Izvēlēti citāti no avotiem

Starptautiskais Kabalas kongress - "Savienošanās ar "Nav neviena cita kā Viņš"" - 2025. gada maijs

2. nodarbība: Ticēt, ka Radītājs ir labs un dara labu

Izvēlēti citāti no avotiem

1. Rabašs, 1. raksts (1987. g.) “Labs, labu darošs sliktiem un labiem”

Mēs sakām: “un visi tic, [ka Viņš]... ir labs un labu darošs sliktiem un labiem.” Un ir jāsaprot, ka attiecībā uz darbu, tas ir, [runājot par] tiem, kas vēlas tuvoties Radītājam, un to viņi dēvē par “labo”, tas ir, viņi alkst tikai pēc tā, lai izpelnītos saplūsmi ar Radītāju, – šajā gadījumā, kā šeit var izskaidrot: “sliktiem un labiem”? Proti, kāpēc viņi tiek uzskatīti par “sliktiem”, ja mēs runājam par cilvēku, kurš vēlas nonākt pie laba, ko viņam nozīmē “saplūsme ar Radītāju”? Un tādā gadījumā, ko tad mēs dēvējam par pakāpienu “labie”?

Un, lai to saprastu, vispirms ir jāparunā par radīšanas mērķi, kas, kā zināms, ir darīt labu Saviem radījumiem. Un no tā izriet tas, ka mēs sakām: “Un visi tic, [ka Viņš]... ir labs un labu darošs.” Ar to tiek domāts, kā sacīja mūsu viedie, ka “labā īpašība ir darīt labu”. Un tāpēc mēs ticam, ka Viņš nes labu sliktiem un labiem. Proti, arī sliktie saņems labvēlību un baudu.

Un vienkāršā izpratnē jāsaka, ka par “sliktajiem” dēvē tos cilvēkus, kuri dara citiem ļaunu, tas ir, viņi rūpējas tikai par savu labumu, nevis par atdevi. Taču “labie” ir tie cilvēki, kuriem patīk darīt citiem labu, un tie ir cilvēki, kurus dēvē par labiem. Un tāpēc ir jāsaprot “labs un labu darošs sliktiem un labiem” – tas ir, sliktie cilvēki, kas iegrimuši egoistiskā mīlestībā, arī saņem labvēlību un baudu.

Un saskaņā ar noteikumu, ko mēs mācāmies, ka uz saņemošajām kelim saņemšanas dēļ bija samazinājums un apslēptība, tas ir, šajā vietā gaisma vairs nespīdēs, un tā paliks kā telpa, kas nav piepildīta ar gaismu un šo samazinājumu dēvē par Pirmo Samazinājumu, un tas nekad netiks atcelts, atcelts tiks tikai Otrais Samazinājums, bet saņemošais saņemšanas dēļ nesaņems nekad, – tādā gadījumā, kā gan var īstenoties “un labu darošs sliktiem un labiem”, jo viņiem nav saņemošo kelim augstākajam labumam, ko dēvē par “darīt labu Saviem radījumiem”?

Un mans tēvs un skolotājs reiz sacīja, ka cilvēkam ir divu veidu kelim: 1) atdeves kelim, 2) saņemošās kelim, – kas kabalas valodā saucas “kelim de-panim”, tas ir, atdeves kelim, un “kelim de-ahoraim”, tas ir, saņemošās kelim. Un atdeves kelim tiek dēvētas par “labām kelim”, un ir cilvēki, kas var sevi labot tikai atdeves kelim, tas ir, tikai atdeves kelim viņi var veidot nodomu atdeves dēļ, un ne vairāk. taču ir cilvēki, kas izpelnījušies lielāku pakāpi, tas ir, arī saņemošajās kelim viņi var izveidot atdeves nodomu.

Un no teiktā var paskaidrot, kas ir “labs un labu darošs sliktiem un labiem” – tas ir, cilvēkam ir jātic, ka Radītājs sniedz palīdzību no augšienes, kā teica mūsu viedie: “Atnākušajam attīrīties – palīdz.” Un tādēļ, kad cilvēks lūdz Radītāju, lai Viņš dod viņam spēku, lai viņš varētu savu rīcību virzīt atdeves dēļ, viņam ir jālūdz ar pilnu lūgšanu, proti, lai Radītājs viņam palīdz, dodot viņam pārvarēšanas spēku arī uz atdeves kelim, lai tās būtu uz atdevi, – un to dēvē par “sliktiem, – tas ir, saņemošās kelim, – un labiem, – atdeves kelim”. Tad gan vieni, gan otri būs ar nodomu debesu dēļ.

Un no teiktā sapratīsim to, ko mēs jautājām, – kā var runāt par cilvēku, kurš vēlas, lai Radītājs viņu tuvinātu Savam darbam, lai viņš varētu virzīt savas darbības debesu dēļ, – kāpēc tad viņus dēvē par “sliktiem”? Pamatojoties uz iepriekš minēto skaidrojumu, sanāk, ka tie, kas vēlas, lai saņemošās kelim, dēvētas par “sliktajiem”, arī pietuvotos Radītājam – to mēs dēvējam par “sliktajiem” – iznāk, ka tad, kad runa ir par sliktajām kelim, lai tās izlabotos uz atdevi, šī pakāpe ir lielāka nekā “labo” īpašība, jo “labie” – tas nozīmē, ka viņš vēlas no Radītāja, lai Viņš dotu viņam spēku tās pārvarēt un virzīt atdeves dēļ.

2. Bāls Sulams, Šamati 34. raksts, “Zemes priekšrocība it visā”

Kā zināms no grāmatām un no viedajiem, Radītājs ir labs un labu darošs, tas ir, Viņa vadība atklājas zemākajiem kā laba un labu daroša. Un šādi mums ir jātic.

Tāpēc, kad cilvēks skatās uz pasaules Vadīšanas ceļiem un sāk redzēt sevī vai citos, kā viņi no Vadības pārdzīvo ciešanas, nevis baudu, kā tas pieklājas Radītāja vārdam, tas ir, Labam un Labu Darošam, viņam šajā stāvoklī ir grūti teikt, ka augstākā vadība īstenojas ar īpašība “labs un labu darošs un dodošs viņiem visu labo”.

Tomēr ir jāzina, ka šādā stāvoklī, kad viņi nevar sacīt, ka Radītājs dod tikai labu, viņus dēvē par grēciniekiem “raša”. Tāpēc, ka viņi izjūt ciešanas, – tas viņiem liek apsūdzēt “maršia” savu Radītāju. Un tikai tad, kad viņi redz, ka Radītājs viņiem dod baudu, viņi Radītāju attaisno. Kā sacījuši mūsu viedie: “Kas ir taisnais?” Tas, kurš attaisno savu Radītāju, tas ir, kurš saka, ka Radītājs vada pasauli taisno ceļiem.

3. Bāls Sulams, 55. vēstule

“Taisnais” – tiek domāts cilvēks, kurš atrodas Radītāja pasaulē un līdz ar to nepārtraukti saņem labas un patīkamas izjūtas, un viņš pastāvīgi gūst baudu. Un tāpēc viņš vienmēr svētī Radītāju, kurš viņu radīja, lai parādītu viņam šādu labu un priekpilnu pasauli. Un viņam, protams, nav obligāti jāizrunā šos vārdus ar valodas palīdzību, jo pašas sajūtas arī ir svētības, ar kurām viņš visu laiku svētī Radītāju. [...] Un tāpēc viņu dēvē par “taisno”, ka attaisno radījumu un to sajūt tādu, kāds tas ir patiesībā.

4. Rabašs, 28. raksts (1987. g.) “Ko darbā nozīmē “nepievieno un neatņem””

Cilvēkam ir jātic augstāk par zināšanām un jāiztēlojas, it kā, viņš jau sajustu savos maņu orgānos, ka ir izpelnījies ticību Radītājam, un redz un jūt, ka Radītājs pārvalda visu pasauli ar īpašību “labs un labu darošs”. Lai gan, kad viņš raugās zināšanās, viņš redz otrādi, tomēr viņam ir jāstrādā augstāk par zināšanām, un, lai viņa uztverē tas būtu tā, it kā tas jau būtu sajūtams maņu orgānos, jo tieši tā tas arī ir patiesībā – ka Radītājs pārvalda pasauli ar īpašību “labs un labu darošs”.

Un šeit viņš iegūst mērķa svarīgumu, un no tā viņš saņem dzīvību, tas ir, prieku no tā, ka viņš tuvojas Radītājam, un cilvēkam ir iespēja sacīt, ka Radītājs ir labs un labu darošs.

5. Bāls Sulams, 1. vēstule

Visi tic individuālai vadībai, taču absolūti nav ar to savienoti.

Un iemesls ir tāds, – kā iespējams piedēvēt svešu un netīru domu... Radītājam, kurš ir laba absolūts un labu darošs... taču tikai īstiem Radītāja darbiniekiem vispirms atklājas zināšanas par individuālu vadību, ka Viņš ir tas, kurš ir sarīkojis visus iemeslus, kas bijuši iepriekš – gan labos, gan sliktos kopā, un tad tie savienojas ar individuālo vadību, jo ikviens, kas ir savienots ar tīru – ir tīrs.

Un pēc tam, kad Vadītājs ir vienots ar savu vadāmo, atšķirība starp ļaunu un labu ir absolūti neatšķirama, “un viņi visi ir mīlēti, un viņi visi ir izraudzīti”, jo viņi visi ir Radītāja tilpnes nesēji, kuri ir gatavi slavināt Radītāja vienotības atklāšanos, un tas tiek izzināts sajūtās, un šajā ziņā beigās viņiem rodas zināšanas, ka visas darbības un domas – gan labas, gan sliktas, ir Radītāja tilpnes nesēji, un Viņš tos ir sagatavojis, un no Viņa mutes tie ir nākuši, un tas kļūs zinām visiem Galīgajā Labošanā.”

Tomēr pagaidām turpinās ilga un baisa trimda, un galvenā nelaime ir tā, – kad cilvēks redz, kāda nepiedienīga nodarījuma atklāšanos, viņš krīt no sava pakāpiena (un uzķeras uz zināmiem meliem un aizmirst, ka viņš ir kā cirvis mežstrādnieka rokā). Viņš domā, ka viņš veic šo darbu un aizmirst par visu cēloņu Nodarītāju, un ka viss ir no Viņa, un nav neviena cita, kas darbotos pasaulē, izņemot Viņu.

Un tāda ir apmācība – neraugoties uz to, ka sākumā viņš tajā noturējās [tas ir, uz pakāpiena] zināšanu īpašībā, – nepieciešamajā brīdī viņš tik un tā nespēs ar savu zināšanu varu visu apvienot ar Nodarītāju tādā vienotībā, kas noslieks uz nopelnu kausa.

6. Rabašs, 44. raksts (1990. g.) “Ko darbā nozīmē “karš par varu”– 2”

Cilvēkam jātic, ka apslēptību, kad cilvēks nejūt Valdnieka klātbūtni pasaulē, ir radījis Radītājs, un to dēvē par “labošanu ar samazinājumu”. Taču cilvēkam ir jātic un tādēļ jāpieliek lielas pūles, līdz būs jūtams viņa orgānos, ka Radītājs vada pasauli. Un ne jau vienkārši vada, bet cilvēkam ir jātic, ka Viņa vadība ir laba un labu daroša. Un cilvēkam jāizdara viss, kas ir viņa spēkos, līdz viņam radīsies iespēja to sasniegt.

7. Bāls Sulams, Šamati 16. raksts, “Ko darbā nozīmē “Radītāja diena un Radītāja nakts””

Tie, kas gaida Radītāja dienu, ar to tiek domāts, ka viņi gaida, ka izpelnīsies īpašību ticība, kas augstāka par zināšanām. Tādā mērā, ka ticība būs tik stipra, it kā viņi uzskatāmi redz un viņiem ir pilnīgas zināšanas, ka tas tā ir. Proti, ka Radītājs vada pasauli ar īpašību “labs un labu darošs”.

Citiem vārdiem sakot, viņi nevēlas, lai viņi redzētu, kā Radītājs vada ar īpašību “labs un labu darošs”. Redzēšana ir pretrunā ticībai. Citiem vārdiem sakot, ticībai ir vieta tieši tur, kur tā ir pretrunā prātam. Un [kad] cilvēks dara kaut ko, kas ir pretrunā prātam, – to dēvē par ticību, kas ir augstāka par zināšanām. Citādi sakot, viņi tic, ka Radītāja vadība pār radījumiem īstenojas ar īpašību “labs un labu darošs”. Un par to, ka viņi to neredz skaidrās zināšanās, viņi nesaka Radītājam: “Mēs vēlamies redzēt īpašību “labs un labu darošs” kā redzējumu prātā.” Taču viņi vēlas, lai tas viņiem paliktu kā ticība, kas augstāka par zināšanām.

Taču viņi prasa no Radītāja, lai Viņš tiem dotu spēku, lai šī ticība būtu tik stipra, it kā viņi to redzētu zināšanās. Proti, lai nebūtu atšķirības starp ticību un zināšanām prātā. To pie viņiem dēvē, tas ir, pie tiem, kas vēlas būt saliedēti ar Radītāju, “Radītāja diena”.

8. Rabašs, 28. raksts (1988. g.) “Ko nozīmē apslēptais un atklātais Radītāja vadībā”

Mums ir pavēlēts ticēt Radītāja vadībai – ka Viņš vada pasauli kā labs un labu darošs. Un tas tāpēc, ka mums ir jātic, ka radīšanas mērķis izriet no Radītāja vēlmes sniegt baudu Saviem radījumiem. Un mums ir jātic, ka pat tad, ja mēs izjūtam ciešanas no tā, ko [augstākā] vadība sūta mums sajūtās, jebkurā gadījumā ir jātic, ka sodi, ko mēs saņemam par to, ka nepildām Radītāja baušļus, kurus Viņš mums pavēlējis, nav atriebība un ļaunatminība, kā tas mēdz būt starp cilvēkiem, kad viens otru soda par to, ka viņš ir aizvainojis viņa cieņu, neklausot viņa pavēlēm. Taču šeit notiek labošana.

Tas nozīmē – ciešanas, kuras cilvēks saņem tādēļ, ka nepildīja Radītāja baušļus. Toras un baušļu dāvāšana cilvēkam ir par labu, jo, pateicoties tam viņš saņems kelim, kas ir spējīgas pieņemt to labvēlību un baudu, ko Radītājs ir sagatavojis radījumiem.