Jeguda Leibs Alevi Ašlags (Bāls Sulams)

Brīvība

“Rakstīts uz plāksnēm.” Jālasa nevis “rakstīts” “harut”, bet “brīvība” “herut”, kas norāda uz to, ka viņi kļuva brīvi no nāves eņģeļa.

Šim izteicienam ir nepieciešama izskaidrošana, jo kāds ir sakars Toras saņemšanai ar cilvēka atbrīvošanu no nāves? Turklāt pēc tam, kad, pateicoties Toras saņemšanai, viņi saņēma mūžīgu ķermeni, kas nepakļaujas nāvei, – tad kā viņi to atkal zaudēja? Vai mūžīgais var kļūt pārejošs?

Gribas brīvība

Tomēr, lai saprastu cēlo brīvības jēdzienu no nāves eņģeļa, vispirms būtu jāsaprot brīvības jēdziens tā parastajā nozīmē, kā to saprot visa cilvēce.

Vispārēji runājot brīvība būtu jāattiecina uz dabas likumu, kas izplatās pār visu dzīvo, – kā mēs redzam, ka dzīvnieki, kas ir mūsu varā mirst, kad mēs tiem atņemam brīvību. Un tā ir patiesa liecība tam, ka Vadība nepiekrīt jel kāda radījuma paverdzināšanai. Un ne velti pēdējos gadsimtus cilvēce karoja, līdz panāca noteiktu personas brīvības mēru.

Tomēr šis jēdziens, kas izsakāms ar vārdu “brīvība”, mums ir ļoti izplūdis, un, ja mēs iedziļināsimies šā vārda iekšējā nozīmē, no tā nekas tikpat kā nepaliks. Pirms prasīt personas brīvību, tev ir jāpieņem, ka katram indivīdam kā tādam ir šī īpašība, ko dēvē par brīvību, proti, viņš var rīkoties pēc savas izvēles, vadoties pēc savas brīvās gribas.

Bauda un ciešanas

Tomēr, kad mēs aplūkosim atsevišķa indivīda darbības, mēs tās konstatēsim kā uzspiestas, un viņš tās veic ne pēc savas gribas, bez jebkādas izvēles iespējas. Un ar to viņš līdzinās virumam, kas stāv uz plīts, kam nav nekādas izvēles, un tam ir jāvārās, jo Vadība saistījusi visus dzīvojošos ar diviem grožiem: proti, ar baudu un ciešanām. Un dzīvniekiem nav nekādas brīvas izvēles, kas ļautu izvēlēties ciešanas vai atraidīt baudu. Taču cilvēka priekšrocība pār dzīvniekiem ir tāda, ka viņš var saskatīt tālu mērķi, citiem vārdiem sakot, šobrīd piekrist pieņemt zināmu ciešanu mēru, izvēloties baudu vai izdevību, ko viņš saņems nākotnē, pēc kāda laika.

Taču patiesībā šeit nav nekas vairāk par aprēķinu, kas pirmajā brīdī ir komerciāls. Proti, viņi izvērtē, ka gaidāmā bauda vai izdevība ir labāk un vēlamāk nekā sāpes, ko viņi izjūt no ciešanām, kuras viņi šobrīd piekrituši uzņemties. Un šeit ir tikai balansa aprēķins, kad sāpes un ciešanas tiek atskaitītas no gaidāmās baudas un viņiem paliek kāds atlikums. Obligāti, – lai paliktu tikai bauda.

Tomēr reizēm gadās, ka viņi saņem mocības, tāpēc ka sasniegtajā baudā neatklāja gaidāmo pārpalikumu salīdzinājumā ar pārdzīvotajām ciešanām. Un tāpēc viņi nonāk deficītā – viss ir precīzi tāpat kā pie tirgotājiem.

Un pēc visa tā šeit nav atšķirības starp cilvēku un dzīvniekiem, un tāpēc nav nekādas apzinātas izvēles brīvības, bet ir pievilkšanas [un atgrūšanas] spēks, kas viņus vilina uz baudu, kas viņiem parādās patvaļīgā formā, un viņus atgrūž no iemesliem, kas spēj [viņiem] nodarīt sāpes. Un, izmantojot šos divus [faktorus], Vadība viņus ved tur, kur vēlas, absolūti nejautājot viņu viedokli.

Turklāt pat baudas un izdevīguma rakstura noteikšana ne gluži ir atkarīga no personas izvēles un brīvās gribas, bet gan tiek noteikta ar citu vēlmēm – ko viņi vēlas, nevis viņš pats. Piemēram, es sēžu, es ģērbjos, es runāju, es ēdu. Tas viss – ne jau tāpēc, ka es vēlos šādi sēdēt, ka es vēlos šādi ģērbties, šādi runāt, šādi ēst, bet tāpēc, ka citi vēlas, lai es šādā veidā sēdētu, ģērbtos runātu un ēstu. Tas viss tiek noteikts ar sabiedrības vēlmēm un gaumi, nevis ar manis paša brīvo izvēli. Vēl jo vairāk, to visu lielākoties es daru pret savu gribu, tāpēc ka man būtu ērtāk uzvesties vienkāršāk – neapgrūtinot sevi, taču es katrā savā kustībā esmu pilnībā atkarīgs un iekalts citu cilvēku gaumes un pieklājības dzelzs važās, kas sastāda sabiedrību. Un tādā gadījumā, sakiet man, lūdzu, kur ir mana brīvā griba?

Taču, no otras puses, ja mēs pieņemsim, ka nav gribas brīvības un katrs no mums nav ne vairāk kā mašīnas tips, kas strādā un [kaut ko] ražo ārējo spēku ietekmē, kas to piespiež šādā veidā strādāt, – proti, katrs ir ieslodzīts Vadības cietumā, kas, izmantojot savus divus grožus, baudu un ciešanas, velk un stumj mūs pēc savas vēlmes tur, kur tā vēlas. Tādējādi pasaulē nav nekāda “egoisma”, tāpēc ka te nav nevienas brīvas personas, kas noteiktu savu rīcību. Es neesmu rīcības saimnieks, un es daru, nevis tāpēc, ka vēlos darīt, bet tāpēc, ka ar mani strādā, neņemot vērā manu gribu un bez manas apzināšanās. Tādā gadījumā no tā izriet, ka viņam nepienākas atalgojums un sods.

Un tas ir sevišķi neparasti ne tikai reliģioziem cilvēkiem, kuri tic Radītāja Vadībai un viņiem katrā ziņā ir jāuzticas un jāpaļaujas Radītājam tajā, ka visā šajā uzvedībā Viņam ir labs un vēlams mērķis. Taču tas ir vēl dīvaināk tiem, kas tic Dabai, jo saskaņā ar teikto, katrs ir saistīts ar aklās Dabas grožiem, kurai nav ne viedokļa, ne aprēķina. Un mēs, labākie no visiem radījumiem, kam ir zināšanas un prāts, esam kļuvuši kā rotaļlieta aklās Dabas rokās, kas mūs tin ap pirkstu. Un kas zina, kurp [tā mūs ved]?

Cēlonības likums

Mums ir vērts tērēt laiku tam, lai saprastu tik svarīgu lietu, – proti, kā mēs pasaulē eksistējam no egoisma būtības skatupunkta, tā ka katrs no mums jūtas kā atsevišķa persona, kura darbojas patstāvīgi un neatkarīgi no nezināmiem ārējiem, nepiederošiem spēkiem, un kā šī egoisma būtība izpaužas attiecībā pret mums?

Patiesībā eksistē kopīga saikne starp visiem mums redzamās realitātes elementiem. Turklāt šī realitāte nepārtraukti attīstās pēc cēlonības likuma, virzoties no cēloņa uz sekām – gan kopumā, gan katrs elements atsevišķi. Citiem vārdiem sakot, katrs radījums no visiem pasaules radījumiem, kas attiecas uz četriem veidiem: nedzīvo, augu, dzīvniecisko, runājošo – pakļaujas cēlonības likumam, kas darbojas no cēloņa uz sekām. Un turklāt – pat jebkuras privātas formas privāta uzvedība, kādu šis radījums pieņem savas eksistences mirkļos pasaulē, ir izraisīta ar iepriekšējiem faktoriem, kas tam lika pieņemt doto izmaiņu dotajā uzvedībā un nekādā gadījumā ne citādāk. Un tas ir skaidrs, un acīmredzams ikvienam, kurš raugās uz dabas procesiem tīri no zinātnes skatupunkta un bez savas intereses piejaukuma. Tomēr mums šī parādība ir jāizanalizē, lai dotu sev iespēju uz to paraudzīties no visām pusēm un no visiem skatupunktiem.

Četri faktori

Zini, ka jebkāda [kaut kā jauna] izcelšanās, kas notiek pasaules radījumos, – ir jāsaprot, ka tas nenotiek esoša no nekā veidā, bet gan esoša no esoša veidā – citiem vārdiem sakot, ar reālas būtības palīdzību, kas no sevis novilka savu iepriekšējo formu un uztērpa to formu, kas rodas tagad.

Tāpēc mums ir jāsaprot, ka, lai pasaulē parādītos jebkas [jauns] piedalās četri faktori, un no tiem visiem četriem kopā radās un izveidojās šī izcelšanās. Un tos dēvē ar vārdiem: (1) pamats, (2) cēloņu un seku saiknes, kas attiecas uz paša pamata īpašību, kas nemainās, (3) tā personīgās iekšējās cēloņu un seku saiknes, kas mainās saskarsmes rezultātā ar nepiederošiem spēkiem, (4) nepiederošu objektu cēloņu un seku saiknes, kas to ietekmē no ārpuses. Un es izskaidrošu katru no tiem atsevišķi.

Pirmais faktors: pamats, sākotnējā matērija

Pirmais faktors ir “pamats”, kas nozīmē, ka tā ir sākotnējā matērija, kas attiecas uz šo izcelšanos, jo “nav nekā jauna zem saules”. Un jebkura izcelsme, kas var notikt mūsu pasaulē, attiecas nevis uz “esošu no nekā”, bet uz “esošu no esoša”, vienkārši kāda būtība novilka no sevis savu iepriekšējo formu un ietērpa [sevi] citā formā, kas atšķiras no iepriekšējās. Un tā būtība, kas novilka no sevis iepriekšējo formu, tiek noteikta ar vārdu “pamats”, un tajā ir ielikts spēks, kam būs jāatklājas un jāizveidojas, pabeidzot dotās izcelsmes formu. Un tāpēc tā viņam neapšaubāmi tiek uzskatīta par galveno faktoru.

Otrais faktors: personīgie cēloņi un sekas

Otrais faktors ir cēloņu un seku kārtība, kas attiecas uz paša pamata personīgo īpašību, un tā ir nemainīga. Piemēram, kvieši, kas satrūdējuši zemē un pārgājuši iesētu sēklu stāvoklī. Šis satrūdējušais stāvoklis tad arī tiek dēvēts vārdā “pamats”. Proti, šeit ir jāsaprot, ka kviešu būtība novilka no sevis savu iepriekšējo formu, kas tiem bija, proti, kviešu formu un pieņēma jaunu īpašību satrūdējušu kviešu veidā, tas ir, sēklu, ko dēvē par “pamatu”, kam atņemta jebkāda forma. Un tagad, kad tie satrūdēja zemē, tie ir kļuvusi spējīgi sevi ietērpt citā formā, tas ir, kviešu graudu formā, kas ir spējīgi izaugt un piedzimt no šī pamata, kas ir sēkla.

Visiem ir zināms un acīmredzams, ka šis pamats neietērpsies ne miežu, ne auzu formā, bet gan ietērpsies tikai atbilstoši tā iepriekšējai formai, kas no tā nogāja nost, proti, vienīgi kviešu graudā. Un lai gan tas var zināmā mērā mainīties gan pēc skaita, gan kvalitātes, jo iepriekšējā formā bija viens kviešu grauds, bet tagad desmit graudi, – tāpat arī pēc garšas un skaistuma, tomēr kviešu formas būtība paliek nemainīga.

Tādējādi šeit ir cēloņu un seku kārtība, kas attiecas uz paša pamata personīgo īpašību un kas nekad nemainās – jo no kviešiem, kā mēs noskaidrojām, neizaugs mieži. Un to dēvē par otro faktoru.

Trešais faktors: iekšējie cēloņi un sekas

Trešais faktors ir pamata iekšējās cēloņu un seku saiknes, kas mainās kontakta un sadursmes ietekmē ar nepiederošiem spēkiem, kas darbojas tā apkārtnē, ar kuriem tas nonāk kontaktā. Tas nozīmē, ka mēs redzam, ka no vienas zemē satrūdējušas kviešu sēklas izaug un dzimst daudz sēklas, un dažkārt labākas un vairāk nekā bija šī sēkla, pirms tā tika iesēta.

Tādējādi šeit noteikti klātesoši ir papildu faktori, kas piedalījās savienojoties ar spēku, kas ielikts “pamatā” – un, pateicoties tam, parādījās un notika visi tie papildinājumi daudzumā un kvalitātē, kuri kviešu graudu iepriekšējā formā vispār nebija. Un šie [papildu faktori] ir augsnē esošās vielas un sāļi, un arī lietus un saule. Un tie visi to ietekmēja, atdodot savus spēkus un savienojoties ar spēku, kas ielikts pašā pamatā pēc cēloņu un seku kārtības, un noveda pie minētā daudzuma un kvalitātes palielināšanās.

Un jāsaprot, ka šis trešais faktors savienojas ar pamatu tā iekšējās īpašībās, jo pamatā ieliktais spēks tos [tas ir, šos faktorus] vada, tāpēc ka rezultātā visas šīs izmaiņas attiecas uz kviešu dzimtu, nevis uz citu dzimtu. Un tāpēc mēs tos nosakām kā iekšējos faktorus, kas tomēr atšķiras no otrā faktora, kas neizmainās nevienā aspektā, atšķirībā no trešā faktora, kas mainās pēc skaita un kvalitātes.

Ceturtais faktors: cēloņi un sekas no nepiederošām parādībām

Ceturtais faktors ir cēloņu un seku saiknes, kas rodas no nepiederošām parādībām, kas uz to iedarbojas no ārpuses. Tas nozīmē, ka tām nav tiešas saistības ar kviešu graudiem kā sāļiem, lietum un saulei, bet [tās rodas] no tam nepiederošām parādībām, tādām kā kaimiņi, kas atrodas tuvumā, vai ārējie notikumi, piemēram, krusa vai vējš u.tml.

Un, lūk, tu redzi, ka šie četri faktori savienojas kviešu graudā visu tā augšanas laiku, un katrs atsevišķs stāvoklis, caur kuru šajā laikā iziet grauds, ir atkarīgs no visiem četriem faktoriem. Tāpēc, ka tie nosaka stāvokļu daudzumu un kvalitāti.

Un, kā mēs to atainojām ar kviešiem – tāds pats likums darbojas dažāda veida jaunās parādībās, [kas notiek] pasaulē, ieskaitot pat domas un zināšanas. Piemēram, ja mēs iztēlosimies kāda cilvēka zināšanu stāvokli, piemēram, reliģioza cilvēka vai laicīga cilvēka stāvokli, vai viņš būtu ultraortodokss vai ne ultraortodokss, vai pa vidu – mēs arī sapratīsim, ka šis stāvoklis cilvēkam radās un nostiprinājās iepriekš minēto četru faktoru ietekmē.

Iemantotie ieguvumi

Pirmais faktors ir pamats, kas ir tā sākotnējā matērija. Cilvēks ir radīts, kā esošs no esoša, proti, no savu vecāku smadzeņu augļa, un tāpēc viņš zināmā mērā līdzinās kopijai, kas pārnesta no vienas grāmatas uz otru. Citiem vārdiem sakot, gandrīz viss, ko viņa tēvi un tēvu tēvi bija pieņēmuši un izzinājuši, pāriet arī pie viņa.

Tomēr atšķirība ir tāda, ka viņi [tas ir, šie cilvēki] ir “novilktas formas” stāvoklī – līdzīgi iesētiem kviešiem, kas var būt sēkla, tikai pēc tam, kad ir satrūdējuši un novilkuši no sevis iepriekšējo formu. Analogi ir arī ar sēklas pilienu, no kura dzimst cilvēks, – tajā vairs nav nekā no viņa senču formām, izņemot vien tikai apslēptus spēkus.

Tie jēdzieni, kas bija viņa senčiem [iegūto] zināšanu veidā, viņam kļuva vienkārši par nosliecēm, ko dēvē par īpašībām vai paradumiem, bez tā, lai viņš pat zinātu, kāpēc viņš šādi rīkojas. Un tomēr tie ir slēptie spēki, kurus viņš ir mantojis no saviem senčiem – tādējādi no senčiem mums mantojumā pāriet ne tikai materiālie ieguvumi, bet arī garīgie. Un visas zināšanas, ar kuru [iegūšanu] nodarbojās mūsu senči, pāriet mums mantojumā, no paaudzes paaudzē.

Un no tā izriet un parādās visdažādākās tieksmes, kuras mēs atrodam cilvēkos, piemēram: sliecas ticēt vai kritizēt, sliecas apmierināties ar materiālo dzīvi, vai alkst tikai pēc garīgās, tikumiskās pilnības un ienīst nekam nederīgu dzīvi, ir skops, izšķērdīgs, nekaunīgs, kautrīgs.

Visi šie tēli, kādos [mēs] cilvēkus redzamam, nāk nevis no viņu pašu ieguvuma, ko viņi ir sasnieguši, bet tikai, pateicoties vienkāršai mantošanai, ko viņi saņēma no viņu senčiem un senču senčiem. Kā zināms, cilvēka smadzenēs ir īpaša vieta, kur atrodas šīs pārmantotās īpašības, ko dēvē par “iegarenajām smadzenēm” vai zemapziņu, un tur visas šīs tieksmes parādās.

Tomēr, tā kā mūsu senču zināšanas, kas ir viņu pieredzes rezultāts, mums kļūst tikai par nosliecēm, tās tiek uzskatītas par līdzīgām iesētiem kviešiem, kas no sevis novilka iepriekšējo formu un palika kaili, un tajā ir tikai apslēpti spēki, kas spējīgi pieņemt jaunas formas. Un mūsu apspriežamajā lietā tieksmes spēj pieņemt zināšanu formas, kas tādēļ uzskatāmas par sākotnējo matēriju. Un tas ir pirmais faktors, kas ir galvenais, un dēvējams par “pamatu”, kurā ielikti visi spēki tām īpašajām nosliecēm, kuras viņš mantojis no saviem vecākiem. Un tos dēvē par “senču mantojumu”.

Un zini, ka no visām šīm nosliecēm ir tādas, kas izpaužas tieši negatīvā veidā, tas ir, pretēji tam, kā tas bija viņa senčiem. No šejienes rodas teiciens, ka viss, kas tēvam ir slepenās domās, dēlam izpaužas atklāti.

Un iemesls tam ir tāds, ka “pamats” atrodas stāvoklī, kad tas ir novilcis iepriekšējo formu, lai uztērptu jauno. Un tāpēc tas ir tuvu viņa senču zināšanu formu noliegumam, līdzīgi kviešiem, kas satrūdēja zemē, zaudējot visu to formu, kāda bija graudiem. Un līdz ar to tas ir atkarīgs no pārējiem trim faktoriem, kā es rakstīju iepriekš.

Saskarsmes vides ietekme

Otrs faktors ir tieša cēloņu un seku kārtība, kas attiecas uz pamata personīgo īpašību, kura nemainās. Citiem vārdiem sakot, kā tas noskaidrojās ar satrūdējušiem kviešiem, kas ielikti zemē, kur vide, kurā ielikts pamats, kā: zeme, sāļi, lietus, gaiss un saule, kā tas izskaidrots iepriekš, – iedarbojas uz sēklām atbilstoši garai cēloņu un seku virknei, lēnas un pakāpeniskas attīstības procesā no viena stāvokļa uz otru, iekams tie nobriest, un atkal no jauna ietērpjas savā iepriekšējā formā, tas ir, kviešu formā – tomēr ar izmaiņām daudzuma un kvalitātes ziņā. Kur kopīgā daļa nekādi nemainās, jo [no kviešiem] neizaugs mieži vai auzas, tomēr personīgajā daļā notiek izmaiņas daudzuma ziņā, proti, no viena grauda izaug desmit vai divdesmit graudi, kā arī kvalitātes ziņā – proti tie ir labāki vai sliktāki salīdzinājumā ar iepriekšējo graudu formu.

Līdzīgi šeit aprakstītajam, cilvēks kā “pamats” atrodas saskarsmes vidē, tas ir, sabiedrībā, un viņš noteikti ir pakļauts tās ietekmei, – tāpat kā kvieši savas vides ietekmei. Pamats ir tikai sākotnējā forma, un tāpēc kontakta un pastāvīgas mijiedarbības ietekmes dēļ ar saskarsmes vidi un sabiedrību, tas tiek pakļauts to pakāpeniskai ietekmei noteiktā stāvokļu secībā, kas seko cits citam cēloņu un seku virknē.

Un šajā laikā viņa pamatā esošās noslieces viņam mainās un kļūst par zināšanu īpašību. Piemēram, ja viņš no saviem senčiem ir mantojis noslieci uz skopumu, pieaugot, viņš pamazām sev veido skaidrojumus un teorijas, kas viņam arvien uzrāda ticamus slēdzienus, ka cilvēkam ir labi būt skopam. Un, kā tu jau zini, neraugoties uz to, ka viņa tēvs bija dāsns, viņš no tēva var mantot negatīvu tieksmi – būt skopam. Noliegums arī pilnībā tiek nodots mantojumā, gluži tāpat kā pozitīvā realizācija. Vai arī, ja viņš no senčiem mantojis noslieci uz brīvdomību – viņš pamazām sev veido teorijas un no tām izdara secinājumus, ka cilvēkam patiešām ir labi būt brīvam. Tomēr no kurienes viņš ņem šos likumus un veidus, kā veikt analoģijas un spriedumus? To visu viņš neapzināti ņem no saskarsmes vides, jo viņi [tas ir, apkārtējie] nodod viņam savus viedokļus un gaumi pakāpeniskas cēloņu un seku virknes veidā. Tādējādi, ka cilvēks to uzskata par savu īpašumu, ko viņš ieguvis personīgas izpētes ceļā. Tomēr arī šeit, tāpat kā ar kviešiem, ir noteikta kopīga nemainīgā daļa, kas attiecas uz “pamatu”, jo pēc visa, noslieces, kuras viņš ir mantojis, viņam paliek nemainīgā veidā, tāpat kā tās bija viņa senčiem. Un to dēvē par otro faktoru.

Ieradums kļūst par otro dabu

Trešais faktors ir tieša cēloņu un seku kārtība, kas ietekmē pamatu, kā rezultātā tas mainās. Tāpēc, ka saskarsmes vides ietekmē mantojumā saņemtās tieksmes cilvēkam pārvērtušās idejās, tās [tagad] darbojas tajos virzienos, kādus šīs idejas nosaka. Piemēram – skopulis pēc savas dabas, kuram saskarsmes vides ietekmē nosliece uz skopumu ir pārvērtusies par ideju – un viņš saprot skopumu saskaņā ar kādu racionālu definīciju.

Pieņemsim, ka viņš sevi šajā savā uzvedības veidā aizstāv, [sakot], kas tas ir, – lai nebūtu nepieciešami radījumi [tātad cilvēki]. Sanāk, ka viņš ir nonācis pie tādas attieksmes pret skopumu, ka [no tā] var atteikties, ja viņam vairs nebūs šo baiļu. Iznāk, ka viņš ir stipri mainījies uz labo pusi attiecībā pret to īpašību, kuru viņš mantojis no senčiem, un reizēm viņam patiešām izdodas sevī pilnīgi iznīcināt slikto tieksmi. Un tas notiek, pateicoties ieradumam, kas ir spējīgs viņam kļūt par otru dabu.

Un ar to cilvēka spēks pārspēj auga spēku, jo kvieši nevarēs mainīties, izņemot atsevišķu daļu, kā teikts iepriekš. Atšķirībā no cilvēka, kuram piemīt spēja mainīties, pateicoties cēloņu un seku ietekmei, kas atrodas viņa saskarsmes vidē, pat vispārīgās daļās, tas ir, pilnībā mainīt noteiktu tieksmi, to izraujot ar sakni un apvēršot uz pretēju.

Ārējie faktori

Ceturtais faktors ir cēloņu un seku kārtība, kas iedarbojas uz pamatu, ko izraisa tam pilnīgi nepiederoši cēloņi un to ietekmē no ārpuses. Tas nozīmē, ka šiem faktoriem nav nekāda sakara ar pamata attīstības kārtību, lai to ietekmētu tieši, taču tie uz to iedarbojas netieši. Piemēram, eksistences nodrošināšana, rūpes, sasniegumi u.tml., kuriem pašiem ir pilnvērtīga, pakāpeniska un lēna, stāvokļu virkne no cēloņiem uz sekām, kas noved pie cilvēka priekšstatu izmaiņām uz labo vai sliktāko pusi.

Un, lūk, es parādīju četrus dabiskus faktorus, un katra doma un jebkura izpratne, kas mums rodas, ir tikai to augļi. Un pat tad, ja cilvēks caurām dienām sēdēs un studēs kādu priekšmetu, viņš nespēs papildināt vai mainīt to, ko šie četri faktori viņam devuši. Un viss, ko viņš var papildināt, būs tikai kvantitatīvi, atkarībā no tā, vai viņam ir liels vai mazs prāts. Turpretim kvalitātē viņš nepapildinās ne jotu, jo tieši šie faktori mums nosaka prāta un secinājumu raksturu un formu – vai mēs to gribam vai nē, mums absolūti nejautājot. Tādējādi mēs esam nodoti šo četru faktoru rokās tieši tāpat kā māls podnieka rokās.

Izvēles brīvība

Tomēr, kad mēs raugāmies uz šiem četriem faktoriem, mēs redzam, ka, lai gan mūsu spēki ir vāji, lai turētos pretī pirmajam faktoram, tas ir, “pamatam”, līdz ar to mums ir iespēja un izvēles brīvība sevi pasargāt no pārējiem trim faktoriem, kuru spēkos mainīt pamata individuālo un dažkārt arī tā vispārējo daļu, – proti, pateicoties ieradumam, kas kļūst par otro dabu, kā noskaidrojās iepriekš.

Saskarsmes vide kā ietekmes faktors

Un šī aizsardzība nozīmē, ka mēs vienmēr varam papildināt mūsu saskarsmes vides izvēlē, – tie ir biedri, grāmatas, skolotāji un tamlīdzīgi. Līdzīgi cilvēkam, kurš no sava tēva mantojumā saņēmis kubikmetru kviešu, un šo nelielo mēru viņš var pārvērst daudzos desmitos – [tikai] izvēloties apkārtējo vidi, savam “pamatam”, tas ir, auglīgu augsni, kas satur visus sāļus un citas vielas, kas absolūtā pārpilnībā baro kviešus. Līdzīgi arī darbā ir jāuzlabo saskarsmes vides apstākļi, lai tie atbilstu izaugsmei un uzplaukumam, jo gudrais rīkosies saprātīgi, sev izvēloties, visus labos apstākļus un saņems svētību, bet muļķis paņems visu, kas viņam pagadīsies, un tāpēc sējums viņam izvērtīsies par lāstu, nevis par svētību.

Tādējādi kviešu sējai viss uzlabojums un viss ieguvums ir atkarīgs no apkārtējās vides izvēles. Tomēr pēc sējas izvēlētajā vietā galīgais kviešu izskats jau tiek noteikts atbilstoši tam mēram, ko šī apkārtējā vide spēj sniegt.

Analogi ir arī ar mūsu priekšmetu, jo, patiesību sakot, gribas brīvības nav, un [cilvēks] ir pakļauts četru nosaukto faktoru ietekmei un viņam ir jādomā un jāanalizē tā, kā šie faktori viņam piedāvā – bez kāda spēka kaut ko kritizēt vai mainīt – līdzīgi kviešiem, kas jau ievietoti apkārtējā vidē.

Tomēr eksistē brīvā griba sākotnēji izvēlēties tādu saskarsmes vidi, tādas grāmatas un tādus audzinātājus, kas viņam nodod labas idejas. Taču, ja viņš šādi nerīkosies, un būs gatavs pieņemt jebkuru saskarsmes vidi un lasīt jebkuru grāmatu, kas nonākusi viņa rokās, viņš, bez šaubām, šī iemesla dēļ nonāks sliktā saskarsmes vidē vai tērēs savu laiku nederīgām grāmatām, kuru ir vairāk un tās viņam ir ērtākas. Un tāpēc viņš nonāk sliktu un nelāgu priekšstatu ietekmē, kas viņu noved līdz noziegumam un grēkam, un viņš noteikti tiks sodīts – nevis par sliktām domām un rīcību, kur viņam nav izvēles, – bet par to, ka neizvēlējās atrasties labā saskarsmes vidē, jo šajā ziņā izvēle neapšaubāmi pastāv, kā noskaidrojās iepriekš.

Tāpēc tas, kurš cenšas visās savas dzīves dienās, vienmēr izvēlēties labāko saskarsmes vidi, ir uzslavas un atalgojuma cienīgs. Un arī šeit – ne jau viņa labo domu un rīcības dēļ, kas atnāk pie viņa negribot – ne pēc viņa izvēles, bet pateicoties viņa centieniem iegūt labu saskarsmes vidi, kas viņu noved pie šīm domām un rīcības. Tāpēc rabi Jeošua ben Prahija sacīja: “Dari sev skolotāju un nopērc sev biedru.”

Pienākums izvēlēties labvēlīgu saskarsmes vidi

No šejienes tu sapratīsi rabi Josi ben Kismas vārdus, kurš atbildēja cilvēkam, kurš lūdza viņu pārcelties uz viņa pilsētu, un šis cilvēks viņam par to dos tūkstošiem tūkstošus zelta dināru. Atbildēja viņam rabi Josi ben Kisma: “Ja tu man dosi visu sudrabu un zeltu, un visus dārgakmeņus un visas pasaules pērles, es dzīvošu tikai tur, kur ir Tora”. Pirmajā acu uzmetienā šīs lietas ir augstākas par mūsu vienkāršo izpratni, jo kā gan viņš varēja atteikties no daudziem tūkstošiem zelta dināru tādas vienkāršas lietas dēļ, ka viņš negribēja dzīvot pilsētā, kurā nav Toras viedo, laikā kad viņš pats bija autoritāte un dižens viedais un kuram nevajadzēja ne no viena mācīties? – Tie tik ir brīnumi!

Tomēr no iepriekš noskaidrotā tas šķiet ļoti vienkārši, un vēlams, lai to pildītu katrs no mums. Lai gan katram ir “savs pamats”, tomēr šie spēki atklājas praksē tikai, pateicoties saskarsmes videi, kurā viņš atrodas. Līdzīgi kviešiem, kas iesēti zemē, kuru spēki praksē atklājas tikai, pateicoties apkārtējai videi, proti, augsnei, lietum un saules gaismai. Un tāpēc rabi Josi ben Kisma novērtēja pareizi: ja viņš pametīs savu labvēlīgo saskarsmes vidi, kuru izvēlējies, un ieies sliktā un kaitīgā saskarsmes vidē, proti, pilsētā, kurā nav Toras, tad ne tikai ies bojā viņa iepriekšējie priekšstati, bet arī visi pārējie viņa pamatā ieliktie spēki, kurus viņš vēl nav paspējis atklāt praksē, paliks apslēpti. Tiem vairs nebūs pienācīgas saskarsmes vides, kas tos spētu izvest no potenciāla praktiskā realizācijā. Un, kā noskaidrojās iepriekš, tikai ar saskarsmes vides izvēli tiek vērtēta cilvēka vara pār sevi, un par to viņš ir atlīdzības vai soda cienīgs.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tāds viedais kā rabi Josi ben Kisma izvēlējās labo un attālinājās no ļauna, nekrītot materiālo lietu vai ieguvumu kārdinājumā, kā viņš tur secina, “ka cilvēku nāves stundā pavada, nevis sudrabs un zelts, vai dārgakmeņi un pērles, bet tikai Tora un labie darbi”. Un tāpēc mūsu viedie brīdināja: “Dari sev skolotāju un nopērc sev biedru.” Tas pats, kā zināms, attiecas arī uz grāmatu izvēli. Tikai tajā cilvēkam var palīdzēt vai viņu nosodīt, proti, saskarsmes vides izvēlē. Tomēr pēc tam, kad viņš izvēlējies saskarsmes vidi, viņš atrodas tās varā kā māli podnieka rokās.

Prāta vara pār ķermeni

Taču ir mūsdienu “ārējie” viedie, kuri pēc tam, kad izskatīja to, par ko mēs runājām iepriekš, un redzēja, ka cilvēka prāts nav nekas vairāk par rezultātu, kas cēlies un izaudzis no dzīves notikumiem, kā mēs minējām iepriekš – nonāca pie secinājumiem, ka prātam nav nekādas varas vismaz kādā mērā ietekmēt ķermeni, un tikai dzīves notikumi, kas ierakstās smadzeņu materiālajās saiknēs vada cilvēku, to iedarbinot. Taču cilvēka prāts ir kā spogulis, kas ieņem formas, kas atrodas tā priekšā, un neraugoties uz to, ka spogulis ir šo formu nesējs, tas nekādā veidā nevar iedarbināt vai kustināt tās formas, kas tajā atspoguļojas.

Tāpat arī prāts, neraugoties uz to, ka visi dzīves notikumi ar visiem saviem cēloņu un seku apstākļiem prātam ir redzami un zināmi, tomēr pats prāts ķermeni nekādā veidā nevada, to kustinot, proti, tuvinot lietderīgajam vai attālinot no kaitīgā, tāpēc ka garīgais un materiālais ir absolūti tāli viens no otra, un pilnīgi nevar iedomāties nevienu līdzekli, kas tos pielāgotu vienu otram tā, lai garīgais prāts varētu kustināt un ietekmēt ķermeni, kas ir materiāls, kā viņi to pamatīgi un sīki aprakstījuši.

Tomēr tieši viņu prāta asums ir tā vieta, kur slēpjas viņu kļūda, jo analoģija ir tāda, ka cilvēks izmanto prātu ne mazāk kā mikroskopu acīm, jo bez mikroskopa viņš nekādus kaitēkļus neredz to miniatūro izmēru dēļ. Tomēr pēc tam, kad viņš ar mikroskopa palīdzību kaitēkli redz – cilvēks no šī kaitēkļa attālinās.

Sanāk, ka mikroskops ir novedis cilvēku līdz darbībai, kas viņu attālina no kaitēkļa, nevis viņa maņu orgāns, jo tas kaitēkli nejuta. Un šajā ziņā prāts nenoliedzami vada cilvēka ķermeni ar absolūtu varu, attālinot to no ļaunuma un tuvinot labajam – citiem vārdiem sakot, visur, kur ķermeņa īpašības nav pietiekamas, lai atpazītu lietderīgo vai kaitīgo, tikai tur viņam arī ir nepieciešama izzināšana ar prāta. Turklāt, tā kā cilvēks zina, ka zināšanas ir drošs dzīves pieredzes rezultāts, viņš spēj iegūt zināšanas un sapratni no viņam uzticama cilvēka, turklāt to pieņemt kā likumu, neraugoties uz to, ka viņa [paša] dzīves notikumi bija nepietiekami, lai viņam atklātu šādas zināšanas.

Tas līdzinās cilvēkam, kurš prasa ārsta padomu – cilvēks taču dzird un pieņem viņa padomu, lai gan ar savu prātu viņš pilnīgi neko nesaprot. Tādējādi viņš izmanto citu cilvēku prātu un izmanto viņu palīdzību, ne mazāk kā pats savu prātu.

Un, kā noskaidrojām iepriekš, Vadības ceļiem ir divi veidi, kā garantēt cilvēkam, ka viņš nonāks pie labvēlīga galamērķa, un tie ir: ciešanu ceļš un Toras ceļš. Un visa skaidrība, par kuru mēs tur runājām, kas iekļauta Toras ceļā, izriet no tā, ka šie gaišie jēdzieni, kas atklājās, parādījās un kļuva redzami pēc garas un ilgas notikumu virknes praviešu un Radītāja kalpotāju dzīvē, – cilvēks tos ņem un izmanto visā to apjomā, pateicoties tiem gūst labumu, it kā šie jēdzieni būtu [ņemti] no viņa paša dzīves notikumiem.

Tātad tu redzi, ka, pateicoties tam, cilvēks atbrīvojas no visiem tiem rūgtajiem pārbaudījumiem, kas viņam ir jāizcieš, līdz viņam pašam attīstīsies skaidrs prāts, un šādā gadījumā viņš atbrīvojas no ciešanām un turklāt iegūst laiku.

Un to var pielīdzināt slimniekam, kurš nevēlas uzklausīt ārsta padomu, pirms pats nesapratīs, kā ārsta padoms viņu izārstēs, un tāpēc pats sāk studēt medicīnu. Bet viņš taču var nomirt no savas slimības, pirms paspēs apgūt medicīnu.

Tāpat arī ciešanu ceļš attiecībā pret Toras ceļu. Tam, kurš netic idejām, kuras Tora un pravietojumi viņam iesaka pieņemt bez paša izpratnes, nākas pašam nonākt pie šiem jēdzieniem. Proti, tikai izejot cēloņu un seku virkni, ko izraisījušas dzīves situācijas, kas ir ļoti paātrinoši pārdzīvojumi, kas spēj attīstīt ļaunuma apzināšanās sajūtu, kā izskaidrots iepriekš, bez [cilvēka] paša izvēles, bet [tikai] pateicoties viņa centieniem iegūt labu saskarsmes vidi, kas viņu noved pie šīm domām un rīcības.

Personas brīvība

Un, lūk, mēs nonācām arī pie izpratnes par personas brīvību šī jēdziena precīzā izpratnē, kas ietver tikai pirmo faktoru, proti, “pamatu”, kas ir jebkura cilvēka sākotnējā matērija, tas ir, visas tieksmes, ko mēs saņemam mantojumā no tēviem un vectēviem, ar ko viens cilvēks atšķiras no otra.

Tu taču redzi, lai gan tūkstošiem cilvēku ir tāda pati saskarsmes vide – tieši tāpat arī trīs pēdējie faktori viņus ietekmē vienādi, tomēr tu neatradīsi starp viņiem divus cilvēkus ar vienādām īpašībām. Un tas ir tāpēc, ka katram no viņiem ir savs unikāls pamats, kas raksturīgs tikai viņam vienam. Un tas līdzinās kviešu pamatam, kas, lai arī stipri mainās trīs pēdējo faktoru ietekmē, tomēr saglabās iepriekšējo kviešu formu un nekad nepieņems citas sugas formu.

Vecāku kopīgā forma neizzūd

Pareizi ir arī tas, ka jebkurš “pamats”, kas no sevis novilcis iepriekšējo – savu vecāku formu un uztērpis trīs faktoru ietekmē tam pievienojušos jauno formu – un “pamats” to ietekmē stipri mainās – tomēr kopā ar to kopīgā vecāku forma tam neizzūd. Un viņš nekad nespēs ieņemt cita cilvēka formu, kas līdzīgs viņam, tāpat kā auzas nekļūs līdzīgas kviešiem. Katram pamatam ir sava vairāku simtu paaudžu gara virkne, un dotais pamats sevī ietver šo visu paaudžu izstrādātos priekšstatus, taču tie tajā neparādās tādās formās, kādas tās bija senčos, tas ir, priekšstatu veidā, bet eksistē tikai abstraktas formas veidā. Un tāpēc tie viņā ir tikai vienkāršu spēku veidā, ko dēvē par dabiskām nosliecēm vai instinktiem, bez tā, lai viņš zinātu to cēloni, saprotot, kāpēc viņš rīkojas tā, kā teikts iepriekš. Un tāpēc nekad nevar būt, ka ir divi cilvēki ar vienādām īpašībām.

Pienākums sargāt personas brīvību

Un zini, ka tā ir īstena personas bagātība, kuru nevar ne sabojāt, ne mainīt. Tāpēc, ka visu šo tieksmju galīgā izpausme, kas iekļauta “pamatā”, ir iesaistīties un pieņemt ideju formu, kad šī persona izaugs un pieņemsies spēkā, kā noskaidrojās iepriekš. Un saskaņā ar attīstības likumu, kas valda visā tajā virknē, kas to nepārtraukti virza uz priekšu, kā noskaidrojās rakstā “Miers”. Turklāt mēs redzam, ka katras tieksmes galīgā attīstība ir kļūt par ļoti augstām un nenovērtējami svarīgām idejām.

Iznāk, ka ikviens, kas iznīcina kādu personas tieksmi un to izskauž, noved pie šīs augstās un brīnišķīgās idejas izzušanas pasaulē, kurai tai jāpiedzimst šīs virknes noslēgumā. Šī tieksme vairs nekad neatkārtosies nevienā citā ķermenī, izņemot šo.

Un šeit ir jāsaprot, ka tad, kad noteiktā tieksme mainās, pieņemot idejas formu, tajā vairs nevar atšķirt labu no ļauna. Šīs atšķirības ir redzamas tikai kamēr tās vēl ir tieksmes vai nenobriedušas idejas, un tās nekādā veidā nav redzamas, kad tās ir pieņēmušas patiesu ideju formu. Un tas tiks izskaidrots turpmākajos rakstos, pilnā apjomā un ar pilnu pamatojumu.

No šejienes mums ir skaidrs zādzības apjoms, ko paveic tās tautas, kuras nodibina savu varu pār mazākumu, paņemot tā brīvību un neļaujot tiem turpināt dzīvot saskaņā ar viņu tieksmēm, ko tie saņēmuši mantojumā no tālajiem senčiem, jo tās tiek uzskatītas par slepkavām. Un pat tie, kas netic reliģijai un mērķtiecīgai vadībai, spēs saprast nepieciešamību sargāt personas brīvību, vadoties pēc dabas iekārtas.

Mēs taču redzam, ka ar visām tautām, kas nonāca pagrimumā un izklīda, tas vienmēr notika tāpēc, ka tās uzspieda savu jūgu mazākumam un atsevišķām personām, kas tāpēc tās pieveica un izpostīja. Un tāpēc visiem ir skaidrs, ka nav iespējams nodibināt mieru pasaulē, ja mēs nerēķināsimies ar personas brīvību, jo pretējā gadījumā nebūs stabila miera un valdīs posts.

Tādējādi mēs labi un precīzi noteicām personas būtību, atrēķinot no tās visu, kas pie tās nonāca no sabiedrības, kā noskaidrojās iepriekš. Tomēr rodas jautājums, kur tad galu galā ir pati persona? Visu, par ko līdz šim tika runāts saistībā ar personu, [mēs] saprotam tikai kā personas iegūtu, proti, mantojumu, ko tai atstājuši tās senči. Tomēr kur tad ir pati persona, proti, mantinieks un šī ieguvuma nesējs, kas no mums pieprasa sava īpašuma apsardzi? No visa līdz šim teiktā mēs vēl joprojām neesam atraduši cilvēka egoistisko punktu, kas atrastos mūsu priekšā kā patstāvīga vienība, un kāda man daļa gar pirmo faktoru – proti, tūkstošiem cilvēku garo virkni, kas seko viens otram kopš seniem laikiem, kam mēs noteicām šīs personas tēlu kā mantinieku. Un kāda man daļa gar pārējiem trim faktoriem – proti, tūkstošiem cilvēku, kas stāv viens otram blakus vienā paaudzē. Galu galā katra persona tiek apskatīta tikai kā figūra, kas tiek dēvēta par sabiedrisku, kas vienmēr ir gatava nonākt sabiedrības rīcībā, lai tai kalpotu saskaņā ar viņu gribu. Proti, tā kļūst par divu veidu sabiedrību pasīvu instrumentu. No pirmā faktora puses tā kļūst par pasīvu instrumentu lielai iepriekšējo paaudžu kopienai, bet no trīs citu faktoru puses tā kļūst par pasīvu saņēmēju tās sabiedrības [rokās], kas kopā ar to pieder vienai paaudzei.

Un tas patiesībā ir jautājums, kam ir pasaules nozīme, un tāpēc ir daudz iepriekšminētās dabiskās metodikas pretinieki, lai gan viņi ļoti labi zina, ka tā ir īstena. Taču viņi vairāk dod priekšroku metafiziskām teorijām vai duālismiem vai transcendentālumam, iztēlojoties kādu garīgu būtību, kas kaut kādā veidā ievietota ķermenī kā cilvēka dvēsele. Un šī dvēsele padara saprātīgu un iedarbina ķermeni utt. un tā ir cilvēka būtība un viņa “es”.

Un, iespējams, visi šie skaidrojumi [un teorijas] būtu apmierinoši, bet nelaime ir tā, ka viņiem nav nekāda zinātniska risinājuma tam, kā garīgai būtībai var būt jebkāds kontakts ar materiāliem ķermeņa atomiem, lai tā varētu to sākt kaut kādā veidā darbināt. Un visa viņu gudrība un meklējumi viņiem šeit nepalīdzēja atrast jel kādu tiltiņu, kas ļautu pārvarēt šo plašo un dziļo bezdibeni, kas šķir garīgo būtību un materiālo atomu. Un tāpēc zinātne absolūti neko nav ieguvusi no visām šīm meta fizikālajām teorijām.

Vēlme saņemt – esoša no nekā

Un, lai šeit spertu kādu soli uz priekšu zinātnes ceļā, mums ir nepieciešama tikai kabalas zinātne! Visas zinātnes pasaulē iekļaujas kabalas zinātnē. Un mēs noskaidrojām par “garīgām gaismām un kelim” (“Panim masbirot” no “Dzīvības koka”, 1. nod.), ka viss galvenais jauninājums attiecībā uz radījumu, ko radījis Radītājs kā esošu no nekā, attiecas tikai uz vienu parādību, kas tiek noteikta ar vārdiem “vēlme saņemt”. Un viss pārējais, kas atrodams visā radījumā, nekādā mērā neattiecas uz jauninājumu, jo nepieder kategorijai esošs no nekā, bet gan [kategorijai] esošs no esoša, citiem vārdiem sakot, tiešā veidā nāk no paša Radītāja būtības, līdzīgi gaismai, kas nāk no saules. Un te nav nekā jauna, jo tas, kas ir saules būtībā, izplatās un iziet uz āru.

Taču, kas attiecas uz minēto vēlmi saņemt, šeit ir pilnīgi jauns radījums, jo pirms radīšanas tas pasaules telpā neeksistēja, tāpēc ka Radītājs nekādā mērā Sevī neietver vēlmi saņemt, jo attiecībā pret visu ir sākotnējs. No kā tad Viņam saņemt? Un tāpēc šī vēlme saņemt, ko radījis Radītājs, tiek uzskatīta par piederošu kategorijai – esošs no nekā kā absolūti jauns radījums. Tajā pašā laikā viss pārējais netiek iekļauts jauna radījuma kategorijā, lai to varētu nodēvēt ar vārdu “radījums”. Un tāpēc visas kelim un visi ķermeņi, gan garīgās pasaulēs, gan materiālās pasaulēs tiek uzskatīti par garīgu vai fizisku matēriju, kuras būtība ir vēlme saņemt.

Divi spēki vēlmē saņemt: pievelkošs un atgrūdošs

Un nepieciešams, lai tu vēl saprastu, ka attiecībā uz šo spēku, dēvētu par “vēlmi saņemt”, mēs atšķiram divus spēkus, kurus dēvē par: 1) pievelkošo spēku un 2) atgrūdošo spēku.

Un iemesls tam ir tāds, ka jebkura kli vai ķermenis, kas tiek noteikts kā vēlme saņemt, patiesībā ir ierobežots, – proti, cik daudz tas spēs saņemt un kādā kvalitātē spēs saņemt. Un tādā gadījumā sanāk, ka viss tas daudzums un kvalitāte, kas atrodas ārpus tā robežām, it kā ir pretrunā tā dabai. Un tāpēc tas to atgrūž. Tādējādi jēdzienā, kas tiek noteikts kā vēlme saņemt, neraugoties uz to, ka tas tiek saprasts tikai kā pievelkošais spēks, tomēr noteikti rodas arī atgrūdošais spēks. Un saproti to kā nākas.

Visām pasaulēm viens likums

Un, neraugoties uz to, ka kabalas zinātne neko nestāsta par mūsu materiālo pasauli, tomēr visās pasaulēs darbojas viens likums (kā teikts rakstā “Kabalas zinātnes būtība”, punktā “Saknes un zara likums”). Un tāpēc izņemot to mēs redzam, ka dažādas mūsu pasaules materiālās būtības, proti, viss, kas atrodas šajā izplatījumā, lai kas tas arī būtu: nedzīvais, augu, dzīvnieciskais, garīgs objekts, materiāls objekts, – ja mēs vēlamies ieraudzīt katra no tiem unikālo egoistisko īpašību, ar kuras palīdzību tas atdalās no visiem pārējiem, pat vismazākajā molekulā, tas ir nekas vairāk kā minētā “vēlme saņemt”, kas ir visa tā atsevišķā forma attiecībā uz atjaunoto radījumu, kas to ierobežo pēc daudzuma un kvalitātes, kā teikts iepriekš, un tāpēc tajā ir pievelkošais spēks un atgrūdošais spēks.

Taču viss, kas tajā ir, izņemot šos divus spēkus, tiek uzskatīts kā labs, kas nāk no Radītāja būtības, un šis labais ir vienāds visiem radījumiem, un tajā nav pilnīgi nekāda atjaunojuma, kas attiektos uz radījumu, jo tas nāk, kā esošs no esoša, un to nevar attiecināt uz atsevišķu personu, [jo tas attiecas] tikai uz lietām, kas ir kopīgas visām radījuma daļām, gan mazām, gan lielām. Katrs no šī labā saņem atbilstoši savas vēlmes saņemt robežai, – uz šīs robežas notiek vienas personas atdalīšanās no otras.

Tādējādi esmu skaidri pierādījis, no tīras zinātnes viedokļa, jebkuras personas “es” (proti, ego) [eksistenci], izmantojot zinātnisku pieeju, kas ir kopumā un pilnībā pasargāta no kritiska skatiena – pat no galējo “automātisko” materiālistu mācības pozīcijām. Un tagad mums vairs nav vajadzīgas šīs klibojošās teorijas, kas [bagātīgi] piebārstītas ar metafiziku. Un, protams, nav nekādas starpības, vai šis spēks ir vēlmes saņemt matērijas auglis un rezultāts, kas to radījis ķīmiskā ceļā, vai arī matērija ir šī spēka auglis un rezultāts, jo galvenais, ka mēs uzzinājām, ka tikai šis spēks, kas ielikts katrā radījumā un “vēlmes saņemt” atomā savās robežās, ir vienīgā īpašība, ar kuru tas ir atdalīts un identificējas kā tāds no visiem pārējiem viņa apkārtējās sabiedrības pārstāvjiem. Un tas notiek gan ar atsevišķu atomu, gan ar atomu kopumu, ko dēvē par ķermeni. Taču visas pārējās īpašības, kas iziet ārpus šī spēka robežām, nekādā veidā neattiecas uz šo molekulu vai uz šo molekulu kopumu attiecībā uz to ego, bet uz tām attiecas tikai vispārīgi, pārstāvot augstāko labumu, kas pie tām nāk no Radītāja. Un tas ir kopīgs visām radījuma daļām kopumā, kuras neinteresē radījumu atsevišķi ķermeņi, kā tika noskaidrots iepriekš.

Un tagad mums kļūs skaidrs, kas ir personas brīvība no definīcijas viedokļa, kas attiecas uz pirmo faktoru, ko mēs nodēvējām ar vārdu “pamats”. Kur visas iepriekšējās paaudzes, tas ir, šīs personas tēvi un vectēvi, tur ir ieguldījuši savu dabu, kā mēs to detalizēti aprakstījām iepriekš. Un atbilstoši tam, ko mēs noskaidrojām, – visa jēdziena būtība, kas tiek apzīmēts ar vārdu personu, ir ne vairāk kā vēlmes saņemt robežas, kas ielikts tā molekulu kopumā.

Un, lūk, tu redzi, ka visas tās noslieces, ko viņš mantojis no tēviem un vectēviem, patiesībā ir tikai vēlmes saņemt robežas – vai nu attiecībā uz viņā iemiesoto pievilkšanas spēku, vai attiecībā uz atgrūšanas spēku. Un tās parādās mūsu skatienam kā tieksme uz dāsnumu vai skopumu; uz saskarsmi ar cilvēkiem vai vientulību, kā teikts iepriekš. Un tādā gadījumā tās arī ir viņa egoisma (ego) īpašības, kas nemitīgi cīnās par savas eksistences tiesībām, tādējādi, ka, ja mēs iznīcinām kādu šīs personas tieksmi, tas tiek uzskatīts, it kā mēs nogriežam īstu [dzīvu] orgānu no tās pamata. Un tā [proti, šī tieksme] arī tiek uzskatīta par īstu zaudējumu visam radījumam kopumā, tāpēc ka nav un vairs nebūs visā pasaulē tai līdzīgas, kā tas tika noskaidrots iepriekš.

Taču pēc tam, kad mēs pienācīgi noskaidrojām noteiktas tiesības uz personas brīvību saskaņā ar dabas likumiem teorijā, pievērsīsimies un paskatīsimies, cik lielā mērā to var realizēt praksē, nesaduroties ar ētiku un politoloģiju. Un galvenais – kā šīs tiesības tiek realizētas atbilstoši mūsu svētajai Torai?

Sliekties pēc vairākuma

Rakstos ir sacīts: “Sliekties pēc vairākuma”, proti, visur kur ir domstarpības starp personu un vairākumu, mums tas ir jāatrisina atbilstoši vairākuma vēlmei. Tādējādi ir skaidrs, ka vairākumam ir tiesības atņemt personas brīvību.

Tomēr mums šeit ir cits jautājums – daudz nopietnāks, jo var šķist, ka šim likumam cilvēce ir jāatgriež atpakaļ, nevis [jāvirza] uz priekšu, jo kad liela daļa cilvēces ir neattīstīta, – un attīstītie vienmēr ir niecīgs mazākums, ja tu vienmēr izlem pēc vairākuma vēlmēm, kas ir neattīstīti un nepacietīgi, sanāks, ka viedo un attīstīto sabiedrības [pārstāvju] viedoklis un vēlme, kas vienmēr ir mazākumā, netiks ne sadzirdēti, ne ņemti vērā. Sanāk, ka tu cilvēci nolem degradācijai, jo tā nespēs pavirzīties uz priekšu ne par vienu nelielu soli.

Tomēr, kā tika noskaidrots rakstā “Miers”, pumktā “Piesardzīgas attieksmes obligātums pret dabas likumiem”, tāpēc ka Vadība mums ir pavēlējusi dzīvot sabiedrisku dzīvi, mums ir jāizpilda visi likumi, kas attiecas uz sabiedrības pastāvēšanas atbalstu, bet, ja mēs kaut kādā mērā tos neievērojam, Daba mums atriebsies un mums atmaksās pēc sava paraduma, nemaz nerūpējoties, vai mēs šo likumu jēgu saprotam vai nē. Skatīt tur kā nākas.

Un mēs redzam, ka mums nav nekādas kārtības, kas ļautu dzīvot sabiedrībā, kā vien pēc likuma “sliekties pēc vairākuma”, kas sabiedrībā mums noregulē jebkuru konfliktu un jebkuru trūkumu, – tādējādi šis likums ir vienīgā iekārta, kas sabiedrībai dod tiesības eksistēt. Un tāpēc šī iemesla dēļ tas tiek uzskatīts par vienu no Vadības dabiskajiem baušļiem, un mums tas ir jāuzņemas un jāievēro ar visu piesardzību, nekādi nerēķinoties ar mūsu sapratni. Un tas līdzinās pārējiem Toras baušļiem, kas visi ir dabas likumi un Radītāja vadība, kas mums doti un pie mums nonāk “no augšas uz leju”. Un es jau paskaidroju (rakstā “Kabalas zinātnes būtība”, punktā “Saknes un zara likums”), ka visa realitāte, ko redzam dabas uzvedības tēlos šajā pasaulē, ir tāda, tikai tāpēc, ka tie rodas un tiek tādējādi iespiesti no augstākajās garīgajās pasaulēs pastāvošajiem likumiem un noteikumiem.

Un kopā ar to saproti arī, ka Toras baušļi ir tikai likumi un noteikumi, kas noteikti augstākajās pasaulēs, kas ir saknes visiem dabas uzvedības tēliem šajā mūsu pasaulē. Un tāpēc Toras likumi vienmēr atbilst dabas likumiem šajā pasaulē kā divas ūdens lāses. Un tādējādi mēs pierādījām, ka likums “sliekties pēc vairākuma” ir Vadības un Dabas likums.

Toras ceļš un ciešanu ceļš

Un līdz ar to mūsu problēma, kas saistīta ar degradāciju, kas izriet no šī likuma, ar to joprojām nav atrisināta. Un tās patiešām ir mūsu galvenās rūpes – kā izgudrot veidus, kas to ļautu izlabot. Tomēr Vadība no savas puses no tā neko nezaudē, tāpēc ka tā cilvēci jau pilnībā ir aplenkusi ar diviem ceļiem: “Toras ceļu” un “ciešanu ceļu”, tādējādi Vadība ir pārliecināta par cilvēces attīstību un tās nemitīgo virzību uz mērķi, un augstāk par to nav nekādas varas (kā teikts rakstā “Miers”, Mišna skaidro “Viss ir dots pret ķīlu”). Tomēr šī likuma izpilde ir dabisks un nepieciešams pienākums, kā tika noskaidrots iepriekš.

Vairākuma tiesības atņemt personas brīvību

Tomēr vēl nepieciešams jautāt: tas ir attaisnojami tikai notiekošajam starp cilvēku un viņa tuvāko, kur mēs uzņemamies likumu “sliekties pēc vairākuma”, pamatojoties uz pienākumu, ko mums uzlikusi Vadība, – nepārtraukti sekot līdzi tuvāko eksistencei un laimei, kā tika noskaidrots iepriekš, – tomēr šo likumu “sliekties pēc vairākuma” Tora mums uzlika par pienākumu [pildīt] arī tad, ja ir domstarpības jautājumos, kas skar cilvēka un Radītāja attiecības, kurām, varētu šķist, nav nekāda sakara ar sabiedrības eksistences uzturēšanu.

Tādā gadījumā mēs atgriežamies pie tā paša jautājuma: kā šo likumu attaisnot, kas uzliek par pienākumu pieņemt vairākuma viedokli, kas, kā teikts, ir neattīstīts, noraidot un atceļot attīstīto [cilvēku] viedokļus, kuri it visur ir nenozīmīgs mazākums?

Tomēr, kā mēs pierādījām otrajā brošūrā (rakstā “Reliģijas būtība un tās mērķis”, punktā “Apzināta attīstība un neapzināta attīstība”), visa Tora un baušļi tika doti, tikai lai ar to palīdzību attīrītu Israēlu, kas nozīmē – attīstīt mūsos ļaunuma apzināšanos, kas mūsos ielikts no dzimšanas, kas vispārīgi tiek noteikts kā mūsu mīlestība pašiem pret sevi, – un nonākt pie tīra labā bez jebkādiem piejaukumiem, ko nosaka ar vārdiem “mīlestība pret tuvāko” un kas ir vienīgā un neatkārtojamā pāreja uz mīlestību pret Radītāju. Un tāpēc baušļi starp cilvēku un Radītāju arī tiek uzskatīti par īpašiem palīgrīkiem, kas cilvēku attālina no egoistiskas mīlestības, kas kaitē sabiedrībai.

Automātiski sanāk, ka domstarpību priekšmeti, kas attiecas uz baušļiem starp cilvēka un Radītāju, arī ir saistīti ar problēmu, ka sabiedrībai ir tiesības uz eksistenci un tāpēc arī ietilpst [likuma] ietvaros “sliekties pēc vairākuma”.

Tādējādi ir skaidra Galahas un Agadas sadalījuma nozīmi. Tikai Galahā pastāv likums: “Persona un vairākums – likums seko vairākumam”, un šādi nav Agadā. Agadā aprakstītais atrodas augstāk par visu to, kas attiecas uz sabiedrības dzīvības uzturēšanu, jo tā vēsta tieši par cilvēku uzvedību mijiedarbībā starp cilvēku un Radītāju – par to daļu, kurai nav tieša sakara un rezultātu, kas saistīti ar sabiedrības uzturēšanu un materiālo laimi. Un tāpēc vairākumam nav nekādu tiesību un attaisnojuma atcelt personas viedokli, un katrs ir brīvs darīt to, kas viņam patīk. Cita lieta – Galaha, kas skar Toras baušļu pildīšanu, kas visi attiecas uz sabiedrības uzturēšanas novērošanu, kas garantē, ka nav iespējams iestāties citai kārtībai, izņemot likumu “sliekties pēc vairākuma”, kā tika noskaidrots iepriekš.

Sabiedriskajā dzīvē darbojas likums “Sliekties pēc vairākuma”

Tagad esam nonākuši pie personas brīvības likuma sapratnes izskaidrošanas. Patiešām eksistē liels jautājums: no kurienes vairākums guva tiesības atņemt personas brīvību, noliedzot dārgāko tās dzīvē, proti, brīvību, jo pirmajā acu uzmetienā, te nav nekā cita, izņemot vien rupju spēku?

Tomēr mēs jau kā nākas noskaidrojām, ka pastāv dabisks Vadības likums un baušļi, un, tā kā Vadība ir uzlikusi par pienākumu ikvienam no mums dzīvot sabiedrisku dzīvi, dabiskā veidā sanāk, ka katra cilvēka pienākums ir sargāt sabiedrības eksistenci un laimi. Taču to nevar izpildīt citādi kā ar kārtības apstiprināšanu – “sliekties pēc vairākuma”, bet personas viedoklis netiks ne uzklausīts, ne ņemts vērā.

Un, lūk, tu skaidri redzi, ka tas ir vairākuma visu tiesību un attaisnojumu avots, kas tiem ļauj ar varu atņemt personas brīvību un to pakļaut savai varai. Un tāpēc dabiskā veidā ir saprotams, ka visā tajā, kas neattiecas uz sabiedrības materiālās dzīves uzturēšanu, vairākumam nav nekādu tiesību un attaisnojuma jebkādā veidā laupīt un atņemt personas brīvību, lai kas tas būtu. Taču, ja viņi šādi rīkosies, viņi būs laupītāji un bandīti, kas dod priekšroku rupjam spēkam, nevis jebkādām tiesībām un taisnīgumam pasaulē, jo te nav nekāda pienākuma sekot personai, liekot tai pakļauties vairākuma vēlmēm.

Garīgajā dzīvē darbojas likums “Sliekties pēc personas”

Izrādās, ka attiecībā uz garīgo dzīvi nav nekāda pienākuma, ko [diktētu] daba, kas personai uzliktu pienākumu sabiedrības priekšā, – bet gluži otrādi – šeit ir dabisks vairākuma pienākums pakļauties un samierināties personas priekšā. Un, kā saprotams no sniegtā skaidrojuma rakstā “Miers”, ir divi ceļi, ar kuriem Vadība mūs sasaistījusi un aplenkusi, lai mūs novestu līdz galīgajam mērķim, proti – ciešanu ceļš, kas līdz šādai attīstībai mūs noved neapzināti, un Toras un vieduma ceļš, kas līdz šādai attīstībai mūs noved apzināti, bez jebkādas piespiešanas un ciešanām. Skatīt tur kā nākas.

Un, tā kā paaudzē attīstītākais, bez šaubām, ir atsevišķa persona, sanāk, ka tad, kad vairākums nonāk pie apzināšanās, ka nepieciešams sevi atbrīvot no briesmīgām ciešanām un jāuzņemas [attīstības] procesu apzināti un pēc vēlmes, – kas ir Toras ceļš, šajā brīdī viņiem [tātad masām] ir pienākums sevi un savu fizisko brīvību pakļaut šīs personas varai un pildīt tās norādījumus, izmantojot tiem piedāvātos [darba] līdzekļus.

Tādējādi tu redzi, ka garīgos jautājumos vairākuma tiesības pārvēršas par viņu pienākumu un iznāk, [ka šeit darbojas] likums: sliekties pēc personas, proti, pēc attīstītas personas. Katram taču ir skaidrs, ka attīstītie un izzinājušie vienmēr ir ļoti nenozīmīgs mazākums no visas sabiedrības. Un sanāk, ka visi sabiedrības panākumi un garīgā laime atrodas un glabājas mazākuma rokās. Un saproti to, kā nākas.

Un tāpēc vairākums apņemas ar īpašu piesardzību sargāt un vērīgi sekot atsevišķu personu viedoklim, lai tas no pasaules nepazustu, jo vairākumam ir precīzi un ar absolūtu pārliecību jāzina, ka daudz attīstītāki un pareizāki viedokļi nekad neatrodas valdošā vairākuma varā, bet gan tieši vājāko, proti, tieši acij nemanāmā mazākuma varā. Katra gudrība un dārgums pasaulē ienāk nelielā daudzumā. Tāpēc mūs brīdināja, ka nepieciešams sargāt visu atsevišķu personu viedokļus – valdošā vairākuma vājās spējas dēļ tikt ar tiem skaidrībā.

Kritika kā veiksmes iemesls, kritikas trūkums kā pagrimums iemesls

Sacītajam vēl jāpiebilst, ka realitāte mūsu skatienam piedāvā absolūtu pretstatu starp ķermeniskām lietām un lietām, kas atrodas viedokļos un izzināšanās mūsu apspriežamā priekšmetā! Sabiedrības vienotībai, kam jābūt visas laimes un panākumu avotam, ir vieta tikai un vienīgi starp ķermeņiem un tajā, kas saistīts ar cilvēcisko ķermeni. Atdalīšanās starp tiem ir visu bēdu un nelaimju avots.

Tomēr tas, kam ir vieta viedokļos un izzināšanās, ir [tam] diametrāli pretējs, jo vienotība vai kritikas trūkums tajos tiek uzskatīts par visu neveiksmju avotu, kas traucē jebkādai virzībai un jebkādai ražīgai intelektuālai darbībai. Pareizu secinājumu veidošana galvenokārt balstās uz daudzajām domstarpībām un šķelšanos, kas atklājas un izpaužas starp [dažādiem] viedokļiem. Tādēļ, – jo lielāks konflikts un pretrunas un jo spēcīgāka kritika, jo vairāk palielinās zināšanas un sapratne, un visas lietas izpētei un izskaidrošanai kļūst daudz vieglākas. Taču viss sabrukums un prāta pagrimums rodas tikai no kritikas un domstarpību trūkuma šajā sakarā.

Tādējādi ir acīmredzams, ka viss materiālo panākumu pamats ir sabiedrības vienotības mērs, taču izzināšanas un viedokļu panākumu pamats ir šķelšanās un nesaskaņas starp tiem.

No tā izriet likums, ka tad, kad cilvēce sasniegs savu mērķi attiecībā uz ķermeniskiem panākumiem, proti, pateicoties pilnīga mīlestības līmeņa sasniegšanai pret tuvāko, kad visi pasaulē dzīvojošo ķermeņi sapulcēsies vienā ķermenī un vienā sirdī, kā teikts rakstā “Miers”, tikai tad atklāsies visa laime, kas gaida cilvēci visā savā pilnībā. Un, lūk, pretstatā tam, šajā brīdī ir jāuzmanās, lai cilvēces pārstāvju viedokļi nesatuvinātos pārāk cieši – tik ļoti, ka izzudīs nesaskaņas un kritika starp viedajiem un zinātniekiem, tāpēc ka ķermeniskā mīlestība nes savā būtībā arī viedokļu satuvināšanos. Un, ja izzudīs domstarpības un kritika, apstāsies jebkāda virzība viedokļos un izzināšanā, un, protams, pasaulē izsīks zināšanu avots.

Tādējādi mēs pilnībā pierādījām piesardzīgas attieksmes obligātumu pret personas brīvību tajā, kas attiecas uz viedokļiem un izzināšanām, jo jebkāda gudrības un zināšanu attīstība pamatojas uz šo personas brīvību. Un tāpēc mūs brīdina, ka tā jāsargā ar pastiprinātu uzmanību tā, lai jebkura forma mūsu vidū, ko mēs dēvējam par “personu”, proti, atsevišķa cilvēka individuālā spēka īpašību, kas kopumā tiek dēvēta par “vēlmi saņemt”…

Senču mantojums

… tāpat arī visas detaļas no tām ainām, kas ietver sevī šo vēlmi saņemt, ko mēs noteicām ar vārdu “pamats”, vai pirmais faktors, kura būtība ietver sevī visas tās tieksmes un ieradumus u.tml., ko tas ir mantojis no tēviem un vectēviem, kas mums parādās kā tūkstošiem cilvēku gara virkne, kuri dzīvojuši savā laikā un stāv viens zem otra, kur katrs no viņiem ir koncentrēts savu vecāku piliens, un šajā pilienā katram pienāca viņa vecāku garīgais mantojums, nonākot viņa iegarenajās smadzenēs, ko dēvē par zemapziņu. Tādējādi mūsu priekšā stāvošajai personai zemapziņā ir visi tūkstoši garīgo mantojumu no visām personām, kas pārstāvētas šajā virknē un ir tās vecāki un priekšteči.

Un tādēļ, kā visu cilvēku sejas ir atšķirīgas viena no otras, tāpat arī viņu viedokļi atšķiras viens no otra. Un pasaulē nav divu cilvēku, kuru viedokļi būtu vienādi, jo katram ir liels un grezns īpašums, kas viņam dots mantojumā no tūkstošiem viņa senču, bet citiem no tā visa nav pilnīgi nekā.

Un tāpēc viss šis īpašums tiek uzskatīts par šīs personas mantu, un sabiedrība ir brīdināta, ka tai jāsargā tās unikalitāte (burtiski “tās gaume un gars”), lai tā neizzustu saskarsmes vides ietekmē, un katra persona pilnībā saglabātu savu mantojumu. Un tad konflikts un pretruna starp tiem pastāvēs mūžīgi, uz visiem laikiem mums garantējot kritiku un vieduma attīstību, kas ir visas cilvēces vērtība un visa tās īstena un mūžīga cerība.

Pēc tam, kad mēs zināmā mērā iepazināmies ar cilvēcisko egoismu, ko noteicām kā spēku un vēlmi saņemt, kas ir personīgs dzīvnieciskais punkts nepiesegtā veidā, mums tāpat arī kļuva pilnīgi skaidrs visās tā robežās katra atsevišķa ķermeņa īpašuma unikalitātes mērs, ko mēs noteicām ar jēdzienu “senču mantojums”, kas nozīmē visu tieksmju un īpašību spēku, kas nonāca pie viņa mantojumā “pamata” īpašībās, kas ir jebkura cilvēka sākotnējais materiāls, proti, viņa vecāku sēklas piliens.

Un, lūk, tagad mums ir parādījusies iespēja saprast, ko domājuši mūsu viedie, sacīdami, ka, pateicoties Toras saņemšanai, [Israēla dēli] kļuva brīvi no nāves eņģeļa. Tomēr mums ir nepieciešams vēl labāk saprast, kas ir egoisms un kas ir senču mantojums, par ko tika stāstīts iepriekš.

Divi stāvokļi: (1) potenciālā, (2) praksē

Vispirms jāsaprot, ka tas egoisms, ko mēs noteicām ar vārdiem “vēlmes saņemt spēks”, lai arī ir visa cilvēka galvenā būtība, jebkurā gadījumā pilnīgi nav iedomājams iztēloties, ka tas spētu eksistēt īstenā realitātē kaut vienu mirkli.

(Zināms, ka ir stāvoklis [“potenciālā”] un stāvoklis “praksē”. Un tas, ko mēs dēvējam par “potenciālā”, atrodas prātā, tas ir, pirms pārgāja no potenciāla praktiskā izpausmē. Un tas tiek noteikts tikai ar domu.)

Tas, ko mēs dēvējam par “potenciālā”, proti, pirms tas no potenciāla pārgāja praktiskā izpausmē, patiesībā atrodas tikai domās, citiem vārdiem sakot, tas tiek noteikts tikai domās.

Tomēr patiesībā ir pilnīgi neiespējami iztēloties pasaulē īstu un reālu spēku tajā brīdī, kad tas nedarbojas un neko neražo, tāpēc ka šis spēks realitātē eksistē tikai tajā laikā un tādā mērā, kādā tas izpaužas darbībā. Tāpat kā nav iespējams teikt par mazu bērnu, ka viņam piemīt liels spēks laikā, kad viņš nespēj pacelt pat nelielu svaru, tomēr var sacīt, ka mēs šajā bērnā redzam, ka tad, kad viņš izaugs, viņā atklāsies liels spēks.

Bet tomēr mēs sakām, ka tas spēks un jauda, ko mēs redzam cilvēkā, kad viņš izaug, bija ielikts bērna locekļos un ķermenī, arī kad viņš bija mazs, taču šis spēks viņā bija apslēptībā un nebija atklāts praksē.

Patiesība ir arī tas, ka domās to varēja noteikt (spēkus, kuriem būs jāatklājas nākotnē), tāpēc ka prāts liek šādi rīkoties. Tomēr īstenībā un bērna ķermeņa reālajā eksistencē viņam nenoliedzami nav nekāda spēka un jaudas, jo viņa darbībās nekāds spēks neparādās.

Līdzīgi ir arī ar apetītes spēku, – šis spēks neparādīsies cilvēka ķermenī laikā, kad viņa orgāni nav spējīgi ēst, proti, kad viņš ir paēdis. Taču pat tad, kad viņš ir paēdis, apetītes spēks ir klātesošs, tomēr tas ir apslēpts cilvēka ķermenī. Taču pēc tam, kad ēdiens ir sagremots, tas atkal atklājas un pāriet no potenciāla praktiskā izpausmē.

Tomēr šis likums (spēka atšķirības, kuras vēl nav atklājušās praktiskā izteiksmē) attiecas uz domu izzināšanas ceļiem. Un tas patiesībā nekādā mērā neeksistē īstenajā realitātē. Kad mēs esam paēduši, mēs jūtam, un mums ir skaidrs, ka apetītes spēks ir pazudis, it kā nebūtu bijis. Paraugies uz tā vietu, un tā nav.

Izrādās, ka ir pilnīgi neiespējami mums parādīt spēku kā objektu, kas atrodas miera [stāvoklī] un eksistē pats par sevi. To var parādīt tikai attiecībā uz subjektu, proti, tajā brīdī, kad tas darbojas, tajā brīdī šis spēks atklājas darbībā [uz to subjektu, uz kuru tas iedarbojas].

Tādējādi izpētes procesā noteikti pastāv divas kategorijas – objekts un subjekts, proti, potenciāls un praktiskā realizācija –, piemēram, apetītes spēks, kas ir objekts un iedomātais ēdiena tēls, proti, subjekts un darbība. Tomēr realitātē tie parādās kopā, un nevar būt tā, ka cilvēkam atklājas apetītes spēks bez tā, ka viņa prātā neparādītos iedomātais ēdiena tēls, tā, ka tie ir viena veseluma divas pusītes, jo apetītes spēkam jāietērpjas šajā iedomātajā ēdiena tēlā. Tāpēc, ka tas nevar atklāties citādi kā vien ietērpjoties šajā tēlā. Un saproti to, kā nākas, jo objekts un subjekts šeit parādās kā viena veseluma divas pusītes, turklāt to eksistence vienlaikus atklājas un vienlaikus izzūd.

Un no tā ir saprotams, ka šī vēlme saņemt, kuru mēs pieteicām kā egoismu, – ar to netiek domāts, ka tā šādi cilvēkā arī pastāv, kā tiekšanās spēks, kas vēlas saņemt kā nekustīgs objekts, bet tas tiek domāts tikai attiecībā uz subjektu, proti, tas ietērpjas priekšmetu tēlā, kurus tam ir vērts iegūt, – līdzīgi apetītes spēkam, kas ietērpjas priekšmeta tēlā, kas ir derīgs ēdienam, un tā darbība izpaužas ēdamas formas tēlā, kurā tas ietērpjas. Un šo darbību mēs dēvējam par tieksmi, proti, apetītes spēku, [atbilstoši mēram], kas parādās iedomātajā darbībā.

Līdzīgi ir arī mūsu priekšmetā – kopīgā vēlmē saņemt, kas ir cilvēka pamats un būtība. Tā parādās un eksistē, tikai ietērpjoties objektu formās, kas var tikt saņemti, jo tad tā realizēsies attiecībā uz subjektu, un nekā citādi. Un šo darbību mēs dēvējam par dzīvi, proti, par cilvēka dzīvības spēku, kura būtība ir tajā, ka vēlmes saņemt spēks ietērpjas un darbojas priekšmetos, kas ir vēlami saņemšanai. Un šīs darbības parādīšanās mērs ir viņa dzīves mērs. Līdzīgi tam, ko mēs teicām par darbību, kuru mēs dēvējam par “tieksmi”.

Divi radījumi: (1) cilvēks, (2) dzīva dvēsele

No [iepriekš] noskaidrotā mums kļūst pilnīgi skaidrs pants: ”Un Radītājs Visvarenais radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa tā nāsīs dzīvības dvēseli, un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.” Mēs šeit atrodam divus radījumus, proti: (1) cilvēku pašu par sevi, (2) un dzīvu dvēseli pašu par sevi.

Un Raksti mums vēsta, ka sākumā tika radīts cilvēks kā pīšļi no zemes, proti, noteikta daudzuma molekulu sakopojums, kur ir ietverta cilvēka būtība, proti, viņa vēlme saņemt. Un šīs vēlmes saņemt spēks ir visās Universa molekulās, kā mēs noskaidrojām iepriekš, un no tām tika radīti un piedzima visi četri veidi: (1) nedzīvai, (2) augu, (3) dzīvnieciskais, (4) runājošais.

Un tajā cilvēkam nav nekādas priekšrocības attiecībā uz pārējām radījuma daļām. Un tas ir tas, par ko mums vēsta Raksti ar vārdiem: “pīšļi no zemes.”

Tomēr mēs jau noskaidrojām, ka šis spēks, ko dēvē par vēlmi saņemt, nevar pastāvēt bez praktiskas ietērpšanās priekšmetos, kas ir vēlami saņemšanai. Un šo darbību dēvē par dzīvību. Un no tā sanāk, ka, pirms pie cilvēka nonāca cilvēciskās baudas formas, kas atšķiras [un ir lielākas] par pārējo radījumu formām, viņš vēl tiek uzskatīts par mirušu cilvēku un, kuram liegta dzīvība, jo viņa vēlmei saņemt nebija vietas, kur tā varētu ietērpties, tur atklājot savas darbības, kas arī ir dzīvības izpausme, kā teikts iepriekš.

Un tāpēc ir sacīts: “un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvēseli”, kas ir cilvēka dzimtai pienācīgs saņemošo formu kopums. Taču vārds “dvēsele” “nešama” cēlies no vārda “novērtē” “šamin” viņam zemi, kura nozīme ir “vērtējums”, (bet vārda “nešama” avotu tu varēsi saprast no Iova panta, 33:4.: “Visvarenā gars mani ir izveidoja, un Radītāja dvēsele ”nešama“ mani atdzīvina”, un skat. Malbima komentāru par šo pantu). Vārds “nešama” attiecas uz pasīvo ķīlu, kā vārdi “nifkad” (saskaitīts), “neešam” (apsūdzēts), “neešama” (apsūdzēta).

Taču vārdu jēga: “Un iedvesa viņa nāsīs” – citiem vārdiem sakot, ielika viņa iekšējā un apslēptajā daļā dvēseli un dzīves vērtējumu, kuras būtība ir visa formu summa, kas spēj būt saņemošas viņa vēlmē saņemt, kā sacīts iepriekš. Un tad tas vēlmes saņemt spēks, kas tika savākts viņa molekulās, atrada vietu, kur tā varēja ietērpties un darboties. Proti, tajās saņemšanas formās, kuras viņš saņēma no Radītāja, un šī darbība tad arī tiek dēvēta par “dzīvību”, kā noskaidrots iepriekš.

Un tāpēc Raksti noslēdz [šo pantu] ar vārdiem: “Un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli”, citiem vārdiem sakot, kad vēlme saņemt sāka darboties atbilstoši tās saņemošo formu īpašībām, viņā tūdaļ atklājās dzīvība, un viņš kļuva par dzīvu dvēseli. Taču, šīs saņemošās formas viņš bija ieguvis pirms tam, neraugoties uz to, ka viņā jau bija ielikts vēlmes saņemt spēks, jebkurā gadījumā viņš vēl skaitās miris ķermenis bez jebkādas dzīvības, tāpēc ka viņam nav vietas, kur varētu parādīties un atklāties šī darbība, kā tika noskaidrots iepriekš.

Un, kā tika noskaidrots iepriekš, neraugoties uz to, ka cilvēka pamatu veido tikai vēlme saņemt, tomēr tas tiek uzskatīts tikai par pusi no veseluma, jo tam ir jāietērpjas kādā viņa sastaptā realitātē. Tāpēc tas un tā zīmētais [formas] iegūšanas tēls kopā ir absolūti viens vesels, jo citādi tam nav tiesību pastāvēt [pat] nelielu mirkli, kā tika noskaidrots iepriekš.

Tāpēc, kad ķermeņa mašīna [atrodas] savā galīgā un absolūtā veidā, proti, [nonākusi] līdz savu gadu vidum, [cilvēka] ego sasniedz to līmeni, kāds tajā tika ielikts kopš dzimšanas, un tāpēc viņš pats sajūt vēlmi saņemt lielākā mērā un spēcīgā pakāpē, proti, viņš vēlas sasniegt lielāku bagātību un lielākus pagodinājumus un [saņemt] visu, kas pagadās viņa skatienam. Un tas notiek cilvēka ego pilnības dēļ, kas sev pievelk struktūru un ideju formas, kurās tas ietērpjas un pateicoties kurām eksistē. Tomēr, kad viņš iziet savu gadu vidu, viņam sākas lejupslīdes laiks, kas savā būtībā ir miršanas laiks, jo cilvēks nemirst uzreiz, – tāpat kā viņš uzreiz nepieņem galīgo dzīves formu, – bet viņa svece, proti, viņa ego izdziest pakāpeniski, un līdz ar to pamazām izzūd ieguvumu tēli, kurus viņš vēlas iegūt, jo viņš sāk atteikties no daudziem ieguvumiem, par ko sapņoja jaunībā, un turklāt, līdz ar dzīves norieta gadiem, viņš pamazām atsakās no ieguvumu lieluma, līdz īstajās vecumdienās, kad nāves ēna jau lidinās pār visu viņa būtību, cilvēks nenonāk laikā, kad viņam pilnīgi nav nekādas vēlmes, tāpēc ka viņa vēlme saņemt, proti, ego, ir izdzisis un aizgājis, un viņā ir palikusi tikai neliela acij nepamanāma ego dzirkstelīte, tas ir, neietērpta nekādos ieguvumos. Tāpēc šajās dienās nav nekādas vēlmes un cerību uz kādu saņemšanas tēlu.

Un, lūk, mēs pierādījām, ka vēlme saņemt kopā ar tā priekšmeta tēlu, kas viņam iezīmējas [vēlams] saņemšanai, ir viens vesels, jo to izpausmes ir vienādas, un to līmenis ir vienāds, un to dzīvības mērs ir vienāds. Tomēr ir būtiska atšķirība atteikuma formā, par ko mēs runājām dzīves norieta periodā. Šī atteikšanās nenotiek sāta dēļ, kā tas mēdz būt cilvēkam, kurš atsakās no ēdiena, kad ir paēdis, bet gan izmisuma dēļ. Citiem vārdiem sakot ego, kad lejupslīdes periodā sāk mirt, pats sajūt savu vājumu un nāvi, un tāpēc pamazām slīgst izmisumā un atsakās no saviem sapņiem un cerībām, kas viņam bija jaunības dienās. Un izpēti, kā nākas atšķirību starp atteikšanos sāta dēļ, kas neizraisa nekādas ciešanas un to nevar dēvēt par daļēju nāvi, bet līdzinās strādniekam, kas pabeidzis savu darbu, [un] atteikšanos izmisuma dēļ, kas ir pilns ar ciešanām un sāpēm, un tāpēc to var dēvēt par daļēju nāvi. Un saproti to kā nākas.

Brīvība no nāves eņģeļa

Taču tagad, pēc visa, ko mēs noskaidrojām, mums parādījās iespēja saprast mūsu viedo vārdus to īstenā veidā – kāpēc viņi skaidroja vārdu: “Rakstīts uz plāksnēm” jālasa nevis “rakstīts” “harut”, bet “brīvība” “herut”, [tādā nozīmē] ka radās brīvība no nāves eņģeļa. Rakstos “Toras dāvāšana” un “Galvojums” tika noskaidrots, ka pirms Toras dāvāšanas viņi uzņēmās [pienākumu] atcelt jebkādu privāto īpašumu tādā mērā, kas izteikts ar vārdiem “Koenu (priesteru) valstība” un visa radījuma mērķis, proti, saplūsme ar Radītāju līdzībā Viņam pēc formas – kā Radītājs ir dodošs un nesaņem, tā arī viņi būs dodoši, nevis saņemoši, kas ir pēdējais saplūsmes līmenis, kas izteikta ar vārdiem “svētā tauta”, kā teikts raksta “Galvojums” beigās.

Un es jau esmu tevi novedis līdz sapratnei, ka cilvēka galvenā būtība, proti, viņa egoisms, kas noteikts kā vēlme saņemt, ir tikai puse no veseluma un tam ir tiesības eksistēt tikai tad, ja tas ietērpjas kādā ieguvuma tēlā vai cerībā uz ieguvumu, jo tad tas sasniedz pabeigtību, tādējādi to var dēvēt par cilvēka būtību, bet citādi – nē. Iznāk, ka Israēla dēliem, kuri izpelnījās absolūtu saplūsmi svētās stāvēšanas laikā [pie Sinaja kalna], viņu saņemošās kelim bija pilnībā iztukšotas no visiem pasaules ieguvumiem un bija saplūduši ar Radītāju formas līdzībā, kas nozīmē, ka viņiem nebija nekādas vēlmes saņemt sevis dēļ, un [viņi bija klātesoši] tikai atbilstoši baudas sniegšanas mēram – lai, pateicoties viņiem Radītājs saņemtu baudu.

Un, kad viņu vēlme saņemt ietērpās šajā ieguvumu tēlā, – tajā ietērpjoties, tā savienojās ar to vienā veselumā, un tāpēc viņi, nešaubīgi, kļuva brīvi no nāves eņģeļa. Nāve noteikti ir kaut kā neesamība un esamības noliegums, kas ir iespējams, ja ir kāda dzirkstele, kas vēlas pastāvēt sava ieguvuma dēļ, [tad] par to var teikt, ka šī dzirkstele nepastāv, jo tā pazuda un nomira. Cita lieta, ja cilvēkā nav nevienas šādas dzirksteles un visas viņa būtības dzirkstis ietērpjas baudas sniegšanā savam Radītājam, kas neizzūd un nenomirst, jo pat tad, kad ķermenis tiek atcelts, tas tiek atcelts tikai attiecībā uz saņemšanu sevis dēļ, kurā vēlme saņemt ir ietērpta un bez kā viņam nav eksistences tiesību, kā teikts iepriekš.

Tomēr, kad viņš pilda radīšanas mērķi un Radītājs no viņa gūst baudu, tāpēc ka Viņa vēlme ir piepildījusies, iznāk, ka cilvēka būtība ietērpjas šajā Radītāja baudā, un viņš izpelnās absolūtu mūžību kā Radītājs, un iznāk, ka viņš ir izpelnījies brīvību no nāves eņģeļa. Un tāpēc midrašā sacīts: "Brīvība no nāves eņģeļa”, bet Mišnā: “Rakstīts uz plāksnēm” jālasa nevis “rakstīts” “harut”, bet “brīvība” “herut”, jo nav brīva cilvēka, izņemot tos, kurš nodarbojas ar Toras studēšanu...” Skatīt tur kā nākas.