Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Cilvēkam vienmēr jāpārdod savas mājas sijas

9. raksts, 1984. gads

“Rabi Jehuda sacīja, Ravs sacīja: ”cilvēkam vienmēr jāpārdod  savas mājas sijas un lai nopērk apavus savām kājām.” Un jāsaprot, kāpēc tieši: “Savas mājas sijas”? Un kāds ir apavu svarīgums, – līdz tādai pakāpei, ka tādēļ ir vērts pārdot savas mājas sijas, tas ir, lai viņam būtu spēja paņemt apavus savām kājām.

Un nepieciešams to izskaidrot attiecībā uz darbu. [Vārdi] “savas mājas sijas “korot”” nāk no vārda “atgadījums” “mikre” – proti, viss, kas ar cilvēku notika viņa mājā. Tāpēc, ka cilvēku mēs saprotam divās īpašībās: zināšanās, tas ir, prātā un sajūtās, citiem vārdiem sakot, ko cilvēks jūt savā sirdī – vai viņam ir labi, vai, baisi pat domāt, otrādi. Un, lūk, šie atgadījumi, kuri notiek ar cilvēku, viņa ikdienas dzīvē viņam izraisa jautājumus. Un tas notiek starp cilvēku un Radītāju, kā arī, starp cilvēku un viņa tuvāko.

Starp cilvēku un Radītāju – proti, viņam ir pretenzijas pret Radītāju, kāpēc Viņš nepiepilda visas viņa vajadzības. Citiem vārdiem sakot – tas, ko cilvēks domā, ka viņam pietrūkst, Radītājam būtu jāpiepilda. Pamatojoties uz noteikumu, ka Labā daba ir darīt labu. Taču dažkārt viņam ir pretenzijas, it kā viņš jūt otrādi: ka viņa stāvoklis vienmēr ir sliktāks, salīdzinot ar citiem, kuri atrodas daudz augstākā līmenī nekā viņš.

Sanāk, ka viņš atrodas īpašībā izlūki, kuri runā par Augstāko Vadību, baisi pat sacīt, [sliktu], jo viņš nejūt labvēlību un baudu savā dzīvē, un viņam ir grūti sacīt: “Tikai labvēlība un žēlsirdība mani pavadīs visas manas dzīves dienas“. Iznāk, ka tad viņš attiecas uz īpašību izlūki.

Un par to sacījuši mūsu viedie: “cilvēkam jāsvētī ļaunums, tāpat kā svētī labu.”

Tāpēc, ka jūdaisma pamati balstās uz ticību, kas augstāka par zināšanām – proti, nebalstās uz to, ko prāts liek viņam domāt, runāt un darīt, – bet gan ticēt Augstākajai Vadībai, ka tā [tiek īstenota] ar īpašību labs un labu darošs. Tāpēc, ka tieši tādēļ, ka viņš attaisno Augstāko Vadību, viņš, kā sekas, pēc tam izpelnās izzināšanu un labvēlības un baudas sajūtu.

Un Bāls Sulams minēja līdzību par to, ka cilvēkam ir pretenzijas un prasības Radītājam tāpēc, ka Viņš neatbild uz viņa lūgumiem. Tas līdzinās cilvēkam, kurš iet kopā ar mazu bērnu pa ielu, un bērns izplūst gaužās asarās. Un visi cilvēki uz ielas skatās uz tēvu, – cik gan nežēlīgs ir šis cilvēks, ka viņš spēj klausīties bērna raudās un tam visam nepievērš uzmanību. Cilvēkos uz ielas bērns ar savu raudāšanu atmodina žēlsirdību, bet šim cilvēkam, kurš ir viņa tēvs, tas tā nav. Pastāv taču noteikums: “Cik žēlsirdīgs ir tēvs pret dēliem.”

Un, dzirdot bērna raudas, cilvēki gāja un jautāja viņa tēvam, kur ir viņa žēlsirdība. Un tad tēvs tiem atbildēja: ”Ko es varu izdarīt, ja mans dēls, manas dvēseles dārgums, kuru es sargāju kā savu acuraugu, man pieprasa, lai es viņam iedodu adatu pakasīt acis, tāpēc ka tās viņam niez. Vai tiešām tāpēc, ka es nepildu viņa prasību, mani var dēvēt par nežēlīgu? Vai aiz žēlsirdības pret viņu, es neļaušu, ka viņš izdur sev acis un paliek akls un neredzīgs uz visiem laikiem?”

Tāpēc mums ir jātic, ka viss, ko Radītājs mums dod, – mums nāk par labu. Lai gan mums ir jālūdz par jebkuru bēdu, kāda vien atnāktu, lai Radītājs no šīm bēdām mūs atbrīvotu. Taču mums jāzina, ka lūgšana ir atsevišķi un atbilde uz lūgšanu – atsevišķi. Citiem vārdiem sakot, ja mēs izdarījām to, kas mums ir jādara, tad Radītājs dara to, kas labi mums, kā iepriekš minētajā līdzībā. Un par to ir sacīts: ”Un Radītājs darīs to, kas ir labi pēc Viņa domām.”

Tas pats notiek arī starp cilvēku un viņa tuvāko. Proti, kā sacīts iepriekš: lai cilvēks pārdod savas mājas sijas un lai nopērk apavus savām kājām¹. Proti, cilvēkam jāpārdod “savas mājas sijas”, tas ir, visi atgadījumi, kas notikuši ar viņa māju attiecībā uz mīlestību pret biedriem. Kad cilvēkam ir jautājumi un pretenzijas pret biedru, jo viņš pašaizliedzīgi strādā biedru mīlestības dēļ, un viņš neredz nekādu reakciju no biedru puses, lai tie viņam kaut kādā veidā palīdzētu, un visi pret viņu izturas ne tā kā viņš saprot, kā vajadzētu būt mīlestībā starp biedriem. Proti, lai katrs ar biedru runātu dziļā cieņā, kā tas ir pieņemts cienījamu cilvēku vidū.

Tāpat arī praksē viņš neredz no biedru puses nekādu rīcību, uz ko viņš varētu paskatīties [un redzēt], ka šeit ir mīlestība pret biedriem, bet viss notiek kā parasti – kā starp parastiem cilvēkiem, kuri vēl nav pulcējušies un nav lēmuši, ka nepieciešams nodibināt grupa, kurā būtu mīlestība pret biedriem, kurā katrs rūpētos par tuvākā labumu.

Tādā gadījumā viņš tagad saprot, ka neieraudzīs nevienu, kurš nodarbotos ar mīlestību pret biedriem. Un, tā kā viņš jūt, ka ir vienīgais, kurš iet taisnu ceļu, viņš uz visiem skatās izsmējīgi un nicinoši, un to dēvē par “izlūkiem”, kad viņš pārbaudot izspiego biedrus, vai viņi pareizi izturas attiecībā pret viņu saistībā ar mīlestību pret tuvāko. Tāpēc, ka viņš nepārtraukti dzird, ka biedri visu dienu skaidro, ka galvenais ir mīlestība pret tuvāko. Un viņš patiešām grib redzēt, vai ārējais atbilst iekšējam.

Un tad viņš redz, ka tas viss ir tukši vārdi. Un pat pēc viņa runām viņš redz, ka tur nav nekādas mīlestības pret tuvāko, – bet tas ir pats niecīgākais, [ko var darīt] mīlestībā pret tuvāko. Tas ir, ja viņš kaut ko otram jautā, viņš atbild “caur lūpu”, bez ievērības, ne tā, kā atbild biedram, – viss ir vēsi, it kā viņš vēlētos no viņa atbrīvoties.

Un nejautājiet man, ja es domāju par mīlestību pret tuvāko, kāpēc es analizēju, vai mans biedrs mani mīl – tā, it kā mīlestība pret biedriem pamatotos uz egoistisku mīlestību, un tāpēc es vēlos redzēt, ko ieguva mana egoistiskā mīlestība no visas šīs nodarbes. Ne jau tāda ir mana doma, jo es patiešām vēlos mīlestību pret tuvāko.

Un tāpēc es būtu ieinteresēts šādā sabiedrībā, kas būtu dibināta, lai es redzētu, ka katrs nodarbojas ar mīlestību pret tuvāko, jo, pateicoties tam, mans nelielais spēks, kāds man ir mīlestībā pret tuvāko, no tā pavairosies un palielināsies, un man būs spēks strādāt mīlestībā pret tuvāko ar lielāku spēku, nekā ir man pašam. Bet tagad es redzu, ka neesmu neko nopelnījis, jo es redzu: “Nav labu darošu, – neviena [nav]”. Tādā gadījumā būs labāk, ja es nebūšu ar viņiem [kopā], un es nemācīšos no viņu darbiem.

Un uz to tiek atbildēts: ja šo sabiedrību dibinājuši konkrēti cilvēki, tajā brīdī, kad viņi bija sapulcējušies, noteikti bija kāds, kurš vēlējās dibināt tieši šo grupu, [un] viņš neapšaubāmi pārbaudīja šos cilvēkus, vai viņi tam ir piemēroti. Proti, ka katrā no viņiem ir mīlestības dzirkstis pret tuvāko. Tomēr dzirksts nevar aizdegt mīlestības gaismu, lai tā spīdētu katram atsevišķam cilvēkam. Tāpēc viņi toreiz piekrita, ka, pateicoties to savienošanai, no visām dzirkstīm kopā radīsies viena liela liesma.

Tāpēc arī tagad, pēc tam, kad viņš tos ir izsekojis, viņam [sevi] ir jāpārvar un jāsaka, – kā viņiem visiem toreiz, tajā brīdī, kad tika dibināta šī sabiedrība, bija viens viedoklis, – ka jāiet pa mīlestības ceļu pret tuvāko, – tāpat arī tagad. Un tajā brīdī, kad visi katru tiesās uz nopelnu kausa, no jauna iedegsies visas dzirkstis un no jauna būs viena liela liesma.

Un tas ir līdzīgi tam, kā reiz jautājot, sacīja Bāls Sulams, – kas ir vienošanās noslēgšana starp diviem biedriem, kā mēs redzam Torā: “Un Ābrahāms ņēma sīklopus un liellopus un nodeva tos Avimeleham, un viņi abi noslēdza vienošanos.” Un viņš jautāja: ja viņi abi viens otru mīl un tad viņi, bez šaubām, dara viens otram labu, – pats par sevi saprotams, ka tad, kad starp viņiem nav mīlestības un kaut kāda iemesla dēļ mīlestība ir atslābusi, viņi, bez šaubām, nedara viens otram labu. Tādā gadījumā, kāds ir ieguvums no vienošanās noslēgšanas starp viņiem?

Un izskaidrojums ir tāds, ka vienošanās, kuru viņi noslēdz, netiek noslēgta šim brīdim, jo šobrīd, kad mīlestība starp viņiem ir jūtama, nav nepieciešamības noslēgt vienošanos. Taču vienošanās tika noslēgta ar sākotnēju nākotnes nodomu. Proti, lai pēc kāda laika, kad, iespējams, viņi nejutīs mīlestību tā kā tagad, – lai arī tad viņi saglabātu tādas pašas savstarpējas attiecības kā iepriekš. Un tādēļ tika noslēgta vienošanās.

Taču, kas attiecas uz mūsu problēmām, lai arī šobrīd viņi neizjūt mīlestību, kāda tā bija grupas dibināšanas laikā, tomēr katram nepieciešams pārvarēt savas zināšanas un iet augstāk par zināšanām. Un tad, pateicoties tam, viss izlabosies. Un katrs tiesās biedru uz nopelnu kausa.

Un no tā sapratīsim mūsu viedo vārdus, kuri sacīja: “Vienmēr cilvēkam ir jāpārdod savas mājas sijas un lai nopērk apavus savām kājām.”¹ “Apavi”’ ‘minalaim’ atvasināts no vārdiem “durvju aizslēgšana” ‘neila’, kas nozīmē “aizvēršanu”. Proti, cilvēks pēc tam, kad izsekojis biedrus, kur “izsekojis” 'rigel' – no vārda “kājas” 'raglaim', lai cilvēks pārdod “savas mājas sijas”, tas ir, visus gadījumus ar viņa māju, kas saistīti [ar attiecībām] starp cilvēku un viņa biedru, proti, viņam ir izlūki, kas tenko par biedriem.

Tad “viņš pārdos visu”. Proti, viņš novāks visus gadījumus, kurus viņam atnesušas viņa kājas, un tā vietā paņems “apavus savām kājām”. Kur ar to tiek domāts, ka viņš ieslēgs visus izlūkus, it kā tie vairs nebūtu [Israēlas] zemē. Un no visiem jautājumiem un pretenzijām pret viņiem, lai atsakās. Un tad „pasaulē viss būs savā vietā”.