Jehuda Leibs Halevi Ašlags (Bāls Sulams)

Raksts par Zoar grāmatas pabeigšanu

(teikts saistībā ar Zoar grāmatas ar komentāru “Sulam” iespiešanas pabeigšanu)

Zināms, ka mērķis, kuru vēlamies sasniegt, strādājot Torā un pildot baušļus, ir pieķerties Radītājam, kā ir teikts: “Un pieķerties Viņam”¹. Un jāsaprot, ko nozīmē šī saplūsme (dvekut) ar Radītāju. Jo cilvēka doma nespēj Viņu atklāt². Tomēr mūsu gudrie³ jau pirms manis ir uzdevuši šo jautājumu par pantu “Un pieķerties Viņam”⁴ tā: kā var pieķerties Viņam, jo “Viņš ir aprijošs uguns”⁵? Un viņi atbildēja: “Pievienojies Viņa īpašībām. Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tā esi žēlsirdīgs arī tu. Kā Viņš ir laipns, tā esi laipns arī tu.” No pirmā acu uzmetiena nav skaidrs, kā mūsu gudrie varēja novirzīt šo pantu prom no tā vienkāršās nozīmes. Jo ir skaidri teikts: “Un pieķerties Viņam.” Ja šī nozīme būtu “pieķerties Viņa īpašībām”, vajadzētu rakstīt: “Un pieķerties Viņa ceļiem.” Kādēļ Raksti saka: “Un pieķerties Viņam (ledavkā)”?

Lieta tāda, ka materiālās lietās, kuras aizņem vietu, saplūsmi (dvekut) mēs saprotam kā telpisku tuvumu, bet atšķiršanos – kā telpisku attālumu. Taču garīgajās lietās, kuras vispār neaizņem vietu, saplūsme un atšķiršanās netiek saprasta kā telpisks tuvums vai attālums, jo tās neaizņem vietu; drīzāk formu līdzība starp diviem garīgiem objektiem tiek saprasta kā saplūsme, bet formu atšķirība starp diviem garīgiem objektiem – kā atšķiršanās. Un tāpat kā cirvis, kas materiālajā sadala un nošķir, atvirzot daļas vienu no otras, tāpat arī formu atšķirība sadala garīgo, to pārraujot.

Ja viņu formu atšķirība ir neliela, saka, ka tie ir nedaudz tālu viens no otra. Ja formu atšķirība ir liela, saka, ka tie ir ļoti tālu. Bet, ja tie ir pretēji pēc formas, saka, ka tie ir vistālākajā iespējamajā attālumā.

Piemēram, kad divi cilvēki viens otru ienīst, par viņiem saka, ka viņi ir šķirti kā austrumi no rietumiem. Bet, ja viņi mīl viens otru, saka, ka viņi ir savienoti kā viens veselums. Te nav runa par telpisku tuvumu vai attālumu, bet gan par formu līdzību vai atšķirību.

Kad cilvēki mīl viens otru, tas ir tāpēc, ka starp viņiem pastāv formu līdzība: viens mīl visu, ko mīl viņa biedrs, un ienīst visu, ko ienīst biedrs – līdz ar to viņi ir sapludināti un mīl viens otru.

Bet, ja starp viņiem ir noteikta formu atšķirība – piemēram, viens mīl kādu lietu, lai gan biedrs to ienīst, u.tml. –, tad tieši šīs formu atšķirības mēra dēļ viņi kļūst naidīgi, atšķirti un attāli viens no otra.

Un ja viņi ir pretēji – viss, ko mīl viens, ir ienīsts otram –, par viņiem saka, ka viņi ir šķirti un attāli kā austrumi no rietumiem.

Tātad tu redzi: formu atšķirība garīgajā darbojas kā cirvis materiālajā. Attāluma mērs un lielums ir tieši atkarīgs no formu atšķirības mēra; bet saplūsmes mērs – no formu līdzības mēra.

No tā kļūst skaidrs, cik patiesi ir mūsu gudro vārdi, kuri paskaidroja pantu “Un pieķerties Viņam” kā saplūsmi ar Viņu īpašību ziņā: “Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tā esi žēlsirdīgs tu; kā Viņš ir laipns, tā esi laipns tu.” Viņi nenovirzīja pantu no vienkāršās nozīmes, bet, gluži otrādi, paskaidroja to saskaņā ar vienkāršo nozīmi. Jo garīgu saplūsmi vispār nav iespējams iedomāties citādi kā formu līdzībā. Tāpēc, pielīdzinot savu formu Radītāja īpašību formai, mēs kļūstam sapludināti ar Viņu.

Kā teica gudrie: “Kā Viņš ir žēlsirdīgs…” Citiem vārdiem: tāpat kā Viņa visas darbības ir vērstas uz došanu un palīdzību tuvākajam, nevis paša ieguvumu – jo Radītājam nav trūkuma, kas jāpiepilda, un nav arī no kā saņemt –, tā arī visām tavām darbībām jābūt vērstām uz došanu un labumu tuvākajam. Tādējādi tu pielīdzināsi savu formu Radītāja īpašību formai – un tieši tas ir garīgā saplūsme.

Šajā īpašību līdzībā ir prāta (“moha”) un sirds (“liba”) īpašības. Nodarbības ar Toru un baušļiem ar nolūku sagādāt baudu Savam Radītājam ir formu līdzība īpašībā “moha”: tāpat kā Radītājs nedomā par Sevi – vai Viņš pastāv, vai pārvalda radības, u.tml. –, tā arī tas, kurš vēlas formu līdzību, nedrīkst par to domāt; viņam ir skaidrs, ka Radītājs par to nedomā, jo nav lielākas formu atšķirības kā tā.

Tāpēc ikviens, kurš par to domā, protams, ir nošķirts no Radītāja un nekad nenonāks pie formu līdzības. Tāpēc mūsu gudrie sacīja: “Lai visi tavi darbi ir Debesu dēļ”⁶ – t.i., saplūsmei ar Debesīm; nedari neko, kas neved uz šo mērķi. Lai visas tavas darbības ir došanai un palīdzībai tuvākajam. Tad tu nonāksi formu līdzībā ar Debesīm: kā Radītājs visas Savas darbības dara, lai dotu un palīdzētu Savam tuvākajam, tā arī tu – tikai dot un palīdzēt tuvākajam – kas ir pilnīga saplūsme.

Nevajag jautāt: kā cilvēks var visas savas darbības veikt tuvākā labā, ja viņam noteikti jāstrādā sava un ģimenes iztikai? Atbilde: tās darbības, ko viņš dara nepieciešamības dēļ, lai saņemtu tik, cik vajadzīgs pastāvēšanai, – “nepieciešamais ne tiek ne nosodīts, ne slavēts”; tas netiek uzskatīts par darbību sevis dēļ.

Tomēr ikviens, kas iedziļinās šajos jautājumos, neizbēgami brīnīsies: kā iespējams sasniegt absolūtu formu līdzību, lai visas darbības būtu dodošas, kamēr viss cilvēka eksistences pamats ir saņemšana sev? Dabiski viņš nespēj veikt pat nelielu darbību otra labā. Kad viņš dod, viņam jāsaskata, ka beigās saņems atlīdzību, kas atlīdzina viņa pūles; ja rodas šaubas par atlīdzību, viņš no darbības izvairīsies. Kā iespējams, ka visas darbības būs tikai citu labā un ne savām vajadzībām?

Es patiešām atzīstu: tas ir ļoti grūti, un cilvēkam nav spēka mainīt doto dabu – saņemt sev. Nemaz nerunājot par dabas izmainīšanu pretējā – neko nesaņemt sev, bet visas darbības veltīt došanai.

Tāpēc Radītājs mums deva Toru un baušļus, kurus pavēlēts pildīt tikai, lai sagādātu baudu Radītājam. Ja nebūtu nodarbību Torā un baušļos lišma (hebr. “tās pašas dēļ”, t.i., lai ar tām sagādātu baudu Savam Radītājam, nevis sava labuma dēļ), tad pasaulē nebūtu neviena līdzekļa, kas palīdzētu mums mainīt dabu.

No tā saproti, cik nozīmīgas ir nodarbības Torā un baušļos lišma. Jo, ja arī Tora un bausļi tiek pildīti ne Radītāja labā, bet personiskā labuma dēļ, viņš ne tikai nemainīs savu saņemšanas vēlmi, bet, gluži pretēji, to vēl pastiprinās – kā es parādīju “Sulam” komentāra ievadā, 1. sēj., 30.–31. p., un šeit nav vietas to izvērst.

Kādas ir īpašības cilvēkam, kas ir cienīgs saplūsmei ar Radītāju? Tās nekur tieši nav izskaidrotas – ir tikai smalki mājieni. Lai noskaidrotu šajā rakstā teikto, es nedaudz atklāšu nepieciešamo, izmantojot līdzību.

Ķermenis ar saviem orgāniem ir viens veselums. Ķermenis kopumā apmainās domām un sajūtām ar katru savu orgānu. Ja ķermenis domā, ka kādam orgānam jākalpo un jāsagādā tam bauda, šis orgāns tūlīt zina tā domu un to īsteno. Līdzīgi, ja kāds orgāns izjūt, ka vieta, kur tas atrodas, ir šaura, ķermenis uzreiz to “zina” un pārvieto orgānu uz ērtāku vietu.

Ja kāds orgāns tiek atgriezts no ķermeņa, tie kļūst par diviem atsevišķiem veidojumiem: ķermenis vairs nezina atdalītā orgāna vajadzības, un orgāns – ķermeņa domas, lai kalpotu un būtu tam noderīgs. Ja ārsts savienos orgānu atpakaļ, kā iepriekš, orgāns atkal zinās ķermeņa domas un vajadzības, bet ķermenis – orgāna vajadzības.

Šo līdzību piemēro arī cilvēkam, kas ir cienīgs saplūst ar Radītāju. Kā es pierādīju (Zoar priekšvārdā, 9. p., un manā komentārā par Idra Zuta), dvēsele ir gaismas atspīdums no paša Radītāja (Acmuto). Šī gaisma no Radītāja atdalās tāpēc, ka Radītājs to ietērpa saņemšanas vēlē – jo radīšanas nodoms sniegt baudu radījumiem radīja katrā dvēselē vēlmi saņemt baudu. Šī formu atšķirība – vēlme saņemt – atdalīja šo gaismu no Acmuto un padarīja to par atsevišķu daļu. Sk. tur norādītajos avotos.

Tātad jebkura dvēsele pirms radīšanas bija iekļauta Acmuto. Ar radīšanu, t.i., saņemšanas vēlmes dēļ, kas tajā ielikta, tā ieguva formu atšķirību un atdalījās no Radītāja, kura īpašība ir tikai dot. Jo formu atšķirība garīgajā atdala tāpat kā cirvis materiālajā.

Sanāk, ka dvēsele tagad pilnībā atbilst atgrieztam orgānam, kas atdalīts no ķermeņa: agrāk tie apmainījās domām un sajūtām, bet pēc atgriešanas vairs ne. Jo sevišķi – kad dvēsele ietērpjas šīs pasaules ķermenī – pārraujas visi agrākie sakari ar Acmuto. Tie ir kā divi nošķirti.

No tā automātiski kļūst skaidrs, kas ir cilvēks, kurš atkal pieķeras Radītājam – t.i., viņš sasniedz formu līdzību ar Radītāju, jo ar Toru un baušļiem viņš izmaina sevī ielikto saņemšanas vēlmi (kas viņu atdalīja no Acmuto) uz došanas vēlmi, un visas viņa darbības ir vērstas tikai uz došanu un palīdzību tuvākajam. Tātad viņš ir pielīdzinājies savam Radītājam. Tas pilnīgi līdzinās orgānam, kas reiz bija atgriezts, bet tagad atkal savienots ar ķermeni – tas atkal zina ķermeņa domas, kā zināja pirms atdalīšanās.

Tāpat arī dvēsele, pēc formu līdzības ar Radītāju iegūšanas, atkal zina Viņa domas, kā zināja, pirms atšķīrās no Viņa formu atšķirības dēļ, kas piemīt saņemšanas vēlmei.

Tad piepildās Raksti: “Iepazīsti savu Tēvu, Dievu”⁷. Jo viņš iegūst pilnīgu – dievišķo – atziņu un tiek cienīgs visiem Toras noslēpumiem, jo Radītāja domas ir Toras noslēpumi.

Tas ir tas, ko teica rabīns Meirs: “Ikviens, kas mācās Toru lišma, ir cienīgs daudz kā; viņam atklāj Toras noslēpumus un “garšas”, un viņš kļūst kā neizsīkstošs avots”⁸. T.i., ar nodarbību Torā un baušļos lišma – ar nodomu sagādāt baudu Radītājam, nevis sev – viņam garantēta saplūsme ar Radītāju, t.i., formu līdzība, kad visi darbi ir tuvākā labā un nemaz ne savā labā – gluži kā Radītājs, kura visas darbības ir dot tuvākajam un viņu iepriecināt. Tādējādi cilvēks atkal pieķeras Radītājam, kā tas bija ar dvēseli pirms tās radīšanas.

Tāpēc viņš kļūst cienīgs daudz kā – Toras noslēpumiem un “garšām”. Jo, savienojoties ar Radītāju, viņš atkal zina Viņa domas, kā līdzībā ar orgānu, kas atkal savienots ar ķermeni. Radītāja domas tiek sauktas par Toras noslēpumiem un “garšām”. Tāpēc Toru, mācītu lišma, pavada Toras noslēpumu atklāsme. Un viņš kļūst kā neizsīkstošs avots, jo ir atcelti šķēršļi, kas viņu atdalīja no Radītāja; viņš atkal ir viens veselums ar Viņu, kā pirms radīšanas.

Patiesībā visa Tora – gan atklātā, gan slēptā – ir Radītāja domas bez atšķirības. Taču to var salīdzināt ar cilvēku, kas slīkst upē, un biedrs viņam iemet virvi, lai izglābtu. Ja slīcējs saķer virvi tuvāk par sevi esošajā galā, biedrs var viņu izvilkt.

Tā arī Tora – pilnībā Radītāja domas – ir kā virve, ko Radītājs pametis cilvēkiem, lai tos izglābtu un izvestu no klipot (čaulām). Virves gals ir tuvs visiem – tā ir atklātā Tora, kurai nav vajadzīga īpaša ievirze un doma. Un pat ja baušļu pildīšanā ir nepareiza doma, to tāpat pieņem Radītājs, kā ir teikts: “Cilvēkam vienmēr nodarboties ar Toru pat ‘lo lišma’, jo no ‘lo lišma’ nonāk pie ‘lišma’”⁹.

Tāpēc Tora un baušļi ir šis virves gals, ko ikviens spēj saķert. Un, ja viņš turas cieši – t.i., kļūst cienīgs lišma –, tad Tora un baušļi ved viņu uz formu līdzību ar Radītāju, ko sauc “saplūst ar Viņu”, kā augstāk teikts. Tad viņš kļūst cienīgs atklāt visas Radītāja domas – Toras noslēpumus un “garšas” –, t.i., pārējo virves daļu, kas tiek dots tikai pēc pilnīgas saplūsmes sasniegšanas.

Mēs salīdzinām Radītāja domas (Toras noslēpumus un “garšas”) ar virvi, jo formu līdzībai ar Radītāju ir daudzas pakāpes. Tāpēc arī šo noslēpumu atklāsmei ir daudzas pakāpes. Un cik lielā mērā ir formu līdzība ar Radītāju, tik lielā mērā cilvēks atklāj Toras noslēpumus – t.i., Radītāja domas.

Kopumā tās ir piecas pakāpes: nefesh, ruah, nešama, chaja, jechida – un katra ietver visas. Un katrā ir piecas pakāpes; kopumā, vismaz 25 pakāpes.

Turklāt tās sauc par “pasaulēm”, kā teica gudrie: “Nākošajā laikā Radītājs katram taisnīgajam dos 310 (šai) pasaules”¹⁰ ¹¹. Šo pakāpju nosaukums “pasaules” (‘olamot’) ir tāpēc, ka vārdam “pasaule” (‘olam’) ir divas nozīmes:

1. Visi, kas atrodas vienā pasaulē, vienādi uztver. Viss, ko redz un dzird viens, to redz un dzird visi, kas atrodas šajā pasaulē.

2. Tie, kas atrodas citā, “apslēptā” (‘ne’ēlam’) pasaulē, nespēj zināt un atklāt neko no citas pasaules.

Šīs divas pakāpes darbojas arī atklāsmē (piedzīvojumā): ikviens, kas ir cienīgs noteiktai pakāpei, zina un atklāj tajā visu, ko tajā atklājuši tie, kas atrodas šajā pašā pakāpē visās paaudzēs – bijušajās un būsmošajās. Viņš ir kopīgā atklāsmē ar viņiem, gluži kā tie, kas ir vienā pasaulē.

Bet tie, kas atrodas šajā pakāpē, nespēs atklāt neko no citām pakāpēm – gluži kā šīs pasaules iemītnieki nespēj zināt par patiesības pasauli. Tāpēc šīs pakāpes sauc par “pasaulēm” (olamot).

Tāpēc tie, kas atklāj, var rakstīt grāmatas un pierakstīt savu atklāsmi mājienos un līdzībās: tās sapratīs ikviens, kas ir cienīgs tām pašām pakāpēm, par kurām grāmata runā. Viņiem ar autoriem ir kopīga atklāsme.

Bet tas, kurš nav cienīgs pilnai autora pakāpei, viņu mājienus nesapratīs; vēl jo vairāk tie, kam nav atklāsmes – tie neko nesapratīs, jo nav kopīgas atklāsmes.

Mēs teicām, ka pilnīga saplūsme un pilnīga atklāsme sadalās 125 vispārīgās pakāpēs. Tāpēc līdz Mašiha laikam nav iespējams kļūt cienīgam visām 125.

Pastāv divas atšķirības starp visām paaudzēm un Mašiha paaudzi: (1) tikai Mašiha paaudzē var atklāt visas 125 pakāpes, pārējās – nevar; (2) visās paaudzēs to, kas kļuva cienīgi atklāsmei un saplūsmei, ir maz – kā gudrie teica par pantu: “Vienu cilvēku no tūkstoša es atradu”¹², t.i., “tūkstotis ienāk, un viens iziet gaismā”¹³, – t.i., saplūsmei un atklāsmei. Bet Mašiha paaudzē ikviens var kļūt cienīgs saplūsmei un atklāsmei, kā teikts: “Zeme būs pilna ar Radītāja atziņu”¹⁴; “Un vairs nebūs katrs jāskolo tuvāko, sakot: ‘Iepazīstiet Radītāju’, jo visi Mani pazīs – no maza līdz lielam”¹⁵.

Izņēmums ir Rašbi un viņa paaudze – Zoar autori –, kuri kļuva cienīgi visām 125 pakāpēm pilnībā, lai gan dzīvoja pirms Mašiha laika. Par viņu un viņa mācekļiem ir teikts: “Gudrais ir pārāks par pravieti”¹⁶. Tāpēc Zoarā daudzreiz teikts, ka nebūs paaudzes kā Rašbi paaudze līdz pat ķēniņa Mašiha paaudzei. Viņa dižais darbs atstāja pasaulē tik spēcīgu iespaidu, jo tajā ietvertie Toras noslēpumi atklāj visu 125 pakāpju līmeni.

Tāpēc Zoarā ir teikts, ka tas atklāsies tikai “beigu dienās”, t.i., Mašiha laikā. Jo teicām: ja lasītāju pakāpes nesniedzas līdz autora pakāpēm, viņi nesapratīs viņa mājienus, jo nav kopīgas atklāsmes.

Un tā kā Zoara autoru pakāpe sniedzas līdz visu 125 pakāpju augstumam, nav iespējams tos atklāt līdz Mašiha laikam. Līdz ar to pirms Mašiha laika paaudzēm ar Zoara autoriem nav kopīgas atklāsmes; tāpēc Zoaru nevarēja atklāt pirms Mašiha paaudzes.

No tā izriet skaidrs pierādījums, ka mūsu paaudze jau ir nonākusi Mašiha laikā. Mēs redzam, ka visi agrākie Zoara skaidrojumi neatklāja pat desmito daļu no Zoara grūtajām vietām; un arī mazajā, ko tie tiešām paskaidroja, viņu vārdi paliek gandrīz tikpat neskaidri kā pats Zoars.

Bet mūsu paaudze ir kļuvusi cienīga “Sulam” komentāram – pilnīgam visa Zoara skaidrojumam. Tas neatstāj nevienu neskaidru vietu, un viss balstīts vienkāršā, abstraktā loģikā, lai jebkurš neapmācīts lasītājs varētu saprast.

Tas, ka Zoars atklājies mūsu paaudzei, ir skaidrs pierādījums, ka esam Mašiha laikā – tās paaudzes sākumā, par kuru ir teikts: “Zeme būs pilna ar Radītāja atziņu”¹⁴.

Jāzina, ka garīgais nav kā materiālais, kur došana un saņemšana notiek vienlaicīgi. Garīgajā došanas laiks un saņemšanas laiks ir atdalīti: vispirms Radītājs dod saņēmējam – nodod iespēju saņemt; taču saņēmējs vēl nav saņēmis, līdz tas nav šķīstījies un svētījies pienācīgi – tad kļūst cienīgs saņemt. Tāpēc starp nodošanas brīdi un saņemšanas brīdi var paiet daudz laika. Līdz ar to, sakot, ka šī paaudze ir nonākusi pie panta “Zeme būs pilna ar Radītāja atziņu”¹⁴, tas attiecas tikai uz “nodošanas” stāvokli; “saņemšanas” stāvoklī mēs vēl neesam. Līdz nesvētīsimies, nešķīstīsimies, nemācīsimies un nepieliksim vajadzīgās pūles – tad atnāks saņemšanas laiks un piepildīsies pantā teiktais.

Zināms, ka Atpestīšana un atklāsmes pilnība ir cieši saistītas. Brīnumaini, ka tas, kurš alkst Toras noslēpumu, alkst arī Israēla zemes. Tāpēc “zeme būs pilna ar Radītāja atziņu”¹⁴ ir apsolīta tikai beigu dienās, t.i., Atpestīšanas laikā.

Tāpat kā atklāsmes pilnībā esam tikai “nodošanas” laikā, nevis “saņemšanas” laikā, tā arī Atpestīšanā esam saņēmuši tikai “nodošanu”. Radītājs paņēma mūsu svēto zemi no svešinieku varas un atdeva mums. Tomēr mēs vēl neesam saņēmuši šo zemi savā rīcībā, jo vēl nav pienācis saņemšanas laiks, kā skaidrojām atklāsmes pilnības sakarā. Tātad Viņš ir devis, bet mēs vēl neesam saņēmuši.

Mums nav ekonomiskās neatkarības, un bez tās nevar būt arī valsts neatkarības. Vēl vairāk – nav ķermeņa atpestīšanas bez dvēseles atpestīšanas. Kamēr lielākā daļa iedzīvotāju atrodas svešu tautu kultūru gūstā un nespēj uz Israēla reliģiju un kultūru, arī ķermeņi ir svešu spēku gūstā. Šajā ziņā Israēla zeme vēl joprojām ir svešinieku rokās.

Un dīvaini, ka Atpestīšana nevienu neiedvesmo tā, kā vajadzētu pēc diviem tūkstošiem gadu. Ne tikai trimdas ļaudis nav iedvesmoti ierasties un baudīt Atpestīšanu; pat daudzi no tiem, kas jau dzīvo pie mums, ilgojas no tās izbēgt un atgriezties izkliedes zemēs. Tātad, lai gan Radītājs paņēmis zemi no pasaules tautu varas un devis mums, tomēr mēs vēl neesam to saņēmuši un nebaudu.

Lieta tāda, ka ar šo dāvanu Radītājs mums deva iespēju Atpestīšanai – šķīstīties, svētīties un uzņemties Radītāja darbu Torā un baušļos lišma. Tad Templis tiks atjaunots, un mēs saņemsim šo zemi savā rīcībā. Tad sajutīsim Atpestīšanas prieku.

Līdz tam nekas nav mainījies; nav atšķirības starp to, kas notiek zemē šodien, un to, kas bija, kad tā bija svešinieku varā – ne likumos, ne ekonomikā, ne Radītāja darbā. Mums ir tikai iespēja Atpestīšanai.

No mūsu vārdiem izriet, ka mūsu paaudze ir Mašiha paaudze. Tāpēc mēs kļuvām cienīgi mūsu svētās zemes atsvabināšanai no svešiniekiem. Turklāt mēs kļuvām cienīgi Zoara atklāsmei – sākumam panta “Zeme būs pilna ar Radītāja atziņu”¹⁴ un “vairs nebūs katram jāmāca tuvākais… jo visi Mani pazīs”¹⁵ piepildījumam.

Tomēr abas šīs lietas mēs esam saņēmuši tikai kā dāvanu no Radītāja. Mēs vēl neesam neko “paņēmuši savās rokās”, bet mums ir dota iespēja sākt Radītāja darbu – nodarboties ar Toru un baušļiem lišma – un tad mēs kļūsim cienīgi lieliem panākumiem, kā solīts Mašiha paaudzei, ko iepriekšējās paaudzes nepazina. Tad kļūsim cienīgi “saņemšanas laikam” šajās divās lietās: “atklāsmes pilnībai” un “pilnīgai atpestīšanai”.

Tādējādi esam rūpīgi paskaidrojuši mūsu gudro atbildi, kā var pieķerties Viņam: “Pievienojies Viņa īpašībām.” Un tā ir pareiza divu iemeslu dēļ:

1. Garīgā saplūsme nav telpiskā tuvumā, bet formu līdzībā.

2. Dvēsele atdalījās no Acmuto tikai saņemšanas vēlmes dēļ, kas tajā ielikta no Radītāja. Tāpēc, kad no tās tiek atdalīta saņemšanas vēlme, tā automātiski atgriežas sākotnējā saplūsmē ar Acmuto.

Taču tas viss ir teorētiski. Praktiski viņi vēl nav atrisinājuši, kā “pievienoties Viņa īpašībām” – t.i., kā atšķirt no sevis saņemšanas vēlmi, kas ielikta radījuma dabā, un nonākt pie došanas vēlmes, kas ir pretēja dabai.

Kā teicām: slīcējam jāturas cieši pie virves. Pirms viņš nodarbojas ar Toru un baušļiem lišma līdz brīdim, kad “vairs neatgriezīsies pie savas muļķības”, nav teikts, ka viņš stingri turas pie virves, un jautājums atgriežas: no kurienes lai ņem “degvielu”, lai ar visu sirdi un būtību pūlētos tikai, lai sagādātu baudu Savam Radītājam? Cilvēks nevar pakustināt nevienu ķermeņa daļu bez kāda labuma sev – kā mašīna bez degvielas. Ja nav personiska labuma, bet tikai Radītāja bauda, nav degvielas darbam.

Atbilde: ikvienam, kas pienācīgi atklāj Radītāja diženumu, došana Viņam kļūst par saņemšanu. Kā teikts traktātā Kidušin¹⁷ par svarīgu cilvēku: ja sieviete dod viņam naudu, tas viņai skaitās saņemšana, un viņa ir “ievadīta” (kidušin).

Tā arī ar Radītāju: ja viņš atklāj Viņa diženumu, nav lielākas saņemšanas kā sagādāt baudu Radītājam. Ar to pilnībā pietiek kā ar degvielu, lai strādātu ar visu sirdi, dvēseli un būtību.

Taču skaidrs: ja viņš vēl nav pienācīgi atklājis Radītāja diženumu, Radītāja baudīšana viņam nav saņemšana tādā mērā, lai atdotu visu sirdi, dvēseli un būtību. Tāpēc, tiklīdz viņš uzbūvē īstu nolūku – sagādāt baudu Radītājam, ne sev –, viņš tūlīt zaudēs spēku darbam. Viņš paliks kā mašīna bez degvielas, jo cilvēks nevar kustēties bez kāda labuma sev. Jo īpaši – atdot visu dvēseli un būtību, kā prasa Tora. Nav šaubu: to nevar izdarīt bez kādas baudas sev.

Patiesībā Radītāja diženuma atklāšana tādā mērā, ka došana kļūst par saņemšanu (kā minēts par svarīgu personu), nav pati par sevi grūta. Visi zina Radītāja diženumu: Viņš radījis visu un visu iznīcina, bez sākuma un gala, bezgalīga augstuma.

Grūtība ir citur: diženuma mērs nav atkarīgs no indivīda, bet no apkārtnes. Pat ja cilvēkam ir labas īpašības, ja apkārtne viņu neciena, viņš būs garā nomākts un nevarēs lepotos ar savām īpašībām, lai gan pats tajās nešaubās.

Un otrādi: cilvēkam bez kādām kvalitātēm, ja apkārtne viņu ciena it kā viņam būtu daudz kvalitāšu, būs pilns garīga lepnuma. Tātad nozīmīgums un diženums ir apkārtnes varā.

Ja cilvēks redz, ka viņa apkārtne izturas vieglprātīgi pret Radītāja darbu un neciena Radītāja diženumu, viņš viens nespēj pārvarēt apkārtni; viņš arī nespēs sasniegt Radītāja diženumu un būs vieglprātīgs Radītāja darba laikā tāpat kā viņi. Bez pamata Radītāja diženuma sasniegšanai viņš nespēs strādāt, lai sagādātu baudu Radītājam, nevis sev – viņam trūkst enerģijas pūlēm. “Kas nav pūlējies un atradis – netici”¹⁸. Viņam nav citas iespējas kā vai nu strādāt sava labuma dēļ, vai nestrādāt vispār. Radītāja baudīšana viņam nebūs pilna apjoma saņemšana.

No tā saproti pantu: “Ļaužu daudzumā ir Ķēniņa diženums”¹⁹. Diženuma mēru dod apkārtne ar diviem nosacījumiem: (1) apkārtnes novērtējuma kvalitāte; (2) apkārtnes lielums. Tāpēc ļaužu daudzumā – Ķēniņa diženums.

Ņemot vērā grūtību, gudrie mums ieteica: “Iegūsti sev Ravu (Skolotāju) un nopērc sev draugu”²⁰ – t.i., cilvēkam jāizvēlas svarīgs, pazīstams cilvēks par Ravu, ar kura palīdzību viņš nonāktu pie Tora un baušļu nodarbībām, lai sagādātu baudu Radītājam. Attiecībā uz Ravu ir divi atvieglojumi:

1. Tā kā viņš ir svarīgs, māceklis var viņam sagādāt baudu, balstoties uz viņa diženumu; došana kļūst par saņemšanu – dabisku degvielu, kas ļauj vairot došanas darbus. Pieradis dot Ravām, Ravs var pārvest viņu arī uz Tora un baušļiem lišma attiecībā uz Radītāju, jo ieradums kļūst par dabu.

2. Formu līdzība ar Radītāju nav efektīva, ja tā nav mūžīga – “līdz noslēpumu Zinātājs dos liecību, ka viņš neatgriezīsies pie muļķības”²¹. Savukārt formu līdzība ar Ravu – tā kā Ravs atrodas šajā pasaulē, laikā – ir efektīva arī pagaidām, pat ja pēc tam viņš atgriežas iepriekšējā stāvoklī.

Tātad ikreiz, kad viņš pielīdzinās sevi Ravam, viņš uz laiku pieķeras viņam. Līdz ar to viņš gūst sava Rava zināšanas un domas saplūsmes mēra ziņā – kā līdzībā par atgriezto orgānu. Sk. tur rūpīgi.

Tāpēc māceklis var izmantot sava Rava sasniegto Radītāja diženumu, kas padara došanu par saņemšanu – par degvielu, pietiekamu pilnīgai sirds un būtības atdošanai. Tad arī māceklis varēs nodarboties ar Toru un baušļiem lišma ar visu sirdi, dvēseli un būtību – tas ir līdzeklis (segula), kas ved uz mūžīgu saplūsmu ar Radītāju.

No tā sapratīsi gudro vārdus: “Svarīgāka ir kalpošana Torai nekā mācīšanās”, kā ir teikts: “Te ir Eliša, Šāfata dēls, kurš lēja ūdeni Elijahu rokās”²² – nav teikts “mācījās”, bet gan “lēja”²³.

No malas raugoties, nav skaidrs, kā vienkārši darbi var būt svarīgāki par gudrības un zināšanu mācīšanos. Taču no teiktā ir skaidrs: kalpošana Ravam ar visu ķermeni un būtību, lai sagādātu viņam baudu, ved pie saplūsmes ar Ravu – formu līdzības. Ar to viņš iegūst Rava domas “no mutes mutē” – saplūsme “ruah be-ruah” (gara ar garu) – un tā kļūst cienīgs Radītāja diženuma sasniegšanai tādā mērā, ka došana pārtop saņemšanā – degvielā, pietiekamā pilnīgai sirds un būtības atdošanai, līdz kļūst cienīgs saplūsmei ar Radītāju, kā minēts.

Savukārt Tora mācīšanās pie Rava – tā nereti notiek sava labuma dēļ un neved pie saplūsmes; tā ir “no mutes ausīs”. Tātad kalpošana māceklim atnes Rava domas, bet mācīšanās – tikai viņa runas. Kalpošanas vērtība ir augstāka par mācīšanās vērtību tik, cik Rava domu svarīgums pārsniedz viņa vārdus un tik, cik “no mutes mutē” pārsniedz “no mutes ausīs”.

Taču tas viss – ar nosacījumu, ka kalpošana Ravam notiek, lai sagādātu viņam baudu. Ja kalpošana ir sava labuma dēļ, tā neved pie saplūsmes; tad mācīšanās pie Rava, bez šaubām, ir svarīgāka.

Un kā teicām par Radītāja diženuma sasniegšanu – apkārtne, kas neciena Radītāju, vājinās cilvēku un traucēs viņam sasniegt Radītāja diženumu –, tas pats attiecas uz Ravu. Apkārtne, kas neciena Ravu pienācīgi, traucē māceklim sasniegt Rava diženumu.

Tāpēc gudrie teica: “Iegūsti sev Ravu un nopērc sev draugu”²⁴ – t.i., lai cilvēks sev izveidotu jaunu apkārtni, kas palīdzēs sasniegt Rava diženumu, proti, ar mīlestību pret biedriem, kuri ciena viņa Ravu. Sarunājoties ar biedriem par Rava diženumu, katrs saņem sajūtu par viņa diženumu. Tā došana Ravam pārvēršas par saņemšanu un degvielu – tiktāl, ka tā ved arī uz Toru un baušļiem lišma. Par to teica gudrie: “Ar 48 īpašībām Tora tiek ‘pirkta’ – … kalpojot gudrajiem un rūpīgi strādājot ar biedriem”²⁵. Bez kalpošanas Ravam nepieciešams arī darbs ar biedriem – došana biedriem –, lai viņi ietekmētu viņu Rava diženuma sasniegšanā. Jo diženuma sasniegšana pilnībā atkarīga no apkārtnes; vienatnē to izdarīt nevar, kā paskaidrots.

Tomēr diženuma sasniegšanai ir divi nosacījumi: (1) vienmēr klausīties un pieņemt apkārtnes sniegto novērtējumu tā nozīmīguma mēra ziņā; (2) lai apkārtne būtu liela, kā ir teikts: “Ļaužu daudzumā – ķēniņa diženums.”

Lai pildītu pirmo nosacījumu, katram māceklim jājūtas kā vismazākajam starp biedriem – tad viņš spēs pieņemt diženuma mēru no visiem. Liels nevar saņemt no mazāka, vēl jo vairāk – ietekmēties no viņa vārdiem. Tikai mazais ietekmējas no lielā vērtējuma.

Saskaņā ar otro nosacījumu katram māceklim jāceļ augstu ikviena biedra nozīmīgums un jāmīl viņu it kā viņš būtu paaudzes lielākais. Tad apkārtne iedarbosies uz viņu kā liela apkārtne; jo “kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti”.