Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Visā ir jāizšķir gaisma un kli

25. raksts, 1985. g.

Visā ir jāizšķir gaisma un kli. Citiem vārdiem sakot, devējs, proti, Radītājs, un saņēmējs, proti, radījums.

Un, tā kā nav gaismas bez kli, kas nozīmē: „Ja nav tā, kurš to izprot, kurš gan var par to runāt?” – tāpēc var runāt tikai par gaismu, kas ietērpta kli, proti, par labumu, kuru Devējs dod ķermenim, proti, par ķermeņa iedvesmas mēru no tam nodotā labuma.

Un ir jātic, ka viss, ko cilvēks saņem savā ķermenī, tas viss nāk no Viņa – kā materiālais, tā arī garīgais. Jo, kā zināms, pasaulē nav cita spēka, kas viņam dotu.

Un tāpēc, kad cilvēks sāk ieiet Radītāja darbā, ir jāpateicas un jāslavē Radītājs, – kas ir sākums cilvēka ieiešanai darbā. Un darba kārtība sākas tā, kā sacīja mūsu viedie: „Cilvēkam vienmēr [vispirms] jāpauž slavinājums Radītājam un pēc tam jālūdzas. No kurienes mēs to zinām? No Moše. Sacīts: „Un es lūdzos Radītājam tajā laikā.” Un sacīts: „Radītāj Visvarenais! Tu sāki...” Un sacīts: „Ļauj man pāriet, un es redzēšu šo labo zemi””.

Tāpēc, kad viņš sāk pateikties Radītājam, vispirms viņam jāpauž pateicība Radītājam par to, ka Viņš radīja pasauli, kā mēs sakām lūgšanas laikā: „Svētīts Tas, pēc kura vārda radās pasaule”. Tad sākas darbs, proti, tas mērs, kādā viņš spēj pateikties Radītājam par to, ka Viņš radīja pasauli, proti, pateicības mēru nosaka baudas mērs.

Un šeit sākas īstenības un melu noskaidrošana, un šeit [sākas] atšķirība starp individuālo darbu “prat” un vispārīgo darbu “klal” – proti, [noskaidrošana,] vai Tora ir viņa arods, vai nav. Bet skaidrojums, kā noskaidroja mans tēvs un skolotājs: „Tora ir viņa arods “omanut”” – ar to tiek domāts, ka, pateicoties Torai, viņš vēlas izpelnīties ticību “emuna”. Vai [viņš strādā] kā cilvēki, kas attiecas uz visu sabiedrību “klal”, proti, tie, kas mācās Toru, lai izpelnītos nākamo pasauli, citiem vārdiem sakot, saņemšanas dēļ, nevis saskaņā ar cilvēkiem, kas attiecas uz individuālo darbu “prat”, kas strādā atdeves dēļ.

Taču, kad cilvēks sāk slavinājumu virkni Radītājam, pastāv īstenības un melu noskaidrošanas process. Jo cilvēkiem pieņemts, ka tad, kad viņam jāpauž pateicība otram, kurš tam palīdzēja, pateicības mērs ir atkarīgs no palīdzības sajūtas mēra, kuru viņš no tā saņēmis. Tāpēc, kad cilvēks sāk paust pateicību Radītājam par to, ko Viņš tam devis, ķermenis sāk skaitīt tos labumus, kurus Radītājs tam sniedzis, un, kāds ir mērs, kādā tas iedvesmojies no tiem labumiem, kurus Viņš tam sniedzis, tāds ir arī pateicības lieluma mērs.

Tāpēc, kad cilvēks saka: „Svētīts Tas, pēc kura vārda radusies pasaule”⁵, [tas] arī ir atkarīgs no mēra, kādā viņš bauda pasauli. Un tad ķermenis sāk viņam rādīt, ka tam trūkst materiālā un trūkst garīgā, un neļauj viņam paust slavinājumus Radītājam. Un tad [viņam gaidāms] liels darbs, jo tad jāiet augstāk par zināšanām un jātic, ka Radītājs sniedz viņam tikai labumus, un tādā veidā notiek īstenības un melu noskaidrošana.

Un, tā kā Radītāja vispārīgais vārds ir „Labs un labu Darošs”, jāpieliek lielas pūles, lai ticētu augstāk par zināšanām, ka Radītājs ir Labs un labu Darošs. No tā iznāk, ka tad, kad cilvēks sāk paust slavinājumus Radītājam, viņam jau ir, par ko lūgties, lai viņš varētu iet augstāk par zināšanām, bet pirms tam nebija tik lielas vajadzības ticībā Radītājam augstāk par zināšanām. Turpretī tagad viņš jūt savu vajadzību pēc ticības, un tad viņam ir nepieciešama Toras studēšana, lai gaisma tajā viņu atgrieztu pie Avota.

Iznāk, ka tas, ka viņš vēlas paust slavinājumu Radītājam, viņā izraisa hisarona vietu. Un, kad viņam ir hisarons, ko dēvē par kli, un atbilstoši tam kādā mērā viņš jūt, ka ir tālu no pilnības, – tādā mērā viņam ir vieta darbam un vajadzība pēc lūgšanas un Toras, kā sacīts iepriekš.

Taču pastāv cits hisarons, kad dažkārt, ja cilvēks redz savu zemiskumu, viņš krīt izmisumā un bēg no kaujas lauka, un visas baudas, kuras viņš tad saņem, izraisa tikai tas, ka viņš aizmirst par savu stāvokli, proti, nedomā par garīgo, vai arī viņš var gulēt, – proti, jūt lielu baudu no miega, un tas nav tāpēc, ka tad viņam ir īpaša bauda no miega, bet miega laikā viņš neatceras par to, kas saistīts ar darbu, un tas izraisa viņa baudu. Jo, kad viņš atceras par saistīto ar darbu, ķermenis momentāni viņam nes zemiskumu un izmisumu.

Tāpēc cilvēkam vienmēr jāuzmanās, lai nekristu izmisumā, proti, kad pie viņa atnāk ciešanu stāvoklis un viņš redz, ka nevar turpināt darbu, kā sacīts iepriekš. Tāpēc mans tēvs un skolotājs sacīja, ka cilvēkam jāuzmanās ļaut vaļu paškritikai, [darot to] tikai tajā laikā, kuru viņš tādēļ noteicis kā īpašu stāvokli, nevis kad ķermenis liek viņam veikt sevis izvērtēšanu. Bet lai viņš saka ķermenim: „Man ir īpašs laiks sevis pārbaudei: vai es eju pa to līniju, kuru man norādījuši, vai esmu novirzījies no pareizās līnijas. Taču tagad es nodarbojos ar Toru un lūgšanu, un esmu pārliecināts, ka Radītājs man palīdzēs, kā Viņš palīdzēja visiem Radītāja darbiniekiem, kuri vēlējās iet pareizo ceļu, kas ved uz mērķi, kura dēļ viņš radīts.”

Kā es rakstīju pagājušajā 11. rakstā (1985. g.), ka jāsaka pretēji tam, ko viņam saka ķermenis.

Un no šejienes sapratīsim Zoar jautājumu un tā skaidrojumu: „„Un pildiet [burt. dariet] tos”. [Zoar] jautā: „Ko nozīmē „un dariet tos”? Pēc tam, kad Viņš jau sacīja „rīkojieties” un „ievērojiet”, kāpēc vēl „un dariet”?” Un atbild: „Taču tas, kurš pilda Toras baušļus un iet Viņa ceļus, it kā dara Viņu augšienē. Sacīja Radītājs: „It kā viņš būtu radījis Mani.” Un viņi iedibināja Viņu. Un tāpēc: „Un dariet tos” par likumu un tiesiskumu”. Citāta beigas.

Un pirmajā acu uzmetienā šis skaidrojums ir ļoti dīvains. Kā var teikt, ka, pateicoties Toras un baušļu pildīšanai, mēs „darām” Viņu augšienē, jo bija „zeme pilna Viņa godības” arī pirms radījumi pildīja Toru un baušļus. Tādā gadījumā, ko gan nozīmē: „It kā jūs būtu radījuši Mani”?

Taču, kā sacīts iepriekš, netiek runāts par gaismu bez kli, jo attiecībā pret ko tiek noteikts, ka ir gaisma, taču, kad ir kli, šī kli izprot gaismu? Tāpēc, kad mēs sakām, ka radīšanas mērķis ir sniegt baudu Saviem radījumiem, tas tiek teikts tikai par radījumiem, kad tie saņem labumu un baudu. Tas tiek dēvēts, ka ir kli, un kli izprot to tādā veidā, ka no Radītāja tiem ir tikai labums un bauda. Tajā pašā laikā, kad radījumi nesaņem no Viņa labumu un baudu, tiek jautāts, kam atklājas Radītāja vārds, kuru dēvē „Labs un labu Darošs”.

Un tāpēc, lai būtu atklāts Radītāja vārds „Labs un labu Darošs”, kas ir vispārīgs no visiem vārdiem, un, lai tad, kad radījumi saņems labumu un baudu no Radītāja, šis labums būtu pilnīgs, proti, lai šajā dāvanā nebūtu kauna maizes īpašības, notika samazinājums un apslēptība, kas nozīmē, ka tie nevar izprast un sajust šo labumu pirms tam, kad sagatavos sevi atdeves kelim veidā, kas ir stāvoklis – līdzība pēc formas. Tad iznāk, ka vārds „Labs un labu Darošs” nav atklāts, un tas noved pie tā, ka radījumi nejūt Radītāju, un tāpēc pasaulē ir grēcinieki, kuri netic Radītājam.

Taču, lai Radītāja vārds pasaulē atklātos visu skatienam, nav nekāda trūkuma, izņemot kelim līdzību pēc formas. Bet spēju nonākt pie atdeves kelim, proti, pie kelim līdzības pēc formas, var iegūt tikai Toras un baušļu pildīšanas ceļā.

Proti, Toras un baušļu pildīšanas laikā jāveido nodoms uz to, lai Toras un baušļu pildīšana novestu pie Israēla diženuma pacēluma. Bet „Israēls” – mēs skaidrojām, ka tie ir burti „Jašar-El” “taisni pie Radītāja’ – lai darbības būtu [vērstas] taisni pie Radītāja, nevis uz savu labumu, un to dēvē par līdzību pēc formas. Taču grāmatas Zoar valodā to dēvē „pacelt Šhinu no pīšļiem”, jo garīgums mūsu acīs netiek tik ļoti cienīts, lai mēs varētu teikt mūsu ķermenim, ka liels gods ir tas, ka mēs varam kalpot Radītājam, un tad ķermenis pakļaujas un anulējas svētuma priekšā.

Un tāda ir teiktā būtība grāmatā Zoar, ka pateicoties tam, ka „pēc maniem likumiem rīkosieties un manus baušļus ievērosiet”, tad pateicoties tam: „un dariet tos”, proti, jūs it kā „darāt” Mani augšienē. Proti, jūs darāt – caur to, ka Radītāja vārds atklāsies kā „Labs un labu Darošs” – tā, ka visi sajutīs labu, pateicoties tam, ka jūs izpelnīsieties līdzību pēc formas.