Ravs Baruhs Šaloms Ašlags

Nepieciešamība pēc biedru mīlestības

Raksts Nr. 14, 1988

Tam ir daudzas priekšrocības:

1)

Tas izved cilvēku no pašmīlestības un ved uz mīlestību pret citiem. Kā teica rabīns Akiva: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir lielais Toras likums, jo caur to cilvēks var nonākt pie Radītāja mīlestības.

Tomēr mums jāzina, ka mīlēt citus vai strādāt citu labā nav radīšanas mērķis, kā to saprot laicīgie cilvēki. Pasaule netika radīta, lai viens darītu labu otram. Drīzāk pasaule tika radīta, lai katrs saņemtu baudu sev. Tas, ka mums jāstrādā citu labā, ir tikai radījuma labošana, nevis radīšanas mērķis. Labojums ir tāds, ka, lai novērstu kauna sajūtu, tika veikts atdeves labojums, kas ir vienīgais veids, kā radījumi var saņemt sev pilnīgu labumu un baudu bez kauna trūkuma.

Šajā sakarā mums jāizskaidro, ko Zoar saka par pantu: “Tautu žēlsirdība ir grēks; visu labo, ko tās dara, tās dara sevis dēļ.”

“Visu labo”, proti, viņu žēlsirdības darbus, varam skaidrot kā norādi uz viņu nodomu, ko sauc “viņu dēļ”, proti, sevis dēļ. Tas nozīmē, ka viņi rīkojas saskaņā ar savu izpratni, nevis tā, kā mums tika pavēlēts ievērot principu “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” kā Radītāja bausli, kurš radīja pasauli ar mērķi darīt labu Saviem radījumiem. Micvot [baušļi], kas mums tika doti, ir tikai tādēļ, lai šķīstītu cilvēkus, un caur to viņi sasniegs Dvekut [saplūsmi] ar Radītāju. Tas palīdzēs viņiem saņemt labumu un baudu un vienlaikus palikt Dvekut ar Radītāju.

2)

Kad biedri apvienojas vienā veselumā, viņi saņem spēku novērtēt sava darba mērķi — sasniegt Lišma [Viņas dēļ]. Turklāt princips, saskaņā ar kuru viņi tika audzināti, ir tāds, kā sacīja Maimonīds: “Sievietes, bērnus un neizglītotus cilvēkus māca strādāt aiz bailēm un lai saņemtu atalgojumu. Līdz brīdim, kad viņi iegūst zināšanas un lielu gudrību, šo noslēpumu viņiem atklāj pamazām.”

Un, tā kā ir jāgaida, “līdz viņi iegūst lielu gudrību”, lai viņiem pateiktu, ka nepieciešams strādāt Lišma, bet liela daļa masu dabiski paliek Lo Lišma [ne Viņas dēļ], un tā kā mazākums dabiski anulējas vairākuma priekšā, tad biedri, kuri vēlas iet pa ceļu, kas ved uz Lišma, lai neanulētos kolektīva priekšā, apvienojas, un katrs nododas pārējiem. Viņu mērķis ir caur mīlestību pret citiem sasniegt Radītāja mīlestību, kas ir mērķis, kā rakstīts: “Un mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un no visas savas dvēseles.”

No tā izriet, ka, kļūstot par vienu kolektīvu, lai gan tas ir neliels kolektīvs, viņi jau tiek uzskatīti par kolektīvu, un šis kolektīvs nav pakļauts lielākā kolektīva vairākumam. Tādējādi viņi var strādāt pie biedru mīlestības ar mērķi sasniegt Radītāja mīlestību.

Lai gan bauslis “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” attiecas uz visu Israēlu, visa Israēla neiet pa ceļu no mīlestības pret citiem uz Radītāja mīlestību. Turklāt pastāv likums, ka tad, kad cilvēki apvienojas, viņi pārņem cits cita uzskatus, bet Lišma jautājums — Toras un Micvot būtiskais mērķis — vēl nav nostiprinājies cilvēka sirdī. Tas nozīmē, ka galvenais nodoms ir tāds, ka, ievērojot Toru un Micvot, viņi var sasniegt Lišma. Tādēļ, savienojoties ar citiem, citu cilvēku uzskati vājina viņa uzskatu par Lišma. Šī iemesla dēļ labāk ir kalpot un savienoties ar tādiem cilvēkiem, kuri saprot, ka “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir tikai līdzeklis Radītāja mīlestības sasniegšanai, nevis pašmīlestības dēļ, bet viss viņu mērķis ir dot labumu Radītājam. Tādēļ cilvēkam jābūt uzmanīgam, ar ko viņš savienojas, un jāzina, ar ko viņš veido saikni.

Tas ir biedru mīlestības ieguvums īpašā grupā, kur visiem ir viens mērķis — sasniegt Radītāja mīlestību. Taču, savienojoties ar parastiem cilvēkiem, lai gan viņi nodarbojas ar Toru un Micvot, viņi neiet pa ceļu, kura mērķis ir nonākt pie nodoma dot Radītājam, jo viņi tika audzināti, lai saņemtu, un tas tiek saukts Lo Lišma. Tādēļ, ja cilvēks ar viņiem apvienojas, viņš pārņems viņu uzskatus un teiks, ka nav vērts iet pa Lišma ceļu, jo Lišma ir grūtāka nekā Lo Lišma, tā kā Lišma ir pretēja dabai. Šī iemesla dēļ jāuzmanās no savienošanās ar cilvēkiem, kuri nav ieguvuši lielu gudrību un nav nonākuši pie atziņas, ka Radītāja darba būtība ir strādāt Radītāja dēļ, nevis sevis dēļ.

Taču “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” attiecas uz visu Israēlu. Tomēr mums tika dots pienākums jau iepriekš zināt, ar ko savienoties. Iemesls ir tāds, ka, pirms cilvēks ir izpelnījies iziešanu no pašmīlestības, viņš vienmēr jūt, ka tas ir grūti. Tas ir tāpēc, ka ķermenis tam pretojas. Ja viņš atrodas tādu cilvēku grupas vidē, kuri ir apvienoti vienā uzskatā, kas uzskata par galveno mērķi, nevis pašu darbu, viņa mērķis viņā nevājināsies.

Taču, ja viņš nav pastāvīgi kopā ar saviem biedriem, cilvēkam ir ļoti grūti turēties pie atdeves mērķa. Viņam nepieciešama debesu žēlastība, lai viņa prāts nevājinātos un viņš nezaudētu iepriekš iegūto atziņu, ka labāk ir strādāt un iet pa atdeves darba ceļu.

Tomēr pēkšņi viņam rodas domas, ka labāk ir sekot vairākumam un ka nevajadzētu būt izņēmumam, lai gan laikā, kad viņš bija vienotībā ar biedriem, viņš domāja citādi. Kā jau iepriekš teicām: kamēr viņš nav saistīts ar mazās grupas kolektīvu, viņš tūlīt pakļaujas masu kolektīvam un pārņem viņu uzskatus, ka pietiek ievērot Toru un Micvot visās detaļās un precizitātēs un turēt nodomu, ka mēs pildām Ķēniņa bausli, ko Viņš mums devis caur Mozu un gudrajiem, kuri nāca pēc viņa. Ar to mums pietiek, jo mēs par to saņemsim atalgojumu, un mēs ticam saviem gudrajiem, kuri mums sacīja: “Vari paļauties uz savu Saimnieku, ka Viņš samaksās tev par tavu darbu.” Kādēļ gan mums būtu jādomā par kaut ko vairāk? Kā viņi saka: “Ja mēs to ievērojam, mums ar to pietiek.”

Kā saka rabīns Hananja ben Akašija: “Radītājs vēlējās šķīstīt Israēlu, tāpēc Viņš tiem deva daudz Toras un Micvot.” Tas nozīmē, ka visa Tora un Micvot, kas mums tika dotas, ir tādēļ, lai mēs varētu saņemt lielu atalgojumu.

Tādējādi tagad cilvēks ir kļuvis gudrāks nekā tad, kad viņš bija vienots ar sabiedrību un saprata, ka vienkārši nepieciešams strādāt Radītāja labā, nevis sava labuma dēļ, un ka jāiziet no pašmīlestības un jāizpelnās Dvekut ar Radītāju. Lai gan viņš redzēja, ka iziet no pašmīlestības ir grūti, viņš saprata, ka tas ir patiesais ceļš, proti, ka cilvēkam jānonāk līdz darbam Lišma.

Taču, kad viņš ir atdalīts no šīs sabiedrības, viņš tūlīt nonāk vairākuma uzskatā, kas ir pasaules vairākuma uzskats. Citiem vārdiem, Israēla vairākums vēl nav nonācis līdz tam, par ko Maimonīds sacīja: “Līdz viņi iegūst lielu gudrību, viņiem šo noslēpumu nemāca,” — proti, līdz nepieciešamībai strādāt Lišma.

Un, kad šis cilvēks nonāk sabiedrībā, kuras ceļš ir tāds, ka nepieciešams sasniegt Lišma, rodas jautājums: “Kā šis cilvēks vispār nonāca šādā vietā?” Mums jātic, ka tas nāca no augšienes.

Attiecīgi mums jāsaprot, kādēļ pēc tam viņš attālinās no sabiedrības. Mums jāsaka, kā sacīja Bāls Sulams, ka tad, kad cilvēks sāk iet pa Lišma ceļu — un, protams, šis mērķis cilvēkam nāk tad, kad viņam tiek dota atmoda patiesības ceļam — un pēc tam kāda iemesla dēļ viņš kļūst nolaidīgs šajā darbā un atgriežas kolektīva ceļā, viņš jautāja: “Kādēļ viņam no augšienes netiek dota vēl viena atmoda?”

Viņš par to sniedza līdzību. Tas ir līdzīgi cilvēkam, kurš peld pāri upei. Upes vidū viņš zaudē spēkus, un cilvēks, kurš peld viņam līdzās, pagrūž viņu, lai viņš pats sāktu peldēt. Cilvēks, kurš cenšas viņu glābt, pagrūž viņu vairākas reizes, bet, ja redz, ka viņš pats nepiedalās, viņš viņu atstāj un attālinās. Tikai tad, ja viņš redz, ka pēc grūdiena cilvēks pats sāk peldēt, viņš turpina viņu ikreiz pagrūst, līdz tas izkļūst no briesmām. Bet, ja cilvēks pats nepiedalās, viņš viņu atstāj.

Tāpat ir arī darbā. Cilvēks saņem atmodu no augšienes, lai viņš nonāktu vietā, kur cilvēki apzināti strādā ar mērķi nonākt pie tā, lai sagādātu apmierinājumu Radītājam. Cilvēkam tiek dotas vairākas atmodas, bet, ja viņš nepieliek pūles, lai to sasniegtu, viņš atrod sev attaisnojumus un viņam nākas aizbēgt no cīņas. Tādējādi cilvēks paliek taisnais, proti, atstājot šo sabiedrību, viņam vienmēr ir taisnība. Un, attaisnojot sevi, viņš patiešām jūt, ka ir taisnais.

Tādēļ cilvēkam ir jāturas pie sabiedrības. Un, tā kā viņi ir vienoti, arī viņi tiek uzskatīti par kolektīvu. Tomēr viņu kolektīvs ir liels, bet viņa sabiedrība ir mazs kolektīvs. Un kolektīvs neanulējas kolektīva priekšā.

3)

Biedru saplūsmē ir īpašs spēks. Tā kā uzskati un domas, pateicoties savstarpējai saiknei, pāriet no viena pie otra, katrs sevī iekļauj otra spēkus, un tādējādi katram piemīt visas sabiedrības spēks. Tāpēc, lai gan katrs cilvēks ir indivīds, viņam piemīt visas sabiedrības spēks.