Izvēlēti citāti no avotiem

Starptautiskais kongress “Kabala Leam”

"Savienojamies ar Nav neviena cita, izņemot Viņu” – maijs 2025. g.

4. nodarbība: Nav neviena, izņemot Viņu desmitniekā

Izvēlēti citāti no avotiem

1. Rabašs, 19. raksts (1990. g.) “Ko nozīmē garīgajā darbā, ka Toru dēvē par “vidējo līniju” – 2”

Cilvēkam ir jātic, ka “nav neviena cita, izņemot Viņu”, ka visu dara Radītājs. Tas ir, kā teica mans tēvs un skolotājs, cilvēkam pirms katras darbības jāsaka, ka cilvēkam ir dota izvēle, jo “ja ne es sev, tad kas man”. Proti, viss ir atkarīgs no cilvēka izvēles. Taču pēc darbības cilvēkam jāsaka, ka tas viss ir augstākā vadība, un ka pats cilvēks nedara neko.

Un nepieciešams to paskaidrot, kā rakstīja dižais ARI: “Ka ir jēdziens “mati” (searot), kas apsedz gaismu, lai nesaņemtu baudu no gaismas, iekams vēl nav tā cienīgi, tāpēc ka var kaitēt.” Lieta tāda, ka mums ir jātic, ka Radītājs dod vēlmi un tieksmi darīt labus darbus. Un, kamēr cilvēks vēl nav tā cienīgs, nedrīkst just, ka Radītājs viņam uzliek par pienākumu darīt labus darbus. Tāpēc Radītājs Sevi slēpj ietērpā, un šo ietērpu dēvē par “lo lišma”. Proti, Radītājs reizēm Sevi slēpj biedru ietērpā.

Gadās, piemēram, tā, ka cilvēks negrib celties no rīta uz mācībām. Tad Radītājs Sevi slēpj biedru ietērpā: cilvēks ceļas no gultas, neraugoties uz to, ka ir noguris, jo viņam galvā parādās doma, kas saka, ka tas nav smuki pret biedriem, kad visi iet mācīties, bet viņš – nē.

Tad visi skatīsies uz viņu, uz viņa zemiskumu. Tāpēc cilvēks ceļas un iet uz pulcēšanās namu un mācās. Sanāk, ka Radītāja baušļa dēļ viņam nav spēka piecelties no gultas. Tāpēc Radītājs viņam neuzliek par pienākumu iet uz pulcēšanās namu, jo šāda iemesla dēļ viņš gulētu gultā. Bet biedri viņam uzliek pienākumu.

Un kā šajā piemērā notiek arī viss pārējais, kad cilvēks rīkojas lo lišma. Turklāt lo lišma ir daudz līmeņu. Taču parunāsim par šo piemēru. Šeit jāskatās uz to, ka cilvēks iet mācīties un pildīt baušļus ne jau tāpēc, ka Radītājs viņam uzliek par pienākumu. Tāpēc, ka Radītāja baušļa dēļ nav viņa spēkos pārvarēt savu ķermeni un piespiest to darīt labus darbus. Taču cilvēku dēļ viņam ir spēks darīt labus darbus. Iznāk, ka tam ir svarīgums “lo lišma”.

Tomēr cilvēkam ir jātic, kā norādīts iepriekš, ka “nav neviena cita, izņemot Viņu”. Proti, Radītājs viņam uzliek par pienākumu darīt labus darbus. Tomēr, tā kā cilvēks vēl nav izpelnījies zināt, ka tas ir Radītājs, kas viņam uzliek pienākumu, Radītājs ietērpjas cilvēkos (burtiski.: miesā un asinīs) un caur tiem Viņš veic šīs darbības, proti, Radītājs rīkojas, vadoties no “pretējās puses” “ahoraim”.

Tas nozīmē, ka cilvēks redz cilvēku sejas, taču viņam ir jātic, ka aiz viņu sejām stāv Radītājs un veic šīs darbības. Proti, aiz cilvēka stāv Radītājs, kurš liek viņam darīt tādas darbības, ko vēlas Radītājs. Iznāk, ka visu dara Radītājs, bet cilvēks piešķir svarīgumu tam, ko viņš redz, nevis tam, kam viņam ir jātic.

Tāpēc cilvēks saka, ka viņš visu dara lo lišma. Kā mūsu piemērā biedri viņam uzliek pienākumu. Taču tiem nav obligāti jābūt biedriem, bet gan katrs, kurš ir ietērpts ārējā individuālā ietērpā, kas atbilst šim cilvēkam.

Tāpēc pēc darbības, piemēram, pēc tam, kad cilvēks atnācis uz mācībām un tas noticis tāpēc, ka biedri viņam uzlika par pienākumu ierasties, viņš saka: “Tas notika tāpēc, ka Radītājs bija iemesls, kāpēc es gāju mācīties. Tāpēc, ka Radītājs ietērpās manā acu priekšā biedru ietērpā. Tāpēc tagad es pateicos Radītājam par to, ka Viņš bija iemesls.”

Un no teiktā izriet, ka tas, ka cilvēks ir kaut ko izdarījis – tas ir lo lišma, proti, ne jau Radītājs bija iemesls, kas viņam pavēlēja pildīt šo bausli, bet viņš to izdarīja, piemēram, tāpēc, ka viņam ir norādījuši biedri, un cilvēks ir spiests viņus klausīt. Tad viņam ir jātic, ka viņš to izdarīja tāpēc, ka Radītājs viņam pavēlēja pildīt šo bausli. Un viņam bija jāpilda tas, ko Radītājs viņam bija pavēlējis darīt. Tomēr Radītājs slēpās lo lišma ietērpā, tas ir, biedros utt., tādējādi šī ietērpa dēļ cilvēks domā, ka jāklausa lo lišma balss.

Taču patiesība ir tāda, ka cilvēkam ir jātic, ka visu dara Radītājs. Tātad pēc tam, kad viņš ir izpildījis bausli, viņam ir jāsaka, ka Radītājs rīkojās aiz lo lišma ietērpa. Un tad iznāk, ka cilvēkam ir jāpateicas Radītājam par to, ka Viņš deva viņam vēlmi pildīt Viņa baušļus ar šī ietērpa palīdzību.

Tātad no teiktā sapratīsim lo lišma lielo svarīgumu. Tas nav tā, kā cilvēks domā, ka visu dara lo lišma, bet visu dara tāpēc, ka Radītājs viņam vēlējis. Tikai pagaidām viņš to nav izpelnījies, lai spētu sajust, ka Radītājs, – tieši Viņš ir vēlējis. Tāpēc cilvēks domā, ka lo lišma ir bauslis. Un tāpēc darbība viņa acīs nav tik un svarīga.

Tomēr, ja cilvēks ticētu, ka “nav neviena cita, izņemot Viņu”, kā rakstīts iepriekšējos rakstos, iznāktu, ka patiesībā viņš pilda Radītāja bausli. Un viņam jāciena darbība, ko veica lo lišma. Tāpēc, ka tas, ka cilvēks iztēlojas, ka veic darbību tikai lo lišma – tas ir tikai tāpēc, ka pagaidām vēl nav izpelnījies sajust, ka viņš pilda Valdnieka baušļus, un ka viņš kalpo Valdniekam.

Tāpēc, ja cilvēks tic, ka lo lišma nozīmē, ka Pats Radītājs uzliek viņam par pienākumu nodarboties ar Toru un baušļiem, tad iznāk, ka viņš var pateikties Radītājam par to, ka Viņš ietērpjas lo lišma drānās. Un tāpēc cilvēks var novērtēt Toras un baušļu svarīgumu pat lo lišma. Un tas ir, kā sacīja viedie: “Piedzen parādus – ar cilvēka ziņu vai bez”, proti, lišma, taču “bez viņa ziņas”, – tātad lo lišma.

Un par to ir teikts, ka mati, tas ir, lo lišma, slēpj gaismu, lai nepatērētu gaismu, iekams nav tās cienīgi. Proti, mati ir ietērps, bet zem šī ietērpa atrodas gaisma un spīd. Taču pagaidām gaisma ir apslēpta.

2. “Maor ve-Šemeš”, nodaļa Vajehi 

Sanāksmē galvenais ir, lai visi būtu vienoti un kopā lūgtu tikai vienu – atrast Radītāju, tāpēc ka jebkuros desmit ir klātesoša Šhina. Un, protams, ja ir vairāk nekā desmit, tad ir lielāka Šhinas atklāšanās. Un lai katrs apvienojas ar biedru un nāk pie viņa, lai dzirdētu no viņa kaut ko par Radītāja darbu, un kā atrast Radītāju, un anulē sevi biedra priekšā, bet biedrs sevi viņa priekšā, un visi izdarīs tāpat. Un tā, vai citādi, kad sanāksme notiek ar šādu nodomu, lai nu kā, vēl vairāk, nekā telēns vēlas ēst, govs vēlas to pabarot. Jebkurā gadījumā Radītājs pietuvina Sevi viņiem un atrodas ar viņiem, un lielā žēlsirdība un labvēlīga žēlastība, kas atklāta visiem, lejupnāk pār Israēla sanāksmi.

3. Rabašs, 13. raksts (1986. g.) “Iesim pie Faraona – 2”

Mums ir jāzina, ka mīlestība pret biedriem mums ir dota, lai no tās iemācītos, kā neaizskart valdnieka cieņu. Tas nozīmē, ja viņam nav vēlmes tikai sniegt baudu Radītājam, viņš noteikti aizskars valdnieka cieņu, ko dēvē, ka viņš svētumu nodod ārējiem. Un tāpēc nevajag noniecināt darba svarīgumu mīlestībā pret biedriem, jo no tā cilvēks iemācīsies, kā iziet no egoistiskas mīlestības un nostāties uz ceļa, kas ved uz mīlestību pret tuvāko. Un, kad viņš pabeigs darbu mīlestībā pret biedriem, viņš var izpelnīties mīlestību pret Radītāju.

4. Bāls Sulams, Šamati 67. raksts “Izvairies no ļauna”

Tas, kurš domā, ka viņš māna biedru, patiesībā māna Radītāju, jo ārpus cilvēka ķermeņa atrodas tikai Radītājs. Tāpēc, ka no radīšanas būtības [izriet], ka cilvēku dēvē par radījumu tikai attiecībā uz sevi pašu. Tāpēc ka, Radītājs vēlas, lai cilvēks justos, kā no Viņa atdalīta realitāte. Tomēr, izņemot to, viss uzskatāms par “zeme pilna Viņa godības”.

Tāpēc, kad viņš māna biedru, viņš māna Radītāju. Un, kad viņš apbēdina biedru, viņš apbēdina Radītāju.

5. Rabašs, 15. raksts (1989. g.) “Taisnie atšķiras caur grēciniekiem”

Ja viņu nodoms ir sniegt baudu Radītājam, tas noved pie tā, ka tad, ja viņi vēlas palielināt darbu, tad viņiem jāpalielina Radītāja diženums, jo atbilstoši Radītāja diženumam, viņi var atcelt sevi Viņa priekšā un veikt visas darbības debesu dēļ. Par to teikts grāmatā Zoar: “Pazīstams viņas vīrs pilsētas vārtos”, katrs “pēc sirds saprašanas”.

No tā izriet, ka tiem cilvēkiem, kuri vēlas strādāt debesu dēļ, lai viņiem būtu degviela darbam, katru dienu jācenšas izzināt ticību Radītāja diženumam, jo Radītāja diženums viņiem uzliek par pienākumu strādāt Viņa labā, un tajā ir visa viņu bauda no darba.

6. Rabašs, 13. raksts (1989. g.) “Ko garīgajā darbā nozīmē “nelabvēļa maize””

Mēs vēlamies izpelnīties, lai Toras un baušļu pildīšanas laikā mēs sajustu, ka kalpojam dižam un svarīgam Valdniekam, un turklāt, lai mums būtu mīlestība pret Radītāju no tā, ka mēs jūtam Viņa diženumu. Tomēr visa mūsu bauda būs saistīta ar to, ka mēs kalpojam Radītājam – tas būs mūsu atalgojums, nevis tas, ka Viņš dos kādu kompensāciju par mūsu darbu, un lai mēs sajustu, ka pats darbs ir atalgojums, un pasaulē nevar būt lielāks atalgojums par to, ja izpelnās kalpot Radītājam.

7. “Pri Arec”, 30. vēstule

Noteikums, kas pasargā no prāta mazuma un saliedētības pārtraukšanas, – savstarpējā saikne, mīlestība un patiess viens veselums, pieķeroties biedriem. Un lai pieradina sevi vienmēr izvietot savā sirdī mīlestību pret biedriem līdz pat viņa dvēseles aiziešanai, un, lai to palielina, iekams viņa dvēsele pieķersies un cilvēks pieķersies saviem brāļiem. Un, kad visi būs kā viens cilvēks, vienots Radītājs būs viņos, un viņi būs Viņa ietekmē katrā izglābšanā un mierinājumā.

8. Bāls Sulams, 4. vēstule

Tev nekā netrūkst, un [atlicis vien] iziet “laukā, kuru svētījis Radītājs”, savākt visas tās atkritušās daļas, kas atkrita no tavas dvēseles, un savienot tās vienā ķermenī. Un šajā pilnīgajā ķermenī Radītājs ievietos savu Šhinu uz mūžiem bez jebkāda pārtraukuma. Un lielās gudrības sākotne “tvuna” un augstākās gaismas upes būs kā neizsīkstošs avots.