Izvēlēti citāti no avotiem

Starptautiskais kongress “Kabala Leam”

"Savienojamies ar Nav neviena cita, izņemot Viņu” – maijs 2025. g.

6. nodarbība: Daudzu lūgšana, lai atklātu Vienu

Izvēlēti citāti no avotiem

1. Rabašs, 15. raksts (1986. g.) “Daudzu lūgšana”

Grāmata Zoar dod padomu tiem cilvēkiem, kuriem ir iekšēja prasība tādēļ, ka viņi nespēj samierināties ar to stāvokli, kādā atrodas. Viņi neredz nekādu virzību Radītāja darbā, un viņi tic tam, kas sacīts: “Un mīlēju tavu Radītāju Visspēcīgo un klausīju Viņam un pieķēros Viņam, jo Viņš ir tava dzīvība un tava ilgmūžība.” Taču viņi redz, ka viņiem trūkst mīlestības un saplūsmes un nesajūt dzīvi Torā un nezina, kā atrast kādu padomu savām dvēselēm, kas ļautu nonākt pie sajūtas viņu orgānos, kas atbilstu tam, ko vēsta Raksti.

Un padoms ir, lai lūgtu par visu sabiedrību kopumā, proti, visu, ko viņš jūt, ka viņam trūkst un lūdz piepildījumu, tas ir, viņam nav jāsaka, ka viņš ir izņēmums no sabiedrības. Proti, ka viņam pienākas vairāk lietu, nekā ir visai sabiedrībai. Bet “es dzīvoju savas tautas vidū”. Tas ir, es lūdzu par visu sabiedrību, tāpēc ka es gribu nonākt stāvoklī, kad es neparko nerūpēšos sevis dēļ, bet [rūpēšos] tikai par to, lai būtu bauda Radītājam. Tādā gadījumā, kāda man atšķirība, vai Radītājam ir bauda no manis, vai arī to pašu baudu Viņš var saņemt no citiem.

Proti, viņš lūdz Radītāju, lai Viņš mums dod tādu sapratni, ko dēvē “viss debesu dēļ”, kas nozīmē, ka viņš pats būs pārliecināts, ka viņš nemāna sevi tajā, ka vēlas atdot Radītājam, jo, patiešām, iespējams, viņš domā tikai par savu egoistisko mīlestību, proti, lai viņš justu labvēlību un baudu.

Tāpēc viņš lūdz Radītāju par visu sabiedrību. Proti, ja sabiedrībā ir vairāki cilvēki, kuri var sasniegt mērķi – saplūsmi ar Radītāju, un no tā Radītājam būs lielāka bauda nekā tad, ja viņš pats izpelnīsies pietuvošanos Radītājam, – viņš atsakās no sevis un vēlas, lai Radītājs palīdz viņiem, tāpēc ka no tā augšienē būs lielāka bauda nekā no viņa darba. Un tāpēc viņš lūdz par visu sabiedrību, tas ir, lai Radītājs palīdzētu visai sabiedrībai un dotu viņam šo sajūtu, tas ir, lai viņam būtu gandarījums par to, ka viņš spēj dot Radītājam, lai Viņam būtu bauda.

Un, tā kā visā jābūt atmodai no lejas, viņš dod atmodu no lejas. Taču atmodu no augšienes saņems citi, proti, tie, par kuriem Radītājs zina, ka no tā būs lielāks labums Radītājam.

Sanāk, ja viņam ir spēks lūgt šādu lūgšanu, tad, bez šaubām, viņu gaida īsts eksāmens, – vai viņš piekrīt šādai lūgšanai. Tomēr, ja viņš zina, ka tas, ko viņš saka, ir tikai tukšas valodas. Un ko tad viņš var darīt, kad redz, ka ķermenis nepiekrīt šādai lūgšanai, lai būtu patiesi tīra atdeve bez piejaukuma no saņemšanas puses?

Pastāv tikai [viens] zināms padoms, proti, lai lūdz Radītāju un tic augstāk par zināšanām, ka Radītājs var palīdzēt viņam un visai sabiedrībai.

2. Rabašs, 15. raksts (1986. g.) “Daudzu lūgšana”

Sapratīsim, kāds ir daudzu lūgšanas svarīgums, kā sacīts: “Savas tautas vidū es dzīvoju”, par ko grāmata Zoar vēsta: “Un tāpēc cilvēks nekad nedrīkst atdalīties no tautas, jo Radītāja žēlsirdība vienmēr ir pār visu tautu kopumā.” Un tā nozīme ir tāda: ja cilvēks lūdz no Radītāja, lai Viņš dod viņam atdeves kelim, kā sacījuši mūsu viedie: “Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tāpat arī tu esi žēlsirdīgs,” tad cilvēkam ir jālūdz par visu sabiedrību, jo tad ir skaidrs, ka viņa nodoms ir, lai Radītājs viņam dotu tīras atdeves kelim, kā teikts iepriekš: “jo Radītāja žēlsirdība vienmēr ir pār visu tautu kopumā.” Kā zināms, “no augšienes nedod pusi”, kas nozīmē, ka tad, ja no augšienes dod uz leju labvēlību, tā ir domāta visai sabiedrībai.

3. Rabašs, 7. raksts (1986. g.) “Daudzu lūgšanas svarīgums”

Daudzu lūgšana, kā paskaidroja mans tēvs un skolotājs, ir tad, kad cilvēks lūdz par daudziem. To dēvē par daudzu lūgšanu. Un tāpēc daudzu lūgšanu dēvē par labvēlības stundu. Kad cilvēks lūdz par sevi, viņam ir apsūdzētāji [kas vēro], vai tiešām ir vērts, ka viņa lūgšana tiek pieņemta vai nē. Turpretī, ja viņš lūdz par daudziem, nav runas par to, ka būtu “jāizskata viņa lieta”, lai pārbaudītu, vai ir vērts atbildēt uz viņa lūgšanu, – jo viņš sev neko nelūdz, bet [lūdz] visai sabiedrībai.

Un tāpēc viņi sacīja, ka daudzu lūgšanu dēvē par labvēlības stundu, kad viņa lūgšana tiek pieņemta.

4. Rabašs, 217. “Bēdz, mīļotais mans”

Un tas ir liels noteikums, ka pats cilvēks tiek dēvēts par “radījumu”, proti, tikai viņš viens. Un pārējais, izņemot viņu, ir svētā Šhina. Iznāk, ka tad, kad viņš lūdz par savu paaudzi, tiek uzskatīts, ka viņš lūdz par svēto Šhinu, kura ir trimdā un kurai ir nepieciešama glābšana. Tas nozīmē mūžības stāvokli. Un tikai šādi var parādīties žēlsirdības gaisma.

Un vēl viens iemesls, ka jālūdz tikai par sabiedrību, tas nozīmē, ka jāatklāj žēlsirdības gaisma, kas ir atdeves gaisma. Un tas ir noteikums, ka nespēj saņemt lietu bez līdzības, un vienmēr ir jābūt līdzības stāvoklī.

Tāpēc, kad viņš atmodina uz sevi žēlsirdību, tiek uzskatīts, ka viņš saņem sevis dēļ. Un, jo vairāk lūdz, – tādējādi viņš ne tikai negatavo atdeves kli, bet gluži otrādi, parādās viņā saņemšanas dzirkstis.

Iznāk, ka viņš iet pa pretēju ceļu, proti, viņam bija jāsagatavo atdeves kli un “jāsaplūst ar Viņa īpašībām”, un jākļūst “kā Viņš ir žēlsirdīgs, tā arī tu esi žēlsirdīgs”.

Tāpēc, kad viņš lūdz par sabiedrību, tiek uzskatīts, ka ar lūgšanas palīdzību viņš strādā ar atdeves īpašībām. Un, atbilstoši lūgšanas mēram, viņā parādās atdeves kli, kurā var atklāties atdeves gaisma, ko dēvē par “žēlsirdīgu”.

Un, pateicoties tam, ka saņemam žēlsirdības gaismu, ir iespēja pēc tam parādīties mēram “un žēlsirdīgs”.

5. “Zoar visiem”, “Priekšvārds grāmatai Zoar”, raksts “Tora un lūgšana”, 183. p.

Lūgšana, ko mēs raidām, ir svētās Šhinas labošana, lai tai piesaistītu labvēlības piepildījumu, kas to atbrīvo no visiem trūkumiem. Tieši tāpēc visi lūgumi ir daudzskaitlī, tādi kā: “Un apdāvini mūs ar Tavu zinību”, “un atgriez mūs, Tēvs mūsu, pie Tavas Toras”.

Lūgšana tiek raidīta par Izraēla kopību, un viss, kas ir svētajā Šhinā, ir visam Israēlam, un viss, kas tai pietrūkst, pietrūkst visam Israēlam. Tādējādi kad mēs lūdzam par visu Israēlu, mēs lūdzam par svēto Šhinu, tāpēc ka tas ir tas pats. Un tāpēc pirms lūgšanas mums ir jāredz, kas trūkst Šhinai, lai zinātu, ko tajā nepieciešam labot un ar ko to piepildīt.

6. “Zoar visiem”, nodaļa Vajehi, raksts “Lai pulcējas, un es jums pavēstīšu”, 514 - 516 p.

Visas pasaules lūgšanas, proti, daudzu lūgšanas, – tās arī ir lūgšanas. Taču vientuļnieka lūgšana nenonāk pie svētā Valdnieka citādi kā ar lielu spēku. Pirms lūgšana ienāk, lai greznotos savā vietā, to vēro Radītājs un tajā ieskatās un raugās uz šī cilvēka grēkiem un nopelniem – to, ko viņš nedara daudzu lūgšanas gadījumā. Cik šo lūgšanu nāk ne no taisnajiem, tomēr tās visas pieņem Radītājs, un Viņš nepievērš uzmanību to grēkiem.

“Viņš vērsās pie vientuļnieka lūgšanas” – tas ir, Viņš izskata šo lūgšanu, grozot to uz visām pusēm, un skatās: ar kādu vēlmi lūgšana tika izpildīta, kas ir cilvēks, kurš vēršas ar šo lūgšanu, un kādi ir viņa darbi. Tāpēc cilvēkam jāvēršas ar savu lūgšanu, atrodoties sabiedrībā, jo “Viņš nenonicināja viņu lūgšanas”, neraugoties uz to, ka viņi neatrodas pareizā nodomā un sirds vēlmē. Un sacītais: “Viņš vērsās pie vientuļnieka lūgšanas” nozīmē, ka tikai pie vientuļnieka lūgšanas Viņš vēršas, tajā ieskatās. Taču attiecībā uz daudzu lūgšanām – “Viņš nenonicināja viņu lūgšanas”, kaut arī tās nav vēlamas.

Cita nozīme. “Viņš vērsās pie vientuļnieka lūgšanas” – tas ir, Viņš pieņem viņa lūgšanu, bet “tas ir tas vientuļnieks, kas iekļauts daudzos” – tāpēc viņa lūgšana ir kā daudzu lūgšana. “Un kas ir tas vientuļnieks, kas iekļauts daudzos? – Jakovs, kas iekļauts divās pusēs”, labajā un kreisajā, tas ir, Ābrahāmā un Ichākā. “Un viņš piesauca savus dēlus un raidīja par viņiem savu lūgšanu.” Un kas tā ir par lūgšanu, kas augšienē tiek pilnībā pieņemta? Tā ir lūgšana par to, lai trimdā neietu bojā Israēla dēli.” Paskaidrojums. Jebkura lūgšana, kas tiek izteikta par Šhinu, tiek pilnībā pieņemta, jo tad, kad Israēls ir trimdā, Šhina ir kopā ar viņiem, tāpēc šī lūgšana tiek uzskatīta kā lūgšana par Šhinu un tiek pilnībā pieņemta.

7. “Zoar visiem”, nodaļa Vajece, raksts “Atmiņa un piemiņa”, 284 - 285 p.

Lai kādā stāvoklī cilvēks raidītu savu lūgšanu, viņam jāiekļaujas citos, jābūt visā sabiedrībā. Kā gadījumā ar šunamieti, kurai sacīja Eliša: “Vai par tevi nav jārunā ar valdnieku vai ar karavadoni?” “Vai par tevi nav jārunā ar valdnieku?” – tā kā tā bija svētku diena, gada sākums (roš a-Šana). Šajā dienā valda debesu Malhut, lai tiesātu pasauli, un Radītājs šajā laikā tiek dēvēts par taisnīguma Valdnieku. Tāpēc Eliša viņai teica: “Vai par tevi nav jārunā ar valdnieku?” – tas ir, viņš nosauca Radītāju par valdnieku.

Un viņa sacīja: “Es atrodos savas tautas vidū.” Citiem vārdiem sakot, viņa sacīja: “Es negribu augšienē ne ar ko izcelties, bet iekļauties ar galvu citos un nebūt izņēmums.” Un tieši tāpat arī cilvēkam jāiekļaujas sabiedrībā un sevi neuzskatīt par kaut ko īpašu, lai apsūdzētāji nesaskatītu iemeslu viņam atgādināt par viņa grēkiem.

8. Rabašs, 5. raksts (1991. g.) “Ko nozīmē garīgajā darbā, ka taisno labie darbi, ir viņu auglis”

Mēs lūdzam, lai Radītājs mums dod spēku, lai mēs varētu veikt visas mūsu darbības Tevis dēļ, tas ir, Radītāja dēļ. Ja nē, tas ir, ja Tu mums nepalīdzēsi, tad visa mūsu rīcība būs tikai pašu labuma dēļ. Un tas nozīmē “ja nē”, tas ir, ja Tu mums nepalīdzēsi, tad visa mūsu rīcība būs tikai sevis dēļ, sava labuma dēļ, jo mums nav spēka pārvarēt mūsu vēlmi saņemt. Tāpēc palīdzi mums, lai varam strādāt Tevis dēļ. Tāpēc Tev mums ir jāpalīdz. Un to dēvē “izdari Tevis dēļ”, tas ir, lai Tu izdarītu šo darbību, lai Tu dotu mums atdves vēlmes spēku. Citādi, tas ir, “ja nē”, mēs esam zuduši. Tas nozīmē, ka mēs paliksim vēlmē saņemt paši sava labuma dēļ.