4. Kāds iemesls smagumam, ko cilvēks piedzīvo, atceļot sevi Radītāja priekšā, darbā

Dzirdēts 1944. gada 12. Februārī

Nepieciešams zināt, ka smaguma cēlonis, kas jūtams tad, kad cilvēks vēlas strādāt, atceļot sevi Radītāja priekšā un nerūpējas par savu labumu, kad nonāk stāvoklī, it kā visa pasaule ir palikusi tur, kur tā bija , un tikai viņš, šķiet, tagad pazūd no šīs pasaules un atstāj savu ģimeni un biedrus, lai tiktu atcelts Radītāja priekšā - ir tikai vienkāršs iemesls, ko sauc par ticības trūkumu. Citiem vārdiem sakot, viņš neredz, kura priekšā sevi jāatceļ, tas ir, viņš nejūt Radītāja esamību. Tas arī izraisa smaguma sajūtas.

Tajā pašā laikā, kad sāk izjust Radītāja esamību, viņa dvēsele nekavējoties tiecas tikt atcelta un apvienota ar sakni un iekļauta tajā, “kā svece pret lāpu”, bez jeb kādām zināšanām un iemesla. Un tas notiek dabiskā veidā, piemēram, ar sveci, kas tiek atcelta lāpas priekšā.

Saskaņā ar to iznāk, ka cilvēka galvenais darbs ir tikai nonākt pie Radītāja esamības sajūtas, tas ir, lai viņš sajustu Radītāja esamību, ka “zeme ir pilna Viņa godības. ”. Un tas būs viss viņa darbs, tas ir, visa enerģija, ko viņš ieliek darbā, [virzīta] nonākt pie šī un nekam citam. Un lai nemulsina, ka jāpanāk kaut kas [cits]. Galu galā cilvēkam pietrūkst tikai vienas lietas, proti, ticības Radītājam, un nevajag domāt ne par ko citu, proti, visai atlīdzībai, ko vēlas par savu darbu, jābūt atalgotam, ticība Radītājam.

Un jāzina, ka nav atšķirības starp mazo un lielo spožumu, ko cilvēks sasniedz. Galu galā gaismā nav izmaiņu, un visas izmaiņas notiek kelim, kas saņem visaugstāko svētību, kā teikts: "Es, Radītājs (Avaja), neesmu mainījies." Tāpēc, ja viņš spēj palielināt kelim, tādā pašā mērā palielināsies viņa apgaismojums.

Tomēr jautājums ir par to, kā cilvēks var palielināt savu kelim (vēlmes). Atbilde: tādā mērā, kādā viņš slavē un pateicas Radītājam par to, ka ir pietuvinājis viņu sev, lai mazliet sajustu un sāktu domāt par tā svarīgumu - tas ir, tiek pagodināts ar kādu saikni ar Radītāju - viņa iedomātā svarīguma mērogā pieaugs arī viņa spožums.

Un cilvēkam jāzina, ka nekad neuzzinās patieso saiknes nozīmi starp viņu un Radītāju. Cilvēkam nav iespējas novērtēt savas vērtības patieso mēru. Tomēr, ciktāl cilvēks to novērtē, viņš saprot tā diženumu un nozīmi. Un tas ir īpaša īpašība “sgula”, pateicoties kurai var izpelnīties ar šo mirdzumu, lai paliktu mūžīgi viņā.