Izvēlēti citāti no avotiem

Starptautiskais kongress “Kabala Leam”

"Savienojamies ar Nav neviena cita, izņemot Viņu” – maijs 2025. g.

3. nodarbība: Ja ne es sev, kas man?

Izvēlēti citāti no avotiem

1. Bāls Sulams, 16. vēstule

Es jau runāju ar Bāla Šem Tova vārdiem, ka pirms baušļa pildīšanas nekādā veidā nevajadzētu domāt par individuālo vadību, bet tieši otrādi, cilvēkam ir pienākums teikt: “Ja ne es sev, tad kas man.” Tomēr pēc rīcības cilvēkam ir pienākums iekšēji nostabilizēties un noticēt, ka ne jau pats saviem spēkiem esmu izpildījis šo bausli, bet gan tikai ar Radītāja spēku, kurš šādi man bija visu iepriekš iecerējis, un tā es biju spiests darīt.

Tāda pati lietu kārtība ir arī šajā pasaulē, jo garīgais un materiālais ir līdzīgi, tāpēc, pirms cilvēks iziet uz tirgu, lai nopelnītu savu ikdienas peļņu, viņam ir jāatvaira savas domas no individuālās vadības, un šajā brīdī jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man”, un jāpielieto visas viltības, ko izmanto cilvēki, lai nopelnītu savu naudu tāpat kā viņi.

Taču vakarā, kad viņš pārnāk mājās un nopelnītais ir pie viņa, – nedod Dievs viņam domāt, ka ar savām daudzajām viltībām viņš to ir nopelnījis, un, pat ja viņš visu dienu būtu gulējis pagrabā, tik un tā viņa peļņa nonāktu viņa rokās. Tāpēc, ka šādi Radītājs man visu bija iepriekš iecerējis, un tā tam jābūt.

Un, neraugoties uz to, ka prātā šīs lietas ir pretējas un ar sirdi netiek pieņemamas, tomēr cilvēkam ir pienākums tā ticēt, jo šādi Radītājs viņam ir noteicis savā Torā, atbilstoši viedajiem un atbilstoši grāmatām.

Un to dēvē par “Avaja – Elokim” vienotību, kur Avaja nozīmē individuālo vadību – ka Radītājs rada visu un nav nepieciešams, lai māla [cita nozīme: materiālo] māju iemītnieki Viņam palīdzētu. Taču vārdam “Elokim” “Visspēcīgais” ir tāda pati skaitliskā nozīme kā vārdiem “daba”, un cilvēks, kurš rīkojas saskaņā ar dabu, ko [Radītājs] ir ielicis materiālajās debesu un zemes sistēmās, un ievēro to likumus kā pārējie cilvēki, un vienlaikus ar to tic Avaja vārdam, tas ir, individuālai pārvaldei, iznāk, ka apvieno tos kopā, “un būs vienoti viņa rokā”, un ar to tiek sagādāta liela bauda Radītājam un izsauc gaismu visās pasaulēs.

Un tās ir 3 kategorijas: bauslis, grēkošana, izvēle. Kur bauslis – tā ir svētuma vieta. Grēkošana – Sitra Ahra [netīro spēku] vieta. Taču izvēle nav ne bauslis, ne grēkošana. Tā ir vieta [t.i. kaujas lauks], par kuru karo svētums un Sitra Ahra. Kad cilvēks veic darbības izvēles brīvībā un nesavieno tās ar tīro spēku varu, visa šī vieta nonāk Sitra Ahra varā. Taču, kad cilvēks nostiprinās, lai izdarītu tajā, kur ir izvēle, vienotību, atbilstoši savu spēku mēram, viņš atgriež varu tīro spēku robežās.

2. Bāls Sulams, Šamati 217. “Ja ne es sev, tad kas man”

“Ja ne es sev, tad kas man, bet, kad es sev, tad kas es?” Viens ir pretrunā ar otru. Taču lieta ir tāda, ka cilvēkam viss savs darbs jāpilda īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man.” Proti, nav neviena, kas viņu varētu izglābt, bet “ar tavu muti un ar tavu sirdi [vajag] to izpildīt”. Citiem vārdiem sakot, atalgojuma un soda īpašībā. Tomēr iekšēji sevī, tas ir, pieticībā, ir jāzina: “Bet, kad es sev, tad kas es?” Proti, viss atrodas individuālā vadībā, un neviens neko nevar izdarīt.

Un, ja tu teiksi, – ja viss atrodas zem Vadības, tad kāda jēga no darba īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man?” Tomēr, pateicoties savam darbam īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man”, viņš izpelnās individuālo vadību, tas ir, [izpelnās] to izzināt. Citiem vārdiem sakot, viss iet pa labošanas ceļu. Tomēr atšķirība ir tajā, ka tā ir īpaša [Radītāja] atrašanās vieta, ko dēvē par “mani dēli”. Un tā neatklājas bez iepriekšēja darba īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man.”

3. Rabašs, 19. raksts (1990. g.) “Ko garīgajā darbā nozīmē, ka Toru dēvē par “vidējo līniju” – 2”

Tomēr cilvēkam ir jātic, ka “nav neviena cita, izņemot Viņu”, ka visu dara Radītājs. Tas ir, kā teica mans tēvs un skolotājs, cilvēkam pirms katras darbības jāsaka, ka cilvēkam ir dota izvēle, jo “ja ne es sev, tad kas man”. Proti, viss ir atkarīgs no cilvēka izvēles. Taču pēc darbības cilvēkam jāsaka, ka tas viss ir augstākā vadība, un ka pats cilvēks nedara neko.

4. Rabašs, 6. raksts (1991. g.) “Kas garīgajā darbā ir “Ābrama ganāmpulka gani un Lota ganāmpulka gani””

“Ne tev jāpabeidz darbs”, proti, tas nav cilvēka rokās, bet tas ir kā sacīts: “Radītājs pabeigs manā vietā.” Proti, cilvēks nav spējīgs pats sasniegt atdeves vēlmi. Un te ir vieta divām sastāvdaļām:

1. Cilvēkam jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man?” Tāpēc cilvēkam nav jābrīnās, ka viņš vēl nav izpelnījies sasniegt atdeves vēlmi, neraugoties uz to, ka ieguldījis, kā viņš uzskata, daudz darba, jebkurā gadījumā viņam ir jātic, ka Radītājs viņu gaida, iekams cilvēks atklās to, kas cilvēkam jāizdara.

2. Un pēc tam “Radītājs pabeigs viņa vietā”, proti, tad viņš vienā reizē saņems to, ko viņš vēlas, kā sacīts: “Radītāja glābšana [nāk] acumirklī.”

5. Rabašs, 18. raksts (1986. g.) “Kas ir lūgšanas iemesls”

Cilvēks nedrīkst teikt: “Es gaidu, iekams Radītājs man dos atmodu no augšienes. Tad man būs iespēja veikt svēto darbu.” Bāls Sulams sacīja, ka attiecībā uz nākotni cilvēkam ir jātic atalgojumam un sodam. Proti, viņam ir jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man? Un kad es sev, kas es? Un ja ne tagad, tad kad?

Tādā gadījumā vairs nedrīkst gaidīt nevienu mirkli. Taču cilvēkam ir jāsaka: “Ja ne tagad, tad kad?” un nedrīkst gaidīt piemērotāku laiku, un “tad es celšos svētā darba pildīšanai”. Bet kā teica mūsu viedie: “Un nesaki: “Kad man parādīsies laiks, es mācīšos”, – jo iespējams, ka tas neparādīsies.”

6. Rabašs, 659. “Kas ir Tora un darbs”

Attiecībā uz Radītāju ir jārunā par Toru, jo darbs attiecas tieši uz radījumiem.

Darbam ir vieta tikai pie radījumiem. Tāpēc, kad runā par darbu, tas nozīmē, ka mēs mācāmies, kas cilvēkam jādara. Un cilvēkam šajā stāvoklī jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man.”

Un pēc tam šim darbam jāpiesaista “Toras” īpašība, un to dēvē par to, ko dara Radītājs. Citiem vārdiem sakot, ir jāpiesaista individuālās vadības īpašība, un viņš nevar teikt: “Mans spēks un manas rokas varenums man ir sagādājuši šo bagātību,” un tāpēc Toru dēvē par Radītāju vārdiem, citādāk sakot, visu dara Radītājs.

7. Rabašs, 845. “Nav svētā kā Radītājs”

Viss svētums, kas, kā cilvēks jūt, ir viņam, rodas viņam no Radītāja. Un tas nozīmē, ka nav nekāda svētuma, tas ir, nekāda svētuma pasaulē, ko cilvēks spētu sasniegt patstāvīgi, bet viss nāk no Radītāja. Kā teikts: “Nav svētā kā Radītājs un nav cietokšņa, ... līdzīga mūsu Visspēcīgajam.”

Kā zināms, kelim dēvē “Visspēcīgā” “Elokim” vārdā, bet gaismas dēvē Avaja vārdā. Kā teikts: “nav cietokšņa” – tas ir tad, kad cilvēks redz, ka viņam ir atdeves kelim, proti, viņam radās kaut kas jauns, ko dēvē par “cietoksni”. Proti, tur, kur viņam bija saņemošās kelim, viņam izveidojās atdeves kelim. Un, nedod Dievs cilvēkam ienāks prātā, ka viņš ar kaut ko ir palīdzējis Radītājam un tādējādi sasniedzis atdeves kelim. Tāpēc, ka viss nāk no augšienes.

Un ir zināms mana kunga, tēva un skolotāja teiktais, ka pirms darba cilvēkam ir jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man?”, bet pēc darba viņam ir jātic individuālai vadībai, tas ir, ka visu dara Radītājs. Kā teikts [Zoarā], ka “Radītājs rada formu formā”. Un jāpaskaidro, ka kelim formas iekšienē, kas strādā uz saņemšanu, Viņš rada atdeves formu.

8. Bāls Sulams, Šamati 5. raksts “Lišma ir atmoda no augšienes, bet kāpēc vajadzīga atmoda no lejas?”

Cilvēkam ir jādara visas darbības, kas var būt pasaulē, lai izpelnītos īpašību “debesu dēļ”. Tad viņš varēs raidīt lūgšanu no sirds dziļumiem. Un tad Radītājs dzird viņa lūgšanu.

Tomēr, savu pūliņu laikā iegūt lišma īpašību, cilvēkam ir jāzina, ka viņš uzņemsies to, ka viņš pilnībā vēlas strādāt atdeves labā absolūtā pilnībā. Proti, viņš pilnībā atdos un nesaņems neko. Un tikai tad viņš sāk redzēt, ka [viņa] orgāni nepiekrīt šim viedoklim.

Un tādējādi viņš var nonākt pie skaidrām zināšanām, ka viņam nav cita padoma, kā vien izliet savu lūgšanu Radītājam, lai Viņš tam palīdz, un ķermenis piekristu sevi paverdzināt Radītāja priekšā bez jebkādiem nosacījumiem.