Grupas mērķis – 2
1. raksts, 2.daļa, 1984. g.
Tādēļ, ka cilvēks ir radīts ar kli, kuru dēvē par “mīlestību pret sevi”, – tajā vietā kur cilvēks neredz, ka no viņa rīcības iznāks kaut kas personīgam labumam, viņam nav dzinējspēka, kas ļautu paveikt pat mazāko kustību.
Taču bez egoistiskas mīlestības atcelšanas nav iespējams sasniegt saplūsmi ar Radītāju, tas ir, formas līdzību.
Un tādēļ, ka tas ir pretēji mūsu dabai – nepieciešama sabiedrība, lai visi kopā būtu liels spēks, un mēs spētu strādāt kopā, lai atceltu vēlmi saņemt, ko dēvē par ļaunumu, jo tas mums neļauj sasniegt mērķi, kura dēļ tika radīts cilvēks.
Tādēļ sabiedrībai ir jāsastāv no atsevišķiem cilvēkiem, kuri pieturas vienotam viedoklim, ka tas ir jāsasniedz. Un tad no visiem šiem atsevišķiem cilvēkiem rodas vienots liels spēks, kas ļauj cīnīties ar sevi, jo katrs sevī ietver visus. Iznāk, ka katrs balstās uz lielu vēlmi – ka viņš vēlas sasniegt mērķi.
Un, lai būtu savstarpēja iekļaušanās vienam otrā, katram ir jāatceļ sevi citu labā. Un tas tiek īstenots, pateicoties tam, ka katrs redz sava biedra cienību, nevis viņa trūkumus. Tomēr tas, kurš domā, ka viņš ir nedaudz pārāks par biedriem, vairs nevar ar viņiem apvienoties.
Turklāt sapulcēšanās laikā ir jābūt nopietniem, lai nezaudētu nolūku, kura dēļ viņi bija sapulcējušies. Taču pieticības dēļ, kas ir ļoti svarīga, tika pieņemts ārēji izrādīt, ka viņš ir nenopietns, taču patiesībā viņu sirdīs bija kvēlojoša uguns.
Tomēr “maziem” cilvēkiem, vismaz sapulcēšanās laikā, jāizsargājas no tā, lai neaizrautos ar runām un darbiem, kas nevirza uz mērķi, kura dēļ viņi sapulcējušies, kas ietver to, ka ar tā palīdzību nepieciešams sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Taču par saplūsmi skaties grāmatā “Toras dāvāšana”.
Tikai tad, ja neatrodas biedru vidū, labāk neizrādīt uz āru nolūku, kas ir slēpts viņu sirdī, un ārēji būt kā visi, kā teikts: “Un būt pazemībā sava Radītāja Visvarenā priekšā”. Un, lai gan attiecībā uz to ir cēlāki skaidrojumi, taču vienkāršs skaidrojums arī ir ļoti liela lieta.
Tādēļ ir vērts, lai biedru vidū, kuri apvienojas būtu vienlīdzība vienam pret otru, – lai viens spētu sevi atcelt citu labā. Un sabiedrībā īpaši jāseko tam, lai viņu vidū neiekļūtu vieglprātība, jo vieglprātība iznīcina visu. Tomēr, kā jau tika sacīts iepriekš, tam jābūt iekšējam jautājumam.
Tomēr, kad klātesošs ir kāds, kurš neattiecas uz šo sabiedrību, nav jāizrāda viņam jebkāda nopietnība, bet ārēji jāatbilst tam cilvēkam, kurš tikko atnācis. Proti, nav jārunā par nopietnām lietām, bet gan par to, kas ir piemērots cilvēkam, kurš patlaban atnācis, kuru dēvē par nelūgto viesi.