Matan Torah [Toras dāvāšana]

“Mīli tuvāko kā sevi pašu” (Vaikra, 19:18)

“Rabi Akiva saka: tas ir dižens Toras likums”  (Berešit Raba, 24:8)

1) Šis mūsu viedo teiciens mūs aicina: “Izskaidrojiet mani!” Tāpēc, ka vārds “klal” (“noteikums”, “kopība”) norāda uz to elementu summu, no kuru kopīgas līdzdalības veidojas šis noteikums vai kopība. Iznāk, ka tad, kad viņš runā par bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, ka tas ir “dižens Toras likums 'klal’”, mums jāsaprot, ka pārējie 612 Toras baušļi, iekļaujot visus Toras pantus, ir ne vairāk un ne mazāk kā elementu summa, kas iekļauti šajā vienā bauslī “Mīli tuvāko” un ir tā noteikti.

Un tas viss ir ļoti savādi. Tāpēc, ka tas var būt pareizi attiecībā uz baušļiem, kas darbojas starp cilvēku un viņa tuvāko, tomēr kā viens un tas pats bauslis var sevī ietvert un nodrošināt [pildīt] visus baušļus, kas darbojas starp cilvēku un Radītāju, kuri patiesībā arī ir Toras būtība, un tās galvenā un lielākā daļa?

2) Un, ja mēs vēl varam pacensties un atrast kādu veidu, kā atrisināt šeit citēto viedo vārdu pretrunas, tad mūsu acu priekšā stājas otrs teiciens, vēl pārsteidzošāks – par to geru [tas ir, cilvēku, kurš vēlas pievienoties Israēlam], kurš ieradās pie Gillela (traktāts Šabats, 31:1) un viņam teica: “Iemāci man visu Toru, kamēr es stāvu uz vienas kājas.” Un viņš tam atbildēja: "Viss, ko tu ienīsti, nedari savam tuvākajam (tulkojums “Mīli tuvāko kā sevi pašu”). Un pārējais ir komentārs, – ej un mācies!"

Tādējādi mūsu acu priekšā ir skaidrs likums, kurš vēsta, ka visiem 612 baušļiem un visiem Toras pantiem nav nekādas priekšrocības salīdzinājumā ar vienu bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, jo tie ir aicināti tikai paskaidrot un dot mums iespēju pildīt mīlestības bausli pret tuvāko galīgā veidā. Tāpēc, ka [Gillels] skaidri saka: “Un pārējais ir komentārs, – ej un mācies!” Proti, visa pārējā Tora ir skaidrojums šim vienam bauslim, jo bez tā nav iespējams pabeigt bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu”.

3) Pirms iedziļināmies lietas būtībā, mums jāizskata pats bauslis. Tāpēc, ka mums bija pavēlēts: “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, kur vārdi “kā sevi pašu” mums saka, ka tev jāmīl savs biedrs tādā pašā mērā, kādā tu mīli pats sevi, un, nekādā gadījumā, ne mazāk. Tas nozīmē, ka man vienmēr jāstāv sardzē un jāpiepilda katra cilvēka, vismaz no Izraēlas tautas, vajadzības ne mazāk kā es vienmēr sekoju, lai piepildītu savas vajadzības.

Kas ir pilnīgi neiespējami, jo nav daudz tādu, kas savas darba dienas laikā spēs pietiekamā mērā piepildīt paši savas vajadzības. Kā tad tu uzliec viņam [pienākumu] vēl strādāt un nodrošināt visas tautas vēlmes? Un turklāt absolūti nedrīkst domāt, ka Tora izmanto pārspīlējumu. Tieši tāpēc Tora mūs brīdina: “Nepievieno un nenoņem...”, paziņojot tev, ka šīs lietas un likumi ir izteikti ar absolūtu precizitāti.

4) Un, ja tev ar to nepietiek, es tev teikšu, ka vienkārša šī mīlestības pret tuvāko baušļa izpratne uzliek mums vēl lielāku stingrību, [norādot, ka vajag] nostādīt biedra vajadzības savu paša vajadzību priekšā, kā rakstīts Tosafot, ar atsauci uz Jeruzalemes Talmūdu (Kidušin, 20:1) uz pantu: “Viņam ir labi pie tevis”, kas vēsta par ebreju vergu.

Un viņi [tas ir, Tosafot autori] saka: "Kad viņam ir tikai viens spilvens, un, ja viņš pats uz tā guļ un nedod to vergam, viņš neizpilda [pantu] “Viņam ir labi pie tevis”, jo viņš guļ uz spilvena, bet vergs – uz zemes.” Taču, ja viņš uz tā neguļ un nenodod to savam vergam, tā būs “Sodoma īpašība”. Iznāk, ka viņam gribot negribot tas jānodod vergam, bet pats kungs gulēs uz zemes.” Citāta beigas. Skaties tur, kā nākas.

Un iznāk, ka tas pats likums darbojas arī mūsu izteicienā par mīlestības mēru pret tuvāko. Tāpēc, ka arī šeit Raksti pielīdzina biedra vajadzību piepildīšanu savu vajadzību piepildīšanai, līdzīgi [pantam] “Viņam ir labi pie tevis”, kas ir teikts par ebreju vergu. Tāpat arī šeit – gadījumā, ja viņam ir tikai viens krēsls un biedram krēsla nav vispār, saskaņā ar likumu, sanāk, ka, ja viņš uz tā sēž un nedod biedram, viņš tādējādi pārkāpj izpildu bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, jo nepiepilda biedra vajadzības tāpat, kā piepilda savējās. Un, ja viņš uz tā nesēž un nedod to biedram, tā ir ļaundarība, kas līdzinās “Sodomas īpašībai”.

Tāpēc, ka viņam tas jāatdod biedram, lai viņš uz tā sēdētu, bet pats lai sēž uz zemes vai stāv. Un, pats par sevi saprotams, ka tas pats likums darbojas attiecībā uz visām vajadzībām, kuru [piepildīšana] ir viņam un trūkst viņa biedram. Un tagad ej un saproti, vai šis bauslis atrodas izpildīšanas iespēju robežās.

5) Un mums vispirms jāsaprot: kāpēc Tora tika dota tieši Izraēlas tautai, nevis dota uzreiz visiem pasaulē dzīvojošajiem vienādā mērā. Vai tiešām šeit, var gadīties, ir kaut kas nacionālistisks?

Un nav šaubu, ka tikai vājprātīgais var ko tādu padomāt. Un patiesībā mūsu viedie jau apstājās pie šī jautājuma, jo tas taču ir tas, ko viņi domāja, teikdami (traktāts Avoda Zara, 2:2): “ka Radītājs ar to apstaigāja visas tautas un ciltis, bet viņi to nepieņēma”, – kā zināms.

Tomēr tas, ko viņu vārdos nesaprotam: tādā gadījumā, kāpēc tad mēs esam nodēvēti par izredzēto tautu, kā sacīts, “tevi izvēlējās Radītājs” utt. – ja nebija neviena no citām tautām, kas to gribētu? Un turklāt šie vārdi sākotnēji nav skaidri: vai ir iespējams, ka Radītājs ieradās ar savu Toru rokā un sarunājas ar šiem mežonīgajiem neizglītotajiem cilvēkiem, jeb [Viņš to darīja] ar Savu praviešu starpniecību? Ko tādu mēs nekad neesam dzirdējuši, un to absolūti nepieņem mūsu sirds.

6) Tomēr, kad mēs kārtīgi sapratīsim mums doto Toras un baušļu būtību, un to, ko [no augšienes] vēlas no to izpildīšanas, atbilstoši tam mēram, kādu mums norādījuši mūsu viedie un kas ir visa dižā radījumam mērķis, kas parādās mūsu acu priekšā, – mēs sapratīsim visu. Tāpēc, ka pirmais secinājums ir, ka nav tāda, kurš darbotos bez mērķa. Un šim noteikumam nav izņēmumu, izņemot cilvēku kārtas nepilnvērtīgos vai zīdaiņus. Un tādā gadījumā nav nekādu šaubu attiecībā uz Radītāju Viņa neizmērāmā diženumā, ka Viņš, baisi sacīt, sāks darīt ko mazu vai lielu bez jebkāda mērķa.

Un viedie mums norādījuši uz to, ka pasaule ir radīta, lai izpildītu Toru un baušļus. Tas nozīmē, kā mums to skaidro “pirmie”, ka Radītāja nodoms radīšanā, kopš tā [tas ir, radījuma] radīšanas, ir vēstīt par Savu dievišķumu citiem.

Tāpēc, ka “Viņa dievišķuma vēstījums” nāk pie radījumiem atbilstoši Viņa labuma baudas mēram, kas līdz vēlamajam mēram nemitīgi aug. Un tādā veidā zemākie paceļas īstenā apziņā, kļūstot par Radītāja balstu un saplūstot ar Viņu, līdz sasniegs savu galīgo pilnību: “Acs neredzēja Visspēcīgo, izņemot Tevi.” Un šī diženuma grandiozuma un pilnības krāšņuma dēļ pat Tora un pareģojumi sargājās teikt kaut vienu vārdu par šo kolosālumu, kā mums uz to norādīja mūsu viedie (traktāts Brahot, 34:2): “Visu praviešu pareģojumi attiecas tikai uz Mašiaha laikiem, tomēr gaidāmajā nākotnē ”acs neredzēja Visspēcīgo, izņemot Tevi”, kā tas zināms zinību atradējiem, un šeit nav ko piebilst.

Un šī pilnība izpaužas Toras vārdos un pravietojumos, un mūsu viedo vārdos tikai ar vienkāršu vārdu “saplūsme”. Taču šī vārda [ilgās] valstīšanas dēļ cilvēku mutēs, tas praktiski ir zaudējis jebkādu saturu. Tomēr, ja tu uz īsu brīdi pakavēsi savu domu pie šī vārda, – paliksi stāvam, pārsteigts par tā apbrīnojamo diženumu. Tu iztēlosies šo dievišķo lietu, kā arī zemā radījuma vērtību, un tad tu spēsi novērtēt saplūsmes attieksmi vienam ar otru.

Un tad tu sapratīsi, kāpēc mēs šo vārdu izvirzām par visa šī milzīgā radījuma mērķi. No mūsu vārdiem izriet, ka visa šī radījuma mērķis ir, lai zemākie radījumi ar Toras un baušļu pildīšanu, spētu pacelties aizvien augstāk un augstāk, arvien vairāk attīstoties, līdz izpelnīsies saplūsmi ar savu Radītāju.

7) Tomēr šeit apstājās Zoar viedie, jautājot: “Kāpēc Viņš nav mūs izveidojis jau sākotnēji visā tajā vēlamajā diženumā, kas ļauj saplūst ar Viņu? Kāpēc viņam bija jāvada mūs cauri visam šim radīšanas smagumam un slogam, un Torai un baušļiem?

Un viņi atbildēja: “Tas, kurš ēd tuvākajam piederošo, kaunas skatīties viņam sejā.” Citiem vārdiem sakot, tas, kurš ēd biedra darba rezultātus un gūst no tiem bauda, baidās skatīties viņa sejas izteiksmē, jo tas viņu nepārtraukti pazemo – pat tik ļoti, ka viņš zaudē cilvēcisko veidolu.

Un, tā kā izrietošajā no Radītāja pilnības ne no vienas puses nevar būt trūkumu, Viņš mums ir devis vietu, lai mēs paši ar sava darba palīdzību varētu nopelnīt savu vēlamo diženumu Torā un baušļos.

Un šīs lietas ir dziļākas par jebkuru dziļumu. Un es tās esmu jau pietiekamā mērā izskaidrojis savā grāmatā “Panim mazbirot” uz “Dzīvības koka” 1. sadaļā [un Desmit Sfirotu Mācības, 1. d., Iekšējā apcerē]. Taču šeit es tās paskaidrošu īsi, lai būtu saprotams ikvienam.

8) Tas līdzinās [līdzībai par] vienu bagātnieku, kurš pasauca cilvēku no tirgus un viņu baroja un dzirdināja un dāvināja viņam sudrabu un zeltu, un visādas dārglietas dienu no dienas. Un katru dienu viņa dāvanas ir lielākas nekā iepriekšējā dienā, un tā viņš arvien papildina un papildina.

Visbeidzot bagātnieks viņam jautāja: “Saki man, vai jau esmu piepildījis visas tavas vēlmes?”

Un viņš atbildēja: "Vēl joprojām nav piepildījušās visas manas prasības, jo cik labi un patīkami man būtu, ja visa šī manta un šīs dārglietas man rastos no mana paša darba kā tās radušās tev, lai nebūtu tavu roku darba dāvanu saņēmējs žēlastības dēļ.”

Un bagātnieks viņam sacīja: “Tādā gadījumā nav vēl radīts tas cilvēks, kurš spēs piepildīt tavas vēlmes.”

Un tas ir dabiski. Tāpēc, ka, lai gan no vienas puses, viņš izjūt lielu baudu, kas nemitīgi aug, atbilstoši viņa dāvanu pieaugumam, tomēr no otras puses, kauna dēļ viņam ir grūti izturēt šīs labvēlības pieaugumu, ko bagātnieks nepārtraukti vairo. Tāpēc, ka pasaulē ir dabisks likums, – ka saņēmējs izjūt zināmu kaunu un nepacietību brīdī, kad saņem nesavtīgu dāvanu no devēja – žēlastības un žēlsirdības dēļ pret viņu no devēja puses.

Un no tā izriet otrs likums, – ka visā pasaulē nav iespējams iedomāties kādu, kurš spētu piepildīt sava biedra vēlmes viscaur un pilnībā, tāpēc ka galu galā viņš nespēs nodot viņam sava ieguvuma raksturu un formu, ar ko viss šis palielinājums tikai beidzas visā vēlamajā pilnībā.

Un tas ir teikts tikai attiecībā uz radījumiem, tomēr tas nevar būt un pilnīgi nepiedien attiecībā uz Radītāja cildeno pilnību.

Un tas ir tas, ko Viņš mums ir sagatavojis – ar piepūļu palīdzību un darbiem mums pašiem jāveido savs diženums, nodarbojoties ar Toru un baušļiem. Tad visa bauda un labvēlība, kas nonāk pie mums no Radītāja, proti, viss, kas ir ietverts saplūsmē ar Viņu, izskatīsies kā mūsu pašu ieguvums, kas mums ir ticis, pateicoties mūsu pašu darbam. Un tad mēs jutīsimies tā saimnieki, – jo, kā tika noskaidrots, jebkurā citā gadījumā mums nav pilnības garšas.

9) Mums patiešām ir vērts ieskatīties šī dabiskā likuma būtībā un pirmsākumos, un no kā klēpja ir nācis šis kauna un nepacietības defekts, ko mēs izjūtam, saņemot no kāda žēlastību.

Tomēr tās ir likumam sekas, kas ir zināms dabas pētniekiem un kurš sevī ietver to, ka jebkura zara daba ir tuva un līdzīga tā saknei:

1. un viss, kam ir vieta saknē, būs vēlams arī zaram, un tas to mīlēs un pēc tā tieksies un gūs no tā labumu;
2. un pretstatā tam visam, – kam nav vietas saknē, arī zars no tā attālinās, nespēj to paciest, un tas viņam ir kaitīgi.

Un šis likums pastāv starp jebkuru sakni un tā zaru, un tas ir negrozāms.

Un no šejienes mums paveras iespēja saprast visu mūsu pasaulē noteikto baudu un ciešanu avotu.

1. Tāpēc, ka Radītājs ir visu Savu radījumu sakne, ko Viņš ir radījis, – tad viss, kas Viņā ir ietverts un pie mums lejupnāk tieši no Viņa, mums būs salds un patīkams, jo mūsu daba ir tuva mūsu Augstākajai Saknei.
2. Taču viss, kas nav Radītājā un nenāk lejup tieši no Viņa, bet [tiek piesaistīts] izrietot no paša radījuma būtības, būs pretējs mūsu dabai, un mums būs grūti to izturēt.

Citiem vārdiem sakot, mēs mīlam mieru un ļoti ienīstam kustību, līdz tādai pakāpei, ka neizdarīsim nevienu kustību, kas neved uz mieru. Un tas notiek, jo mūsu sakne nav kustīga, bet gan mierīga, un nav Viņā, nekādā gadījumā, nekādas kustības. Un tāpēc tas arī būs pretīgi mūsu dabai un mums nīstams.

Tieši tāpat mēs ļoti mīlam gudrību un spēku un bagātību u.tml., tāpēc ka tas viss ir iekļauts Radītājā, kas ir mūsu sakne.

Un tāpēc mēs ļoti ienīstam pretējas lietas, tādas kā, muļķība, vājums un nabadzība. Tāpēc, ka tās absolūti nepastāv mūsu saknē, kas tās padara mūsu sajūtās atbaidošas un nīstamas, un turklāt neciešami sāpīgas.

10) Un tas ir tas, kas mūsos izraisa šo nepatīkamo kauna un nepacietības garšu brīdī, kad mēs kaut ko saņemam no citiem pakalpojuma veidā. Tāpēc, ka Radītājam nav paraduma, kas labi, saņemt kādus pakalpojumus. No kā viņam saņemt? Un, tā kā tam nav vietas mūsu Saknē, tas, kā tika sacīts, mums ir pretīgi un nīstami.

Un pretstatā tam mēs sajūtam labpatiku un smalku baudījumu jebkuras atdeves laikā saviem tuvajiem, jo tas pastāv mūsu Saknē, kas dod visiem.

11) Tagad esam raduši sapratni (burtiski: “acu atvēršanu”), kas ļauj saskatīt radīšanas mērķi, kas noteikts kā “un saplūst ar Viņu”, tā īstenajā veidā. Tāpēc, ka viss šis diženums un saplūsme, kas mums apsolīti kā mūsu darba rezultāts Torā un baušļos, ir ne vairāk un ne mazāk kā zaru līdzināšanās savai Saknei, kur visa bauda un paradīzes labpatika, tāpat kā viss cēlais, tiek automātiski piesaistīts dabiskā veidā.

Kā tika noskaidrots iepriekš:

1. bauda ir ne vairāk kā līdzība pēc formas savam Radītājam. Un, kad mēs savās acīs līdzināmies jebkurai parādībai, kam ir vieta un kas eksistē mūsu saknē, tad mēs izjūtam baudu;
2. taču viss, kas notiek ar mums, bet neeksistē mūsu saknē, – šāda parādība kļūst nepanesama un pretīga, vai kļūst par īstām ciešanām, kā tam jābūt ar šādu parādību.

Un dabiskā veidā sanāk, ka visas mūsu cerības ir atkarīgas no mūsu formas līdzības mēra mūsu Saknei un tas to nosaka.

12) Šādi sacīja mūsu viedie (Berešit Raba, 44:1) jautājumā: “Kāda atšķirība Radītājam vai kaut [lopus] no rīkles puses, vai kakla aizmugures? Tāpēc, ka baušļi bija doti tikai tādēļ, lai ar tiem iztīrītu radījumu.” Citāta beigas.

Un šī iztīrīšana nozīmē netīrā ķermeņa attīrīšanu, kas ir mērķis, kas izriet no Toras un visu baušļu pildīšanas. Tāpēc, ka “par savvaļas ēzeli piedzimst cilvēks”. Kad viņš iznāk un piedzimst no radīšanas klēpja, viņš atrodas absolūtā netīrībā un zemiskumā, kas nozīmē lielu egoistisku mīlestību, kas viņā iemiesota, – kad visas viņa kustības nemitīgi griežas ap viņu pašu bez mazākajām atdeves dzirkstīm tuvākajam.

Tādējādi šajā brīdī viņš atrodas maksimālā attālumā no Saknes, proti, tie ir diametrāli pretēji:

1. tāpēc, ka Sakne ir absolūti atdodoša bez jebkādām, baisi pat domāt, vismazākajām saņemšanas dzirkstīm;
2. taču šis jaundzimušais pilnībā atrodas saņemšanas stāvoklī savā labā bez jebkādām atdeves dzirkstīm, vismaz kaut kādā veidā.

Un tādēļ viņa stāvoklis tiek noteikts kā zemākais zemiskuma un netīrības punkts, kas eksistē tikai mūsu cilvēciskajā pasaulē. Un atbilstoši augšanas mēram viņš no savas apkārtējās sabiedrības saņems daļējas “atdeves tuvākajam” porcijas. Un tas neapšaubāmi ir atkarīgs no attīstošo vērtību [skalas], kas piemīt dotajai sabiedrībai.

Un šajā brīdī viņu sāk audzināt arī Toras un baušļu pildīšanā – egoistiskas mīlestības garā – atalgojuma dēļ šajā pasaulē un nākamajā, ko dēvē par “lo lišma”, jo citādākā veidā viņu nav iespējams pieradināt.

Un, kad viņš aug un kļūst vecāks, viņam atklāj, kā pāriet pie baušļu pildīšanas lišma, tas ir, tikai ar īpašu nodomu, tikai sniedzot baudu savam Radītājam. Kā sacīja Rambams (Atgriešanās likumi, 10:5), ka sievietēm un mazgadīgajiem nevajag atklāt [iespēju] nodarboties ar Toru un baušļiem lišma, jo viņi to nespēs izturēt. Un tikai tad, kad viņi izaug un iegūst zināšanas un prātu, viņus var apmācīt lišma.

Un kā sacījuši mūsu viedie: " No “lo lišma” nonāk pie lišma”, ko nosaka ar nodomu sniegt baudu savam Radītājam, nevis kādas egoistiskas mīlestības dēļ, lai tur vai kas.

Un pateicoties dabiskai īpašībai, kas iekļauta nodarbībās ar Toru un baušļiem lišma, ko zināja Toras Devējs, – kā sacīja mūsu viedie (traktāts Kidušin, 30:2), ka Radītājs sacīja: “Es radīju ļaunuma sākotni, un radīju Toru tam kā piedevu.” Un sanāk, ka šis radījums nemitīgi attīstās un paceļas augšup pa minētā diženuma pakāpieniem un līmeņiem, līdz tam izdodas iznīcināt sevī visas egoistiskās mīlestības dzirkstis, un visi baušļi, ko izpilda viņa ķermenis, – paceļas, un viņš visas savas kustības veic tikai uz atdevi. Tādējādi pat nepieciešamais minimums, ko viņš saņem, arī ir ar nodomu uz atdevi, proti, lai viņš varētu atdot. Un tāpēc mūsu viedie ir sacījuši: “Baušļi tika doti tikai tādēļ, lai ar tiem attīrītu radījumu.”

13) Un ja Torā patiešām ir divas daļas:

1. baušļi, kas darbojas starp cilvēku un Radītāju,
2. baušļi, kas darbojas starp cilvēku un viņa tuvāko,
   ar tām abām ir domāts viens, proti, aizvest radījumu līdz galīgajam mērķim saplūsmei ar Radītāju, kā tas tika noskaidrots.

Un turklāt, pat to abu praktiskā puse arī ir pilnīgi vienāda. Kad cilvēks veic savu darbību “lišma”, nevis kāda egoistiska mīlestības piejaukuma dēļ, proti, bez jebkādas labuma gūšanas sev pašam, viņš nesajutīs nekādu atšķirību savā darbībā – vai viņš strādā mīlestības dēļ pret biedru, vai arī viņš strādā mīlestības dēļ pret Radītāju.

Tāpēc, ka dabas likums visam radījumam ir tāds, ka viss, kas atrodas ārpus viņa paša ķermeņa, viņam ir tukšs un absolūti nereāls. Un jebkuru kustību, ko cilvēks veic mīlestības dēļ pret tuvāko, viņš veic ar atstarotās gaismas un noteiktas kompensācijas palīdzību, kam beigās jāatgriežas pie viņa un jākalpo viņa paša labumam.

Un tāpēc tamlīdzīgas darbības nevar izteikt ar vārdiem “mīlestība pret tuvāko”, jo jātiesā saskaņā ar [darbības] beigām. Un tas līdzinās nomai, kas noslēdzas tikai beigās. Taču jebkurā gadījumā nomas akts nav uzskatāms par mīlestību pret tuvāko.

Tomēr veikt zināmu kustību un darbu tikai mīlestības pret tuvāko iemesla dēļ, tas ir, bez atstarotās gaismas dzirkstīm un jebkādām cerībām uz kādu kompensāciju, kas pie viņa atgriezīsies, – no dabas ir absolūti neiespējami.

Un par ko līdzīgu ir sacīts Zoarā par pasaules tautām: “Visu žēlastību, ko viņi dara, viņi dara sevis dēļ.” Tas nozīmē, ka visa žēlastība, ko viņi izrāda pret biedriem vai kalpojot saviem dieviem, izraisīta nevis ar mīlestību pret tuvākajiem, bet gan ar egoistisku mīlestību. Un tas notiek tāpēc, ka šī darbība nav dabiska, – kā jau tika noskaidrots. Un tāpēc tikai tie, kuri pilda Toru un baušļus ir uz to spējīgi, jo pieradinot sevi pildīt Toru un baušļus sava Radītāja baudas dēļ, viņš pamazām atdalās un iziet no dabiskā radījuma klēpja, iegūstot otru dabu, – proti, iepriekš minēto mīlestību pret tuvāko.

Un tas ir tas, kas piespieda Zoar viedajiem pilnībā izvest pasaules tautas no mīlestības pret tuvāko. Un viņi sacīja: “Visu žēlastību, ko viņi dara, viņi dara sevis dēļ”, jo viņi nenodarbojas ar Toru un baušļiem lišma. Un visa kalpošana viņu dieviem tiek noteikta ar atalgojumu un glābiņu šajā pasaulē un nākamajā pasaulē, – kā zināms.

Un sanāk, ka arī viņu kalpošanu saviem dieviem ir izraisījusi egoistiska mīlestība. Un, lai nu kā, ar viņiem nekad nenotiks nekāda darbība, kas būtu ārpus sava ķermeņa rāmjiem un kuras dēļ viņi spētu kaut par mata tiesu pacelties virs dabas virsmas.

14) Un, lūk, mēs redzam ar abām acīm, ka tas, kurš nodarbojas ar Toru un baušļiem lišma, pat Toras praktiskā izpildījuma ziņā, neizjūt nekādu atšķirību šajās divās Toras daļās. Tāpēc, ka, pirms viņš tajā ir sasniedzis pilnību, – obligāti, lai jebkādu darbību attiecībā uz tuvāko – kā attiecībā pret Radītāju, tā arī attiecībā pret cilvēkiem, viņš sajustu kā tukšu un nesasniedzamu.

Tomēr ar lielu piepūli viņš pakāpeniski paceļas un paaugstinās līdz otrai dabai, kā minēts iepriekš. Un tad viņš uzreiz izpelnās galīgo mērķi, tas ir, saplūsmi ar Radītāju, kā tika noskaidrots iepriekš.

Un tādēļ, ka tas tā ir, pastāv uzskats, ka tā Toras daļa, kas nosaka cilvēka un viņa tuvākā attiecības, ir vairāk piemērota tam, lai vestu cilvēku pie vēlamā mērķa, tāpēc ka darbs ar baušļiem starp cilvēku un Radītāju ir pastāvīgs un noteikts, un nav, kas to pieprasa, un cilvēks pie tā viegli pierod. Un viss, kas tiek darīts aiz ieraduma, vairs nevar viņam nest labumu, – kā zināms.

Tajā pašā laikā baušļi starp cilvēku un tuvāko nav nedz pastāvīgi, nedz noteikti, un tie, kas [tos] pieprasa, viņu aplenc, lai kur viņš vērstos. Un tāpēc tie ir daudz drošāks līdzeklis, un to mērķis ir tuvāks.

15) Tagad mums būs vienkārši saprast rabi Gillela vārdus, kurus viņš teica tam geram, ka Toras galvenā būtība ir [bauslis] “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, bet pārējie 612 baušļi ir komentārs un sagatavošanās tam (kā teikts iepriekš 2. punktā). Un pat baušļi starp cilvēku un Radītāju arī ir daļa no sagatavošanās šim bauslim, tāpēc ka tas ir galīgais mērķis, kas izriet no visas Toras un baušļiem. Kā sacījuši viedie: “Tora un baušļi tika doti tikai tādēļ, lai ar tiem attīrītu Israēlu” (kā teikts iepriekš 12. punktā), kas ir ķermeņa attīrīšana, līdz tas iegūst otru dabu, noteiktu kā mīlestība pret tuvāko, proti, viens bauslis “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, kas sevī ietver Toras galīgo mērķi, pēc kura viņš uzreiz izpelnās saplūsmi ar Radītāju.

Un nav nepieciešamības jautāt, kāpēc Viņš to nav noteicis pantā: “Mīli savu Radītāju Visspēcīgo, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu īpašumu.” Tāpēc, ka Viņš to ir darījis iepriekš noskaidrota iemesla dēļ, – jo patiesi, cilvēkam, kas vēl atrodas radījuma dabā, nav nekādas atšķirības starp mīlestību pret Radītāju un mīlestību pret biedru, jo viss, izņemot viņu pašu, viņam ir kā neesošs.

Un tādēļ, ka tas gers lūdza Gillelam paskaidrot kopumā, ko nepieciešams vēlēties no Toras, lai viņa mērķis būtu tuvu sasniedzamajam un viņam nebūtu jāiet pārāk ilgi, – kā viņš teica: “Iemāci man visu Toru [kamēr es stāvu] uz vienas kājas”, viņš [proti, Gillels] viņam to noteica kā mīlestību pret tuvāko, jo tā [šī baušļa] mērķis ir tuvāks un atklājas ātrāk (kā teikts iepriekš, 14. p.), jo tas ir pasargāts no kļūdām un ir, tie, kas to pieprasa.

16) Un no teiktā mēs atradām veidu, kā saprast to, ko mēs sacījām iepriekš (3. un 4. p.) par šī baušļa “Mīli tuvāko kā sevi pašu” galveno būtību: kā Tora mums var uzlikt par pienākumu pildīt to, ko nevar izpildīt?

Saproti, ka šī paša iemesla dēļ Tora netika dota mūsu svētajiem sentēviem Ābrahāmam, Ichākam un Jakovam, un tā tas turpinājās līdz pat iznākšanai no Ēģiptes, kad viņi iznāca un kļuva par veselu tautu, kuras skaits bija 600 000 cilvēku, no divdesmit gadu vecuma un vecāki. Un tad viņiem jautāja: “Vai katrs no šīs tautas piekrīt šim cēlajam darbam?”

Un pēc tam, kad ikviens no tautas tam piekrita no visas sirds un dvēseles un sacīja: “Izdarīsim un sadzirdēsim”, tas – proti, visa Tora kopumā – kļuva iespējams izpildīt, tas ir, izkļuva no neiespējamā robežām un nonāca iespējamā robežās.

Tāpēc, ka nav jāšaubās, ka tad, kad 600 000 cilvēku atbrīvojas no visām nodarbēm pašu vajadzību dēļ, un viņiem dzīvē nav nekādu darīšanu, kā vien nepārtraukti sekot, lai viņu biedriem nekā netrūktu. Turklāt viņi to darīs ar lielu mīlestību, ar visu savu sirdi un dvēseli, visā “Mīli tuvāko kā sevi pašu” baušļa apjomā.

Un tad bez šaubu ēnas ir skaidrs, ka jebkuram cilvēkam no šīs tautas zūd jebkāda nepieciešamība rūpēties, pat kaut kādā mērā, pašam par savu eksistenci. Un tāpēc viņš kļūst pilnīgi brīvs no savas eksistences uzturēšanas un viegli var izpildīt bausli “Mīli tuvāko kā sevi pašu” ar visiem tiem nosacījumiem, kas noskaidrojās 3. un 4. punktā. Kā gan tagad viņam var uzbrukt kādas bailes par savu eksistenci, kad 600 000 mīlošu un uzticamu cilvēku pilnā gatavībā stāv sardzē, vērīgi sekojot tam, lai viņam nekas trūktu?

Un tādēļ, kad visi tautas pārstāvji tam bija piekrituši, viņiem tūdaļ tika dota Tora, jo tagad viņi ir kļuvuši spējīgi to izpildīt. Tomēr, pirms viņu pieauguma līdz veselas tautas izmēriem, nemaz nerunājot par sentēvu laiku, kad tikai nedaudzi bija [Israēlas] zemē, viņi patiešām nebija spējīgi izpildīt Toru vēlamā veidā, tāpēc ka nelielā cilvēku skaitā nav iespējams pat sākt nodarboties ar baušļiem, kas darbojas starp cilvēku un viņa tuvāko, pēc principa “Mīli tuvāko kā sevi pašu”, kā tas noskaidrots 3. un 4. punktā. Un tāpēc Tora viņiem netika dota.

17) Un no tā mēs nonākam pie viena no mūsu viedo nesaprotamākā teiciena sapratnes, proti, vārdiem, ka “viss Israēls ir galvotāji viens par otru”. Un pirmajā acu uzmetienā tas ir pilnīgi netaisnīgi. Vai tas var būt, ka tad, ja kāds izdara kādu noziegumu, nokaitinādams savu Radītāju, taču es ar viņu pilnīgi neesmu pazīstam un neesmu saistīts, – Radītājs piedzīs viņa parādu no manis? Un Rakstos ir sacīts: “Tēviem nebūs tapt nonāvētiem dēlu dēļ...”, kā arī: “ikviens lai mirst pats par saviem grēkiem.” Kāpēc tad viņi saka, ka man pilnīgi svešam cilvēkam, neraugoties uz to, ka es neesmu pazīstams ne ar viņu, ne viņa [dzīves] vietu, – es kļūstu par viņa grēku galvotāju?

Un, ja tev ar to nepietiek, ņem un paskaties (traktāts Kidušin, 40:2), ko viņi saka: "Rabi Elazars rabīna Šimona dēls saka: "Tā kā pasaule tiek tiesāta pēc vairākuma un cilvēks tiek tiesāts pēc vairākuma, – izpildījis vienu bausli, laimīgs, ka nosliecis sevi un visu pasauli uz nopelnu kausa. Izdarījis vienu noziegumu – bēda viņam, jo viņš nosliecis sevi un visu pasauli uz vainas kausu, kā teikts: “Un viens grēcinieks pazudinās daudz laba.”” Citāta beigas.

Un, lūk, rabīns Elazars rabīna Šišona dēls padarīja mani par galvotāju arī visai pasaulei. Sanāk, ka pēc viņa viedokļa, visi pasaules iedzīvotāji ir galvotāji viens par otru, un katrs atsevišķs cilvēks ar savām darbībām izraisīs visas pasaules nopelnus vai vainu, kas ir dīvainība no dīvainībām.

Tomēr, saskaņā ar noskaidroto iepriekš, viedo vārdus pieņemam absolūtā vienkāršībā. Mēs esam pārliecinoši pierādījuši, ka katrs elements no 613 Toras baušļiem griežas ap centru, kas ir šis viens bauslis “Mīli tuvāko kā sevi pašu”. Un tika noskaidrot, ka šo centru nav iespējams izpildīt citādi kā ar veselu nāciju, kuras visi locekļi uz to ir gatavi.