Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Mīlestība pret biedriem – 2

6. raksts, 1984. gads.

““Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” – rabi Akiva saka: “Tas ir dižens Toras noteikums.” No tā izriet, ja mēs izpildām šo noteikumu “klal”, visi individuālie elementi “prat” tajā jau tiek iekļauti, tas ir, mēs nonāksim pie šiem elementiem automātiski, bez jebkādas piepūles, un vairāk par to, mums nav ko darīt.

Tomēr mēs redzam, ka Tora mums saka: ”Ko Radītājs, Visspēcīgais tavs, no tevis prasa? Tikai bīties Manā priekšā”. Saskaņā ar to iznāk: kāda ir galvenā prasība, kura cilvēkam tiek izvirzīta? Tikai bijība. Proti, ja cilvēks pilda bijības bausli, tas jau ietver visu Toru un baušļus, proti, pat bausli: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Taču, saskaņā ar iepriekš minētajiem rabi Akivas vārdiem, tas ir otrādi – un arī bijība iekļaujas noteikumā “Mīli savu tuvāko”. Taču, saskaņā ar viedo vārdiem, sanāk ne tā kā rabi Akivam, jo viņi izskaidroja pantu: ”Uzklausīsim visam noslēgumu: bīsties Radītāja priekšā, un ievēro Viņa baušļus, jo tāds ir viss cilvēks.” Un Gmara jautā: “Ko nozīmē: jo tāds ir viss cilvēks?” Rabi Elazars sacīja: “Radītājs sacīja: Visa pasaule radīta tikai tādēļ.” Un saskaņā ar rabi Akiva vārdiem, iznāk, ka viss iekļaujas noteikumā: “Mīli savu tuvāko.”

Tomēr mēs redzam viedo vārdos, ka viņi sacīja, – galvenais ir ticība, jo viņi teikuši “Atnāca Havakuks un visus [principus] sakopoja vienā, kā sacīts: ”Taisnais dzīvos ar savu ticību” ". Un Maarša tur paskaidro, ka “daudz vispārīgāks [princips] katram Israēla dēlam visos laikos ir ticība”. No tā izriet, ka galvenais noteikums ir ticība, un saskaņā ar to iznāk, ka gan bijība, gan “Mīli savu tuvāko” – tas viss iekļaujas noteikumā ticība.

Un, lai saprastu iepriekš sacīto nepieciešama papildu izpēte: 1. kas ir ticība; 2. kas ir bijība; 3. kas ir “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”.

Galvenais – nepieciešams vienmēr atcerēties, kāds ir radīšanas mērķis. Un ir zināms, ka tas ir sniegt baudu Saviem radījumiem. Tādā gadījumā, ja Viņš vēlas tiem sniegt labvēlību un baudu, kāpēc man vajadzīgas trīs iepriekš minētās lietas, t.i., ticība, bijība un mīlestība pret tuvāko? Un sanāk, ka tās ir nepieciešamas, tikai kelim sagatavošanai, lai viņi būtu spējīgi pieņemt to labvēlību un baudu, ar ko Radītājs vēlas sniegt baudu radījumiem.

Tagad ir jāsaprot, ko šīs trīs lietas mums dod, lai sagatavotos. Tādējādi ticība un pārliecība kopumā mums dod to, ka vispirms ir jātic mērķim, – ka mērķis ir sniegt baudu Saviem radījumiem. Turklāt ir jātic, – atbilstoši tai pārliecībai, kādu viņš spēj sev nodrošināt – ka arī viņš var nonākt pie mērķa, proti, ka radīšanas mērķis nav obligāti tikai izredzētajiem, bet radīšanas mērķis attiecas uz visiem radījumiem bez izņēmuma.

Un nav obligāti, ka tie ir talantīgi un spēcīgi cilvēki, proti, kuriem piemīt pārvarēšanas spēks un ir drosmīgi sirdī un tml., jo tas attiecas uz visiem radījumiem. Skaties “Desmit Sfirotu Mācības priekšvārdā”, 21. p., kur tiek minēts citāts no Midraš Raba: "Sacīja Radītājs Israēlam: "Zvēru, visa gudrība un visa Tora – tas ir vienkārši. Ikviens, kurš bīstas manā priekšā un pilda Toras vārdus – visa gudrība un visa Tora ir viņa sirdī.” Citāta beigas.

Sanāk, ka, izņemot to, nepieciešams izmantot ticību, lai viņam būtu pārliecība par to, ka viņš spēj sasniegt mērķi un nekrist izmisumā darba vidū, un aizbēgt no kaujas lauka, bet gan ticēt, ka Radītājs var palīdzēt pat tik zemiskam un nicināmam cilvēkam kā viņš, proti, ka Radītājs viņu Sev pietuvinās, lai viņš izpelnītos saplūsmi ar Viņu.

Taču, lai izpelnītos ticību, nepieciešams, lai vispirms būtu bijība (Zoar Grāmatas priekšvārds, 191. lpp., komentārs Sulam no vārdiem: “lietu skaidrojums”). Viņš [t.i., Bāls Sulams] tur raksta: “ka bijība ir bauslis, kas ietver visus Toras baušļus, jo tā ir vārti uz ticību Radītājam, un kādā mērā atmostas bijība Radītāja vadības priekšā, tādā mērā viņā ir ticība Radītāja vadībai.” Un viņš tur pabeidz: "Un bijība ir tādēļ, ka viņš baidās, ka tik nesamazināt baudas sniegšanu savam Radītājam”¹⁰, kas nozīmē, ka bijība ir no tā, ka cilvēkam ir jābīstas no Radītāja, jo, iespējams viņš nespēs sniegt baudu Radītājam, nevis no tā, ka bijība būs paša labuma dēļ. No iepriekš teiktā izriet, ka bijība ir vārti uz ticību. Citādi nav iespējams nonākt pie ticības.

Taču, lai nonāktu pie bijības, proti, lai viņam būtu bailes: iespējams, ka viņš nespēs sniegt baudu savam Radītājam, – sākumā viņam ir jābūt vēlmei un tieksmei dot, un pēc tam var teikt, ka ir vieta bailēm, ka iespējams, viņam nebūs spējas šīm bailēm sekot. Tomēr parasti cilvēks baidās par to, ka iespējams, viņš nespēs pilnībā realizēt mīlestību pret sevi, nevis par to, ka viņš uztraucas – iespējams, ka nespēs atdot Radītājam.

Tomēr no kāda materiāla cilvēks var paņemt un iegūt jaunu īpašību, kas nozīmētu, ka viņam ir jābūt dodošam? Taču saņemšana sevis dēļ ir nederīga lieta. Tomēr tas ir pret dabu! Un, lai gan cilvēks reizēm saņem kādu domu un vēlmi, kas pieprasa iziet no egoistiskas mīlestības, kas viņam radušās no tā, ko viņš dzirdējis no viedajiem un no grāmatām, tomēr tas ir ļoti mazs spēks, kas ne vienmēr viņam spīd ar šīm zināšanām, lai viņš spētu tās novērtēt un pastāvīgi lietot, sakot, ka tas ir vispārējs noteikums visiem Toras baušļiem.

Tādēļ eksistē viens padoms: ja pulcējas vairāki cilvēki, kuriem ir šis nelielais spēks [kurš pārliecina], ka ir vērts iziet no egoistiskas mīlestības, taču viņiem nav visa atdeves spēka un svarīguma, lai viņi spētu būt patstāvīgi bez ārējas palīdzības, un visi šie cilvēki viens pret otru sevi atceļ, [un tad, par cik] visiem potenciālā ir mīlestība pret Radītāju, bet praksē viņi to nespēj realizēt, tad, pateicoties tam, ka katrs ienāk grupā un atceļ sevi par labu grupai, rodas vienots ķermenis. Un, kad šis ķermenis sastāv, piemēram, no desmit cilvēkiem, tad šim ķermenim ir desmitreiz lielāks spēks, nekā tad, ja viņš būtu viens.

Tomēr ar nosacījumu, ka tad, kad viņi pulcējas, katrs domās, ka viņš tagad ir atnācis ar mērķi atcelt mīlestību pret sevi, t.i., lai viņš tagad nedomātu, kā piepildīt savu vēlmi saņemt, bet, cik vien iespējams, domātu tikai par mīlestību pret tuvāko, [jo] tikai pateicoties tam, viņš var iegūt vēlmi un  nepieciešamību, ka jāiegūst jauna īpašība, kuru dēvē par atdeves vēlmi. Un no mīlestības pret biedriem, viņš var nonākt pie mīlestību pret Radītāju, proti, kad viņš vēlēsies sniegt baudu Radītājam.

Iznāk, ka tikai, pateicoties tam, viņš ir ieguvis nepieciešamību, un tagad viņš saprot, ka atdeve ir svarīga un nepieciešama lieta, un viņš to ir ieguvis, pateicoties mīlestībai pret biedriem. Un tad var runāt par bijību, t.i., viņš baidās, iespējams, ka nespēs sniegt baudu Radītājam. Un to dēvē par bijību.

Iznāk, ka galvenais pamats, uz kura var celt svētumu ēku, ir noteikums “Mīli savu tuvāko”, jo pateicoties tam, var iegūt nepieciešamību sniegt baudu Radītājam. Un tad var runāt par bijību, t.i., viņš baidās, iespējams, ka nespēs  sniegt baudu Radītājam. Un pēc tam, kad viņam jau ir vārti, kurus dēvē par bijību, viņš var nonākt pie ticības. Tāpēc, ka ticība ir kli Šhinas izvietošanai, – kā zināms, kā tas izskaidrots vairākās vietās.

Tādējādi secinām, ka ir trīs noteikumi. Pirmais noteikums pieder rabi Akivam, un tas ir “Mīli savu tuvāko”, bet pirms tam nav nekā, kas cilvēkam dotu kādu dzinējspēku, lai viņš spētu kaut nedaudz izkustēties no stāvokļa, kurā viņš atrodas, tāpēc ka tikai, pateicoties tam, pastāv iespēja pāriet no egoistiskas mīlestības, uz mīlestību pret tuvāko un sajust, ka mīlestība pret sevi ir ļaunums.

Un pēc tam nonāk pie otrā noteikuma, t.i., pie bijības, jo bez bijības nav vietas ticībai, – kā sacīts iepriekš Bāla Sulama vārdiem.

Un tad nonāk pie trešā noteikuma, t.i., pie ticības. Un pēc tam, kad ieguvuši iepriekš minētos trīs noteikumus, izpelnās sajust radīšanas mērķi, kas ir, – sniegt baudu Saviem radījumiem.