Arvut [Savstarpējā garantija]

(Turpinājums rakstam “Torās dāvāšana”)

Visa Izraēla ir atbildīga cits par citu (Sanhedrin 27b, Shavuot 39a)

Tas attiecas uz Arvut [savstarpējo garantiju], kad visa Izraēla kļuva atbildīga cits par citu. Jo Tora viņiem netika dota, pirms katram no Izraēlas netika jautāts, vai viņš piekrīt uzņemties micvu [bausli] mīlēt citus pilnā mērā, kas izteikts vārdos: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” kā paskaidrots raksta “Torās dāvāšana” 2. un 3. punktā; rūpīgi to tur izpētiet. Tas nozīmē, ka ikviens Izraēlā uzņemtos rūpēties un strādāt katra tautas locekļa labā, lai apmierinātu visas viņa vajadzības ne mazākā mērā par to, kāds viņā ir iespiests rūpēm par paša vajadzībām.

Kad visa tauta vienprātīgi piekrita un sacīja: “Darīsim un dzirdēsim,” katrs Izraēlas loceklis kļuva atbildīgs par to, lai nevienam tautas loceklim nekā netrūktu. Tikai tad viņi kļuva Toras saņemšanas cienīgi, un ne agrāk.

Ar šo kopīgo atbildību katrs tautas loceklis tika atbrīvots no rūpēm par sava ķermeņa vajadzībām un varēja pilnā mērā ievērot micvu: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” un dot visu, kas viņam bija, ikvienam, kam tas bija vajadzīgs, jo viņš vairs nerūpējās par sava ķermeņa pastāvēšanu, zinot droši, ka viņu ieskauj sešsimt tūkstoši uzticamu mīlētāju, kuri ir gatavi par viņu rūpēties, kā paskaidrots raksta “Torās dāvāšana” 16. punktā.

Šā iemesla dēļ viņi nebija gatavi saņemt Toru Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba laikā, bet tikai tad, kad izgāja no Ēģiptes un kļuva par pilnīgu tautu. Tikai tad radās iespēja nodrošināt ikviena vajadzības bez jebkādām rūpēm vai bažām.

Taču, kamēr viņi vēl bija sajaukušies ar ēģiptiešiem, daļa viņu vajadzību neizbēgami atradās šo mežoņu, kurus caurstrāvoja pašmīlestība, rokās. Tādēļ tā vajadzību daļa, kas atradās svešinieku rokās, nevienam no Izraēlas nevarēja būt nodrošināta, jo viņa biedri nespēja šīs vajadzības nodrošināt, jo tās nebija viņu rīcībā. Līdz ar to, kamēr indivīdu nomāc rūpes par sevi, viņš nav piemērots pat tam, lai sāktu ievērot micvu: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”

Tādējādi tu skaidri redzi, ka Toras došana bija jāatliek līdz brīdim, kad viņi izgāja no Ēģiptes un kļuva par patstāvīgu tautu, proti, kad visas viņu vajadzības viņi nodrošināja paši, neatkarīgi no citiem. Tas viņus padarīja piemērotus iepriekš minētajam Arvut, un tad viņiem tika dota Tora. Izrādās, ka pat pēc Toras saņemšanas, ja kaut daži no Izraēlas nodod šo vienošanos un atgriežas pašmīlestības netīrībā, nerēķinoties ar citiem, tad tā vajadzību daļa, kas nonāk šo dažu rokās, uzliek katram Izraēlā pienākumu pašam to nodrošināt, jo šie daži par viņiem nemaz neapžēlosies.

Tādēļ visai Izraēlai tiek traucēta micvas — mīlēt savu tuvāko — izpilde. Tādējādi šie dumpinieki liek tiem, kuri ievēro Toru, palikt savas pašmīlestības netīrībā, jo bez viņu palīdzības tie nespēs nodarboties ar micvu: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” un pilnveidot mīlestību pret citiem.

Tādējādi tu redzi, ka visa Izraēla ir atbildīga cits par citu gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Pozitīvā nozīmē — ja viņi ievēro Arvut līdz tādai pakāpei, ka katrs rūpējas par savu biedru vajadzībām un tās apmierina, viņi var pilnībā ievērot Toru un micvot [baušļus], proti, sagādāt gandarījumu savam Radītājam, kā minēts “Torās dāvāšana” 13. punktā. Negatīvā nozīmē — ja daļa tautas nevēlas ievērot Arvut, bet gan grimst pašmīlestībā, viņi liek pārējai tautas daļai palikt iegrimušai savā netīrībā un zemiskumā, nespējot atrast izeju no šīs netīrības.

18) Tādēļ Tana aprakstīja Arvut ar līdzību par diviem cilvēkiem, kuri atradās laivā, un viens no viņiem sāka urbt caurumu laivas dibenā. Viņa biedrs jautāja: “Kāpēc tu urb?” Viņš atbildēja: “Kāda tev daļa? Es urbju zem sevis, nevis zem tevis.” Tad viņš atbildēja: “Muļķi! Mēs abi kopā noslīksim šajā laivā!”

Tas nozīmē, kā jau sacījām, ka šie dumpinieki grimst pašmīlestībā un ar savu rīcību ceļ dzelzs sienu, kas neļauj Toras ievērotājiem pat sākt pilnībā ievērot Toru un micvot tādā mērā, kā izteikts vārdos: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu,” kas ir kāpnes Dvekut [saplūsmes] ar Viņu sasniegšanai. Cik gan patiesi ir sakāmvārda vārdi: “Muļķi, mēs abi kopā noslīksim šajā laivā!”

19) Rabī Elazars, Rašbija dēls, paskaidro Arvut jautājumu vēl tālāk. Viņam nepietiek ar to, ka visa Izraēla ir atbildīga cits par citu; viņš Arvut ietver visu pasauli. Patiesībā šeit nav domstarpību, jo visi atzīst, ka sākotnēji pietiek ar vienu tautu, kas sāk ievērot Toru, proti, sāk pasaules labošanu, jo nebija iespējams sākt ar visām tautām uzreiz. Kā sacīts, Radītājs ar Toru devās pie katras tautas un valodas, bet tās nevēlējās to saņemt. Citiem vārdiem, tās bija līdz kaklam iegrimušas pašmīlestības netīrībā — dažas netiklībā, citas laupīšanā un slepkavībās un tā tālāk — līdz pat tam, ka tajos laikos nebija iespējams pat iedomāties jautāt, vai tās piekristu atteikties no pašmīlestības.

Tādēļ Radītājs neatrada nevienu tautu vai valodu, kas būtu piemērota Toras saņemšanai, izņemot Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba bērnus, kuru tēvu nopelni atspoguļojās viņos, kā mūsu gudrie sacīja: “Tēvi ievēroja visu Toru vēl pirms tā tika dota.” Tas nozīmē, ka savu dvēseļu cildenuma dēļ viņi spēja sasniegt visus Radītāja ceļus attiecībā uz Toras garīgumu, kas izriet no viņu Dvekut ar Viņu, bez nepieciešamības vispirms izmantot Toras praktiskās daļas kāpnes, ko viņiem vispār nebija iespējas ievērot, kā rakstīts “Torās dāvāšana” 16. punktā.

Nav šaubu, ka gan mūsu svēto tēvu fiziskā šķīstība, gan garīgais cildenums ļoti ietekmēja viņu dēlus un dēlu dēlus, un viņu taisnīgums atspoguļojās tajā paaudzē, kuras locekļi visi uzņēmās šo cildeno darbu un katrs skaidri paziņoja: “Darīsim un dzirdēsim.” Šā iemesla dēļ mēs nepieciešamības kārtā tikām izvēlēti būt par izredzēto tautu starp visām tautām. Tādēļ tikai Izraēlas tautas locekļi tika uzņemti nepieciešamajā Arvut, bet pasaules tautas tajā vispār nepiedalījās, jo tās nebija tajā iesaistītas. Tāda ir vienkāršā realitāte, tad kā Rabī Elazars varētu tai iebilst?

20) Taču pasaules labošanas beigas būs tikai tad, kad visi pasaules cilvēki tiks ievesti Viņa darbā, kā rakstīts: “Un Kungs būs Ķēniņš pār visu zemi; tajā dienā Kungs būs viens un Viņa vārds — viens.” Raksts precizē: “tajā dienā,” nevis agrāk. Un ir vēl vairāki panti: “Jo zeme būs pilna ar Kunga atziņu...” “…un visas tautas plūdīs pie Viņa.”

Taču Izraēlas loma attiecībā pret pārējo pasauli līdzinās mūsu svēto tēvu lomai attiecībā pret Izraēlas tautu: tāpat kā mūsu tēvu taisnīgums palīdzēja mums attīstīties un šķīstīties, līdz kļuvām cienīgi saņemt Toru, jo, ja nebūtu mūsu tēvu, kuri ievēroja visu Toru vēl pirms tās došanas, mēs noteikti nebūtu ne par ko labāki par pārējām tautām, kā minēts 12. punktā, tāpat Izraēlas tautai ar Toras un micvot palīdzību ir jāsagatavo sevi un visus pasaules cilvēkus attīstībai, līdz tie uzņemsies šo cildeno mīlestības pret citiem darbu. Tās ir kāpnes uz radīšanas mērķi — Dvekut ar Viņu.

Tādējādi katra micva, ko ikviens cilvēks no Izraēlas izpilda, lai sagādātu gandarījumu savam Radītājam, nevis kādas atlīdzības vai pašmīlestības dēļ, zināmā mērā palīdz visu pasaules cilvēku attīstībai. Tas nenotiek uzreiz, bet lēnas, pakāpeniskas attīstības ceļā, līdz sasniedz tādu pakāpi, ka var novest visus pasaules cilvēkus pie vēlamās šķīstības. Un tieši to mūsu gudrie sauc par “svaru kausa nosvēršanu uz nopelnu pusi”, proti, ir sasniegts nepieciešamais šķīstības svars. Viņi to salīdzināja ar svēršanu svaros, kur svaru kausa nosvēršanās nozīmē vēlamā svara sasniegšanu.

21) Tie ir Rabī Elazara, Rabī Šimona dēla, vārdi, kurš sacīja, ka pasaule tiek tiesāta pēc vairākuma. Viņš runāja par Izraēlas tautas lomu sagatavot pasauli noteiktai šķīstības pakāpei, līdz tās kļūs cienīgas uzņemties Viņa darbu ne mazākā mērā, kā Izraēla bija cienīga laikā, kad saņēma Toru. Mūsu gudro vārdos tas tiek uzskatīts par pietiekamu nopelnu iegūšanu, lai pārvarētu grēka pusi — netīro pašmīlestību.

Ir skaidrs: ja nopelnu puse, kas ir cildenā mīlestības pret citiem labuma sasniegšana, pārspēj netīro grēka pusi, viņi kļūst piemēroti lēmumam un piekrišanai sacīt: “Darīsim un dzirdēsim,” kā sacīja Izraēla. Taču, pirms viņi iegūst pietiekamus nopelnus, pašmīlestība noteikti gūs virsroku un viņi atteiksies uzņemties Viņa nastu.

Mūsu gudrie sacīja: “Laimīgs ir tas, kurš izpilda vienu micvu, jo viņš ir nosvēris sevi un visu pasauli uz nopelnu pusi.” Tas nozīmē, ka indivīds no Izraēlas beigās pievieno savu daļu galīgajam lēmumam — kā cilvēks, kurš sver sezama sēklas un liek tās svaros vienu pēc otras, līdz svaru kauss nosveras. Protams, ikviens piedalās šajā nosvēršanā, jo bez viņa spriedums nekad netiktu pabeigts. Līdzīgi par Izraēlas indivīda darbiem tiek sacīts, ka viņš nosver visu pasauli uz nopelnu pusi. Jo tad, kad process būs pabeigts un visa pasaule būs nosvērta uz nopelnu pusi, katram būs sava daļa šajā nosvēršanā, jo, ja nebūtu viņa darbību, nosvēršanās būtu nepilnīga.

Tādējādi tu redzi, ka Rabī Elazars, Rabī Šimona dēls, neapstrīd mūsu gudro vārdus, ka visa Izraēla ir atbildīga cits par citu. Drīzāk Rabī Elazars, Rabī Šimona dēls, runā par visas pasaules labošanu nākotnē, bet mūsu gudrie runā par tagadni, kad tikai Izraēla ir uzņēmusies Toru.

22) Un tas ir tas, ko Rabī Elazars, Rabī Šimona dēls, citē no Rakstiem: “Viens grēcinieks iznīcina daudz laba.” Jau 20. punktā tika paskaidrots, ka iespaids, ko cilvēks saņem, nodarbojoties ar micvot starp cilvēku un Radītāju, ir pilnīgi tāds pats kā iespaids, ko viņš saņem, nodarbojoties ar micvot starp cilvēku un cilvēku, jo visas micvot viņam jāizpilda Lišma [Viņas dēļ], bez jebkādām cerībām uz pašmīlestību, proti, lai caur viņa pūlēm pie viņa neatgrieztos nekāda gaisma vai cerība atlīdzības, goda vai citā veidā. Šajā cildenajā punktā mīlestība pret Radītāju un mīlestība pret biedru savienojas un patiesībā kļūst par vienu, kā sacīts raksta “Torās dāvāšana” 15. punktā.

Šādā veidā cilvēks zināmā mērā veicina virzību pa mīlestības pret citiem kāpnēm visos pasaules cilvēkos kopumā, jo šī pakāpe, ko indivīds ar savu rīcību ir izraisījis — liela vai maza —, beigās pievienojas nākotnes pasaules nosvēršanai uz nopelnu pusi, jo viņa daļa ir pievienota un piedalās šajā nosvēršanā.

Kā rakstīts 20. punktā līdzībā par sezama sēklām, tas, kurš izdara vienu grēku, proti, nespēj pārvarēt un pakļaut savu netīro pašmīlestību un tādēļ zog vai dara ko tamlīdzīgu, nosver sevi un visu pasauli uz grēka pusi. Tas ir tāpēc, ka, atklājoties pašmīlestības netīrībai, tiek stiprināta radījuma zemiskā daba. Tādējādi viņš atņem noteiktu daudzumu no galīgās nosvēršanās uz nopelnu pusi — kā cilvēks, kurš no svariem noņem vienu sezama sēklu, ko tur bija ielicis viņa biedrs.

Tādējādi viņš šajā mērā nedaudz paceļ grēka pusi. Izrādās, ka viņš velk pasauli atpakaļ, kā sacīts: “Viens grēcinieks iznīcina daudz laba.” Tā kā viņš nespēja pārvarēt savu niecīgo iekāri, viņš pagrūda visas pasaules garīgumu atpakaļ.

23) Ar šiem vārdiem mēs skaidri saprotam to, ko iepriekš 5. punktā sacījām par to, ka Tora tika dota tieši Izraēlas tautai, jo ir pilnīgi droši un nepārprotami, ka radīšanas mērķis gulstas uz visas cilvēces pleciem — melniem, baltiem vai dzelteniem — bez jebkādas būtiskas atšķirības.

Taču cilvēka dabas krišanas dēļ līdz viszemākajai pakāpei — pašmīlestībai, kas bez jebkādiem ierobežojumiem valda pār visu cilvēci — nebija iespējams ar viņiem vienoties un pārliecināt viņus piekrist kaut vai tikai apsolījumam iziet no savas šaurās pasaules plašajā mīlestības pret citiem telpā. Izņēmums bija Izraēlas tauta, jo četrsimt gadus viņi bija vergi mežonīgajā Ēģiptes valstībā un cieta briesmīgas mokas.

Mūsu gudrie sacīja: “Kā sāls padara gaļu saldu, tā ciešanas attīra cilvēka grēkus.” Tas nozīmē, ka tās nes ķermenim lielu šķīstīšanos. Turklāt viņiem palīdzēja viņu svēto tēvu šķīstība, kā sacīts 16. punktā, un tas ir pats svarīgākais, kā liecina vairāki Toras panti.

Šo divu priekšnosacījumu dēļ viņi kļuva tam piemēroti. Tādēļ Raksts par viņiem runā vienskaitlī, kā rakstīts: “Un Izraēls apmetās tur kalna priekšā,” ko mūsu gudrie skaidro kā “viens cilvēks ar vienu sirdi.”

Tas ir tāpēc, ka ikviens tautas cilvēks pilnībā atrāvās no pašmīlestības un vēlējās tikai dot labumu savam biedram, kā iepriekš parādījām 16. punktā attiecībā uz micvas “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” nozīmi. Izrādās, ka visi tautas indivīdi bija apvienojušies un kļuvuši par vienu sirdi un vienu cilvēku, jo tikai tad viņi kļuva piemēroti Toras saņemšanai.

24) Tādējādi iepriekš minētās nepieciešamības dēļ Tora tika dota tieši Izraēlas tautai — vienīgi Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba pēcnācējiem —, jo nebija iedomājams, ka kāds svešinieks tajā piedalītos. Tomēr tieši tādēļ Izraēlas tauta tika izveidota kā sava veida vārti, caur kuriem šķīstības dzirkstis plūdīs uz visu cilvēci visā pasaulē.

Un šīs dzirkstis vairojas ik dienas, līdzīgi kā cilvēks, kurš dod glabātājam, līdz pietiekami piepildās, proti, līdz cilvēki attīstās tiktāl, ka spēj saprast patīkamo sajūtu un mieru, kas atrodas mīlestības pret citiem kodolā. Tad viņi zinās, kā nosvērt svaru kausu uz nopelnu pusi, nostāsies zem Viņa nastas, un grēka puse tiks iznīdēta no zemes.

25) Tagad vēl atliek pabeigt to, ko sacījām iepriekšējā raksta “Torās dāvāšana” 16. punktā par iemeslu, kādēļ Tora netika dota tēviem, jo micvu “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” — visas Toras asi, ap kuru griežas visas micvot, lai to izskaidrotu un interpretētu — indivīds nevar izpildīt viens pats; tas iespējams tikai ar visas tautas iepriekšēju piekrišanu.

Tādēļ bija jāgaida, līdz viņi izgāja no Ēģiptes un kļuva cienīgi to ievērot. Vispirms katram tautas loceklim tika jautāts, vai viņš piekrīt uzņemties šo micvu. Kad viņi tam piekrita, viņiem tika dota Tora. Tomēr vēl atliek paskaidrot, kur Torā mēs atrodam, ka Izraēlas bērniem tika uzdots šis jautājums un ka viņi tam piekrita pirms Toras saņemšanas.

26) Paturiet prātā, ka ikvienam izglītotam cilvēkam šie jautājumi ir skaidri redzami uzaicinājumā, ko Radītājs caur Mozu nosūtīja Izraēlai pirms Toras saņemšanas. Kā rakstīts (2. Mozus 19:5): “‘Un tagad, ja jūs patiesi klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību, tad jūs būsiet Mana Segula [īpaša vērtība/spēks/līdzeklis] starp visām tautām, jo visa zeme ir Mana; un jūs būsiet Man priesteru valstība un svēta tauta. Šie ir vārdi, ko tev būs sacīt Izraēla bērniem.’ Un Mozus nāca un sasauca tautas vecajus un nolika viņu priekšā visus šos vārdus, ko Kungs viņam bija pavēlējis. Un visa tauta vienprātīgi atbildēja un sacīja: ‘Visu, ko Kungs ir sacījis, mēs darīsim.’ Un Mozus nodeva tautas vārdus Kungam.”

Šie vārdi šķiet neatbilstoši savai lomai, jo veselais saprāts nosaka: ja kāds piedāvā savam biedram veikt kādu darbu un vēlas, lai tas piekristu, viņam būtu jādod piemērs par šā darba būtību un tā atlīdzību. Tikai tad saņēmējs var izvērtēt, vai atteikties vai piekrist.

Taču šajos divos pantos mēs, šķiet, neatrodam ne darba piemēru, ne tā atlīdzību, jo Viņš saka: “Ja jūs patiesi klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību,” bet nepaskaidro, kas ir šī balss vai derība un uz ko tās attiecas. Un tad Viņš saka: “Tad jūs būsiet Mana Segula starp visām tautām, jo visa zeme ir Mana.” Nav skaidrs, vai Viņš mums pavēl pūlēties, lai kļūtu par Segula starp visām tautām, vai arī tas ir apsolījums par labumu mums.

Mums arī jāsaprot saistība ar vārdiem: “jo visa zeme ir Mana.” Visiem trim tulkotājiem — Onkelosam, Jonatanam Ben Uzielam un Jeruzalemes Talmudam — ir grūti izskaidrot šos vārdus, tāpat kā visiem komentētājiem — RAŠI, Nahmanīdam un citiem. Ibn Ezra Rabī Marinosa vārdā saka, ka vārds “jo” nozīmē “lai gan”. Viņš skaidro: “Tad jūs būsiet Mana Segula starp visām tautām, lai gan visa zeme ir Mana.” Arī pats Ibn Ezra sliecas tam piekrist, taču šis skaidrojums neatbilst mūsu gudro teiktajam, ka vārdam “jo” ir četras nozīmes: “vai nu”, “lai”, “bet” un “ka”.

Un viņš pat pievieno piekto skaidrojumu: “lai gan”. Tad Raksts noslēdz: “un jūs būsiet Man priesteru valstība un svēta tauta.” Arī šeit nav pašsaprotams, vai tā ir micva, kurā jāpieliek pūles, vai apsolījums par labumu. Turklāt vārdi “priesteru valstība” nekur citur Bībelē netiek atkārtoti vai paskaidroti.

Svarīgākais šeit ir noteikt atšķirību starp “priesteru valstību” un “svētu tautu”, jo parastajā izpratnē priesterība ir viens ar svētumu, un tādēļ ir acīmredzams, ka valstība, kurā visi ir priesteri, ir svēta tauta. Tādēļ vārdi “svēta tauta” šķiet lieki.

27) Tomēr no visa, ko esam skaidrojuši no raksta sākuma līdz šim brīdim, mēs uzzinām šo vārdu patieso nozīmi tā, kā tiem būtu jādarbojas — kā piedāvājuma un piekrišanas sarunai. Tas nozīmē, ka ar šiem vārdiem Viņš patiešām piedāvā viņiem visu darba formu un saturu Torā un micvot, kā arī tā vērtīgo atlīdzību.

Darbs Torā un micvot ir izteikts vārdos: “Un jūs būsiet Man priesteru valstība.” Priesteru valstība nozīmē, ka jūs visi — no jaunākā līdz vecākajam — būsiet kā priesteri. Tāpat kā priesteriem nav zemes vai citu materiālu īpašumu, jo Radītājs ir viņu daļa, tā arī visa tauta tiks organizēta tā, ka visa zeme un viss, kas tajā atrodas, būs veltīts Radītājam. Un nevienam cilvēkam nebūs citas nodarbes kā vien ievērot Radītāja micvot un apmierināt sava līdzcilvēka vajadzības, lai viņa biedram netrūktu nekā no tā, ko viņš vēlas, tā ka nevienam cilvēkam nebūtu jāuztraucas pašam par sevi.

Šādā veidā pat laicīgi darbi, piemēram, ražas novākšana, sēšana un tamlīdzīgi, tiek uzskatīti tieši par tādiem pašiem kā darbs ar upuriem, ko priesteri veica Templī. Kāda ir atšķirība, vai es ievēroju micvu pienest Radītājam upurus, kas ir darāmā micva, vai arī es izpildu darāmo micvu: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”? No tā izriet, ka tas, kurš novāc savu lauku, lai pabarotu savu līdzcilvēku, ir tāds pats kā tas, kurš pienes upuri Radītājam. Turklāt ir saprotams, ka micva “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir vēl svarīgāka nekā upura pienešana, kā iepriekš parādījām 14. un 15. punktā.

Tomēr ar to jautājums vēl nebeidzas, jo visa Tora un micvot tika dotas ar vienīgo nolūku attīrīt Izraēlu, proti, attīrīt ķermeni, kā rakstīts 12. punktā, pēc kā cilvēkam tiks piešķirta patiesā atlīdzība — Dvekut ar Viņu, kas ir radīšanas mērķis, kā rakstīts 15. punktā. Šī atlīdzība ir izteikta vārdos “svēta tauta”, jo caur Dvekut ar Viņu mēs kļūstam svēti, kā rakstīts: “Jūs būsiet svēti Kungam, savam Dievam, jo Es, Kungs, jūsu Dievs, kas jūs svētī, esmu svēts.”

Un tu redzi, ka vārdi “priesteru valstība” izsaka pilnīgu darba formu uz ass “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, proti, valstību, kurā visi ir priesteri, kur Radītājs ir viņu īpašums un viņiem nav sava īpašuma nevienā no pasaulīgajām lietām. Mums jāatzīst, ka šī ir vienīgā definīcija, ar kuru varam saprast vārdus “priesteru valstība”, jo tos nevar izskaidrot saistībā ar upurēšanu uz altāra, jo to nevar attiecināt uz visu tautu — kurš tad pienestu upurus?

Arī attiecībā uz priesterības dāvanu saņemšanu — kas tad būtu to devēji? Un priesteru svētuma skaidrojums arī neder, jo jau ir sacīts “svēta tauta”. Tādēļ tam noteikti jānozīmē tikai tas, ka Radītājs ir viņu valdījums, ka viņiem pašiem nepieder nekādi materiāli īpašumi, proti, pilns vārdu “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” mērs, kas ietver visu Toru. Savukārt vārdi “svēta tauta” izsaka atlīdzības pilnīgo formu — Dvekut.

28) Tagad mēs pilnībā saprotam iepriekšējos vārdus, jo Viņš saka: “Un tagad, ja jūs patiesi klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību,” proti, noslēgsiet derību par to, ko Es jums šeit saku — būt par Manu Segula starp visām tautām. Tas nozīmē, ka jūs būsiet Mana Segula, un šķīstīšanās un ķermeņa attīrīšanās dzirkstis caur jums pāries uz visām pasaules tautām un nācijām, jo pasaules tautas vēl nav tam gatavas, un jebkurā gadījumā Man tagad vajadzīga viena tauta, ar kuru sākt, lai tā būtu kā līdzeklis visām tautām. Tādēļ Viņš noslēdz: “jo visa zeme ir Mana,” proti, visas zemes tautas pieder Man tāpat kā jūs un ir paredzētas saplūsmei ar Mani, kā rakstīts 20. punktā.

Taču tagad, kamēr tās vēl nespēj izpildīt šo uzdevumu, Man ir vajadzīga īpaša tauta. Ja jūs piekrītat būt par līdzekli visām tautām, Es jums pavēlu: “būt Man par priesteru valstību,” kas ir mīlestība pret citiem tās galīgajā formā — “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” —, visas Toras un micvot ass. Un “svēta tauta” ir atlīdzība tās galīgajā formā — Dvekut ar Viņu —, kas ietver visas atlīdzības, kuras vispār iespējams iedomāties.

Tie ir mūsu gudro vārdi, skaidrojot nobeigumu: “Šie ir vārdi, kurus tev būs sacīt Izraēla bērniem.” Viņi precizēja: “Šie ir vārdi” — ne vairāk un ne mazāk. Tas šķiet mulsinoši: kā gan varētu domāt, ka Mozus kaut ko pievienotu vai atņemtu no Radītāja vārdiem tik lielā mērā, ka Radītājam viņš par to būtu jābrīdina? Visā Torā mēs neatrodam nevienu šādu piemēru. Gluži pretēji, Tora par viņu saka: “jo viņš ir uzticamais visā Manā namā.”

29) Tagad mēs pilnībā varam saprast, ka attiecībā uz darba formu tās galīgajā veidā, kā izskaidrots vārdos “priesteru valstība”, kas ir “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” galīgā definīcija, patiešām bija iespējams, ka Mozus sevi ierobežotu un atturētos uzreiz atklāt pilno darba veidu, baidoties, ka Izraēla nevēlēsies atrauties no visiem materiālajiem īpašumiem un atdot visu savu mantu un īpašumus Radītājam, kā to prasa vārdi “priesteru valstība”.

Tas ir līdzīgi tam, ko rakstīja Maimonīds — ka sievietēm un bērniem nedrīkst stāstīt par šķīstā darba veidu, kam jābūt bez nolūka saņemt atlīdzību, bet jāgaida, līdz viņi izaug, kļūst gudri un iegūst drosmi to īstenot. Tādēļ Radītājs deva viņam iepriekš minēto brīdinājumu — “ne mazāk” —, lai viņš piedāvātu viņiem darba patieso būtību visā tās cildenumā, kas izteikta vārdos “priesteru valstība”.

Attiecībā uz atlīdzību, kas definēta vārdos “svēta tauta”, Mozus varēja apsvērt iespēju to izskaidrot un sīkāk aprakstīt patīkamo sajūtu un cildeno smalkumu, kas nāk līdz ar Dvekut ar Viņu, lai pārliecinātu viņus pieņemt šo galējību — pilnībā atrauties no jebkādiem pasaulīgiem īpašumiem, kā to dara priesteri. Tādēļ viņš tika brīdināts: “ne vairāk”, bet gan palikt neskaidram un neizskaidrot visu atlīdzību, kas ietverta vārdos “svēta tauta”.

Iemesls ir tāds, ka, ja viņš viņiem būtu pastāstījis par brīnumainajām lietām, kas ietvertas atlīdzības būtībā, viņi noteikti izmantotu un uzņemtos Viņa darbu, lai iegūtu šo brīnišķīgo atlīdzību sev. Tas tiktu uzskatīts par darbu sev, pašmīlestības dēļ. Savukārt tas sagrozītu visu mērķi, kā rakstīts 13. punktā.

Tādējādi mēs redzam, ka attiecībā uz darba formu, kas izteikta vārdos “priesteru valstība”, viņam tika sacīts: “ne mazāk.” Bet attiecībā uz neskaidro atlīdzības mēru, kas izteikts vārdos “svēta tauta”, viņam tika sacīts: “ne vairāk.”