Kas ir garīgus

Filozofija ir patērējusi daudz pūļu, lai pierādītu to, kādā veidā materiālais ir garīgā radījums un kā dvēsele rada ķermeni. Un, neraugoties uz to visu, filozofu viedoklis absolūti nav mūsu garā. Un viņu galvenā kļūda bija viņu izpratnē par garīgo, jo viņi apgalvoja, ka garīgais radīja un laida [pasaulē] materiālo, kas, bez šaubām, ir izdomājums, jo jebkuram tēvam ir jābūt kādai līdzībai ar viņa atvasi, un šī attiecība [tas ir, līdzība] ir ceļš un pāreja, pa kuru šī radīšana notika.

Un tāpat arī jebkuram darbības veicējam ir jābūt kādai saiknei ar viņa veikto darbību, caur kuru tā var veidot ar to kontaktu. Bet, ja tu saki, ka garīgumam nav nekādu materiālu izpausmju, tam nav nekāda ceļa un nekādas saiknes, caur kuru garīgais varētu veidot ar to kontaktu, lai vismaz kaut kādā veidā to iekustinātu.

Tomēr vārda "garīgums" sapratnei pilnīgi nav nekāda sakara ar filozofiju. Kā filozofi var apspriest kaut ko, ko viņi nekad nav redzējuši un nav sajutuši, un "uz kā balstās viņu pamati"?

Taču, ja ir kāda definīcija, kas ļauj atšķirt un atdalīt garīgo no materiālā, tā pieder tikai tiem, kuri reiz izprata un sajuta garīgo, – un tie ir īstenie kabalisti, un tāpēc mums ir nepieciešama kabalas zinātne.

Paša Radītāja filozofija

Ar pašu Radītāja būtību, ar ko filozofija tā mīl nodarboties, pierādot visus nolieguma likumus, kas tajā pastāv, kabala nekādā mērā nenodarbojas, jo kā gan var definēt kaut ko no tā, ko nekādi nav iespējams saprast un izprast. Negatīvās definīcijas vērtība nekādā gadījumā nav mazāka par pozitīvo, tāpēc ka, ja tu redzi kādu būtību no tālienes, izzinot tajā visas negatīvās daļas, tas ir, visu, kā nav, tas arī zināmā mērā tiek uzskatīts par redzēšanu un izzināšanu, jo, ja tā patiešām ir tālu no acs, tajā nav redzams pat negatīvais.

Piemēram, ja tu redzi no tālienes kādu melnu tēlu, un jebkurā gadījumā zini, ka tas nav cilvēks un nav putns, tā jebkurā gadījumā skaitās redzēšana. Ja tas būtu tālāk, tu nevarētu pat nonākt pie secinājuma, ka tas nav cilvēks.

Un no šejienes izriet viss viņu niecīgums un sajukums, filozofija mīl lielīties, ka filozofi saprot visas paša Radītāja būtības negatīvās īpašības. Tajā pašā laikā kabalisti šajā vietā apklust, nedodot tam pat vienkāršu vārdu, tāpēc ka visu, ko mēs neesam izpratuši, mēs nevarēsim noteikt ne ar vārdu, ne ar nosaukumu, jo vārds norāda uz noteiktas izpratnes sākumu. Tomēr par Radītāja spīdējumu radītajā Visumā viņi runā, izšķirot tajā ļoti daudz nianšu. Ar to domāti visi tie spīdējumi, kurus viņi izpelnījās ar īstenu izpratni, ne mazākā mērā kā ar materiālo izpratni.

Garīgais ir spēks bez ķermeņa

Un tas ir tas, ko kabalisti nosaka ar nosaukumu "garīgais" un par ko viņi saka, ka tam nav nekāda tēla laikā, telpā un kādos materiālos parametros, bet tīrā veidā tas ir spēks, proti, nevis spēks, kas ietērpts ķermenī, kā tas parasti mēdz būt šajā pasaulē, bet spēks bez ķermeņa. (Un, kā man šķiet, visa filozofija ietērpusies svešā tērpā, jo nozaga dažas definīcijas no kabalas zinātnes, uztaisot no tā "delikatesi" cilvēciskai sapratnei, tāpēc ka, ja tas tā nebūtu, viņiem pat neienāktu prātā tādu zinātni izdomāt).

Garīgā kli tiek dēvēta par spēku

Un šeit jāatzīmē, ka ar spēku, par kuru tiek runāts saistībā ar garīgo, netiek domāta pati garīgā gaisma, tāpēc ka šī garīgā gaisma izplūst tieši no paša Radītāja būtības, un tādā gadījumā tā tiek uzskatīta par pašu Radītāja būtību, citiem vārdiem, arī garīgo gaismu mēs nevaram uztvert vai izprast tā, lai to varētu definēt ar kādu vārdu vai definīciju. Pat nosaukums "gaisma" ir aizgūts un nav īstens. Un tāpēc zini, ka nosaukums "spēks" bez ķermeņa vēsta tieši par garīgās kli īpašību.

Gaismas un kelim

Un tāpēc nav vērts jautāt, kā viedie kabalisti izšķir gaismas, ar kuru atšķirīgajām īpašībām ir pilna visa zinātne. Patiesībā šīs īpašības vēsta nevis par gaismu būtību, bet par kli iespaidu, kas tad arī ir iepriekš minētais spēks, un tas iespaidojas no tā, ka saduras ar gaismu.

Kelim un gaismas (jēdzienu skaidrojums)

Un šeit jāpiebilst par atšķirību starp dāvanu un mīlestību, ko tā rada. Gaismas, tas ir, kli iespaidi, kas doti izpratnē, tiek dēvēti par "matēriju un formu" kopā, tāpēc ka iespaids ir forma, bet iepriekš minētais spēks ir matērija.

Tomēr radītā mīlestība tiek uzskatīta par formu bez matērijas; citiem vārdiem, ja mēs nodarbojamies ar mīlestības izplatīšanu no dāvanas matērijas, it kā tā nekad nebūtu bijusi ietērpta kādā reālā dāvanā, būdama ietērpta abstraktā nosaukumā "Radītāja mīlestība", tas tiek uzskatīts par formu, bet nodarbošanās ar to tiek uzskatīta par "formu saņemšanu (formu kabalu)". Tomēr tā tiek uzskatīta par reālu un nekādi nav saistīta ar formu filozofiju, tāpēc ka šis mīlestības gars ir tas, kas patiešām paliek izpratnē – pilnīgi abstrahētā veidā no dāvanas, tas ir, no gaismas būtības.

Matērija un forma kabalā

Un iemesls tam ir tas, ka šī mīlestība, neraugoties uz to, ka tā ir tikai radījums, kas izriet no dāvanas, jebkurā gadījumā ir nenovērtējami svarīgāka par pašu dāvanu. Tas ir līdzīgi diženam ķēniņam, kurš cilvēkam dod nelielu dāvanu – neraugoties uz to, ka pašai dāvanai nav nekādas vērtības, jebkurā gadījumā ķēniņa mīlestības un uzmanības vērtībai un svarīgumam nav robežu. Un tāpēc tā ir pilnīgi abstrahēta no matērijas, kas ir gaisma un dāvana, tik ļoti, ka, izprotot, visa šī nodarbe un tās īpašības paliek ierakstītas tikai mīlestībā, bet dāvana it kā izzūd un aizmirstas sirdij. Un tāpēc šī zinātnes daļa tiek uzskatīta par formu saņemšanas (kabalas) zinātni, un tā ir zinātnes vissvarīgākā daļa.

ABJA

Un šajā mīlestībā ir četras daļas, kas tiek noteiktas pēc līdzības ar cilvēcisko mīlestību. Kad cilvēks saņem dāvanu pirmo reizi, dāvanas devējs vēl netiek dēvēts par viņu mīlošu, vēl jo vairāk, ja tas, kurš dod šo dāvanu, ir svarīgs cilvēks, un saņēmējs nav viņam līdzvērtīgs.

Tomēr līdz ar to, pateicoties dāvanu pieaugumam un ilgstošai neatlaidībai, iespējams, ka pat svarīgu cilvēku viņš atzīs par patiesi mīlošu, it kā viņš būtu viņam līdzvērtīgs, jo mīlestības likums nedarbojas starp lielu un mazu, tāpēc ka diviem patiesi mīlošiem, kā zināms, ir jāizjūt savstarpēja vienlīdzība.

Un tāpēc šeit var izdalīt četrus mīlestības līmeņus. Pirmais notikums [proti, dāvanas dāvāšana] tiek dēvēts par "Asija", dāvanu pieaugums tiek dēvēts par "Jecira", bet pašas mīlestības atklāšana tiek dēvēta par "Brija".

Un šeit sākas formu kabalas apgūšana, tāpēc ka šajā līmenī mīlestība atbrīvojas no dāvanām. Un to dēvē: "radu tumsu", proti, viņš izdzen gaismu no Jecira pasaules, un paliek mīlestība bez gaismas, bez tās dāvanām.

Un pēc tam Acilut, tāpēc ka pēc tam, kad viņš sajuta garšu un pilnībā atbrīvoja formu no matērijas, ko dēvē "radu tumsu", viņš kļūst spējīgs pacelties uz Acilut līmeni, kur forma atkal ietērpjas matērijā, proti, gaisma un mīlestība [ir esošas] kopā.

Dvēseles akmeņlauztuves

Viss garīgais mums saprotams kā spēks, kas abstrahēts no ķermeņa, tādēļ tam nav nekāda materiāla tēla. Tomēr tādā gadījumā tas ir atstatīts un pilnībā atdalīts no materiālā, un ja tā, kā gan tas var kaut vai pakustināt kādu materiālu objektu, nemaz nerunājot par to, lai no tā piedzimtu kāds materiāls objekts, jo tam nav nekādas saiknes, ar kuras palīdzību tas varētu nonākt kontaktā ar materiālo?

Skābeklis

Tomēr patiesībā "spēks" tīrā veidā arī tiek uzskatīts par īstu matēriju ne mazākā mērā kā visas pārējās fiziskās pasaules materiālās vielas.

Un, neraugoties uz to, ka tam nav nekāda tēla, kas būtu pieejams mūsu maņu orgānu uztveri, tas nemaz nemazina šīs matērijas, tas ir, šī "spēka" nozīmi.

Ņemsim, piemēram, skābekli, kas ir atrodams pusē no visām pasaules vielām. Ja paņem pudeli tīra skābekļa, kas nav savienots ne ar kādu citu elementu, tu redzēsi pilnīgi tukšu pudeli, kurā skābeklis, būdams gāzveida stāvoklī, nekādi netiek uztverts, un to nevar satvert, lai pataustītu ar roku, un tam nav nekāda tēla, ko varētu notvert ar acīm.

Un, ja tu izņemsi korķi un to pasmaržosi, tu neatklāsi nekādu smaržu. Un, ja tu nolaizīsi to ar mēli, tu neatradīsi tajā nekādu garšu. Un, ja tu uzliksi šo pudeli uz svariem, tu neatklāsi, ka tā sver vairāk par tukšu pudeli.

Tas pats ar ūdeņradi, kam nav ne garšas, ne smaržas, ne svara. Taču, ja mēs savienosim šos divus elementus kopā, tie tūlīt pat pārvērtīsies šķidrumā, tas ir, dzeršanai derīgā ūdenī, kam ir gan garša, gan svars.

Un, ja pievieno ūdeni nedzēstiem kaļķiem, ūdens tūlīt pat sajauksies ar kaļķiem, un šķidrums pārvērtīsies cietā vielā, kas līdzinās pašiem kaļķiem.

Tādējādi elementi skābeklis un ūdeņradis, kas paši par sevi ir pilnīgi neuztverami mūsu maņu orgāniem, tomēr pārveidojas, pārvēršoties cietā ķermenī.

Pamatojoties uz to, kā mēs varam nolemt un sacīt par spēkiem, kas darbojas dabā, ka tie nav fiziska matērija, balstoties uz to faktu, ka tie netiek uztverti ar mūsu maņu orgāniem? Mēs skaidri redzam, ka lielākā daļa pasaulē eksistējošu materiālo vielu sākotnēji pamatojas uz skābekli, kas netiek uztverts un nav sajūtams cilvēka orgāniem.

Un, ar to vēl nepietiek, pat eksistējošie cietie ķermeņi un šķidrumi, kas acīmredzamā veidā tiek uztverti mūsu fiziskajā pasaulē, pie noteikta karsēšanas mēra var pārvērsties gāzē un tvaikā, un analogi, gāzes pie noteikta atdzesēšanas mēra var pārvērsties cietos ķermeņos.

Tādā gadījumā ir jājautā, kā var eksistēt devējs, kurš dod to, kā viņam nav. Mēs skaidri redzam, ka visas mūsu sajūtamās ainas izriet no spēkiem, kas paši par sevi nav doti sajūtās un nav patstāvīgi eksistējoša matērija. Analogi, visas mums zināmās pastāvīgās ainas, ar kuru palīdzību mēs nosakām vielas, nav nemainīgas un absolūti eksistējošas pašas par sevi, bet tikai ietērpj formu vai to novelk tādu faktoru ietekmē kā siltums un aukstums.

Fiziskās matērijas pirmsākums ir tajā ieslēgtais "spēks". Tomēr šos spēkus mēs līdz šim neesam atraduši tīrā veidā, kā ķīmiskus elementus, un iespējams, kādreiz mēs tos atklāsim arī tīrā veidā, līdzīgi visiem ķīmiskajiem elementiem, kas mums atklājās tikai pēdējā laikā.

Vienāds spēks garīgos un materiālos objektos

Vienu vārdu sakot, visi šie nosaukumi, kas ir pastāvīgi materiālajā ainā, proti, kas izriet no fiziskās sajūtas mūsu piecos maņu orgānos, ir absolūta fantāzija, tāpēc ka tie nav pastāvīgi un eksistējoši paši par sevi. Un otrs secinājums ir tāds, ka jebkura definīcija, ar kuru mēs definējam spēku, noliedzot tam materiālu izpausmju iespēju, arī ir izdomājums, jo, lai cik zinātne pilnveidotos, mums ir jārēķinās tikai ar materiālo realitāti. Citiem vārdiem sakot, cik lielā mērā mēs redzam un jūtam kādu materiālu darbību, mums ir jāsaprot tās veicējs, kurš arī ir materiāls, tāpat kā pati darbība, – vismaz viņu kopīgajā attiecībā, jo citādi viņš, protams, pie tās nenonāktu.

Un jāzina, ka visa darbojošā spēka un tā darbības sadalīšanas problēma ir izraisīta ar formu filozofiju, kas neatlaidīgi aizstāvēja materiālās darbības garīgā cēloņa eksistenci, kas noveda pie nepareiziem pieņēmumiem, kuri kabalai vispār nav nepieciešami.

 

Augstākais ķermenis un dvēsele

Tomēr kabalas viedoklis šajā jautājumā ir caurredzams un skaidrs, un tam nav pilnīgi nekādu filozofisku piemaisījumu. Jo pat tās atdalītās [no mums] garīgās intelektuālās personības, kuru eksistenci filozofija pilnībā noliedz, ietērpjot tās kailas intelektuālās matērijas tēlā, pēc kabalas viedo domām, neraugoties uz to, ka tās [tas ir, šīs personības] izprata visaugstāko un abstraktāko garīgumu, arī sastāv no ķermeņa un dvēseles, tāpat kā materiāls cilvēks.

Un nebrīnies, kā var vienlaikus sēdēt uz diviem krēsliem, sakot, ka tās ir garīgas personības, un vienlaikus sakot, ka tās ir saliktas. Vēl mazāk, pēc filozofijas domām, jebkuram saliktam objektam beigās ir jāsadalās un jāpārstāj būt saliktam. Ar to domāta nāve. Bet tādā gadījumā, kā gan var sacīt, ka tās ir saliktas un turklāt mūžīgas?

Gaismas un kelim

Viņu domas, patiešām, nesakrīt ar mūsu domām, jo kabalas viedo ceļš ir viņu patiesi izprotamās realitātes atrašanas ceļš un nevar noliegt faktu dēļ [tā izraisītajām] intelektuālām grūtībām. Tomēr es noskaidrošu šīs lietas, lai tās kļūtu saprotamas visiem un ikvienam.

Un sākumā ir jāsaprot atšķirība starp gaismām un kelim. Uzreiz ir saprotams par pirmo radījumu, kas izgāja no Bezgalības, ka pirmais radījums, bez šaubām, ir pilnīgāks un smalkāks nekā viss, kas seko tam. Bet šo baudu un pilnību tas, bez šaubām, saņem no paša Radītāja būtības, kurš grib tam dot to no visas baudas un prieka.

Zināms un saprotams, ka galvenais baudas mērs ir "vēlme saņemt" to. Jo tas, ka mūsu vēlme deg saņemt visvairāk, tiek sajusts mūsos kā tāds, kas sagādā vislielāko baudu. Un tas ir skaidrs. Un tādā gadījumā šajā pirmajā radījumā mums ir jāizšķir divi aspekti, proti: vēlme saņemt to būtību, kuru tas saņem, un pati šī saņemamā būtība. Un zini, ka vēlmi saņemt mēs saprotam kā radījuma ķermeni, tas ir, tā galveno būtību, kas ir saņemamā labuma tilpne (kli). Bet otrais ir tā labuma būtība, kuru tas saņem, tas ir, Radītāja gaisma, kas vienmēr un mūžīgi ir saistīta ar šo radījumu.

Tādējādi mums ir jāizšķir šīs divas lietas un īpašības, kas saliktas un ietērptas viena otrā, pat arī visaugstākajos garīgajos objektos, par kuriem tikai spēj domāt un prātot sirds, – pretēji filozofijas viedoklim, kas izdomāja, ka atdalītās personības ir nesalikta matērija. Jo šī "vēlme saņemt", kas obligāti ir klātesoša radījumā ar absolūtu nepieciešamību (bez kuras nav baudas, bet ir tikai piespiešana, un nav prieka sajūtas), neatradās paša Radītāja būtībā, un tāpēc nosaukums "radījums" tiek piemērots tam, kas vairs nav Radītāja būtība, jo no kā gan Viņam saņemt?

Tajā pašā laikā augstākais labums, kuru tas saņem, obligātā kārtā ir Radītāja būtības daļa, un tajā nevajadzēja būt nekam jaunam. Tādā gadījumā mēs redzam milzīgu attālumu no atjaunotā ķermeņa līdz saņemamajam labumam, pret kuru mēs attiecamies kā pret paša Radītāja būtību.

Kā garīgais var radīt materiālo

Tomēr no pirmā acu uzmetiena ir grūti saprast, kā garīgais var radīt un laist pasaulē kaut ko materiālu. Tā ir veca filozofiska problēma, un daudz tintes tika izliets, lai to atrisinātu.

Un patiesība ir tāda, ka šī problēma ir nopietna tikai viņu metodoloģijas ietvaros – tā kā viņi definēja garīgā formu bez jebkādas saiknes ar materiālo.

Un, ja balstās uz šo stāvokli, problēma būs nopietna: kā ir iespējams, lai garīgais radītu vai no tā celtos kaut kas materiāls?

Tomēr pēc kabalas viedo domām šeit nav nekādas problēmas, jo viņu jēdzieni ir pilnīgi pretēji filozofu jēdzieniem. Un saskaņā ar viņu viedokli jebkura garīgā īpašība ir līdzīga materiālajai īpašībai, kā divas ūdens lāses.

Un tādā gadījumā [garīgā un materiālā] attiecības ir pilnīgi tuvas viena otrai, un to atšķirība ir tikai matērijā – garīgajam, dabiski, ir garīga matērija, bet materiālajam – materiāla.

Tomēr visas īpašības, kas klātesošas garīgajā matērijā, ir klātesošas tāpat arī fiziskajā matērijā, kā tas tiek skaidrots rakstā "Kabalas zinātnes būtība".

Tomēr vecās filozofijas uzskatos ir trīs tēzes, kas stāv kā šķērslis mana turpmākā skaidrojuma ceļā.

Pirmā – ka viņi nolēma, ka cilvēka saprātīgās domas spēks ir mūžīgā dvēsele un cilvēka būtība.

Otrā – ka viņi uzskata, ka ķermenis ceļas no dvēseles, būdams tās sekas.

Trešā – ka viņi saka, ka garīgās personības ir vienkārši nesalikti objekti.

Materiālistiskā psiholoģija

Un, turklāt šeit nav vieta strīdēties ar viņiem par viņu izdomātajiem apgalvojumiem, viņu laiks jau ir pagājis, un to vara, kas tā uzskatīja, ir beigusies. Un par to jāpateicas materiālistiskajai psiholoģijai, kas izauga uz [filozofijas] drupām un sagrāba publikas viedokli. Un visi jau ir atzinuši tās filozofijas nepamatotību, kas nebalstās uz reālu pamatu.

Un šis vecais domāšanas veids bija klupšanas akmens un kaitīga skabarga kabalas zinātnes ceļā, tāpēc ka tā vietā, lai samierinātos kabalas viedo priekšā un uzņemtos dažāda veida atdalītību un piesardzību, svētumu un tīrību, pirms viedie sāks atklāt viņiem kaut vai vismazāko, kas attiecas uz garīgo, cilvēki ar vieglumu sasniedza to, ko meklēja, no formu filozofijas, un viņus pilnīgi par brīvu papilnam dzirdīja no šīs zinātnes avota bez jebkādu pūļu pielikšanas kabalas zinātnē, tiktāl, ka šī zinātne bija gandrīz aizmirsta Israēla tautā.

Un tāpēc mēs esam bezgala pateicīgi materiālistiskajai psiholoģijai, kas deva tai uzvarošu triecienu.

Es – Šlomo

Tas ir līdzīgi pasakai, kuru min mūsu viedie, kas stāsta par to, kā dēmons Asmodejs aizsvieda ķēniņu Šlomo četrsimt parsaot no Jeruzalemes bez naudas un bez nekā, apsēžoties viņa tronī Šlomo tēlā. Bet Šlomo gāja no durvīm pie durvīm, un, kur vien viņš nonāca, viņš sacīja: "Es esmu Koelets!", bet viņam neticēja. Un tā viņš staigāja no pilsētas uz pilsētu, saukdams: "Es esmu Šlomo!". Kad viņš nonāca Sinedrinā, viedie sacīja: "Jucis cilvēks neteiks visu laiku vienu un to pašu muļķību visu mūžu, bet viņš saka: "Es biju ķēniņš utt.""

No pirmā acu uzmetiena, cilvēka vārds nav galvenais, bet galvenais – tas, kam šis vārds pieder. Un tādā gadījumā, kā var būt, lai tāds gudrs cilvēks kā Šlomo netiktu atzīts, ja viņš ir šī vārda īpašnieks? Bet gluži otrādi, cilvēks piešķir nozīmi savam vārdam, un viņam vajadzēja parādīt tiem savu gudrību.

Trīs šķēršļi

Un šeit ir trīs šķēršļi vārda īpašnieka atzīšanā.

Pirmais – ka tā patiesuma dēļ [kabala] tiek noskaidrota tikai pie visu šīs zinātnes elementu noskaidrošanas kopā. Un tāpēc, kamēr cilvēks nav izzinājis visu zinātni kopumā, viņš nevarēs ieraudzīt tajā pilnīgi neko. Un tāpēc vajag izplatīt baumas par tās patiesumu, lai sākumā tai noticētu tādā mērā, kas būs pietiekams plašai izplatīšanai.

Otrais šķērslis ir tajā, ka sātans Asmodejs ietērpās ķēniņa Šlomo drēbēs un ieņēma viņa troni. Tāpat arī filozofija apsēdās uz kabalas troņa, bet tās mācību saprast ir vieglāk, tāpēc ka melus pieņem ātri. Un tādējādi šeit ir divkārša problēma. Pirmā – tāpēc ka patiesības zinātne ir dziļa un nogurdinoša, bet viltus filozofija tiek uztverta viegli. Otrā – "ka tajā nav vajadzības", tā kā to visu lieliski apmierina filozofija.

Trešais – ka sātans apgalvo, ka ķēniņš Šlomo ir jucis. Tāpat arī filozofija, kas ņirgājas par kabalu un to nicina.

Tomēr, kamēr kabalas zinātne paaugstinās, tā paceļas un atdalās no tautas. Un, tā kā [Šlomo] bija gudrāks par jebkuru cilvēku, viņš bija augstāks par jebkuru cilvēku. Un pat izcili viedie nevarēja izprast viņa domu līdz galam un viņu saprast. Un tikai tie biedri, tas ir, Sinedrins, kurus viņš mācīja savai gudrībai katru dienu, daudz dienu un daudz gadu, saprata viņu un izplatīja runas par viņu tā, ka viņa vārds kļuva pazīstams visā pasaulē.

Mazs prāts tiek noskaidrots piecās sekundēs, un tāpēc to var izprast visi pēc kārtas, un var ātri sasniegt atpazīstamību. Tajā pašā laikā liels prāts tiek noskaidrots tikai daudzās stundās, bet gadās, ka tam nepieciešamas dienas un gadi – atkarībā no prāta mēra. Jo lielu viedo sapratīs tikai izredzētie visā paaudzē, tāpēc ka viņa prāts ir dziļš un balstās uz daudzām iepriekšējām zināšanām.

Tāpēc nav nekā pārsteidzoša tajā, kas notika ar gudrāko no cilvēkiem, kurš tika izdzīts tur, kur viņu nezina un kur viņam nebija nekādas iespējas un veida atklāt savu gudrību, vai dot tiem kādu jēdzienu par to, kamēr viņam noticēja, ka viņš ir vārda [Šlomo] īpašnieks.

Tāpat arī kabalas zinātne mūsdienās, kad mūsu bēdas un trimda pastiprinājās un noveda pie tās aizmirstības (bet, ja kaut kur arī ir tie, kas nodarbojas ar kabalu, tas nāk tai par ļaunu, nevis par labu, tāpēc ka viņi nesaņēma to no viedā kabalista). Tādējādi šajā paaudzē tā ir līdzīga ķēniņam Šlomo trimdā, tā sauc un aicina: "Es esmu zinātne! Un manī ir ieslēgtas visas Toras un reliģijas garšas!", bet tai netic.

Un no pirmā acu uzmetiena nav saprotams: ja tā patiešām tiek dēvēta par zinātni, tai jābūt spējīgai atklāt sevi, kā visas pārējās zinātnes.

Tomēr tas tā nav, jo kā ķēniņš Šlomo nevarēja parādīt savu gudrību to vietu viedajiem, kur viņš bija trimdā, kamēr nenonāca Jeruzalemē, Sinedrina vietā, kur bija zinātnieki, kuri mācījās un atzina ķēniņu Šlomo, liecinot par viņa gudrības dziļumu, tā arī kabalas zinātnei ir nepieciešami lieli viedie, kuri pēta sirdi, kuri nodarbotos ar to divdesmit un trīsdesmit gadus, un tikai tad varētu par to liecināt.

Līdzīgi ķēniņam Šlomo, kurš, kamēr nenonāca Jeruzalemē, nevarēja padzīt Asmodeju no sava troņa un parādīt, ka tas ir viņš – Šlomo.

Tāpat skatās kabalisti uz filozofisko teoloģiju, sūrojoties par to, ka tā nolaupīja viņu zinātnes augšējo slāni, ko saņēma Platons un viņa priekšgājēji grieķi, kuri daudz nodarbojās ar Israēla praviešu mācekļiem un nolaupīja Israēla zinātnes pamatpostulātus, ietērpušies svešā apsegā. Un līdz šai dienai filozofiskā teoloģija sēdēja uz kabalas ķēniņa troņa, ieņemot savas kundzes vietu.

Kurš gan ticēs kabalas viedajiem, kad citi sēž viņu tronī? Kā neticēja ķēniņam Šlomo viņa trimdas laikā, jo visi zināja, ka ķēniņš Šlomo sēž savā troī – tas ir, dēmons Asmodejs. Un kā Šlomo nebija nekādas cerības, ka atklāsies patiesība, [tāpat nav tās arī kabalai].

Jo tās gudrība ir dziļa, un tai nav iespējas tikt atklātai caur liecību vai caur pārbaudījumiem – lai pārbaudītu to, [bet tā atklājas] tikai tiem, kas tic un atdod tai visus savus spēkus un sevi pašu.

Un kā Sanhedrins neatzina ķēniņu Šlomo, līdz brīdim, kamēr nenoskaidrojās Asmodeja apmāns, tā arī kabala nevarēs pierādīt savu patieso dabu, un nepalīdzēs tai dažādi atklājumi, – kuru vienmēr būs nepietiekami, lai pasaule to atzītu, – kamēr nenoskaidrosies filozofiskās teoloģijas, kas ieņēmusi tās troni, nepamatotība un maldīgums.

Un tāpēc nebija tādas glābšanas Israēlam, kā tad, kad atklājās materiālistiskā psiholoģija, kas deva graujošu uzvaras triecienu pa filozofisko teoloģiju.

Un no šī brīža katram, kurš meklē Radītāju, ir pienākums atgriezt kabalu tās tronī, ar to atgriežot kroni tā likumīgajā vietā.