3. nodarbība: Kas mums patiešām traucē apvienoties

Mācību nodarbības raksts: Cilvēkam vienmēr jāpārdod savas mājas sijas

 

1. Bāls Sulams, Šamati, 172. "Par traucējumiem un šķēršļiem"

Visi traucējumi un šķēršļi, kas parādās un atklājas mūsu acu priekšā, ir ne vairāk kā tuvināšanās īpašība, kad Radītājs vēlas mūs tuvināt. Un visi šie šķēršļi mums nes tikai tuvināšanos. Ja to nebūtu, nebūtu nekādas iespējas Viņam pietuvoties. Jo no dabas puses nav lielāka attālinājuma kā [starp] mums, kas radīti no matērijas, un Radītāju, kurš ir augstāks par augstāko. Un tikai tad, kad cilvēks sāk tuvoties, tad viņš sāk just attālumu starp mums. Un katrs šķērslis, kuru viņš pārvar, padara viņa ceļu tuvāku.

(Proti, viņš pierod iet pa attālināšanās līniju. Tāpēc, ja viņš katru reizi jūt, cik viņš ir tālu, tas viņā neizraisa nekādas izmaiņas procesā. Proti, viņš jau iepriekš zināja, ka iet pa attālināšanās līniju. Jo patiesība ir tāda: lai noskaidrotu attālumu starp mums un Radītāju, nepietiek vārdu. Tāpēc katru reizi, kad viņš jūt attālināšanos vēl lielākā mērā, nekā viņš domāja, tas viņā neizraisa nekādu strīdu).

 

2. Rabi Nahmana antoloģija. Pēdējais izdevums, 48. raksts

Kad cilvēks uzsāk garīgo darbu, parasti viņam liek sajust attālināšanos, un viņam šķiet, it kā viņu atgrūž no augšienes un neļauj viņam ķerties pie Radītāja darba. Bet patiesībā visa attālināšanās – ir tikai tuvināšanās. Un nepieciešams ļoti liels stiprinājums, lai nekristu garā, redzot, ka paiet daudzas dienas un gadi, kad viņš pieliek milzīgas pūles garīgajam darbam, bet joprojām ir ļoti tālu no tā, un pat vēl nav sācis virzīties svētuma vārtos... Un viņam šķiet, it kā Radītājs vispār viņu nepamana un pavisam nevēlas viņa darbu. Jo viņš redz, ka katru reizi kliedz, prasa un lūdzas Radītājam palīdzēt viņam darbā, un, neraugoties uz visu, viņš pagaidām ir ļoti tālu no tā. Un tāpēc viņam šķiet, ka Radītājs vispār uz viņu neskatās un nepievērš uzmanību, tāpēc ka Radītājs viņu negrib. Iznāk, ka nepieciešama liela izturība, lai kā nākas sevi nostiprinātu un nepiešķirtu tam visam nozīmi, jo patiesībā visa attālināšanās – ir tikai tuvināšanās. Un visi taisnie arī ir izgājuši tam visam cauri.

 

3. Bāls Sulams, Šamati 15. "Kas darbā ir “citi dievi”"

Ķermeņa pretestība parādās cilvēkam svešu domu veidā. Un tā nāk un uzdod jautājumus “Kurš?” un 'Kas?”. Un par šiem jautājumiem cilvēks saka: nav šaubu, ka visus šos jautājumus viņam sūta Sitra Ahra, lai viņam traucētu darbā.

Un viņš teica, ka tad – ja cilvēks saka, ka tās nāk no Sitra Ahra, cilvēks pārkāpj to, par ko sacīts: “Netaisi citus dievus Mana vaiga priekšā.”

Iemesls tam ir tāds, ka cilvēkam ir jātic, ka tas pie viņa nāk no svētās Šhinas. Jo “nav neviena cita, izņemot Viņu”. Bet svētā Šhina rāda cilvēkam viņa patieso stāvokli – kā viņš iet pa Radītāja ceļiem. Citiem vārdiem sakot, ar to, ka tā sūta viņam šos jautājumus, – kurus dēvē par svešām domām, – caur šīm svešajām domām tā skatās, kā viņš uz šiem jautājumiem atbild, kas tiek uzskatīti par svešām domām. Un tas viss [ir] tādēļ, ka cilvēkam darbā ir jāzina savs patiesais stāvoklis, lai zinātu, kas viņam jādara.

 

4. Rabašs, 29. raksts (1986) "Lišma un lo lišma"

Kad viņš redz, ka ir tālu no garīgā, cilvēks sāk aizdomāties: "Ko patiesībā no manis vēlas? Kas man ir uzlikts? Kādu mērķi man jāsasniedz?" Viņš redz, ka viņam pavisam nav spēka darbam, un atklāj, ka ir "iekārts starp debesīm un zemi". Un nostiprināties viņš spēj tikai tādējādi, ka vienīgi Radītājs var viņam palīdzēt, kamēr viņš pats ir pazudis.

Par to ir sacīts: "Kas cer uz Radītāju, atjaunos spēkus." "Kas cer uz Radītāju" – tie ir cilvēki, kas redz, ka pasaulē nav neviena cita, kurš spētu viņiem palīdzēt ar katru reizi smelties jaunus spēkus.

Tātad šis kritums – ir pacēlums. Citiem vārdiem sakot, kad viņi to izjūt, tas ļauj viņiem pacelties pakāpi augstāk. Jo nav gaismas bez kli.

 

5. Bāls Sulams, Šamati 1. "Nav neviena cita, izņemot Viņu"

Un cilvēkam ir jāiztēlojas: līdzīgi tam, ja cilvēkam sāp kāds neliels orgāns, sāpes tik un tā galvenokārt jūtamas smadzenēs un sirdī, jo sirds un smadzenes ir cilvēka viduspunkts. Un, protams, nav iespējams salīdzināt atsevišķa orgāna sajūtu ar visa cilvēka viduspunktu, kur galvenokārt arī ir jūtamas sāpes.

Analogi arī ar sāpēm, kuras cilvēks izjūt no tā, ka viņš ir tāls no Radītāja. Un, tā kā cilvēks ir tikai svētās Šhinas atsevišķs orgāns, jo svētā Šhina ir Israēla dvēseles kopums, atsevišķu sāpju sajūtu nevar salīdzināt ar vispārēju sāpju sajūtu. Citiem vārdiem sakot, Šhinas ciešanas izraisa tas, ka viņas orgāni ir no viņas attālināti un viņa nespēj tos apgādāt.

(Un jāsaka, ka ir viedo izteiciens: “Kad cilvēks cieš, ko saka Šhina? Smagums manā galvā.”) Un ar to, ka nepiedēvē attālināšanās ciešanas sev, viņš glābjas no kritiena vēlmes saņemt sevis dēļ tīklā, kas ir atdalīšanās stāvoklis no svētuma.

 

6.  Bāls Sulams, 4. Vēstule

Tev nekas netrūkst, taču [atlicis vien] iziet “laukā, ko svētījis Radītājs”, savākt visas tās atkritušās daļas, kas atkritušas no tavas dvēseles, un tās savienot vienā ķermenī. Un šajā pilnīgajā ķermenī Radītājs izvietos savu Šhinu uz mūžiem bez jebkāda pārtraukuma. Un dižās gudrības avots (tvuna) un augstākās gaismas upes būs kā neizsīkstošs avots.

 

7. Zoar visiem, Tecave nodaļa, Raksts “Tuksnesī, kur tu redzēji”, 86. p.

Nav citas gaismas, kā vien tā, kas nāk no tumsas. Jo, kad tiek pakļauta tā puse, Radītājs paceļas augšup un pieaug Viņa godība, un kalpošana Radītājam var būt tikai no tumsas, un labais var būt tikai no ļaunā. Un, kad cilvēks nostājas uz ļauna ceļa un to atstāj, tad Radītājs paaugstinās Savā godībā. Un tāpēc visa pilnība ir labais un ļaunais kopā, lai pēc tam vērstos uz labu. Nav labuma, kas neizrietētu no ļaunuma; un šajā labumā paaugstinās Radītāja godība. Tā arī ir pilnīga kalpošana.

 

8. Bāls Sulams, "Priekšvārds Desmit sfirotu mācībai (TES), 133. p."

Un tikai varoņi viņu vidū, kuru pacietības mērs izturēja, uzvarēja tos sargus, un, atverot ieeju, izpelnījās tūlīt pat ieraudzīt ķēniņa seju, kurš iecēla katru viņam piemērotā amatā. Un, protams, no tā brīža un turpmāk viņiem vairs nebija darīšanu ar tiem sargiem, kuri tos novērsa un notrieca, padarot viņu dzīvi rūgtu vairākas dienas vai gadus, kad viņi nāca pie ieejas un atkal aizgāja. Tāpēc, ka izpelnījās strādāt un kalpot ķēniņa sejas gaismas krāšņuma priekšā viņa pils iekšienē.

 

9. Rabašs, 9. raksts (1984) "Cilvēkam vienmēr jāpārdod savas mājas sijas"

Mums ir jātic, ka viss, ko Radītājs mums dod, – mums nāk par labu. Lai gan mums ir jālūdz par jebkuru bēdu, kāda vien atnāktu, lai Radītājs mūs no šīm bēdām atbrīvotu. Taču mums jāzina, ka lūgšana ir atsevišķi un atbilde uz lūgšanu – atsevišķi. Citiem vārdiem sakot, ja mēs izdarījām to, kas mums ir jādara, tad Radītājs dara to, kas labi mums, kā iepriekš minētajā līdzībā. Un par to ir sacīts: ”Un Radītājs darīs to, kas ir labi pēc Viņa domām.”

 

10. Rabašs, 337. "Laimīgs ir cilvēks"

"Laimīgs ir cilvēks, kuru Tu, Radītāj, moki". Un var jautāt: bet radīšanas mērķis taču ir "sniegt baudu Saviem radījumiem", un tādā gadījumā tas ir pretēji mērķim? Un var paskaidrot, – kā zināms, katrs zars vēlas līdzināties savai saknei, kā sacīts "Priekšvārdā Grāmatai Zoar", visi cilvēki mīl mieru. Tomēr tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš tur rokās nūju un sit visus, lai tie strādātu. Tāpēc ikvienam cilvēkam ir jāatsakās no atpūtas, lai [tādā veidā] atbrīvotos no ciešanām, ko izraisa tas, ka viņu sit ar nūju.

Taču nūja – tās ir ciešanas, kad cilvēks jūt, ka viņam kaut kā trūkst. Tāpēc, kad cilvēkam ir trūkums, kas izpaužas tā, ka viņam nav ko ēst, viņam ir jāpieliek pūles, lai remdētu bada mokas u.tml. Un, ja kaut kā trūkst vairāk, viņam jāpieliek lielas pūles, līdz viņš noteikti sasniegs to, pēc kā tiecas.

Tāpēc, kad Radītājs viņam dod ciešanas, kas izpaužas tā, ka viņam nav nekāda garīguma, šīs ciešanas liek cilvēkam pielikt lielas pūles, līdz viņš noteikti sasniegs garīgo, kura, kā viņš jūt, viņam trūkst.