Izvēlēti citāti no avotiem

Starptautiskais kongress “Kabala Leam”

"Savienojamies ar Nav neviena cita, izņemot Viņu” – maijs 2025. g.

5. nodarbība: Kritums – tramplīns pacēlumam

Izvēlēti citāti no avotiem

1. Rabašs, 29. raksts (1986. g.) “Atšķirība starp lišma un lo lišma”

Kamēr cilvēks nepabeidz savu iepriekšējo darbu un neiziet no neizlabotu vēlmju varas, tikmēr viņš neredz, kādā mērā jau ir iegājis garīgajā pasaulē. Gluži otrādi viņš ar katru reizi sevi redz arvien tālāk no garīguma, jo, atbilstoši ienākšanas mēram garīgajā, viņš atklāj sevī slēpto ļaunumu. Un, iekams neatnāk garīgā gaisma, cilvēks nevar ieraudzīt savu ļaunumu tā īstajā formā. Tāpēc, ka tikai tur, kur ir gaisma, tieši tur var saskatīt mājā esošos netīrumus.

No teiktā izriet, ka cilvēks nevar zināt, kāds stāvoklis viņam ir labs. Reizēm cilvēks jūt, ka atrodas pagrimumā, proti, redz, ka viņam nav nekādas vēlmes pildīt baušļus un nodarboties ar Toru, un redz, ka šodien viņa mīlestība pret sevi kļuvusi vēl lielāka nekā vakar. Šāds cilvēks, protams, teiks, ka vakar, kad viņš skatījās uz cilvēkiem, kas rūpējas par savu materiālo dzīvi, tiecoties apmierināt savas vēlmes saņemt baudu, – viņš no tiem attālinājās, lai nebūtu tādā pašā zemiskumā. Un toreiz viņš nevarēja skatīties uz to, kā pieauguši, saprātīgi cilvēki sevi pazemo. Bet tagad šis cilvēks redz, ka arī viņš ir viens no viņiem, un viņam nepavisam nav kauns izjust savu zemiskumu. Viņam tā ir ierasta lieta, it kā viņš par garīgo nekad nebūtu domājis.

Lai ar to labāk tiktu skaidrībā, izskatīsim piemēru. Cilvēkam ir jāceļas agri no rīta, un, lūk, viņu modina modinātājs vai kāds cits cilvēks, un viņš jūt, ka ir jāceļas, lai strādātu Radītāja labā. Viņš sāk just tā svarīgumu, un, tā kā sajūta, ka darbs pie Radītāja ir svarīgs, dod viņam spēku, viņš nekavējoties ceļas.

Protams, šajā gadījumā viņš ir pacēluma stāvoklī, jo nevis materiālās rūpes un prieki dod viņam spēku darbam, bet gan garīgums, tas, ka viņš jūt, ka tagad viņam kaut kādā formā būs saikne ar Radītāju. Un ar to viņam pietiek, lai saņemtu spēkus darbam. Un tad viņš vairs nedomā neparko citu, kā tikai par Radītāju. Un jūt, ka tagad viņu dēvē par dzīvu, kamēr bez garīgā viņš tiek uzskatīts par mirušu. Un, protams, viņš jūt, ka ir pacēluma stāvoklī.

Taču patiesībā cilvēks nevar noteikt savu stāvokli. Ja viņš vēloties iet atdeves ceļu, jūt savu attālināšanos, tad viņam ir jāsaprot, ka no augšienes pret viņu izturas īpaši. Proti, viņu nolaiž no iepriekšējā stāvokļa, lai viņš pa īstam aizdomātos par mērķi, par to, ko no viņa grib, un ko viņš pats vēlas, lai Radītājs viņam dod. Taču laikā, kad cilvēks ir pacēluma stāvoklī un viņam ir vēlme pēc Toras un baušļiem, tad viņam nav nekādas vajadzības rūpēties par garīgo. Un viņš grib palikt šādā stāvoklī visas sava mūža dienas, jo viņam tā ir labi.

Iznāk, ka tas kritums, ko viņš saņēma, ir viņa paša labā. Tas nozīmē, ka par viņu no augšienes īpaši rūpējas, nolaižot no iepriekšējā stāvokļa, kur viņam šķita, ka viņam ir mazliet no pilnības, par ko liecina viņa piekrišana palikt šādā veidā visas savas dzīves dienas.

Tomēr tagad, redzot, ka viņš ir attālinājies no garīgā, viņš sāk domāt: ““Ko patiesībā no manis grib? Kas man ir uzdots darīt? Kāds mērķis man ir jāsasniedz? Un cilvēks redz, ka viņam nemaz nav spēka strādāt, ka atrodas starp debesīm un zemi. Un tikai tad cilvēks var nostiprināties stāvoklī, ka viņam var palīdzēt tikai Radītājs. Pats par sevi viņš ir zudis.

Par to ir sacīts: “Cerošie uz Radītāju atjaunos savu spēku.” Proti, tie, kuri redz, ka izņemot Radītāju nav neviena cita pasaulē, kas viņiem palīdzētu – šādi cilvēki ik mirkli atjauno savu spēku. Iznāk, ka tieši pats kritums ir pacēlums, jo tieši tas ļauj viņiem pacelt savu līmeni, jo nav vēlamās baudas bez iepriekšējas vēlmes.

Iznāk, ka tad, kad viņš juta pacēluma stāvokli, tad viņam nebija nekādas nepietiekamības sajūtas un vēlmes, lai Radītājs viņam kaut ko dotu. Viņa vēlmes tilpnes bija pilnas, un tāpēc tajās vairs nekas nevarēja iekļūt. Turpretī tagad, kad viņš jūt, ka ir pagrimuma stāvoklī, viņš sāk redzēt savas nepilnības un galvenos iemeslus, kas viņam traucē sasniegt saplūsmi ar Radītāju. Un tagad viņš zina, kas ir jālūdz no Radītāja: lai Viņš tam palīdz. Tāpēc, ka tagad redz īstenību, redz savu patieso traucēkli.

Atbilstoši teiktajam sanāk, – cilvēks nevar teikt, ka Radītājs viņu ir attālinājis no garīgā darba. Pierādījums tam ir, ka viņš atrodas pagrimuma stāvoklī. Proti, nav pareizi, ka Radītājs viņu ir atstūmis un nevēlas, lai cilvēks strādātu Viņa labā. Gluži otrādi Radītājs vēlas viņu tuvināt, bet nevar to darīt, kamēr cilvēks jūt, ka atrodas pacēluma stāvoklī, kad neko nevēlas.

Tāpēc, lai dotu cilvēkam vēlmi, Radītājs ir spiests izvest cilvēku no viņa tagadējā stāvokļa un ievest citā, kur viņš pats sajutīs savas nepilnības. Un tad Radītājs varēs viņam sniegt palīdzību. Kā sacījuši viedie: “Atnākušajam attīrīties – palīdz.” Un Zoar jautā: “Ar ko palīdz?” un atbild: “Ar to, ka dod svēto dvēseli.” Proti, ļauj viņam sajust, ka dvēsele ir daļa no Radītāja. Un tad viņš ieiet garīgajā pasaulē un var iet no pakāpiena uz pakāpienu, līdz noved savu dvēseli līdz pilnībai, labojot visu to, kas tai uzdots.

2. Rabašs, 34. raksts (1988. g.) “Kas garīgajā darbā ir diena un nakts”

Cilvēkam ir jāizzina, precīzāk, jājūt, kas ir tumsa, citādi viņš nevarēs baudīt gaismu, jo jebkuru lietu, kuras garšu cilvēks vēlas izmēģināt, [lai saprastu,] vai ir vērts to izmantot, viņam ir jāizpēta pēc kontrasta, kā sacīts: “Kā gaismas priekšrocība no tumsas.” Līdzīgi tam, kā cilvēks nevar baudīt mieru, ja viņš nezina, kas ir nogurums.

Tāpēc cilvēkam ir jāiziet pacēlumu un kritumu process, taču nevar iespaidoties no kritumiem, bet jāpieliek pūles, lai neaizbēgtu no kaujas lauka. Tāpēc, lai gan darba procesā viņam ir jāapzinās, ka tās ir divas [dažādas] lietas, tomēr darba beigās viņš redz, ka gaisma un tumsa ir kā divas kājas, kas cilvēku ved uz mērķi.

3. Rabašs, 22. raksts (1989. g.) “Ko nozīmē, ka tieši Pesaha priekšvakarā uzdod četrus jautājumus”

Mums nav prāta, kas ļautu novērtēt pacēlumu svarīgumu. Citiem vārdiem sakot, mums nav prāta, lai saprastu, cik vērts ir viens mirklis [stāvoklis], kad mums ir spēks ticēt Radītājam un kad mums ir kaut kāda Radītāja diženuma sajūta, jo pacēluma stāvoklī mums ir tieksme atcelt sevi Viņa priekšā bez jebkāda saprāta un viedokļa, vienkārši kā svece lāpas priekšā.

Un, lai kā arī būtu, [ja mēs nespējam novērtēt pacēluma svarīgumu], mēs nevaram izbaudīt to, ka Radītājs mūs ir pietuvinājis, dodot mums nelielu pietuvinājumu, no kura mums ir jāizjūt prieks un gara pacēlums, ko tam [šim pietuvinājumu] mums ir jāatnes. Tomēr, tā kā mums nav svarīguma, lai to novērtētu, mēs nevaram to izbaudīt vairāk par [esošo] mēru [...]. Tāpēc mums tiek doti kritumi, lai mums būtu iespēja iemācīties pacēlumu svarīgumu, kā sacīts: “Kā gaismas priekšrocība [izzināma] no tumsas,” jo, pateicoties tieši kritumiem, cilvēks var sākt iepazīt un novērtēt pacēlumus.

4. Rabašs, 77. vēstule

Kā teica mans tēvs un skolotājs: “Viss pamats ir, ka cilvēkam ir jālūdz, lai visas viņa domas un vēlmes būtu tikai par labu Radītājam.” Un tad uzreiz viņam parādās viņa zemiskuma aina, ko dēvē par “Šhina pīšļos”, un tāpēc nevajag brīnīties par kritumiem, jo “katra monēta tiek pievienota lielam skaitam”. Un tas – kā mēs mācījāmies, ka garīgajā nav tukšuma, bet [Viņš] attālinājās uz laiku, lai būtu iespēja iet uz priekšu, tāpēc ka katrs brīdis, kas ir noskaidrots, izanalizēts [un pievienots] svētumam, nonāk svētuma pārvaldībā. Un cilvēks krīt tikai tāpēc, lai izvēlētos papildu svētuma dzirkstis. Cilvēkam ir tikai viens padoms: negaidīt, kamēr viņu nolaidīs uz pakāpiena, bet, kad jūt savu zemiskumu – no jauna paceļas. Un par šo pacēlumu ir teikts, ka viņš [cilvēks] ir izvēlējies daļu svētumā, bet viņš pats nolaižas un, paceļot citas dzirkstis, tās paceļ svētuma pārvaldībā, kā sacīts: “Meklēju, pirms pazaudēju” (Sabats, 152), proti, vēl pirms tam, kad es pazaudēju savu tagadējo bagātību, es jau sāku meklēt. Kā teica mans tēvs un skolotājs, par ķēniņu Dāvidu, kurš sacīja: “Es modināšu rītausmu,” – un mūsu viedie izskaidroja: “Es modinu rītausmu, nevis rītausma modina mani.” Tāpēc galvenā piesardzība ir pacēluma laikā, nevis krituma laikā; un pacēluma laikā ir jāpiesaista bijības pakāpe [Radītāja priekšā], lai mēs, baisi sacīt, netiktu izstumti uz āru. Taču pēc tā visa mums neatliek nekas cits kā kliegt Valdniekam un lūgt Viņu, lai apžēlojas par mums uz visiem laikiem.

5. Rabašs, 6. raksts (1989. g.) “Ko garīgajā darbā nozīmē “augstāk par zināšanām””

Darba laikā, kad cilvēkam ir jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man?”, darba stāvoklī viņi domā, ka viņi paši veic pacēlumus un kritumus. Proti, ka viņi ir karotāji, dēvēti par “karaspēku”, “drosmīgi varoņi”. Tajā pašā laikā, pēc tam, kad viņi tika izglābti, viņi izzināja, ka Radītājs ir karotājs. Citiem vārdiem sakot, visus pacēlumus un kritumus, kas viņiem bija, veica Radītājs. Proti, pat kritumi arī nāk no Radītāja. Ka cilvēks ne tikai tāpat vien saņem tik daudzas reizes kritumus un pacēlumus, bet Radītājs rīko visas šīs iziešanas. Un var dēvēt šīs iziešanas par iziešanu no svētuma. Un ienākšanas – par ienākšanu svētumā. Visu dara Radītājs.

6. Bāls Sulams, Šamati 172. raksts “Par traucējumiem un šķēršļiem”

Visi traucējumi un šķēršļi, kas parādās un atklājas mūsu acu priekšā, nav nekas vairāk par tuvošanās īpašību, kad Radītājs vēlas mūs tuvināt. Un visi šie šķēršļi mums nes tikai tuvošanos. Ja tā nebūtu, nebūtu nekādas iespējas Viņam tuvoties. No dabas puses nav lielākas attālināšanās kā [starp] mums, kas radīti no matērijas, un Radītāju, kas ir augstāks par augstāko. Un tikai tad, kad cilvēks sāk tuvoties, tad viņš sāk just attālumu starp mums. Un katrs šķērslis, ko viņš pārvar, viņam tuvina ceļu.

7. Rabašs, 6. raksts (1990. g.) “Kad garīgajā darbā cilvēkam jālieto lepnums”

Cilvēkam jāpievērš tam uzmanība un jātic, ka Radītājs par viņu rūpējas un ved viņu pa ceļu, kas ved uz Valdnieka pili. No tā izriet, ka viņam jābūt laimīgam, ka Radītājs viņu vēro un tai skaitā dod viņam arī kritumus. Proti, cilvēkam ir jātic atbilstoši tam, cik viņš spēj saprast, ka Radītājs viņam dod pacēlumus, jo, protams, cilvēks nevar sacīt, ka viņš pats saņem pacēlumus, bet ka Radītājs vēlas viņu tuvināt; tieši tāpēc Viņš dod viņam pacēlumus.

8. Bāls Sulams, Šamati 19. raksts “Ko darbā nozīmē, ka Radītājs ienīst ķermeņus”

Cilvēka cerībai ir jābūt tādai, ka, tā kā cilvēks nespēj atbrīvoties no vēlmes saņemt varas un tāpēc viņš vienmēr atrodas pacēlumos un kritumos, tāpēc viņš gaida no Radītāja, ka izpelnīsies to, ka Radītājs dāvās gaismu viņa acīm un viņam parādīsies spēks pārvarēt un strādāt tikai Radītāja dēļ. Kā sacīts: “Vienu es lūdzu no Radītāja, šo es meklēju.” “Šo” ir svētā Šhina. Un viņš lūdz, lai būtu: “Lai es atrastos Radītāja namā visas sava mūža dienas.”