Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Daudzu lūgšana

15. raksts, 1986.

Grāmatā Zoar ir sacīts: „Un viņa sacīja: „Savas tautas vidū es dzīvoju”. [Zoar] jautā: „Ko viņa saka?” Un atbild: „Kad pār pasauli gulst tiesa, cilvēkam nav jāatdalās no sabiedrības, esot pašam par sevi... Jo, kad tiesa gulst pār pasauli pirmos piemeklē tos, kuri ir zināmi un pierakstīti atsevišķi, lai gan viņi ir taisnie. Un tāpēc cilvēkam nekad nav jāatdalās no tautas, jo Radītāja žēlsirdība vienmēr atrodas pār visu tautu kopā. Un tāpēc viņa sacīja: „Savas tautas vidū es dzīvoju”¹, un nevēlos atdalīties no viņiem””.

„Tiesa – 'din', kas atrodas pār pasauli”, nozīmē vēlmi saņemt, proti, egoistisko mīlestību, jo, kā zināms, radījumi piedzima ar šo dabu Viņa vēlmes dēļ – sniegt baudu Saviem radījumiem. Un tāpēc, kad parādījās vēlme līdzība pēc formas, [kas noved pie tā,] lai nebūtu „kauna maizes”, radās likums 'din', kas aizliedz izmantot saņemošo kli. Un tikai tad, kad viņš zina, ka viņam būs spēja izveidot virs saņemšanas nodomu atdeves dēļ, viņam atļauts izmantot saņemošās kelim. Un saskaņā ar to „kad pār pasauli atrodas tiesa 'din'” – tas nozīmē, ka visa pasaule ir iegrimusi egoistiskajā mīlestībā, un tad pasaulē valda tumsa, jo nav vietas, kur gaisma izplatītos lejup pie radījumiem formas atšķirības dēļ, kas pastāv starp gaismu un radījumiem, kas šo gaismu saņem. Jo uz šo formas atšķirību iedarbojas likums 'din', kas aizliedz augstākā labuma nodošanu radījumiem.

Un tāpēc, kad cilvēks mostas un vēlas, lai Radītājs viņu tuvinātu, proti, dotu viņam atdodošās kelim, kas tad arī tiek dēvēts par „tuvināšanu”, viņš lūdz, lai Radītājs viņam palīdzētu. Taču ir zināms, ka palīdzība, kas nāk no Radītāja, tiek dēvēta par augstāko labumu, ko dēvē par „dvēseli”, kā vēsta grāmata Zoar, kas saka, ka palīdzība, kuru mēs saņemam no augšienes, ir „svētā dvēsele”.

Un tāpēc, kad cilvēks sāk lūgt Radītāju, lai Viņš tuvinātu viņu Sev, bet viņš stāv viens, proti, kā viņš saprot, Radītājam viņš jātuvina individuālā kārtā, – kāpēc viņš domā, ka visa sabiedrība var palikt pašreizējā stāvoklī un tikai ar viņu Radītājam jāizturas citādi? Tas ir tāpēc, ka viņš saprot, ka viņam ir tikumi, kuru nav citiem. Un, neraugoties uz to, ka viņi ir individuālas personas, kas neattiecas uz visu sabiedrību, tāpēc ka viņi saprot, ka ir pelnījuši tuvināšanos Radītājam vairāk nekā citi, un uzskata sevi par taisnajiem, viņus piemeklē pirmos. Proti, tiesa, kas ir saņemšana sevis dēļ, atrodas pār viņiem vairāk nekā pār pārējo sabiedrību, un viņi tad kļūst sliktāki egoistiskās mīlestības īpašībās.

Un tas ir tāpēc, ka viņš domā, ka ir pelnījis vairāk nekā pārējie cilvēki. Proti, citiem cilvēkiem pietiek, ka viņiem ir tas, kas viņiem ir, bet, kad viņš skatās uz sevi, viņš ir pelnījis vairāk nekā pārējie cilvēki. Šī doma ir īstena saņemšanas īpašība, proti, simtprocentīga egoistiskā mīlestība. Iznāk, ka egoistiskās mīlestības īpašība sāk viņā attīstīties vairāk nekā citos.

Un saskaņā ar to iznāk, ka viņš nepārtraukti strādā egoistiskajā mīlestībā. Tajā pašā laikā viņam šķiet, ka viņš ir taisnais, jo viņš vēlas strādāt atdeves īpašībā, jo viņš sev saka, ka tas, ka viņš lūdz Radītāju, lai Viņš viņu tuvinātu, ir taisnīguma īpašība, – jo ko viņš lūdz? Lai Radītājs dotu viņam spēku pildīt Toru un baušļus atdeves dēļ, un kāds trūkums var būt tajā, ka viņš vēlas kalpot Ķēniņam?

Un no šejienes var izskaidrot grāmatas Zoar vārdus, kas dod padomu tiem cilvēkiem, kuriem ir iekšēja prasība tāpēc, ka viņi nevar samierināties ar to stāvokli, kurā atrodas. Viņi neredz nekādu virzību Radītāja darbā, un viņi tic tam, kas sacīts: „Un mīlēji Radītāju, savu Visvareno, un klausīji Viņu un pieķēries Viņam, jo Viņš ir tava dzīvība un tavs mūža ilgums”. Taču viņi redz, ka viņiem trūkst mīlestības un saplūsmes, un nejūt dzīvību Torā un nezina, kā atrast kādu padomu savām dvēselēm, kas ļautu nonākt pie sajūtas viņu orgānos, kas atbilst tam, ko saka Raksti.

Taču padoms ir tāds, lai lūgtu par visu sabiedrību kopumā, proti, visu, ko viņš jūt, ka viņam trūkst un lūdz piepildījumu, – proti, viņam nav jāsaka, ka viņš ir izņēmums no sabiedrības. Proti, ka viņam pienākas vairāk lietu, nekā ir visai sabiedrībai. Taču „savas tautas vidū es dzīvoju”¹. Proti, es lūdzu par visu sabiedrību, tāpēc ka es vēlos nonākt stāvoklī, kad es nekādā veidā nerūpēšos par sevi, bet [rūpēšos] tikai par to, lai būtu bauda Radītājam. Tādā gadījumā, kāda man atšķirība, vai Radītājam ir bauda no manis, vai arī to pašu baudu Viņš var saņemt no citiem.

Proti, viņš lūdz Radītāju, lai Viņš dotu mums tādu sapratni, kas tiek dēvēta „viss Debesu dēļ”, kas nozīmē, ka viņš pats būs pārliecināts, ka viņš nemāna sevi tajā, ka vēlas atdot Radītājam. Jo patiešām, iespējams, viņš domā tikai par savu egoistisko mīlestību, proti, lai viņš justu labumu un baudu.

Tāpēc viņš lūdz Radītāju par visu sabiedrību. Proti, ja sabiedrībā ir daži cilvēki, kuri var sasniegt mērķi, kas ir saplūsme ar Radītāju, un no tā Radītājam būs lielāka bauda, nekā ja viņš pats izpelnīsies tuvināšanos Radītājam, – viņš atsakās no sevis un vēlas, lai Radītājs palīdzētu viņiem, tāpēc ka no tā augšienē būs lielāka bauda nekā no viņa darba. Un tāpēc viņš lūdz par visu sabiedrību, proti, lai Radītājs palīdzētu visai sabiedrībai un dotu tai šo sajūtu, proti, lai tai būtu apmierinājums no tā, ka tā var dot Radītājam, lai Viņam būtu bauda.

Un, tā kā visā jābūt atmodināšanai no lejas, viņš dod atmodināšanu no lejas. Taču atmodināšanu no augšienes saņems citi, proti, tie, par kuriem Radītājs zina, ka no tā būs lielāks labums Radītājam.

Iznāk, ka, ja viņam ir spēks lūgt šādu lūgšanu, tad, bez šaubām, viņu sagaida īsts eksāmens – vai viņš piekrīt šādai lūgšanai. Tomēr, ja viņš zina, ka tas, ko viņš saka, ir tikai tukša pļāpāšana. Un ko gan viņš var darīt, kad viņš redz, ka ķermenis nepiekrīt šādai lūgšanai, lai būtu pa īstam tīra atdeve bez piejaukuma no saņemšanas puses?

Pastāv tikai [viens] zināms padoms, proti, lai lūdz Radītāju un tic augstāk par zināšanām, ka Radītājs var palīdzēt viņam un visai sabiedrībai. Un viņam nav jāiespaidojas no tā, ka viņš jau ir lūdzis daudzas reizes un nav saņēmis atbildi uz savu lūgšanu, un tas noved cilvēku izmisumā, jo ķermenis smejas par viņu, sakot viņam: „Tu taču redzi, ka tu neesi spējīgs ne uz ko, un tev, it kā, nav nekādas cerības, bet tagad tu lūdz Radītājam, lai Viņš tev dotu piepildījumu lietām, kas nav pieņemamas cienījamiem cilvēkiem”.

Un ķermenis tad apgalvo: „Gluži otrādi, pastāsti man par kādu no taisnajiem un praktiskiem cilvēkiem, kuri vēlas, lai Radītājs viņiem kaut ko dotu, ko prāts nevar ciest. Un turklāt, tu redzi, ka pat attiecībā uz vismazākajām lietām no tās prasības, kurā tu tagad pieprasi, lai Radītājs tev palīdzētu, tu vēl neesi saņēmis glābšanu, neraugoties uz to, ka tu lūdzi Radītāju, lai Viņš tevi izglābtu. Bet tagad tu saki, ka vēlies lūgt Radītāju, lai Viņš izpildītu tavu prasību par lielu lietu, ko dēvē par ļoti svarīgu lietu, jo nav nemaz tik daudz lūgšanu pasaulē, kas lūdz, lai Radītājs dotu tām spēku veikt darbības visas sabiedrības labā, proti, lai visa sabiedrība izpelnītos labumu un baudu, pateicoties tam, ka tu pieliksi pūles. Un to dēvē par tīru atdevi, kas attīrīta no jebkāda egoistiskās mīlestības piejaukuma.

Un tu domā, ka tava lūgšana par mazām lietām netiks pieņemta, atšķirībā no lielām un svarīgām lietām, kas, bez šaubām, ir liels retums. Piemēram, ja, teiksim, ir vērts atnākt pie kāda cilvēka, kuram mājās ir unikāli trauki, un jāapiet visa pasaule, lai atrastu tādus traukus, kuri ir tikai šīs pasaules izredzētajiem. Atnāk kāds vidusšķiras cilvēks, kuram mājās ar grūtībām atradīsies parasti trauki, un pēkšņi viņam rodas doma, ka viņam arī jāpacenšas dabūt tādus traukus kā šim izredzētajam. Un, protams, ja kāds to dzirdēs, viņš smiesies par viņu.

Tāpat arī pie mums, kad cilvēks nav bagāts zināšanās, bet atrodas zemāk par vidējo, un viņš vēlas lūgt Radītāju, lai Viņš dotu viņam kelim, kādas ir šīs pasaules izredzētajiem, tad pats ķermenis par viņu smejas, sakot viņam: „Kāds gan tu esi muļķis! Kā tev varēja rasties ideja lūgt Radītājam to, kā nav pat tiem, kuri ir bagāti ar zināšanām. Tādā gadījumā, kā gan es varu dot tev spēku darbam ar tādu muļķību?”

Un šeit sākas īstais darbs, jo cilvēka darbs šajā pasaulē ir tāds, lai izietu no ļaunās sākotnes varas, ko dēvē par saņemšanu saņemšanas dēļ. Bet tagad, ja viņš vēlas, lai Radītājs viņam palīdzētu iet tīras atdeves ceļu, kas attīrīta no jebkāda saņemšanas sevis dēļ piejaukuma, – iznāk, ka šis darbs patiešām vērsts pret ļaunumu, jo viņš nevēlas atstāt nekādu ieguvumu sev, bet viņš tiecas ne tikai tagad, bet arī tajā, kur viņš strādās, sākot no šī brīža, [lai] tas nebūtu vēlmes saņemt dēļ, jo viņš lūdz Radītāju par to, ka pat tajā, ko viņš iepriekš strādāja Viņa labā, arī tas ir pierakstīts vēlmes saņemt varā, – viņš vēlas, lai viss pārietu no saņemšanas varas Radītāja varā.

No tā iznāk, ka tagad viņš lūdz Radītāju, lai Viņš dotu viņam spēku veikt atgriešanos. Proti, lai Radītājs dotu viņam spēku atgriezt visas darbības [kas bija] vēlmes saņemt dēļ, lai viss atgrieztos Radītāja varā, kā par pagātni, tā arī par nākotni, – kā saka Rambams, ka atgriešanās jābūt arī par pagātni. Un viņš saka: „Kas ir atgriešanās? Tas nozīmē, ka grēcinieks atstās savu grēku un izmetīs to no savām domām, un noslēgs savā sirdī, lai vairs to nedarītu, kā sacīts: „Lai grēcinieks atstāj savu ceļu”, un tāpat arī nožēlos pagātni, kā sacīts: „Pēc manas atgriešanās es nožēloju”, un par viņu liecinās Noslēpumu Zinātājs, ka nekad viņš neatgriezīsies pie šī grēka”.

Un no tā sapratīsim, kāds ir daudzu lūgšanas svarīgums, kā sacīts: „Savas tautas vidū es dzīvoju”¹, par ko grāmata Zoar vēsta: „Un tāpēc cilvēkam nekad nav jāatdalās no tautas, jo Radītāja žēlsirdība vienmēr atrodas pār visu tautu kopā”². Un būtība tam ir tāda, – ja cilvēks lūdz Radītājam, lai Viņš dotu viņam atdodošās kelim, kā sacīja mūsu viedie: „Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tāpat arī tu esi žēlsirdīgs”, tad cilvēkam jālūdz par visu sabiedrību, jo tad ir skaidrs, ka viņa nodoms ir – lai Radītājs dotu viņam tīras atdeves kelim, kā sacīts iepriekš: „Radītāja žēlsirdība vienmēr atrodas pār visu tautu kopā”². Kā zināms, „no augšienes nedod pusi”, kas nozīmē, ka, tad kad no augšienes dod labumu lejup, tas paredzēts visai sabiedrībai.

Tāpēc cilvēkam jālūdz par visu sabiedrību kopumā, jo viss labums, kas nāk no augšienes, vienmēr nāk visai tautai kopumā. Un tāpēc sacīts: „Radītāja žēlsirdība vienmēr atrodas pār visu tautu kopā”². Tādā gadījumā šeit ir divas nozīmes, jo, lai būtu tīra atdeve, kā sacīts iepriekš, būtu pietiekami, ja viņš lūgtu tikai par vienu cilvēku, izņemot sevi. Taču šeit ir vēl viens moments – ka cilvēkam jālūdz par kopumu, jo garīgajā ir likums, ka vienmēr atnāk kopums, bet visi sadalījumi, kā zināms, atrodas tikai saņēmējos. Tāpēc viņam jālūdz par visu sabiedrību kopumā, kā sacīts iepriekš.

Un, tā kā labums atnāk pie visas sabiedrības kopumā, un tā kā nav gaismas bez kli, proti, nav iespējams saņemt piepildījumu, ja viņam nav hisarona vietas, lai piepildījumam būtu iespēja ienākt. Un tāpēc viņš saņem atbildi uz šo lūgšanu, kad viņš lūdza par daudziem. Tas ir līdzīgi tam, ko sacīja mūsu viedie: „Ikviens, kurš lūdz žēlsirdību biedram, saņem atbildi pirmais, jo viņam vajadzīgs tas pats”. Kas nozīmē, kā sacīts iepriekš, – lai gan augstākais labums atnāk pie visas sabiedrības, bet sabiedrībai nav kelim.

Citiem vārdiem sakot, tā labuma, kas nāk no augšienes, pietiek visai tautai. Taču [tas notiek], kad nav kelim, proti, hisaronu, lai varētu šos hisaronus piepildīt, tāpēc visa sabiedrība neizprot to labumu, kas nāk no augšienes. Bet tas, kuram ir hisaroni, tāpēc saņem atbildi pirmais.