Sanāksmes (sapulces) kārtība

1986 — Raksts Nr. 17

Mūsu gudrie ir teikuši traktātā Berahot (32. lpp.):
“Rabī Šimlai skaidroja: cilvēkam vienmēr vispirms jāizkārto Svētā, lai Viņš ir svētīts, slavēšana, un tikai pēc tam jālūdzas. No kurienes mēs to mācāmies? No Mozus, kā rakstīts: ‘Un es lūdzu (Va’ethanan)’.”

Un to izskaidroja mans skolotājs, svētīgas atmiņas, ka tas, kurš vēlas kaut ko lūgt no cita, lai tas viņam darītu labu, viņam jāzina:

a) Vai viņa rokās ir iespēja dot to, ko viņš lūdz. Jo, ja viņam tas nav, kāda jēga lūgt?

b) Lai viņam būtu laba sirds dot. Jo var būt, ka viņam ir, ko dot, bet nav sirds to dot.

Tāpēc vispirms ir jāizkārto Svētā, lai Viņš ir svētīts, slavēšana, tas ir, jātic, ka Radītāja rokās ir viss, ko cilvēks lūdz. Un arī, ka Radītājs ir žēlsirdīgs un dod katram viņa vēlēšanās uz labu.

No tā izriet, ka, kad draugi sapulcējas vienā vietā — un, protams, šai sapulcēšanai ir kāds mērķis — jo katrs atvēl daļu sava laika, ko varētu izmantot savām vajadzībām, atsakās no saviem darījumiem un nāk piedalīties sapulcē, tad viņš vēlas kaut ko iegūt. Tādēļ jācenšas, lai katrs draugs, dodoties mājās, redzētu, ar ko viņš atnāca uz sapulci un ko viņš tagad ir ieguvis, dodoties mājās.

Un dažkārt, draugu sapulces laikā, katrs izjūt patīkamu garšu šajā sēdē. Tad viņam neienāk prātā padomāt, ar ko — tas ir, ar kādu ieguvumu — es tagad eju mājās. Tas nozīmē: kas man ir rokās, ko esmu ieguvis draugu sapulcē, kā man nebija pirms atnākšanas pie biedriem? Un tad viņš redz, ka viņa rokās nav nekā.

Un tas ir līdzīgi tam, kas rakstīts (5. Mozus 23:25):
“Kad tu ienāc sava tuvākā vīna dārzā, tu vari ēst vīnogas pēc savas vēlēšanās līdz sātam, bet savos traukos neliksi.”

To var izskaidrot tā: kad draugi sapulcējas, kas tiek saukts par “tuvākā vīna dārzu”, un sēž, ēd un dzer kopā, un runā tukšas lietas, tajā brīdī ķermenis gūst baudu. Un tas tiek saukts līdzīgi: “tu ēd vīnogas pēc savas vēlēšanās līdz sātam”.

Bet, kad viņi dodas mājās un vēlas redzēt, kas viņiem ir traukos, lai paņemtu kādu dzīvīgumu uz mājām — tas ir, kad viņi atstāj sapulci un vēlas paskatīties, kas viņiem ir traukos no visa šī notikuma — tad redz: “bet savos traukos neliksi” — traukos nav nekā, ar ko varētu atdzīvināt dvēseli pēc sapulces.

Tomēr cilvēkam jāraugās, lai, ieguldot kādu piepūli, tas nebūtu bez atalgojuma. Kā mēs sakām lūgšanā “Uva leCijon”: “lai mēs nepūlētos velti”. Bet, kad cilvēks dodas uz sapulci, viņam tur jāiegūst barība, lai arī, dodoties mājās, viņam būtu spēja paskatīties, vai viņam ir ko ielikt savos traukos. Tad viņam būs barība, ar ko sevi uzturēt līdz nākamajai tikšanās reizei, un līdz tam viņam būs sagatavots no tā, ko viņš ieguva draugu sapulcē.

Tāpēc vispirms ir jāizkārto sapulces slavēšana, un pēc tam jāredz, ko iegūt no šīs darbības. Kā minēts mūsu gudro vārdos: “Cilvēkam vienmēr vispirms jāizkārto Svētā, lai Viņš ir svētīts, slavēšana, un pēc tam jālūdzas.” Tas nozīmē, ka sapulces sākumā, tas ir, sarunu sākumā, kas ir sapulces atklāšana, jārunā par biedrības (draugu) slavēšanu. Un katram ir jācenšas dot pamatojumu un skaidrojumu biedru vērtībai un svarīgumam. Un nedrīkst runāt ne par ko citu kā tikai par biedrības slavēšanu.

Un līdz brīdim, kad tās slavēšana kļūst atklāta caur draugiem. Tad jāsaka: tagad mēs esam pabeiguši pirmo draugu sapulces posmu un jāsāk otrais posms. Tas nozīmē, ka katrs izsaka pēc sava viedokļa, kādas darbības mēs varam veikt, lai katrs varētu iegūt draugu mīlestību. Tas ir, ko katrs var darīt, lai savā sirdī iegūtu mīlestību pret katru no biedrības. Un pēc tam, kad tiek pabeigts otrais posms — tas ir, priekšlikumi, ko darīt biedrības labā — nāk trešais posms, kas ir praktiskā īstenošana: tas, ko draugi ir nolēmuši darīt.

Par biedrības slavēšanu skatīt grāmatā “Matan Tora” (137. lpp.), kur tiek izklāstīts par draugu mīlestību, ka, savienojoties ar draugiem, cilvēks var sasniegt Radītāja diženumu. Jo visa pasaule ir iegremdēta pašmīlestībā, bet viņš vēlas iet pa atdeves ceļu. Un tas ir pretējs pasaules uzskatam, jo tāda ir daba, kurā mēs esam dzimuši, saskaņā ar radīšanas mērķi, kā teikts: “Viņa vēlēšanās ir darīt labu Saviem radījumiem.”

Un viss spēks, kas mums ļauj iet pret šo dabu — tas ir, darīt pretējas darbības — ka mēs ne tikai nevēlamies saņemt savā labā, bet vēlamies dot, kas tiek saukts: “lai visas mūsu darbības būtu tikai ar nolūku dot prieku Radītājam” — tas nāk no tā, ka atdeves dabā, dodot svarīgam cilvēkam, cilvēks no tā gūst baudu. Izrādās, ka bez baudas cilvēks nespēj veikt nevienu darbību, jo tas ir pret dabu.

Tāpēc mēs varam aizstāt baudu. Tas nozīmē, ka tā vietā, lai saņemtu baudu no saņemšanas darbības, mēs vēlamies saņemt baudu no atdeves darbības. Jo tas tiek saukts par “formas līdzību”, kad mums jāteic, ka tāpat kā Radītājam ir bauda no tā, ka Viņš dod radījumiem, tāpat arī mums jābūt baudai no tā, ka mēs dodam Radītājam.

Pretējā gadījumā — tas ir, ja tad, kad mēs dodam Radītājam, mums nav prieka un baudas — mēs bojājam formas līdzību, kā teica mūsu gudrie:
“Nav bijis prieka Viņa priekšā kā tajā dienā, kad tika radītas debesis un zeme. Nav bijis prieka Svētajam, lai Viņš ir svētīts, kopš pasaules radīšanas dienas, kā tas prieks, ko Viņš nākotnē jutīs ar taisnajiem” (Zohar, I, 115).

Tāpēc, ja mums nav prieka, kad mēs pildām Radītāja baušļus, iznāk, ka pat tad, ja cilvēks vēršas ar nolūku dot, tas netiek saukts par “formas līdzību”. Jo cilvēks nevar priecāties, ja nav baudas. Tātad, ja viņam nav baudas un prieka no tā, ka viņš dod Radītājam, tas vēl netiek saukts par “formas līdzību”, lai viņam būtu vieta saņemt augstāko pārpilnību, jo viņam vēl trūkst tās baudas, kas Radītājam ir, kad Viņš dod radījumiem.

No tā izriet, ka viss pamats, uz kura mēs varam saņemt baudu un prieku — un ka mums ir atļauts baudīt, un vēl vairāk, ka ir liels pienākums baudīt no došanas darbības — ir tas, ka mums jāstrādā pie viena punkta: tas ir, pie garīgā svarīguma. Tas izpaužas kā uzmanības pievēršana: “pie kā es vēršos”, “ar ko es runāju”, “kura baušļus es pildīju”, un “kuras Toras es mācos”. Tas nozīmē meklēt padomus, kā piešķirt nozīmīgumu Toras Devējam.

Un tā kā cilvēks pats par sevi, pirms viņš ir pelnījis iegūt kādu atklāsmi no augšienes, viņam jāmeklē cilvēki, kas ir vairāk vai mazāk līdzīgi viņam, kuri arī meklē, kā palielināt svarīgumu jebkādai saskarei ar Radītāju, jebkādā veidā. Un, tā kā šajā lietā ir daudzu viedoklis, katrs var saņemt palīdzību no sava drauga.

Un jāzina, ka “mazākais daudzu skaits ir divi”. Tas nozīmē, ka, ja divi draugi sēž kopā un domā, kā palielināt Radītāja svarīgumu, viņiem jau ir spēks saņemt stiprinājumu Radītāja diženumā kā “pamudinājums no apakšas”, un uz šīs darbības pēc tam nāk pamudinājums no augšas, un viņi sāk nedaudz sajust Radītāja diženumu.

Un saskaņā ar to, kas rakstīts: “Tautas daudzumā ir Karaļa godība”, iznāk, ka jo lielāks ir cilvēku skaits, jo lielāks ir kopējais spēks — tas ir, tiek radīta spēcīgāka atmosfēra par Radītāja diženumu un svarīgumu. Tad katrs cilvēks savā ķermenī jūt, ka visas darbības, ko viņš vēlas darīt svētuma labā — tas ir, dot Radītājam — tiek uzskatītas par lielu bagātību, ka viņš ir izpelnījies ieiet starp tiem cilvēkiem, kuri kalpo Karalim. Un tad katra mazā darbība, ko viņš veic, ir pilna ar prieku un baudu, jo viņam tagad ir ar ko kalpot Karalim.

Un atbilstoši tam, cik lielā mērā sabiedrība ar savām domām sapulces laikā domāja par Radītāja diženumu, katrs atbilstoši savam mēram piešķir sev šī diženuma svarīgumu — tā viņš var iet visu dienu prieka un līksmības pasaulē. Tas nozīmē, ka no katras mazās lietas, ar kuru viņš nodarbojas Radītāja darbā, viņš gūst baudu. Jo pat ja viņš uz mirkli atceras, ka jādomā par garīgumu, viņš uzreiz saka: es jau pateicos, slavēju un cildinu Radītāju. Jo viņš tic, ka Radītājs viņu tagad sauc un vēlas ar viņu runāt.

Un, ja cilvēks iztēlojas, ka karalis viņu sauc un saka, ka vēlas ar viņu rotaļāties, kāds prieks tad būtu cilvēkam, un kāds būtu viņa garastāvoklis. Un, protams, šādā cēlā stāvoklī viņš noteikti nedomātu par nekādām “nenozīmīgām lietām”. Vienīgi viņš nedaudz kaunētos, ka nezina karaļa likumus un paražas — kā uzvesties, kad karalis ar viņu runā.

Un tas, ko viņš tomēr zina, kā darīt karaļa labā, viņam tiktu uzskatīts par lielu bagātību. Jo vismaz viņš zina dažus likumus, kā izpildīt karaļa pavēles, ko viņš iemācījās skolā, kad bija mazs. Un, protams, tagad, kad viņš jau ir pieaudzis un vēlas kalpot karalim, viņam noteikti trūkst zināšanu par karaļa likumiem. Izrādās, ka viņa rūpes ir par to, ka viņš nezina, no kā karalis gūs lielāku prieku — no kādas darbības vai nodoma. Un, izņemot to, viņš dzīvo pasaulē, kas ir pilnībā laba. Par visu to sabiedrībai jādomā, kad tā sapulcējas, un jārunā par sabiedrības svarīgumu, kā minēts: “cilvēkam vienmēr vispirms jāizkārto Svētā slavēšana un pēc tam jālūdzas”.

Tāpat arī attiecībā uz sabiedrību: kad mēs vēlamies kaut ko prasīt no sabiedrības, kas tiek saukts par “lūgšanu”, mums vispirms jāizkārto sev sabiedrības slavēšana. “Un pēc tam jālūdzas” — tas ir, jāprasa no sabiedrības, lai tā dod to, ko viņš no tās prasa.

Tātad viņam vispirms jāredz, kas sabiedrībai ir. Kāds īpašums tai ir, ko viņš var no tās saņemt, savienojoties ar to. Var gadīties, ka šis īpašums, kas ir sabiedrībai, viņam nav vajadzīgs, un tieši otrādi — viņš no tā bēg un attālinās kā no bultas šāviena attāluma.

Tāpēc viņam vienmēr jāvēro, kad viņš nāk uz draugu sapulci, vai draugiem ir tas mērķis, pēc kura viņš ilgojas. Un katram no viņiem ir kāda saikne ar šo mērķi. Un viņš domā, ka, noteikti, savienojoties visiem kopā vienam mērķim, katram būs sava daļa, kā arī visas sabiedrības daļas. No tā izriet, ka katram sabiedrības loceklim būs spēks kā visai sabiedrībai kopā.

No tā izriet, ka katram ir nopietni jāskatās uz sapulces mērķi, kam jāved pie sajūtas, ka pēc draugu sapulces katram kaut kas ir rokās, ko viņš patiešām var ielikt savos traukos. Un nevis lai būtu stāvoklis “bet savos traukos neliksi”. Un katram jāņem vērā, ka, ja viņš nesēž sapulcē ar īpašu uzmanību, viņš ne tikai zaudē pats, bet arī kaitē visai sabiedrībai.

Un tas ir līdzīgi tam, kas minēts midrašā (Vajikra Raba, 4. nodaļa):
“Divi cilvēki brauca kuģī. Un viens sāka urbt zem sevis un taisīt caurumu kuģī. Viņa biedrs viņam saka: kāpēc tu urb? Viņš atbild: kas tev par to, es taču urbju zem sevis, nevis zem tevis. Tas viņam saka: muļķi, mēs abi noslīksim kopā šajā kuģī.”

Un pēc tam, kad sapulcē ir runāts par sabiedrības svarīgumu un nepieciešamību, sākas labošanas kārtība — kā un ar ko mēs varam stiprināt sabiedrību, lai tā kļūtu par vienu veselumu, kā teikts: “un Israēls apmetās tur pret kalnu” (2. Mozus 19), ko skaidroja kā “viens cilvēks ar vienu sirdi”. Un kārtībai jābūt tādai, ka ikviens, kam ir kāds priekšlikums, kas var palīdzēt draugu mīlestībai, lai to apspriež, un tam jābūt pieņemtam visiem draugiem — bez jebkādas piespiešanas.

Līdz šim mēs runājām par attiecībām starp cilvēku un viņa tuvāko, kas mūs ved pie attiecībām starp cilvēku un Radītāju, kā rakstīts grāmatā “Matan Tora” (137. lpp.). No tā izriet, ka, tāpat kā mēs runājam par draugu mīlestības svarīgumu — un visa šī svarīguma mērķis ir vest mūs pie Radītāja mīlestības — tāpat mums jādomā, ka draugu mīlestībai jāved mūs pie Radītāja mīlestības svarīguma.