Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Jūs visi šodien stāvat

19. raksts, 1984. gads

Skaidrotāji jautā par vārdiem: „Jūs visi šodien stāvat… jūsu galvas, jūsu ciltis, jūsu vecākie un jūsu pārraugi, ikviens Israēla vīrs.” Tas sākas daudzskaitļa formā — „jūs” [ebreju valodā daudzskaitļa forma] — un beidzas vienskaitļa formā — „ikviens Israēla vīrs”. Grāmatas Gaisma un saule autors skaidro, ka, izmantojot daudzskaitļa un vienskaitļa formu, tiek norādīts uz draugu mīlestības jautājumu. Lai gan starp jums ir „galvas, ciltis” utt., tomēr neviens nesaskata sevī lielākus nopelnus nekā jebkurā citā Israēla vīrā. Gluži pretēji, visi ir vienlīdzīgi, jo neviens nesūdzas par otru. Tādēļ arī no augšienes pret viņiem izturas atbilstoši, un tāpēc lejup tiek nodota liela pārpilnība.

Mūsu veids ir visu mācīties viena temata ietvaros. No tā izriet, ka cilvēkam jāuzņemas debesu valstības jūgs kā vērsim jūgs un kā ēzelim nasta, un tie ir prāts un sirds. Citiem vārdiem sakot, visam cilvēka darbam jābūt ar nolūku dot.

Attiecīgi, ja cilvēks strādā, lai dotu, un nevēlas par to nekādu atlīdzību — izņemot kalpošanu svētajā darbā, necerot saņemt nekādu papildinājumu tam, kas viņam jau ir, — viņš nevēlas pat papildu darbu. Citiem vārdiem sakot, saņemt kādas zināšanas par to, ka viņš iet pa pareizo ceļu, protams, ir taisnīga prasība, tomēr viņš atsakās pat no tās, jo vēlas iet aizvērtām acīm un ticēt Radītājam. Un to, ko viņš spēj, viņš dara un ir apmierināts ar savu daļu.

Viņš pat jūt, ka ir cilvēki, kuriem ir zināma izpratne par Radītāja darbu, kamēr viņš redz, ka pats ir pilnīgi tukšs. Citiem vārdiem sakot, daudzkārt viņš sajūt labu garšu darbā, un reizēm viņš jūt, ka atrodas stāvoklī „jūsu galvas”. Citiem vārdiem sakot, reizēm viņam šķiet, ka tagad viņš ir sasniedzis pakāpi, no kuras vairs nekad nav iespējams nokrist zemiskuma stāvoklī — stāvoklī, kurā, ja viņš vēlas nodarboties ar Dieva darbu, viņam jāpieliek lielas pūles, lai piespiestu savu ķermeni. Tajā laikā viss, ko viņš dara, notiek piespiedu kārtā, jo viņam nav vēlmes pēc darba, bet ķermenis vēlas tikai atpūsties un ne par ko neinteresējas.

Taču tajā laikā viņš jūt, ka jau ir droši sapratis: pasaulē nav nekā cita, kā vien strādāt ar nolūku dot, un tad viņš noteikti sajūt darbā labu garšu. Un, kad viņš raugās uz saviem iepriekšējiem stāvokļiem, viņš tos nespēj saprast tagad, kad atrodas pacēluma stāvoklī. Tādēļ pēc visiem aprēķiniem viņš nolemj, ka tagad vairs nav iespējams, ka viņš jebkad piedzīvos kritumu.

Tomēr reizēm pēc dienas, stundas vai dažām minūtēm viņš nolaižas tik zemā stāvoklī, ka nevar uzreiz sajust, ka ir nokritis no sava pacilātā stāvokļa „lielā bezdibeņa dziļumos”. Gluži pretēji, dažreiz tikai pēc stundas vai divām viņš pēkšņi ierauga, ka ir nokritis no visaugstākās pakāpes, proti, no savas iepriekšējās pārliecības, ka viņš ir visspēcīgākais cilvēks, un ir kļuvis kā ikviens Israēla vīrs, proti, kā parasts cilvēks. Tad viņš savā sirdī sāk meklēt padomu: „Ko man tagad darīt?” „Kā lai es sevi paceļu atpakaļ Gadlut [diženuma/pieauguša stāvokļa] pakāpē, kādā biju iepriekš?”

Tajā laikā cilvēkam jāiet pa patiesības ceļu un jāsaka: „Mans pašreizējais stāvoklis, kurā es atrodos pilnīgā zemiskumā, nozīmē, ka mani apzināti izmeta no augšienes, lai es uzzinātu, vai patiešām vēlos veikt svēto darbu ar nolūku dot, vai arī vēlos būt Dieva kalps tāpēc, ka uzskatu to par izdevīgāku nekā citas lietas.”

Tad, ja cilvēks spēj pateikt: „Tagad es vēlos strādāt, lai dotu, un nevēlos veikt svēto darbu, lai saņemtu kādu gandarījumu no darba. Tā vietā es samierināšos ar svētuma darba veikšanu kā ikviens Israēla vīrs — lūdzoties vai apgūstot dienas mācību daļu. Un man nav laika domāt, ar kādu nolūku es mācos vai lūdzos, bet es vienkārši izpildīšu darbības bez īpaša nolūka,” — tajā laikā viņš atkal ieies svētajā darbā, jo tagad vēlas būt Dieva kalps bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem.

Tā ir rakstītā nozīme: „Jūs visi šodien stāvat,” proti, viss, kam jūs izgājāt cauri, visi stāvokļi, kurus piedzīvojāt — gan Gadlut stāvokļi, gan stāvokļi, kas bija zemāki par Gadlut un tika uzskatīti par starpstāvokļiem vai kaut ko tamlīdzīgu. Jūs ņemat visas šīs detaļas un nesalīdzināt vienu pakāpi ar otru, jo jums nerūp nekāda atlīdzība, bet tikai Radītāja gribas pildīšana. Viņš mums ir pavēlējis ievērot Micvot [baušļus] un mācīties Toru, un to mēs arī darām kā ikviens parasts Israēla vīrs. Citiem vārdiem sakot, stāvoklis, kurā cilvēks atrodas tieši tagad, viņam ir tikpat svarīgs kā tad, kad viņš domāja, ka atrodas Gadlut stāvoklī. Tajā laikā „Kungs, tavs Dievs, šodien noslēdz ar tevi”.

Tas nozīmē, ka tad Radītājs noslēdz ar viņu derību. Citiem vārdiem sakot, tieši tad, kad cilvēks pieņem Viņa darbu bez jebkādiem nosacījumiem un piekrīt veikt svēto darbu bez jebkādas atlīdzības, ko sauc par „beznosacījumu padošanos”, pienāk laiks, kad Radītājs noslēdz ar viņu derību.

Bāls Sulams skaidroja derības noslēgšanas jautājumu: kad divi cilvēki redz, ka mīl viens otru, viņi noslēdz savā starpā derību, ka viņu mīlestība vienmēr pastāvēs. Un viņš jautāja: „Ja viņi mīl viens otru un saprot, ka šī mīlestība nekad viņus neatstās, kādēļ vajadzīga šī derība? Kādēļ viņi noslēdz šo derību, proti, kādam nolūkam?” Citiem vārdiem sakot, ko viņi iegūst ar derības noslēgšanu? Vai tas ir tikai rituāls, vai arī tas dod kādu labumu?

Viņš sacīja, ka derības noslēgšanas būtība ir tāda, ka tagad viņi saprot: katra interesēs ir mīlēt otru to iemeslu dēļ, kurus viņi pašlaik spēj saskatīt, — katrs jūt otru un rūpējas tikai par otra labklājību, — tādēļ viņi noslēdz derību. Un, tā kā tagad nevienam nav nekādu sūdzību par savu draugu, citādi viņi derību neslēgtu, viņi viens otram saka: „Mums ir vērts noslēgt derību reiz un uz visiem laikiem.” Citiem vārdiem sakot, ja kādreiz iestāsies stāvoklis, kurā vienam būs sūdzības par otru, viņi abi atcerēsies derību, ko noslēdza, kad starp viņiem atklājās mīlestība.

Līdzīgi, lai gan pašlaik viņi nejūt tādu mīlestību kā toreiz, viņi tomēr atmodina iepriekšējo mīlestību un neskatās uz stāvokli, kurā atrodas pašlaik. Tā vietā viņi atgriežas pie tā, ka dara labu viens otram. Tas ir derības labums. Tādējādi pat tad, kad mīlestība, kas bija starp viņiem, ir zaudējusi savu pievilcību, tā kā viņi noslēdza derību, viņiem ir spēks no jauna atmodināt to starojošo mīlestību, kas viņiem bija iepriekš. Šādā veidā viņi atkal ieved viens otru nākotnē.

No tā izriet, ka derība tiek noslēgta nākotnes dēļ. Tā ir kā līgums, kuru viņi paraksta, lai nevarētu to nožēlot, kad redzēs, ka mīlestības saites vairs nav tādas, kādas tās bija, ka šī mīlestība deva viņiem lielu baudu laikā, kad viņi darīja labu viens otram, bet tagad, kad mīlestība ir sabojājusies, viņi ir bezspēcīgi un neviens neko nespēj darīt otra labā.

Taču, ja viņi tomēr vēlas kaut ko darīt savu draugu labā, viņiem jāņem vērā derība, kuru viņi iepriekš bija noslēguši, un no tās jāatjauno mīlestība. Tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš paraksta līgumu ar savu draugu, un šis līgums viņus savieno tā, ka viņi nevar šķirties viens no otra.

No tā izriet: „Jūs visi šodien stāvat.” Citiem vārdiem sakot, viņš domā par detaļām: „jūsu galvas, jūsu ciltis, jūsu vecākie un jūsu pārraugi, ikviens Israēla vīrs”. Tas nozīmē, ka no visām augstajām pakāpēm, kurās viņš bija, tagad viņš uzskata, ka atrodas stāvoklī „ikviens Israēla vīrs”, un pieņem šo stāvokli tāpat kā tad, kad atradās stāvoklī, kuru uzskatīja par labu. Viņš saka: „Tagad es daru savu daļu un piekrītu, ka Radītājs dos man to, ko Viņš vēlas, un man nav nekādas kritikas.” Tajā laikā viņš tiek apbalvots ar derības noslēgšanu. Citiem vārdiem sakot, saikne saglabājas mūžīgi, jo Radītājs ir noslēdzis ar viņu derību uz visu mūžību.

Saskaņā ar iepriekš teikto mums jāizskaidro pants: „Apslēptās lietas pieder Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas pieder mums un mūsu dēliem mūžīgi, lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.” Mums jāsaprot, ko šis pants vēlas mums pateikt. Mēs nevaram sacīt, ka tas nāk, lai pateiktu mums, ka mēs nezinām to, kas ir apslēpts, un vienīgi Radītājs to zina. To nevar sacīt, jo arī bez šī panta mēs zinām, ka apslēptais mums nav zināms. Tādēļ ko šis pants vēlas mums pateikt?

Ir zināms, ka pastāv apslēptā lieta un atklātā lieta. Tas nozīmē, ka mūsu darītā aktīvā daļa ir tā, kurā mēs varam redzēt, vai mēs to darām vai ne. Un, ja ķermenis nevēlas izpildīt Micvu [bausli], pastāv paņēmiens — cilvēks var sevi piespiest, proti, viņš tiek piespiests izpildīt Micvu pret savu gribu. No tā izriet, ka piespiešana attiecas uz atklātajām lietām.

Apslēptā lieta ir nolūks Micvā. To cilvēks nevar redzēt, proti, viņš nevar redzēt, ko otrs cilvēks domā, veicot darbību. Tas pats attiecas arī uz pašu cilvēku, kurš darbojas. Arī viņš nevar zināt, vai darbības laikā nemāna pats sevi. Viņš domā, ka viņam nav nekāda cita mērķa un ka viņš ir pilnībā uzticīgs Radītājam. Taču attiecībā uz darbību, ko sauc par „atklāto daļu”, nav nozīmes runāt par cilvēka sevis mānīšanu, piemēram, ka viņš domā, ka uzliek Tefilin [lūgšanu siksnas], lai gan patiesībā tas nav Tefilin. Tāpat arī sieviete nevar sev melot, sakot, ka aizdedzina sabata sveces, ja patiesībā viņa tās neaizdedzina.

Taču attiecībā uz nolūku var sacīt, ka cilvēks melo pats sev. Viņš domā, ka strādā Lišma [Viņas dēļ], lai gan patiesībā pilnībā atrodas Lo Lišma [ne Viņas dēļ]. Tāpat šeit nevar būt piespiešanas, jo cilvēks nevar piespiest savu domu domāt to, ko viņš vēlas. Attiecībā uz lietām, kas pieder jūtām vai zināšanām, cilvēks ir bezspēcīgs. Viņš nevar piespiest savu prātu saprast citādi, nekā tas saprot, vai just citādi, nekā viņš jūtas.

Tagad mēs varam saprast iepriekšminēto — viss, kas mums paliek, ir praktiskā daļa. To sauc: „Atklātās lietas pieder mums un mūsu dēliem mūžīgi, lai mēs pildītu visus šīs bauslības vārdus.” Mums ir pavēlēts veikt darbību, proti, tieši darbību mums ir pavēlēts darīt, pat piespiedu kārtā.

Taču attiecībā uz nolūku, ko sauc par „apslēpto daļu”, nevienam cilvēkam pār to nav ne izpratnes, ne varas. Tādēļ ko mums darīt, lai saglabātu arī apslēpto daļu? Šeit viss, ko cilvēks var darīt, ir pārbaudīt, proti, izpētīt sevi, vai viņš patiešām visu dara, lai dotu, vai arī ķermenis pretojas nolūkam dot. Viņš jūt, ka ir no tā tik tālu, ka viens pats neko nespēj izdarīt, jo, lai ko viņš plānotu un kādus paņēmienus izmantotu, lai spētu virzīt nolūku uz došanu, nekas viņam nepalīdz.

Tieši par to pants mums saka, ka šis Lišma jautājums, ko sauc par „apslēpto daļu”, pieder Kungam, mūsu Dievam. Citiem vārdiem sakot, vienīgi Radītājs var viņam palīdzēt, bet nav pilnīgi nekādas iespējas, ka viņš pats to īstenotu. Tas neatrodas cilvēka rokās, jo tas ir augstāk par dabu. Tādēļ pants saka: „Apslēptās lietas pieder Kungam, mūsu Dievam,” proti, tas pieder Viņam — Radītājam jādod šis spēks, ko sauc par „došanu”.

Tādēļ mūsu gudrie sacīja (Kidušin 30): „Cilvēka nosliece ik dienu viņu pārvar un cenšas viņu nogalināt, kā sacīts: ‘Ļaundaris vēro taisno un cenšas viņu nonāvēt.’ Un, ja Radītājs viņam nepalīdzētu, viņš to nespētu pārvarēt, kā sacīts: ‘Kungs neatstās viņu tā rokā.’”

Tas, ka tā cenšas viņu nogalināt, nozīmē, ka tā vēlas, lai cilvēks visu darītu ar nolūku saņemt, kas tiek uzskatīts par atdalīšanos no Dzīvību Dzīvības. Dabiski, cilvēks paliek dzīvnieks. Tādēļ mūsu gudrie sacīja: „Ļaundarus sauc par mirušiem, kamēr viņi vēl ir dzīvi.” No tā izriet, ka to sauc par „nāvi”, kad viņa nolūks ir saņemt. Tas tiek uzskatīts par atdalīšanos. Lai tiktu apbalvots ar Dvekut [saplūsmi], proti, saņemtu spēku dot, — šādu lietu viņam var dot vienīgi Radītājs; cilvēka spēkos nav to iegūt.

Tādēļ mūsu gudrie sacīja: „Cilvēka nosliece ik dienu viņu pārvar un cenšas viņu nogalināt, un, ja Radītājs viņam nepalīdzētu, viņš to nespētu pārvarēt, kā sacīts: ‘Kungs neatstās viņu tā rokā.’” No tā, ko mēs izskaidrojām, varam saprast pantu: „Apslēptās lietas pieder Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas pieder mums un mūsu dēliem.”

Tādējādi mums ir jādara tikai darbība, bet apslēptā daļa jādara Radītājam.

Tomēr arī attiecībā uz apslēpto daļu mums vēl ir kaut kas jādara, lai Radītājs mums dotu apslēpto daļu. Tas izriet no noteikuma, ka visam ir vajadzīga atmoda no apakšienes. Pastāv noteikums, ka nav gaismas bez Kli [trauka], proti, nav piepildījuma bez trūkuma. Nevar kaut ko ievietot, ja nav tukšas vietas, un tikai tad tajā var ievietot visu, ko vēlas. Taču, ja nav iedobuma, nav tukšas vietas, kā gan tajā var kaut ko ievietot?

Tādēļ vispirms mums jāredz, ka mums nav došanas trauka, ko sauc par „vēlmi dot”, un ka tā ir mūsu gaisma. Kā mēs skaidrojām iepriekšējos rakstos, mūsu galvenā atlīdzība ir iegūt vēlmi dot, ko sauc par „Atstaroto gaismu”, kā sacīts: „Visa atlīdzība, uz kuru mēs ceram, ir Atstarotā gaisma” (Vispārējais priekšvārds Dzīvības kokam).

Tādēļ, ja vēlmi dot sauc par „gaismu”, tad šo trūkumu, kad cilvēks redz, ka viņam nav spēka dot, sauc par „Kli”. Viņš jūt, ka tieši tā viņam trūkst, proti, viņš redz, ko zaudē, jo viņam nav šī spēka, ko sauc par „došanas spēku”. Tādēļ trūkums viņā tiek veidots atbilstoši viņa sajūtai. To sauc par „Kli” un „tukšu vietu”, jo šeit — vietā, kur viņam trūkst došanas spēka, — ir vieta, kurā šis piepildījums var ieiet. To sauc par „gaismas ienākšanu Kli”.

Tomēr mums jāzina, ka šāda Kli saņemšana prasa lielu darbu. Mums ir Kelim [Kli daudzskaitļa forma], kurus sauc par „trūkumiem” un kurus mēs vēlamies piepildīt. Tos sauc par „pašmīlestības Kelim”, proti, mēs vēlamies saņemt piepildījumu. Tie ir ļoti svarīgi Kelim, jo nāk no Radītāja puses, kurš tos radīja kā esošo no neesamības, jo Viņš vēlas darīt labu saviem radījumiem, proti, Viņš vēlas dot piepildījumu. Taču kā ir iespējams dot piepildījumu, ja nav tukšas vietas, kurā to ievietot? Tādēļ Viņš radīja šos Kelim kā esošo no neesamības, lai tajos ievietotu baudu un prieku. No tā izriet, ka tā ir Radītāja radītā Kli būtība.

Tomēr, tā kā šo Kli sauc par „vēlmi saņemt”, tā vēlējās iegūt formas līdzību, ko sauc par „Dvekut [saplūsmi] ar Radītāju”. Tādēļ šī Kli kļuva nederīga būt par augstākās pārpilnības saņemšanas Kli. Tagad ir vajadzīga jauna saņemšanas Kli, kas ietērpjas iepriekšējā Kli, un tikai tad, kad vēlme dot ietērpjas vēlmē saņemt, šī Kli kļūst piemērota saņemšanai.

Iepriekšējā Kli, ko sauc par „vēlmi saņemt”, nāca no Izstarotāja. Zemākajam nav nekādas daļas darbā pie vēlmes saņemt, lai gan viss nāk no Izstarotāja. Tāpat arī otrā Kli, ko sauc par „vēlmi dot”, nāk vienīgi no Izstarotāja, un zemākais neko tai nevar pievienot, gluži tāpat kā pirmajai Kli, ko sauc par „vēlmi saņemt”.

Tomēr atšķirība ir tāda, ka došanas traukam vispirms jābūt zemākā prasībai, kurš lūdz Radītājam, lai viņam tiktu dota jaunā Kli. Pirmajai Kli tādas prasības nebija, jo tā viņam tika dota bez jebkādas atmodas no zemākā puses.