Par biedru svarīgumu

17. raksts, 1. d., 1984. g.

Par biedru svarīgumu, kuri atrodas grupā, – kā viņus vērtēt. Proti, ar kādu svarīgumu katram jāskatās uz savu biedru. Un, lūk, prāts liek domāt, ka, ja viņš skatās uz savu biedru, it kā viņš būtu uz zemāka pakāpiena nekā viņš pats, tad viņš vēlas biedru mācīt, kā viņam uzvesties atbilstoši īpašībām, kas ir labākas par tām, kas viņam piemīt. Sanāk, ka viņš nevar būt viņa biedrs, bet viņš var pieņemt biedru kā studentu, nevis kā biedru.

Taču, ja viņš redz biedru stāvam uz augstāka pakāpiena nekā viņš pats un redz, ka viņš var iemācīties no viņa labas īpašības, tad biedrs var būt viņa skolotājs, nevis viņa biedrs.

Sanāk, ka tieši tad, kad viņš redz biedru stāvam kopā ar viņu uz viena pakāpiena, tad viņš var pieņemt viņu kā biedru un ar viņu apvienoties. “Biedrs” nozīmē, ka viņi abi atrodas vienā stāvoklī. Un šādi liek domāt prāts. Proti, viņiem abiem ir līdzīgi viedokļi, un tad viņi pieņem lēmumu apvienoties, un tad viņi abi virzīsies uz to mērķi, kuru viņi abi vēlas sasniegt.

Tas līdzinās diviem biedriem, kuriem saskan viedokļi un kuri kopā uzsāk kādu biznesu, lai šis bizness viņiem nestu ienākumus. Un tad kārtība ir tāda, ka viņi abi jūt, ka viņiem abiem ir vienāds spēks. Citādi, kad viens no viņiem jūt, ka viņam ir lielākas spējas nekā otram, – tad viņš negrib pieņemt otru, lai viņi būtu līdzvērtīgi partneri, bet [grib], lai viņi kļūtu par biznesa partneriem atbilstoši procentiem, proti, atbilstoši spēkiem un īpašībām, kādi ir vienam attiecībā pret otru. Un tad bizness būs par trešdaļu vai ceturtdaļu. Un tad nevar teikt, ka viņi abi šajā biznesā ir vienlīdzīgi.

Tajā pašā laikā mīlestībā pret biedriem, kad biedri apvienojas, lai sasniegtu vienotību, – tieši tas nozīmē, ka viņi abi ir vienlīdzīgi. To dēvē par vienotību. Bet, ja, piemēram, viņi dibina kopīgu biznesu un saka, ka ienākumi netiks dalīti vienādi, vai to var dēvēt par vienotību?

Tomēr, protams, visam mīlestības “biznesam” starp biedriem jābūt tādam, ka visa peļņa, kas nāk no mīlestības pret biedriem, – viņiem savs īpašums jāpārvalda vienlīdzīgi. Un nedrīkst kaut ko paņemt vai slēpt – ne pirmais no otrā, ne otrs no pirmā, bet visam jābūt mīlestībā un draudzībā, patiesībā un mierā.

Taču grāmatā “Toras dāvāšana” sacīts: “Tomēr divi nosacījumi darbojas, lai sasniegtu diženumu: (1) vienmēr klausīties un pieņemt apkārtējo novērtējumu, atbilstoši to zināšanām, (2) lai apkārtējā sabiedrība būtu liela, kā teikts: “Tautas daudzumā valdnieka diženums.”

“Un, lai pieņemtu pirmo nosacījumu, katram studentam ir jājūtas vismazākajam no visiem biedriem, un tad viņš spēs pieņemt diženuma vērtējumu no viņiem visiem. Lielais nevar saņemt no tā, kurš ir mazāks par viņu, kur nu vēl iespaidoties no viņa vārdiem. Un tikai mazais iespaidojas no tā, ko novērtē lielais.”¹

“Un atbilstoši otrajam noteikumam katram studentam ir jācildina katra biedra nozīme... it kā viņš būtu dižākais paaudzē. Un tad apkārtējie viņu ietekmēs tā, it kā tā būtu liela sabiedrība, kā tas pienākas, “jo kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti”¹.

Un no iepriekš teiktā izriet, ka jautājumā par mīlestību pret biedriem – “cilvēks, lai palīdz tuvākajam”, kas nozīmē, ka pietiek, ja katrs pret biedru izturas tā, it kā viņš būtu kopā ar viņu uz viena pakāpiena. Tomēr, tā kā katram jāmācās no biedra, pastāv skolotāja un studenta attiecības. Tāpēc viņam pret biedru jāizturas tā, it kā viņš ir lielāks par viņu.

Tomēr kā tad var izturēties pret biedru tā, ka tas ir lielāks par viņu laikā, kad viņš redz, ka viņam piemīt labākas īpašības nekā biedram, proti, viņš ir talantīgāks un pēc savas dabas viņam ir lielāks tikumīgums? Un to var saprast divos veidos.

1. Viņš darbojas īpašībā ticība, kas augstāka par zināšanām, proti, tajā brīdī, kad viņš viņu izvēlējās par biedru, viņš jau uz viņu skatās augstāk par zināšanām.
2. Daudz dabiskākā veidā, proti – zināšanās. Ja viņš ir nolēmis pieņemt viņu kā biedru un strādā ar sevi, lai viņu mīlētu, tad mīlestībai ir raksturīgi, ka redz tikai labas lietas, bet sliktas lietas, kaut arī tās biedram piemīt, viņš neredz, kā sacīts: “Visus grēkus pārklās mīlestība.”

Un to mēs redzam, kad cilvēks var redzēt kaimiņu bērnu trūkumus, bet savos bērnos viņš tos neredz. Taču, kad tiek runāts par kaut kādiem viņa dēlu trūkumiem, viņš uzreiz vēršas pret biedru un sāk uzskaitīt savu dēlu labās īpašības.

Un rodas jautājums, kāda ir patiesība. Ka viņa dēliem ir labas īpašības, un tāpēc viņš dusmojas, kad tiek runāts par viņa dēliem? Un lieta tāda, kā es dzirdēju no sava tēva un skolotāja, ka patiesībā katram cilvēkam ir labas īpašības un trūkumi. Un katrs, proti, gan kaimiņš, gan bērnu tēvs, saka patiesību. Taču kaimiņš, kurš neizturas pret viņa dēliem kā tēvs pret dēlu, – proti, neizjūt to mīlestību pret dēliem, kāda ir viņu tēvam, – kad viņš skatās uz otra dēliem, redz tikai trūkumus, kas piemīt šiem dēliem. No tā viņš gūst lielāku baudu. Viņš taču var parādīt, ka pakāpiena ziņā ir augstāks nekā šis otrs, ar to, ka viņa bērni ir labāki, tāpēc viņš skatās tikai uz otra trūkumiem. Un tā ir īstenība, ko viņš redz. Bet ko viņš redz? Tikai tās lietas, no kurām viņš gūst baudu.

Taču arī viņu tēvs redz tikai īstenību, tomēr viņš raugās tikai uz labām lietām, kas piemīt viņa dēliem. Taču sliktās lietas, kas piemīt viņa dēliem, viņš neredz, jo no tā viņš negūst baudu. Tāpēc viņš saka patiesību par to, ko redz savos dēlos, jo viņš skatās tikai uz tām lietām, no kurām var gūt baudu. Tādā gadījumā viņš redz tikai labās īpašības.

Tāpēc sanāk, ka, ja viņam ir mīlestība pret biedriem, – bet attiecībā uz mīlestību darbojas likums, ka vēlas redzēt tieši biedra labās īpašības, nevis viņa trūkumus, – tāpēc sanāk, ka, ja viņš redz biedrā kādu trūkumu, tā ir pazīme, ka šis trūkums ir nevis biedram, bet šis trūkums ir viņam. Proti, viņš ir nodarījis zaudējumu mīlestībai pret biedriem, tāpēc redz biedra trūkumus.

Tāpēc tagad viņam ir jāredz nevis tas, ka biedram sevi jālabo, bet gan viņam pašam ir nepieciešama labošanās. No teiktā izriet – nevis tas, ka viņam jāredz, ka biedrs saņems savu trūkumu izlabošanu, ko viņš redz biedrā, bet gan tas, ka viņam pašam ir nepieciešama izlabošana tajā, ko viņš ir sabojājis mīlestībā pret biedriem. Un, kad viņš sevi izlabos, tad viņš redzēs tikai biedra labās īpašības, nevis viņa trūkumus.