkā esošā vēlme saņemt. Tāpēc (1) sākumā šajā zemē bija pasaules tautas, (2) bet pēc tam ieradās Israēla tauta.

Tāpat arī cilvēka sirdī: (1) sākumā nāk ļaunā tieksme, (2) bet pēc tam nāk labā tieksme.

Viss nolaižas no augstākajām saknēm.

Tomēr pastāv atšķirība starp cilvēka sirdi, kas izriet no Malhut, un Israēla zemi, kas izriet no Malhut. Jo ir jāatšķir iekšējais no ārējā. Ārējā ziņā ir jāatrodas tieši tajā zara vietā, kas ir vērsta uz sakni, turpretī iekšējā ziņā nav obligāti [jāatrodas] zara vietā, kas uz to norāda.

Jo Israēla zemes īpašībā, kas ir vērsta uz cilvēka sirdi un izriet no Malhut saknes, cilvēkam nav obligāti jāatrodas Israēla zemē, lai izpelnītos augstāko Malhut, ko sauc par „Israēla zemi”. Jo iekšējā ziņā cilvēks var izpelnīties Šehinas klātbūtni un visaugstākos sasniegumus arī ārpus [Israēla] zemes, kā tas bija ar visiem mūsu lielajiem [gudrajiem], kuri atradās ārpus [Israēla] zemes.

Tāpat cilvēki, kuri dzīvo Israēla zemē, var būt pilnīgi grēcinieki. Un Israēla zeme, ko sauc par „svēto zemi”, nekādā veidā nepiespiež viņus ievērot Toru un baušļus. Jo attiecībā uz iekšējo ārējais viņus ne uz ko neuzliek par pienākumu. Jo iekšējais ir darba sirdī īpašība, un tam nav nekādas saistības ar ārējo.

Tomēr līdztekus tam pastāv arī ārējā jēdziens. Proti, pastāv likums, kas atļauj lasīt Kadišu[1] tikai tad, ja ir minjans no desmit cilvēkiem. Un tad mēs nepārbaudām, vai šie desmit cilvēki ir taisnie. Jo desmit vienkārši cilvēki, kad viņi sapulcējas, var teikt Kadišu un „Barhu”[2], un lasīt Toras tīstokli utt. Taču, ja ir deviņi diženi taisnie, viņiem nav atļauts teikt Kadišu un „Barhu”. Jo atklātais likums balstās uz ārējo, nevis uz iekšējā īpašību.

Un aplūko līdzīgas lietas „Priekšvārdā Zoar grāmatai” (65. punkts). Tur ir teikts: „Tāpēc nav jautājuma, kāpēc nedrīkst apstrīdēt pirmo [paaudžu] viedokli atklātajā Torā. Lieta ir tāda, ka attiecībā uz baušļu praktiskās daļas pilnību viss ir pretēji, jo pirmās [paaudzes] šajā ziņā sasniedza lielāku pilnību nekā pēdējās. Tas ir tāpēc, ka darbība izriet no svētajiem sefirot kelim (un tiek saukta par „ārējo”, jo kelim tiek saukti par „ārējiem” attiecībā pret gaismām, jo gaismas tiek sauktas par „iekšējo”). Bet Toras noslēpumi un baušļu garšas izriet no gaismām, kas ietvertas sefirot. Un tu jau zini, ka pastāv apgriezta attiecība starp kelim un gaismām.”[3]

No tā izriet, ka atklātais, tas ir, praktiskā daļa, attiecas uz ārējo. Tāpēc darbības ziņā ir lietas, kuras iespējams izpildīt tikai un vienīgi Israēla zemē. Tāpat kā nav iespējams uzcelt Tempļa ēku ārpus Israēla zemes un tamlīdzīgi.

Tomēr attiecībā uz iekšējo, kad runa ir par cilvēka sirdi, nav obligāti jāatrodas tieši Israēla zemē, lai gan Malhut zars ir tieši Israēla zeme. Tomēr ir tādas vienošanās, ka, ja vēlas īstenot vienošanos arī ārējā, tad, bez šaubām, šī vienošanās jāīsteno tieši ārējā Israēla zemē.

Līdzīgi kā mēs atrodam, ka pastāv vienošanās AŠaN, kas ir vārdu pasaule–gads–dvēsele — olam–šana–nefeš — saīsinājums.[4] Proti, šai vienošanai bija jānotiek tieši, ievērojot šos trīs nosacījumus.

„Ain” — attiecībā uz pasauli (olam), un tā ir tieši Vissvētākās vieta;

„Šin” — attiecībā uz laiku, tam bija jānotiek tieši Jom Kipurā, un tā ir gada (šana) īpašība;

„Nun” — attiecībā uz dvēseli (nefeš), tam bija jānotiek tieši ar Augstā priestera starpniecību.

Tāpēc no iekšējās daļas viedokļa, kad runā par cilvēka sirdi, kur sākas kalpošana Radītājam, tas ir, darbs, kas sastāv no iziešanas no egoistiskās mīlestības, ko sauc par „tautu zemi”, un „Israēla tautas” ievietošanas tās vietā, tas ir, lai viss viņa tiekšanās spēks būtu mīlestībā pret Radītāju, — šeit var runāt par īpašību „diena” un īpašību „nakts”.

Par „dienu” sauc stāvokli, kad cilvēkam ir labs noskaņojums bez jebkādas nepieciešamības pēc labojumiem. Tāpat kā saule spīd, un cilvēkam nav jāveic nekādi labojumi, lai saule spīdētu. Cilvēkam tikai jāuzmanās nelikt šķēršļus, kas traucētu saulei nonākt vietā, kur tai ir jānokļūst. Piemēram, tā neiekļūs mājā, kurai nav logu, un tas ir šķērslis tam, lai saule spīdētu.

Turpretī par „nakti” sauc laiku, kad cilvēkam jāveic labojumi, lai viņam spīdētu. Līdzīgi kā materiālajā pasaulē naktī, kas ir laiks, kad mājā ir tumšs, pateicoties labojumiem, tas ir, iededzot lampu vai sveci, [gaisma] spīd. Bet bez labojumiem, pat ja viņš neliek nekādus šķēršļus, tomēr bez pūlēm, ko sauc par labojumiem, viņam nekas nespīdēs. Un uz ko vien viņš skatās, viņš ir līdzīgs cilvēkam, kurš skatās caur melnām brillēm — viss viņam ir tumšs.

Un tad pienāk laiks, kad cilvēkam jāaplūko savs pašreizējais stāvoklis — cik tālu viņš atrodas no garīgā un cik ļoti ir iegrimis egoistiskajā mīlestībā, un ka viņam nav nekādu iespēju saviem spēkiem iziet no sava stāvokļa. Jo tad pienāk laiks ieraudzīt savu patieso stāvokli: ka cilvēks pēc dabas pats neko nespēj izdarīt, jo, kā sacīja mūsu gudrie: „Ja Radītājs viņam nepalīdzētu, viņš to nespētu pārvarēt.”[5]

Tomēr jāzina, ka nakti radīja Radītājs. Un Viņš, bez šaubām, radīja to ar mērķi baudīt Savus radījumus. Tādā gadījumā ikviens jautā: kāpēc Viņš radīja tumsu, tas ir, nakts īpašību? Jo saskaņā ar radīšanas mērķi Viņam vajadzēja radīt tikai dienu, nevis nakti. Taču Rakstu pantā ir teikts: „Un bija vakars, un bija rīts — viena diena.”[6] Tas nozīmē, ka tieši pateicoties abiem — gan naktij, gan dienai — rodas viena diena.

Jo, kā iepriekš tika teikts, nakts tika radīta īpaši tāda, ka bez labojumiem tā nespīd, — lai veiktu labojumus tam, ko nakts cilvēkam atklāj. Jo uz tumsas sajūtas pamata veidojas kelim, kas viņiem nepieciešami, lai viņos rastos vajadzība pēc Radītāja, lai Viņš viņiem palīdzētu. Citādi nav nepieciešamības pēc glābšanas no Radītāja puses. Tas ir, tad nav nepieciešamības pēc Toras, kas ir īpašība: „Gaisma, kas tajā, atgriež viņu pie Avota.”[7]

Un tam tika veikti labojumi, kurus sauc par „Toru un baušļiem”. Tora ir tas, kas mums atklājas daļā, ko sauc par „atklāto”. Tie ir likumi un nostāsti par sentēviem un tamlīdzīgi. Tas viss tiek saukts par Toru. Un tā tiek saukta par „atklātās Toras” daļu, un Tora mums māca pildīt baušļus un to, kā tos pildīt. Tāpat tā mums stāsta stāstus par taisnajiem.

Tomēr jāzina, ka Torā pastāv arī apslēptā daļa. Tas ir, šī Tora no mums ir apslēpta. Jo mums jāzina, ka visa Tora pilnībā ir Radītāja vārdi, tas ir, dievišķā atklāsme, un tie tiek saukti par Toras noslēpumiem, proti, cilvēks sāk tos sasniegt tieši pēc tam, kad ir izpelnījies Toras stāvokli „lišma”.

Rabī Meira izteikumā ir teikts: „Rabī Meirs saka: ikviens, kurš nodarbojas ar Toru lišma, izpelnās daudz ko, un viņam atklāj Toras noslēpumus, un viņš kļūst līdzīgs avotam, kas plūst arvien spēcīgāk un spēcīgāk.”[8] No tā izriet, ka Toras atklātā daļa, pateicoties savai īpašajai īpašībai — sgula — ir paredzēta, lai novestu mūs pie „lišma”. Tas ir, lai cilvēkā rastos spēja izveidot nolūku attiecībā uz jebkuru domu, runu un darbību tā, lai viss būtu atdeves dēļ.

Un pēc tam, tas ir, pēc tam, kad viņš jau ir izpelnījies „lišma”, sākas nodarbošanās ar apslēpto Toru un baušļu garšām, pateicoties kuru pildīšanai viņš piesaista augstāko labumu lejup. Un mēs jau runājām par to, ka 613 baušļi tiek saukti par „613 padomiem”, kā arī par „613 ieguldījumiem”.

„Priekšvārdā Zoar grāmatai” ir teikts: „Toras baušļus Zoar valodā sauc par ieguldījumiem — pkudin, tomēr tos sauc arī par 613 padomiem — eitin. Un atšķirība starp tiem ir tāda, ka katrā parādībā pastāv „priekšējā puse” — panim — un „aizmugurējā puse” — ahor. Jo sagatavošanās stāvoklis kādai parādībai tiek saukts par „ahor”, bet šīs parādības sasniegšana tiek saukta par „panim”. … Un no šo baušļu priekšējās puses — panim — viedokļa, kas tad tiek saukti par ieguldījumiem — pkudin, rabī Šimons izskaidro četrpadsmit baušļus, kas minēti iepriekš.”[9]

Tādējādi no iepriekš teiktā mēs redzam, ka apslēptā daļa tiek saukta par „panim”. Un „panim” izpelnās pēc tam, kad ir izpelnījušies sasniegt īpašību „lišma”.

1. Īpaša lūgšana, kurā tiek cildināts Radītāja vārds.
2. Svētība, ko lasa pēc Kadiša, pirms „Šma Israēl”.
3. Baal Sulams. „Priekšvārds Zoar grāmatai”, 65. punkts.
4. No šo vārdu pirmajiem burtiem — ain–šin–nun — veidojas saīsinājums „AŠaN”.
5. Traktāts „Kiddušin”, 30:2.
6. Berešit, 1:5.
7. Midraš Raba, Eiha, Priekšvārds, 2. punkts.
8. Traktāts „Avot”, 6:1.
9. „Zoar grāmata”, Priekšvārds, „Vispārīgs visu četrpadsmit baušļu skaidrojums”, 1. punkts.