Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)
Nav kopienas, mazākas par desmit
28. raksts, 1986. gads
Zoar sacīts (nod. „Naso“, 31., 105. lpp.): „Rabi Eliezers sacīja: „Kāpēc Es atnācu, bet nav neviena cilvēka?“ Tik ļoti Radītājs mīl Israēlu, ka ikvienā vietā, kur viņi uzturas, Radītājs atrodas starp viņiem... Lai uzceļ man Templi, un es iemājošu tajos..., jo ikviens beit kneset pasaulē tiek dēvēts par Templi... Un es iemājošu viņos, jo Šhina nāk pirms beit kneset. Laimīgs ir cilvēks, kurš atrodas starp šiem desmit pirmajiem beit kneset, tāpēc ka viņi ir pilnīgi, proti, kopiena ne mazāka par desmit cilvēkiem... Un nepieciešams, lai beit kneset atrastos desmit vienlaikus. Un lai nenāk pamazām..., jo visi desmit ir kā viena ķermeņa orgāni, un starp viņiem mājo Šhina. Tāpēc, ka Radītājs cilvēku radīja vienā reizē un izkārtoja viņam visus orgānus kopā, kā rakstīts: „Viņš tevi radīja un sakārtoja.““
Nepieciešams izskatīt minēto fragmentu.
Ko nozīmē vārdi „ikvienā vietā, kur uzturas Israēla dēli, Radītājs atrodas starp viņiem“? Tiek apgalvots, ka nav vajadzīga īpaša vieta. Taču pēc tam viņš saka: „Lai uzceļ man Templi, un es iemājošu tajos.“ Tiek apgalvots – tieši beit kneset.
Vārdi: „Lai uzceļ man Templi, un es iemājošu tajos.“ Tiek apgalvots, ka sākumā ir jābūt kādai sagatavošanai, proti, „Tempļa radīšanai“, pēc tam – „un es iemājošu“, bet ne vienkārši tāpat. 
Ko nozīmē „Kāpēc Es atnācu, bet nav neviena cilvēka?“ Ja tiek teikts, ka Radītāja klātbūtne ir pirms atnākšanas uz beit kneset, tad, protams, pagaidām neviena nav.
Grūti saprast vārdus: „Un nepieciešams, lai beit kneset atrastos desmit vienlaikus. Un lai nenāk pamazām.“ Vai var teikt, lai katrs, kurš atnāk uz beit kneset, stāvētu ārpusē un neieietu, kamēr nesapulcēsies desmit cilvēki, un tikai pēc tam ieietu visi kopā? Vai tiešām var tā teikt? Nekad mēs neko tādu neesam redzējuši. Taču, ja tā, tad kā gan traktēt vārdus „un lai nenāk pamazām“?
Lai saprastu iepriekš sacīto, izpētīsim to no mūsu darba skatupunkta. Ar ko sākas darba kārtība atdeves dēļ – tas, ko dēvē par „ne atlīdzības saņemšanas dēļ“?
Vispirms jāatceras divi jēdzieni – „atdeve“ un „saņemšana“. Tas izriet no Radītāja vēlmes sniegt baudu radījumiem. Viņš tos radīja tikai tādēļ, lai tie saņemtu labvēlību un baudu, kuru Radītājs vēlas tiem dot. Taču saņēmējs ir tas, ko Radītājs radīja, tā ir tilpne, ko dēvē par „vēlmi saņemt prieku un baudu“, kurā saņems labvēlību un baudu.
Un atbilstoši tieksmes lielumam pēc kaut kā, viņš var gūt baudu no vēlamā. Tas nozīmē, ka tilpne baudas saņemšanai tiek dēvēta par „tieksmi“. Un šīs tilpnes mēs attiecinām uz Radītāju. Tātad tilpne, kas pirmo reizi saņēma no Radītāja, tiek dēvēta par „Malhut“ jeb „ceturto stadiju“. Viss tās saturs ir kaislīga vēlme saņemt labumu un baudu. Tas tiek dēvēts par „tilpne gaismas saņemšanai tieši no Radītāja“.
Šo tilpni izmantoja līdz samazinājumam. Vēl viens tās nosaukums ir „Bezgalības pasaules Malhut“. Pēc tam notika labošanās, lai nebūtu kauna sajūtas, jo dabā, ko radījis Radītājs, pastāv likums, kas apgalvo, ka zars tiecas līdzināties saknei. Kāpēc tad pastāv šāda daba? Uz šo jautājumu nav atbildes, kā teikts Zoar: „Nevar radījumi izprast Radītāja domas.“ Un viss, par ko mēs runājam, tikai atbilst vārdiem: „Pēc Tavām darbībām iepazīšu Tevi“, proti, tikai pēc darbībām, kas atklājas mūsu acīm. Tas nozīmē, ka no tā, ko mēs redzam, varam izdarīt kādus secinājumus un pieņēmumus. Taču ne pirms tam, kad darbība mums tika atklāta. Tāpēc mēs sākam runāt tikai ar sākotnējo saikni, kas pastāv starp Radītāju un radījumu, ko dēvē par „Radītāja vēlmi sniegt baudu saviem radījumiem“. Savukārt pirms tam nav iespējams runāt, jo mums nav Radītāja būtības izpratnes. Tāpēc mēs redzam tikai to, ka ir daba, ka „zars vēlas kļūt līdzīgs saknei“.
Un lai izlabotu pretrunu, kuras būtība ir tajā, ka saņēmējs vēlas būt pēc īpašībām līdzīgs Radītājam (bet, ja tas būs saņēmējs, tad izjutīs nepatīkamu sajūtu), notika samazinājums (cimcum), kas izpaužas tādējādi, ka radījums „nevēlas saņemt saņemšanas dēļ“, bet saņemt tikai, ja tas var to darīt atdeves dēļ. Tas ir iemesls tam, ka mēs nevaram saņemt no Radītāja baudu egoistiskajās vēlmēs, bet tikai vēlmēs – kelim, kuras dēvē par „atstaroto gaismu“.
Teiktā nozīme: „tiešā gaisma“ (or jašar, OJ) ir tā bauda, ko Radītājs dod radījumiem, bet „atstarotā gaisma“ (or hozer, OH) – otrādi, tas, ko radījumi vēlas dot Radītājam. Tāpēc OJ mēs dēvējam par „no augšas uz leju“, tas ir, Augstākais, devējs – Radītājs dod radījumiem, zemākajiem. Savukārt OH dēvē „no lejas uz augšu“ – tas, ko zemākais, saņēmējs, vēlas dot Radītājam. Šī vēlme tiek dēvēta par „atdeves dēļ“ un attiecas uz radījumu, jo to rada radījums, lai izlabotu sevi, lai līdzinātos saknei. Mūsu mācību priekšmets ir, ka Bezgalības pasaulē īpašība malhut saņēma savās vēlmēs tiešo gaismu no Radītāja, proti, vēlmē, ko radījis Radītājs, turpretī „atstarotās gaismas“ vēlme radījumam jārada pašam.
Un, kad notika šī labošanās, kas izpaužas tādējādi, ka saņem gaismu tikai OH vēlmēs, tad par tās sekām kļuva daudzu pasauļu un pakāpju piedzimšana. Tādējādi attīstās šī vēlme no radījuma puses un nevar būt pabeigta vienā reizē, bet secīgi, reizi pēc reizes, atbilstoši zemāko radījumu spēkiem. Un tā kā izveidojās daudz dažādu vēlmju, tādēļ arī gaismas sadalījās daudzās pakāpēs. Turpretī egoistiskā vēlme, kuru mēs attiecinām uz Radītāju un dēvējam par „saņemšanu saņemšanas dēļ“, bija Radītāja radīta vienā reizē pilnīgā pilnībā, un to piepildīja viena gaisma, vienkārša, bez pakāpju atšķirības.
Lūk, kā par to raksta ARI „Ec haim“ („Ievads „Desmit Sfirotu Mācībā““, 1. lpp.): „Zini, ka, pirms tika izveidoti veidojumi un radīti radījumi, vienkārša augstākā gaisma piepildīja visu realitāti.... tas viss bija viena vienkārša, līdzena viena gaisma, un to dēvē par Bezgalību.“ Tas nozīmē, ka šī vēlme, kuru mēs attiecinām uz Radītāju, tika pabeigta savā galējā pilnībā. Tāpēc saņēma vienu gaismu bez pakāpju atšķirības.
Savukārt vēlme, kuru mēs attiecinām uz radījumu, nevar tikt apmierināta vienā reizē, taču viss darbs, kas mums jāpaveic – ir tikai viens: radīt sevī vēlmi, ko dēvē par „atstaroto gaismu“. Proti, kad radījums nonāk pie apziņas, ka tam nav ne mazākās vēlmes un tieksmes saņemt sev, bet tas vēlas tikai sagādāt prieku Radītājam, tad radījums veic aprēķinu: ko gan tas var dot Radītājam, lai sagādātu Viņam prieku.
Tad tas redz vienīgo lietu, ko var dot Radītājam, lai Radītājs no tās gūtu baudu. Tā kā Radītāja mērķis ir sniegt labvēlību un baudu radījumiem, tad radījums saka – es vēlos saņemt labvēlību un baudu, jo tādējādi vēlos sagādāt baudu Radītājam. Un jo lielāku baudu no Radītāja tas var saņemt, jo lielāku baudu jūt, un jo vairāk Radītājs no tā gūst baudu.
Un tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš uzaicinājis pie sevis ciemos svarīgu viesi. Viņš pats un viņa mājinieki pūlējās visu dienu un visu nakti, lai svarīgais viesis gūtu labpatiku no cienasta. Un kad viesis pabeidza maltīti, kas saimniekam prasīja lielas pūles, un viss tika darīts, lai viesis no tās gūtu labpatiku, beigās saimnieks jautā viesim: „Ko tu teiksi par mūsu cienastu, vai esi kādreiz sajutis tādu garšu?“ Bet viesis viņam atbild: „Es teikšu tev patiesību – man ir vienalga, ko es ēdu, es nekad neņemu vērā labpatiku, ko varu gūt no ēdiena. Tāpēc nebūtu bijis svarīgi, ja tu būtu pagatavojis vienkāršāku maltīti, (es dzirdu no tevis, ka esi tajā ieguldījis daudz pūļu)...“ Protams, kāds prieks saimniekam dzirdēt ko tādu?
Redzam, ka, ja cilvēks saņem labvēlību un baudu no Radītāja, tāpēc ka vēlas sagādāt Viņam prieku ar to, ka palīdz īstenot darbībā radīšanas mērķi – to, ka Radītājs vēlas sniegt baudu saviem radījumiem. Un tajā pašā laikā viņš saka, ka nejūt nekādu garšu tajā labumā, ko saņēmis no Radītāja, un viņam ir vienalga tas, kādu baudu viņš tādējādi sagādā Radītājam?
Tātad, ja cilvēks var pacensties katru reizi cildināt saņemto no Radītāja un just Ķēniņa dāvanas svarīgumu, tas arī būs iemesls tam, ka viņš varēs teikt: „Es saņemu milzīgu prieku no Tevis, jo zinu, ka tikai ar to varu Tev sagādāt labpatiku, un tāpēc es vēlos pēc iespējas vairāk gūt baudu.“
Taču jāatceras, ka pēc „Laba un Ļauna Atzīšanas koka“ grēka, ko veica Pirmais Cilvēks, cilvēks ieguva „vēlmi saņemt sevis dēļ“. Tas nāk no netīrajām pasaulēm ABEA, kā rakstīts „Ievadā Zoar grāmatai“ (25. punkts): „Cilvēkam uzdots kā atlīdzību par Toras un baušļu pildīšanu saņemt spēkus no augšienes, lai viņš iegūtu vēlmi atdot, ko dēvē par īpašību Israēls, proti, jašar ke El (tieši pie Radītāja). Tas nozīmē, ka visas viņa domas un visas viņa vēlmes ir vērstas tikai uz to, lai sagādātu baudu Radītājam. Ja pagaidām viņam nav tādas vēlmes, tiek uzskatīts, ka cilvēks atrodas trimdā starp pasaules tautām, kuras viņu paverdzina, liek strādāt tikai egoisma dēļ. Tas arī tiek dēvēts par „saņemšanu sevis dēļ“ – netīro spēku īpašība, nevis svētums. Par to ir rakstīts: „Svēti esiet, jo svēts esmu Es.“ Teiktā būtība ir tajā, ka, tā kā Radītājs ir vēlme atdot, tāpat arī jums jāsaņem tikai ar nodomu atdeves dēļ.
Taču Israēlam pretēja īpašība – ja nav nodoma „atdeves dēļ“ – tiek dēvēta par „tieši pie pasaules tautām“, jo pēc īpašībām tās ir pretējas Radītājam, kurš vēlas tikai dot. Ja kādā vietā atrodas īpašība „jašar ke El“, kas līdzīga Radītāja īpašībai, un tur nav citas varas, tad šajā vietā parādās Radītāja klātbūtne, kā rakstīts: „Katrā vietā, kur Es pieminēšu savu Vārdu, atnākšu pie tevis un tevi svētīšu.“ Šo vārdu būtība ir tāda, ka Radītājs saka: ja Es varēšu teikt, ka šajā vietā mīt tikai mans Vārds un tur nav radījuma varas, jo tās iemītnieki vēlas tikai vienu – atdot Radītājam, tad „atnākšu pie tevis un svētīšu“, proti, Es apmetīšos šajā vietā. Tagad mēs varam saprast grāmatā Zoar teiktā būtību – ka katrā vietā, kur viņi uzturas, Radītājs atrodas starp viņiem. Proti, tiek apgalvots, ka nav nepieciešama īpaša vieta. Bet pēc tam tiek sacīts: „Lai uzceļ man Templi, un es iemājojošu starp viņiem.“ Ar to tiek apgalvots, ka tieši Templī, nevis jebkurā vietā.
Izteicienu „katrā vietā, kur viņi uzturas...“ var izskaidrot šādi: Israēls tulkojumā ir „jašar ke El“ – tieši pie Radītāja, kas nozīmē ar Radītāju vienādas īpašības, proti, tāpat kā Radītājs atdod, tāpat arī viņi vēlas dot Radītājam. Taču, tā kā ir īpašību sakritība, tad tādā pašā mērā izzūd samazinājums, un tas nozīmē, šajā vietā apmetas Radītājs.
To tad arī dēvē „uzcels man Templi“, vai, kā rakstīts: „Svēti esiet, jo svēts esmu Es, Radītājs.“ Iznāk, ka īpašība Israēls un īpašība „uzcels man Templi“ – ir viens un tas pats. Tādējādi šajos vārdos runa ir par sagatavošanos un lielu darbu, lai radītu vietu vai vēlmi, kā teica Bāls Sulams, ka par vietu garīgajā dēvē vēlmi atdot, lai sagādātu baudu Radītājam. Tā arī ir īpašība Isra-El, proti, tieši pie Radītāja.
Tagad noskaidrosim otro jautājumu, par ko tika jautāts: „Kāpēc es atnācu, bet nav neviena cilvēka?“ Pats par sevi saprotams, ka, ja viņš saka, ka Radītāja klātbūtne vienmēr ir pirms atnācējiem uz beit kneset, tad, protams, tur pagaidām vēl nav neviena cilvēka. Taču, ja tā, tad kāda nozīme jautājumam: „Kāpēc tad nav neviena cilvēka?“?
Vispirms jāsaprot, ko nozīmē „cilvēks“. To var izskaidrot saskaņā ar teikto: „Laimīgs cilvēks, kurš nesekoja grēcinieku padomiem...“ Pastāv jēdziens „cilvēks“, un ir jēdziens „dzīvnieks“, jo par „dzīvnieku“ dēvē to, kurš iegrimis egoismā, un visas viņa darbības ir dzīvnieciskas. Iznāk, ka vārdi: „Kāpēc atnācu...“ nozīmē – paspēju atnākt pirms jums. Tomēr arī tas prasa paskaidrojumu. Ko nozīmē – Radītājs steidzās un atnāca uz beit kneset, it kā nebūtu „pilna visa zeme ar Viņa godību“? Ko gan nozīmē, ka Radītājs atnāca uz beit kneset pirms lūdzējiem?
Un to skaidroja Bāls Sulams ar vārdiem: „Pirms pasauks, Es atbildēšu“ – tiek domāts, ka cilvēks iet lūgties, tāpēc ka Radītājs deva viņam šo domu un vēlmi lūgties. Līdzīgā veidā var iztulkot vārdus „Radītājs pietuvojās un iegāja beit kneset“. Tas nozīmē: „Radītājs deva iespēju cilvēkam atnākt uz beit kneset, lai būtu „cilvēks“, bet galu galā atrod viņu beit kneset lūdzamies līdzīgi dzīvniekam par savu egoistisko vēlmju apmierināšanu. Tādējādi vārdus „kāpēc atnācu..?“ jāsaprot kā „kāpēc Radītājs deva viņam vēlmi iet uz beit kneset lūgties par garīgo, – un tā ir Tempļa īpašība – lai pēc īpašībām kļūtu Isra-El, bet beidzās ar to, ka nav „cilvēka“, un Radītājs redz, ka visi lūdzas tikai par dzīvnieciskām vajadzībām“.
Un tagad noskaidrosim to, ko jautājām par ar teikto: „Un nepieciešams, lai beit kneset atrastos desmit vienlaikus. Un lai nenāk pamazām.“ Tika jautāts, vai tiešām nepieciešams, lai neviens neieietu beit kneset, kamēr nesapulcēsies desmit cilvēki, un pēc tam ieies visi kopā? Vai mēs esam ko tādu redzējuši? Un skaidroja: „Radītājs cilvēku radīja vienā reizē...“ Pats skaidrojums prasa izpratni.
Taču, lai to iztulkotu, mums vispirms jāsaprot, kāpēc tieši desmit cilvēkiem jāatrodas beit kneset, citādi kā tiek apgalvots, Radītājs nevar tur iemājot. Un tiek norādīts, ka būtība ir tāda, ka „nav kopienas mazākas par desmit“. Arī tas ir jāsaprot, kāpēc tieši desmit – ne vairāk un ne mazāk. Ja tur ir deviņi cilvēki, to nedēvē par kopienu. Un, ja ir vienpadsmit – tas neko nepievieno, kā tiek teikts attiecībā uz kopienām: „Divi kā simts, un simts kā divi“ (Šavuot, 42. lpp.), bet tieši desmit, kā sacījuši viedie (Sanhedrin, 39): „Visur, kur ir desmit, mājo Šhina.“
Zināms, ka Malhut tiek dēvēta par „desmito“. Tāpat ir zināms, ka nepietiekamības sajūta saņemšanā tiek dēvēta sfiras malhut vārdā, kas ir desmitā sfira, kura saņem Augstāko gaismu. Kura tiek dēvēta arī par „vēlmi saņemt“, un visi radījumi cēlušies tikai no tās. Lūk, kāpēc nav kopienas, mazākas par desmit, jo visi materiālie zari izriet no augstākajām saknēm. Saskaņā ar likumu: „Nav gaismas, kurā nebūtu desmit sfirot“ – tāpēc arī materiālajā pasaulē līdzīgi augstākajām pakāpēm netiek dēvēta par „kopienu“ un netiek uzskatīts par svarīgu, ja tur nav desmit.
Tagad var noskaidrot jēdzienu „desmit“, kad Radītājs jautā: „Kāpēc Es atnācu, bet nav neviena cilvēka?“ Tādā nozīmē, ka „cilvēks“, nevis „dzīvnieks“, kā teikts iepriekš. Ar to tiek domāta malhut īpašība, kas ir desmitā sfira. Un jālūdzas par „Šhinas atbrīvošanu no trimdas“. Šo stāvokli Zoar dēvē „Šhina pīšļos“. Ja tā, tad vārdu „ja Radītājs neatrod tur desmit“ tulkojums ir sekojošs: „Es pietuvojos un atmodināju jūsos vēlmi atnākt uz beit kneset un lūgšanā lūgt par Šhinas atbrīvošanu no trimdas, kuru dēvē par „desmit“ un kura ir desmitā sfira, bet Es neatradu nevienu cilvēku, kurš lūgtos par desmito, bet atklāju, ka visi lūdzas par lietām, kas raksturīgas dzīvniekiem, nevis cilvēkiem.“
Līdzīgā veidā var iztulkot vārdus: „Un nepieciešams, lai būtu visi reizē, nevis nāktu pamazām.“ Tā būtība ir tāda, lai Radītāja varas uzņemšanās notiktu reizi par visām reizēm, nevis tā, kā saka: „Šodien es vēlos uzņemties mazliet Radītāja varas, proti, tajā laikā, kamēr es atrodos beit kneset. Bet pēc tam, kad es atgriezīšos mājās, es vēlos gūt baudu no egoisma.“
Tas nozīmē, ka viņš piekrīt nedaudz laika strādāt atdeves dēļ, nevis atdot visu savu laiku Radītāja dēļ. Taču, kad cilvēks uzņemas Radītāja varu, viņam jālūdz Radītājs, lai tas būtu uz mūžiem, uz visiem laikiem, nevis tikai tajā laikā, kad viņš atrodas beit kneset. Un to mēs varam minēt kā skaidrojumu vārdiem par to, ka beit kneset jāatrodas desmit vienlaikus, nevis nākt pamazām, proti, lai neteiktu „tagad es mazliet uzņemos Radītāja varu, bet pēc tam vēl mazliet“. Tomēr visa Radītāja vara jāuzņemas vienu reizi uz visu dzīvi, nevis šodien mazliet un rīt mazliet.
No tā izriet, ka, ja Radītāja varas uzņemšanās ir absolūta lieta, – pat tad kad pēc tam krīt no savas pakāpes (bet, tā kā šī uzņemšanās bija pilnības stāvoklī, ko dēvē par „desmit vienā reizē“ – kur vārds „viens“ nozīmē „uz visu viņa dzīvi“), tad jebkurā gadījumā „krājas lāse pie lāses lielā daudzumā“, līdz pat tam, ka izpelnīsies stāvokli „ticība“, kas arī ir pastāvīga Radītāja sajūta.
Ja Radītāja varas uzņemšanās bija tikai „mazliet“, tātad tā bija tikai uz šo brīdi, nevis uz visiem laikiem. Iznāk, ka šādā darbībā nav pilnības. Un kā gan tad savienosies viens ar otru lielā daudzumā, lai izpelnītos pastāvīgu ticību? No tā izriet, ka, tad kad cilvēks uzņemas Radītāja varu, viņam tajā jāredz pilnīga darbība. Lūk, ko nozīmē vārdi: „Lai atrodas beit kneset vienlaikus“, proti, Radītājs vēlas, lai uzņemtos Viņa varu uz mūžiem.