Jeguda Leibs Alevi Ašlags (Bāls Sulams)

Kabalas zinātnes būtība

Pirms es pāreju pie kabalas zinātnes vēstures izskaidrošanas, kam pieskārušās jau daudzas rokas, uzskatu par nepieciešamu sākumā kārtīgi izskaidrot pašu šīs zinātnes būtību, jo, manuprāt, nav daudz tādu, kas to zina. Un nav šaubu, ka nav iespējams runāt par kāda priekšmeta vēsturi, pirms mēs esam uzzinājuši, kas ir pats šis priekšmets.

Un, lai gan šīs zināšanas ir plašākas un dziļākas par jūru, tomēr es pielikšu visus savus spēkus un zināšanas, ko esmu ieguvis šajā priekšmetā, lai sastādītu īstenu izskaidrojumu, izgaismojot to no visām pusēm, tā, lai katrai dvēselei ar to pietiktu, lai no tā izdarītu īstenībai atbilstošus secinājumus, – neatstājot lasītājiem iespēju krist maldinājumā, kā tas šajās lietās ļoti bieži gadās.

Par ko stāsta šī zinātne?

Šis jautājums, bez šaubām, rodas ikvienam saprātīgam cilvēkam. Un, lai uz šo jautājumu sniegtu apmierinošu atbildi, es minēšu pareizu un [laika] izturētu definīciju, ka šī zinātne ir ne mazāk un ne vairāk kā sakņu kārtība, kas lejupnāk no cēloņa uz sekām saskaņā ar pastāvīgiem un absolūtiem likumiem, kas apvienojas un ved uz vienu ļoti augstu mērķi, ko dēvē par “Viņa dievišķuma atklāšanu radījumiem šajā pasaulē”.

Un šeit ir kopīgais un individuālais:

“Kopīgais” – citiem vārdiem sakot, visa cilvēce kopumā, kurai ir pienākums savā noslēgumā obligāti un ar absolūtu nepieciešamību, sasniegt tik dižu attīstību kā sacīts: “Zeme būs pilna ar Radītāja zināšanu kā pilna jūra ar ūdeņiem”, “Un katrs vairs nemācīs savu tuvāko, un katrs savu brāli, sacīdams: “Iepazīstiet Radītāju”, jo Mani iepazīs visi, no maza līdz lielam,” un sacīts: “Un vairs neslēpsies tavs skolotājs, un tavas acis redzēs tavu skolotāju.”

“Individuālais” – proti, pat pirms visas cilvēces pilnības sasniegšanas, tas notiek arī ar atsevišķiem izredzētajiem katrā paaudzē. Šie izredzētie katrā paaudzē izpelnās noteiktus pakāpienus Radītāja dievišķuma atklāšanā. Un viņi tad arī ir pravieši, slaveni viedie. Un kā sacīja viedie: “Nav paaudzes, kurā nebūtu līdzīga Ābrahāmam, Ichākam un Jakovam.” Un, lūk, tu redzi, ka Radītāja dievišķuma atklāšana notiek vienmēr katrā paaudzē, atbilstoši mūsu viedo vārdiem, kuri ir tam pilnvaroti un kuriem mēs uzticamies.

Parcufimu, sfirotu un pasauļu daudzveidība

Tomēr no teiktā rodas jautājums: ja šai zinātnei ir tikai viena vienīgā [mūsu] noskaidrotā funkcija, kāpēc tad nepieciešami daudzi parcufim un sfirotas, un visas mainīgās saiknes [starp tiem], ar ko ir pilnas kabalas grāmatas?

Tomēr, ja tu ņemsi kāda neliela dzīvnieka organismu, kura vienīgā funkcija ir pabarot sevi, lai būtu iespēja noteiktu laiku pastāvēt šajā pasaulē, kas nepieciešams, lai radītu un nodrošinātu savas sugas eksistenci, tu ieraudzīsi un atradīsi tajā sarežģītu sistēmu, kas sastāv no tūkstošiem tūkstošu šķiedru un dzīslu, kā to izpētīja un atklāja fizioloģijas un anatomijas speciālisti. Un tur ir vēl simtiem tūkstošu elementu no tā, kas cilvēka acij līdz šim nav zināmi. Un tādējādi tu varēsi saprast, kādam daudzumam sistēmu, parādību un kanālu ir jāsavienojas tādēļ, lai parādītu un atklātu šo [iepriekš nosaukto] cēlo mērķi.

Divas secības – no augšas uz leju un no lejas uz augšu

Un, lūk, kopumā šī zinātne tiek sadalīta divās savstarpēji paralēlās secībās, kas ir līdzīgas viena otrai kā divas ūdens lāses. Un starp tām nav atšķirības, izņemot to, ka:

• pirmā secība iet no augšas uz leju līdz pat šai pasaulei,
• un otrā secība sākas no šīs pasaules un iet no lejas uz augšu precīzi pa tiem pašiem ceļiem un savienojumiem, kas iespiedušies no to saknes to parādīšanās un atklāšanās laikā no augšas uz leju.

Un, lūk, pirmo secību kabalas valodā dēvē par “pasauļu, parcufimu un sfirotu lejupnākšanas secību visās to izpausmēs gan pastāvīgās, gan mainīgās”.

Taču otro secību dēvē par “pravietojuma un augstākā gara izpratnēm vai pakāpēm”. Un cilvēkam, kurš to izpelnījies, ir pienākums sekot visām šīm takām un ceļiem, pakāpeniski izprotot katru elementu un katru pakāpi, precīzi atbilstot tiem likumiem, kas tajos iespiesti kopš to radīšanas no augšas uz leju.

Un tas ir tāpēc, ka Radītāja dievišķuma atklāsme neparādās uzreiz un pilnībā, kā tas notiek, atklājot materiālās parādības, bet parādās pakāpeniski noteiktā laika posmā, kas ir atkarīgs no izpratnes tīrības, līdz tam brīdim, kad viņam atklāsies visi daudzie pakāpieni, kas iepriekš noteikti savās attiecībās no augšas uz leju, kas seko un parādās izzināšanā viens pēc otra un viens virs otra līdzīgi kāpņu pakāpieniem, un tāpēc to dēvē par “pakāpieniem”.

Abstrakti nosaukumi

Daudzi uzskata, ka visi kabalas zinātnē lietotie vārdi un nosaukumi ir sava veida abstrakti nosaukumi. Un tas ir tāpēc, ka tā nodarbojas ar dievišķo un garīgo, kas atrodas augstāk par telpu un laiku, un pat mūsu domu redzējumam tur nav varas. Un tāpēc viņi nolemj, ka viss, kas tiek teikts par šādām lietām, neapšaubāmi ir tikai abstrakti nosaukumi vai pat vēl vairāk, ir augstāki un cēlāki par abstraktiem nosaukumiem, jo sākotnēji tie ir pilnīgi atrauti no sava iedomātā pamata.

Tomēr tā tas nav, bet ir pilnīgi pretēji: proti, kabala operē ar nosaukumiem un vārdiem tikai to realitātes robežās. Un visu kabalas viedo dzelžainais noteikums vēsta: “To, ko mēs neesam izpratuši, nenosauksim vārdā.”

Un šeit tev vajadzētu zināt, ka vārds “izpratne” nozīmē galīgo sapratnes pakāpi. Un tas ir ņemts no frāzes: “Un, ja tu iegūsi sev rocību” (burtiski: “Un, ja tava roka sasniegs”). Proti, pirms kāda parādība nav pilnīgi un galīgi tapusi skaidra, it kā tu to turētu rokās, – kabalisti to dēvē nevis par “izpratni”, bet citiem vārdiem, tādiem kā, “sapratne” vai “izzināšana” u.tml.

Kabalas zinātnes realitāte

Tomēr pat materiālajā realitātē, kas mums dota sajūtās, arī ir reālas lietas, par kuru būtību mums nav nekādas sapratnes un priekšstata, piemēram, elektrība vai magnētisms un tiem līdzīgi, ko dēvē par “fluīdiem”, un tomēr neviens neteiks, ka šie nosaukumi nav reāli, ja jau mēs pilnīgi pietiekamā mērā zinām to darbību, un mūs nemaz neuztrauc tas, ka mums nav nekādas sapratnes par šīs parādības būtību, proti, pašu elektrību. Un šis nosaukums ir tik reāls un mums tuvs – gluži kā tad, ja to pilnībā uztvertu mūsu maņu orgāni, ka pat visi mazi bērni zina vārdu “elektrība”, tāpat kā zina vārdus “maize”, “cukurs” un tamlīdzīgi.

Un vēl vairāk, ja tu vēlies mazliet sasprindzināt savas uzmanības instrumentus, es kopumā tev teiktu, ka, tieši tāpat kā attiecībā pret Radītāju [mums] nav absolūti nekādas uztveres un izpratnes, pilnīgi tādā pašā mērā [mums] nav nekādas izpratnes par visu Viņa radījumu būtību, pat materiālo, ko mēs varam aptaustīt ar rokām. Tādējādi visa mūsu iepazīšanās ar mūsu draugiem un tuviniekiem mūsu priekšā izvērstajā darbību pasaulē ir tikai “iepazīšanās pēc darbībām”, kas notiek un dzimst no mijiedarbības viņu saskarsmes procesā ar mūsu maņu orgāniem. Un kas sniedz mums pilnīgu apmierinājumu, neskatoties uz to, ka mums nav nekādas sapratnes par paša priekšmeta būtību.

Un turklāt, pat pašam par savu būtību – tev nav par to nekādas sapratnes un izpratnes. Un viss, kas tev zināms par savu būtību, ir ne vairāk kā tavas būtības izraisīta darbību secība.

Un tagad tu vari viegli saprast, ka visi vārdi un nosaukumi, kas minēti kabalas grāmatās, arī ir reāli un derīgi, neraugoties uz to, ka mums nav nekādas priekšmeta izpratnes. Tiem, kas ar to nodarbojas, ir absolūti pietiekama pilnīga iepazīšanās pakāpe [ar to], līdz pat galīgai pilnībai, proti, arī tikai iepazīšanās pēc darbībām, kas notiek un dzims no augstākās gaismas mijiedarbības ar tiem, kas to izprot.

Tomēr tas ir pilnīgi pietiekami un diezgan, jo pastāv noteikums: “visam, kas ir izmērīts un izriet no Radītāja vadības, lai nonāktu kopējā realitātē, radījuma dabā, piemīt absolūta pietiekamība.” Tāpat kā cilvēkam nevar rasties nekāda vajadzība pēc sestā pirksta uz rokas, jo pieci pirksti viņam ir pilnīgi un absolūti pietiekami.

Kabalas grāmatās lietotie materiālie jēdzieni un “ķermeniskie” nosaukumi

Tomēr ikvienam saprātīgi domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tur, kur mums ir darīšana ar garīgām parādībām – un pat nav obligāti jārunā “ar dievišķo” – mums nav nekādu vārdu un burtu, kurus mēs varētu izteikt. Viss mūsu vārdu krājums nav ne vairāk kā mūsu iztēles un jūtu burtu savienojumi. Kā tad varam tos izmantot tur, kur mūsu iztēlei un jūtām nav vietas?

Pat tad, ja mēs ņemam daudz smalkāku vārdu, kuru var lietot šajās vietās, piemēram, vārdu “augstākā gaisma” vai pat “vienkāršā gaisma”, tā taču arī ir iedomāta un no saules gaismas vai sveces gaismas, vai gaismas aizgūta lieta, kas jūtama kā bauda, kas cilvēkam rodas brīdī, kad viņam gadās izdomāt kādu jaunu ideju, kas kliedē kādas šaubas. Bet kā gan tos var izmantot garīgā un Radītāja ceļu vietā, jo tie piedāvās lasītājiem tikai melus un viltu?

Vēl jo vairāk – tajā vietā, kur mums šajos vārdos jāatrod zināma jēga, kas nepieciešama saskarsmei, kas noris zinātniskos pētījumos. Un šeit viedajam ir pienākums ar stingru precizitāti lietot lasītāju [acu] priekšā perfektas definīcijas.

Un, ja viedais kļūdās, [izvēloties] kaut vienu neveiksmīgu vārdu, tādējādi viņš maldinās lasītāju, un neviens vispār nesapratīs, ko viņš tur saka – ne pirms šī vārda, ne pēc tā – un visas saiknes, kurās šis vārds iesaistīts, kā zināms visiem, kas studē viedo grāmatas.

Un tādā gadījumā tev būtu jājūtas savādi, – kā kabalas viedie var lietot nepatiesus vārdus un ar to palīdzību izskaidrot šīs zinātnes sakarības. Un, kā zināms, viltus nosaukumiem nav nekādas definīcijas, jo “meliem nav kāju”, un tie nespēj noturēties. Tomēr šeit ir nepieciešams, lai tu vispirms iepazītu saknes un zara likumu vienam pret otru attiecībā uz pasaulēm.

Saknes un zara likums attiecībā uz pasaulēm

Kabalas viedie atklājuši, ka attiecībā uz četrām pasaulēm, ko dēvē par Acilut, Brija, Jecira un Asija – sākot ar pirmo, visaugstāko pasauli, ko dēvē par Acilut, līdz pat šai, materiālajai, [mums] sajūtās dotajai pasaulei, ko dēvē par Asija, to forma ir absolūti līdzīga viena otrai visās savās atsevišķajās daļās un detaļās.

Proti, visa realitāte un tās izpausmes, kas atrodas pirmajā pasaulē, ir arī otrajā pasaulē, kura ir zemāk par to, bez jebkādas atšķirības jebkādā veidā. Un tas pats arī visās pārējās pasaulēs, kas pēc tās, līdz pat šai pasaulei, kuru [mēs] sajūtam. Un starp tām nav nekādas atšķirības, izņemot atšķirības līmenī, kas tiek saprastas tikai kā matērija, [no kuras sastāv] katras pasaules realitātes elementi.

Un realitātes elementu matērija, kas atrodas pirmajā, visaugstākajā pasaulē, – tās matērija ir smalkāka nekā visās pasaulēs, kas ir zem tās. Un realitātes elementu matērija otrajā pasaulē ir rupjāka nekā pirmajā, bet smalkāka par visu, kas ir līmeni zemāk par to. Un šādi līdz pat šai pasaulei, kas ir mūsu [acu] priekšā un kurā realitātes elementu matērija ir rupjāka un tumšāka par visām pasaulēm, kas ir pirms tām.

Tomēr realitātes elementu formas, kā arī visas to izpausmes, ir vienādas katrā no pasaulēm gan skaita, gan kvalitātes ziņā, bez jebkādas atšķirības.

Un to var pielīdzināt zīmoga un tā nospieduma attiecībai, kad visas formas, kas atrodas uz zīmoga, pilnībā ar visiem sīkumiem un detaļām pāriet uz to, kas no tā iespiests.

Tāpat arī ar pasaulēm, kurās katra zemākā pasaule tiek iespiesta no pasaules, kas ir augstāka par to. Un tāpēc visas formas, kas ir augstākajā pasaulē, visā savā daudzumā un kvalitātē pilnībā tiek kopētas un rodas arī zemākajā pasaulē, tā ka tev nav neviena realitātes elementa vai tā izpausmes, kas ir zemākajā pasaulē, kuram tu neatrastu atbilstību daudz augstākā pasaulē, kas tam līdzinās kā divas ūdens lāses.

Un to dēvē par “sakni un zaru”. Proti, tas elements, kas atrodas zemākajā pasaulē, tiek uzskatīts par zaru attiecībā uz savu atbilstību, kas atrodas un uzturas augstākajā pasaulē, kas ir zemākā elementa sakne, jo no turienes iespiedās un izveidojās šis zemākās pasaules elements.

Un tieši to mūsu viedie domāja, sakot,: “Nav neviena zāles stiebra lejā, pār kuru nebūtu likteņa un priekšnieka no augšienes, kas to sit, sakot: audz!”

Citiem vārdiem sakot, sakne, ko dēvē par “likteni”, spiež to augt un pieņemt visas tās īpašības attiecībā uz daudzumu un kvalitāti, atbilstoši zīmoga un nospieduma likumam, kā tas aprakstīts iepriekš. Tāds ir saknes un zara likums, kas darbojas visiem realitātes elementiem un to izpausmēm katrā pasaulē attiecībā uz pasauli, kas ir augstāka par to.

Kabalistu valoda ir zaru valoda

Tas nozīmē, ka [kabalas valoda] par pamatu ņem šo zaru norādījumus uz to atbilstošajām saknēm, kas noteikti pastāv augstākajā pasaulē. Nav nevienas parādības zemākajā pasaulē, kas nesekotu un nenāktu no pasaules, kas ir augstāka par to, atbilstoši zīmoga un nospieduma likumam, kā tas tika paskaidrots iepriekš.

Un tāpēc sakne, kas atrodas augstākajā pasaulē, izlaiž un nosaka savu zaru zemākajā pasaulē, lai tajā atklātos visa tās forma un īpašība. Kā sacīja mūsu viedie, liktenis augstākajā pasaulē, kas atbilst zāles stiebram zemākajā pasaulē, sit šo zāles stiebru, liekot tam augt, kā tam pienākas, kā teikts iepriekš. Un no tā izriet, ka katrs zars šajā pasaulē precīzi nosaka savu atbilstību tam, kas atrodas augstākajā pasaulē.

Un tāpēc kabalas viedie atrada sev vārdu krājumu, gatavu un izvērstu viņu priekšā pietiekamu no viņu saziņas valodas skatupunkta, pārsteidzoši brīnišķīgu, kas viņiem ļāva sazināties vienam ar otru garīgo sakņu [līmenī], kas atrodas augstākajās pasaulēs. Proti, dēvējot par biedru tikai zemāko, mums sajūtamo zaru, kas atrodas šajā pasaulē un skaidri noteiktu materiālajiem maņu orgāniem. Taču klausītāji saprot augstāko sakni, no savas sapratnes, uz ko norāda šis materiālais zars, jo tas ir ar to saistīts, tāpēc ka tas ir no tās iespiests, kā teikts iepriekš.

Tādējādi visi [mūsu] sajūtamā radījuma esības elementi un visas tā izpausmes viņiem kļuvušas līdzīgas absolūtiem un [skaidri] noteiktiem vārdiem un nosaukumiem, kas [norāda] uz cēlām augstākajām garīgajām saknēm. Un, neraugoties uz to, ka viņu garīgajā vietā nav iespējams izteikties ne ar vārdu, ne skaņu, viņi ieguva sev tiesības izteikties ar to zaru palīdzību, kas mums ir parādīti ar maņu orgāniem šeit mūsu sajūtās uztveramajā pasaulē, kā tas tika noskaidrots iepriekš.

Un tāda ir visa kabalas viedo saziņas valodas īpatnība, uz kuras pamata viņi atklāj savu garīgo izpratne no cilvēka cilvēkam un no paaudzes paaudzei – gan mutiski, gan rakstiski, saprotot vienam otru pilnīgi pietiekami, atbilstoši jebkuram precīzam mēram, kas nepieciešams saziņai šīs zinātnes pētījumos. Proti, precīzos definējumos, kuros nav iespējams sapīties, jo katram zaram ir dabiska definīcija, kas tam ir absolūti unikāla. Un, pateicoties šai absolūtajai definīcijai, tas automātiski norāda arī uz savu sakni augstākajā pasaulē.

Un zini, ka šī kabalas zaru valoda ir ērtāka šīs zinātnes jēdzienu skaidrošanai nekā jebkura mūsu parastā valoda. Kā zināms no nominālisma mācības, tautas masās valodas ir ļoti spēcīgi sagrozījušās, tas ir, masveida pielietojuma dēļ, lietojot vārdus, tie pakāpeniski zaudē savu precīzo nozīmi un tāpēc, kā zināms, rodas liela problēma precīzi nodot idejas no viena pie otra, gan mutiski, gan rakstiski.

Tajā pašā laikā kabalas zaru valodā, kas ņemta no radījumu nosaukumiem un to īpašībām, kas izvērsti un atrodas mūsu acu priekšā, un kas noteikti ar uz mūžīgiem laikiem nodibinātiem dabas likumiem, – ar klausītājiem vai lasītājiem nekad nevar notikt kļūmes viņu piedāvāto vārdu izpratnē. Dabas ietvari ir pietiekami absolūti un ir nemaināms likums.

Nodošana no viedā kabalista mutes saņēmējam, kurš saprot ar savu sapratni

Šādi rakstīja Rambans sava Toras komentāra priekšvārdā, un tādā pašā garā rakstīja ravs Haims Vitals rakstā par soļiem. Un tādi ir viņu vārdi: un lai lasītāji zina, ka nesapratīs nevienu vārdu no visa šajos rakstos rakstītā, ja vien tie netiks nodoti no viedā kabalista mutes vieda un saprotoša ar savu sapratni saņēmēja ausīs. Tāpat arī mūsu viedo teiktajā: “Nevar apgūt ratu [uzbūvi] ([Maase] Merkava) vienatnē, ja vien tas nav viedais, kurš saprot ar savu sapratni.”

Un, lūk, viņu vārdi ir pilnīgi skaidri par to, ko viņi sacīja, ka nepieciešams saņemt no viedā kabalista. Tomēr, kāpēc ir obligāti, lai arī māceklis sākotnēji būtu viedais un saprastu ar savu sapratni? Bet, ja tas tā nav, pat ja viņš būs lielākais taisnais pasaulē, vai nedrīkst viņu apmācīt?! Un turklāt, ja viņš jau ir viedais un saprot ar savu sapratni, vai tādā gadījumā viņam vairs nav vajadzības mācīties no citiem?

Un no iepriekš noskaidrotā saproti viņu vārdus to galējā vienkāršībā. Tika noskaidrots, ka ar jebkuru vārdu un skaņu palīdzību, ko mēs varam izteikt, nav iespējams izskaidrot nevienu vārdu no dievišķām garīgām parādībām, kas ir augstākas par iedomāto vietu un laiku. Tomēr šīm parādībām ir īpaša valoda, un tā ir “zaru valoda” atbilstoši to norādei uz to saistību ar savu augstāko sakni.

Taču, lai gan šī valoda ir ļoti piemērota savai funkcijai, būt par saziņas līdzekli šīs zinātnes pētījumos daudz vairāk nekā parastā valoda, kā paskaidrots iepriekš, – tomēr tas viss tiek teikts tikai [par situāciju], kad klausītājs pats ir viedais, proti, zina un saprot zaru saistību ar to saknēm.

Šīs saistības ir pilnīgi neiespējami noskaidrot no zemākā uz augstāko. Citiem vārdiem sakot, skatoties uz zemākajiem zariem, no tiem ir pilnīgi neiespējami iegūt kādu analoģiju vai priekšstatu par kādu atbilstību augstākajās saknēs.

Un tāpēc “no augstākā mācīties zemākajam”. Citiem vārdiem sakot, vispirms jāapgūst augstākās saknes, kā tās pastāv garīgajā, augstāk par jebkuru iztēli, tikai tīrā izpratnē, kā tas tika parādīts iepriekš sadaļā “Kabalas zinātnes realitāte”. Un pēc tam, kad viņš kā pienākas izpratis augstākās saknes ar savu sapratni, viņš var skatīties uz [mūsu] sajūtamajiem zariem šajā pasaulē, zinot, kā katrs zars attiecas uz savu sakni augstākajā pasaulē visos savos aspektos, gan skaita, gan kvalitātes ziņā.

Un pēc tam, kad viņš kā nākas to visu ir iemācījies un sapratis, viņam rodas kopīga valoda ar viņa skolotāju, tas ir, “zaru valoda”, ar kuras palīdzību viedais kabalists var viņam nodot visus pētījumus šajā zinātnē, kam ir vieta augstākajās garīgajās pasaulēs – gan to, ko viņš ir saņēmis no saviem skolotājiem, gan arī papildinājumus zinātnei, ko viņš pats ir atradis. Tagad viņiem ir kopīga valoda, un viņi viens otru saprot.

Tomēr, ja māceklis nav viedais, kurš šo valodu saprot ar savu sapratni, proti, zaru norādes uz to saknēm, pats par sevi saprotams, ka skolotājs nespēj izskaidrot viņam nevienu vārdu no šīs garīgās zinātnes, kur nu vēl komunicēt ar viņu par zinātnes pētījumiem. Viņiem absolūti nav kopīgas valodas, ko viņi varētu izmantot. Un sanāk, ka viņi ir kā mēmie. Un tāpēc pēc nepieciešamības Maase Merkava – tas ir, kabalas zinātni, nenodod nevienam citam izņemot viedo, kurš saprot ar savu sapratni.

Un šajā sakarā vēl var jautāt: no kurienes māceklis ieguva šādu viedumu, ka viņš ir iepazinis zara un saknes attiecības, vadoties pēc pētījumiem augstākajās saknēs?

Un atbilde, – ka šeit ir “veltīga cilvēka palīdzība”, taču Radītāja palīdzība mums ir nepieciešama! To, kurš izpelnījies saņemt žēlastību Radītāja acīs, Radītājs piepildīs ar hohma, bina un daat (gudrību, intelektu un zināšanām), lai viņš iepazītu augstāko izpratni. Un nav iespējams šeit paļauties uz mirstīgo palīdzību nekādā veidā. Tomēr pēc tam, kad viņš ir saņēmis žēlastību Radītāja acīs un izpelnījies augstāko izpratni, viņš ir gatavs nākt un pieņemt [bezgalīgos] kabala zinātnes plašumus no viedā kabalista mutes. Viņam tagad ar kabalistu ir kopīga valoda, un nekā citādāk.

Nosaukumi, kas sveši cilvēka garam

Un no visa iepriekš noskaidrotā saproti, ka dažkārt kabalas grāmatās sastopami nosaukumi un jēdzieni, kas ir ļoti sveši cilvēka garam, un visbiežāk tie sastopami galvenajās kabalas grāmatās, un tās ir grāmata Zoar un Labojumi, un ARI darbi. Un tas ir ļoti savādi: tad kāpēc šādu svētu un cildenu ideju izteikšanai šie viedie izmantoja tik zemiskus nosaukumus?

Tomēr pēc tam, kad esi apguvis iepriekš minētās zināšanas, tev tas kļūs skaidrs savā īstenajā veidā. Tika noskaidrots, ka pilnīgi neiespējami izmantot šīs zinātnes izskaidrošanai jebkuru pasaules valodu un dialektu, izņemot tam speciāli paredzētu valodu, proti, “zaru valodu”, atbilstoši to attiecībām ar savām augstākajām saknēm.

Un tāpēc, pats par sevi saprotams, ka nav iespējams atmest kādu zaru vai kādu šī zara izpausmi tā zemiskuma dēļ un to nelietot, lai izteiktu vēlamo jēdzienu šīs zinātnes saikņu iekšienē, kamēr mūsu pasaulē nav neviena cita zara, ko mēs varētu paņemt tā vietā. Kā divi mati nevar baroties no vienas vietas, tāpat arī nevar būt divi zari, kas attiektos uz vienu sakni.

Tādējādi, ja mēs atstāsim kādu parādību neizmantotu, sanāks, ka ne tikai mēs zaudējam garīgo jēdzienu, kas tai atbilst augstākajā pasaulē, jo mums nav vairs neviena vārda tā vietā, lai norādītu uz to sakni, – tas kaitēs visas zinātnes visai telpai visā tās apjomā, jo mums izkritīs viens posms no šīs zinātnes kopējās virknes, kas bija saistīts ar šo jēdzienu.

Un tāpēc sanāk, ka tas sabojā visu zinātni kopumā. Nav citas zinātnes starp šīs pasaules zinātnēm, kurā parādības būtu tik savienotas un saistītas viena ar otru cēloņa un seku, darbības un rezultāta veidā kā kabalas zinātnē, kas tās patiešām savieno vienā veselumā no sākuma līdz beigām līdzīgi garai virknei. Un tāpēc, mums pa vidu pazūdot pat nelielām zināšanām, zudīs skaidrība visai zinātnei, tāpēc ka visi tās elementi ir cieši jo cieši saistīti viens ar otru, patiešām apvienojoties vienā veselumā.

Un tagad mēs pilnīgi nebrīnāmies par to, ka reizēm viņi [tas ir, kabalisti] lieto svešus nosaukumus. Viņiem taču nav brīvas izvēles, lai izvēlētos nosaukumus, lai mainītu un pārvērstu sliktu par labu vai labu par sliktu. Viņiem vienmēr ir precīzi jāpiemēro tas zars vai parādība, kas ar pirkstu norāda uz savu augstāko sakni pilnā apjomā, kas tam ir nepieciešams. Un, turklāt viņiem ir jāparāda šo parādību detaļas, līdz tas būs pietiekami precīzai definēšanai biedru acīs, kuri lasa viņu grāmatas.