Baruhs Šaloms Alevi Ašlags (Rabašs)

Kas ir savienības noslēgšana garīgajā darbā
31. raksts, 1986./87. g.

Raksti vēsta: „Lai tu iestātos savienībā ar Radītāju, savu Visvareno, un pieņemtu Viņa stingro zvērestu, ko Radītājs, tavs Visvarenais, noslēdz ar tevi šodien”. Un Raši skaidrojums: „Lai tu iestātos savienībā [burt.: izietu cauri savienībai]” – ar pāriešanas palīdzību. Šādi bija pieņemts darīt, slēdzot savienību – puse no šejienes, puse no turienes, un iziet starp tām”. Vēl Raksti tur vēsta: „Un ne ar jums vieniem es slēdzu šo savienību..., bet arī ar tiem, kuri šeit ar mums stāv šodien Radītāja, mūsu Visvarenā, priekšā, un ar tiem, kuru nav šeit ar mums šodien”.
Un jāsaprot:
Kas garīgajā darbā ir „savienības noslēgšana”. Proti, ko mums dod savienības noslēgšana, pateicoties kurai mums notiks labošanās darbā.
Tas, ko skaidroja Raši, ka tie, kas slēdza savienību, darīja „pusi no šejienes” – uz ko tas mums norāda garīgajā darbā.
Uz ko mums darbā norāda: „Ar tiem, kuri šeit ar mums stāv šodien Radītāja, mūsu Visvarenā, priekšā, un ar tiem, kuru nav šeit ar mums šodien”. Kas ir šie divi laiki garīgajā darbā?
Mans kungs, tēvs un skolotājs sacīja, kāda ir nozīme „savienības noslēgšanai”. Jo, pirmajā brīdī šķiet, ka tā ir lieka lieta. Kāpēc viņiem jānoslēdz savā starpā savienība, ja viņi ir nonākuši pie kopīga viedokļa, ka viņiem jāmīl vienam otrs? Un jebkurā gadījumā, ja viņi mīl viens otru, ko mums pievieno savienības noslēgšana? Un viņš teica: tā kā dažkārt gadās, ka var nonākt situācijā, kad katrs redz otrā, ka tas neuzvedas ar viņu pienācīgā veidā. Tādā gadījumā viņam otrs būtu jāienīst.
Taču, kad viņš noslēdz ar viņu savienību, ar to tiek domāts, ka pat tad, ja viņš redzēs, ka tas neuzvedas ar viņu pienācīgā veidā, viņš ies augstāk par zināšanām, sakot: „Tā kā es esmu noslēdzis ar viņu savienību, es savu savienību nepārkāpšu.”
Iznāk, ka savienība attiecas nevis uz tagadni, bet uz nākotni. Jo iespējams, ka mīlestība starp viņiem atdzisīs, – tāpēc viņi noslēdz savienību, lai arī nākotnē būtu tā, kā tagad – tagadnē.
Zināms, ka galvenais darbs Torā un baušļos ir tad, kad sāk iet ceļu, kas ved uz “lišma”. Proti, kad cilvēks sāk strādāt, sāk ar “lo lišma”, kā sacīja mūsu viedie: „Vienmēr cilvēkam jānodarbojas ar Toru un baušļiem “lo lišma”, bet no “lo lišma” nonāk pie “lišma””.
Un tāpēc viņa darba sākums bija pēc vēlēšanās, tāpēc ka viņš redzēja, ka, pateicoties Toras un baušļu pildīšanai, viņš dzīvē sasniegs laimi. Citādi viņš nebūtu sācis. Tāpēc darba sākumā, – proti, kad viņš vēl nodarbojas „lo lišma”, proti, visa sava darba laikā viņš skatās uz atalgojumu, ko saņems pēc darba, – viņam ir spēks strādāt.
Tāpat kā materiālajā, – cilvēks ir pieradis strādāt tajā vietā, par kuru zināms, ka viņš saņems samaksu par savu darbu. Bet citādi cilvēks nav spējīgs strādāt pa tukšo – ja ne paša labuma dēļ. Un tikai tad, kad viņš redz, ka no šī darba būs labums viņam pašam, viņam ir spēks strādāt ar vēlmi un tieksmi. Tāpēc, ka tad viņš skatās uz atalgojumu, nevis uz darbu.
Tomēr darbs netiek ņemts vērā, ja cilvēks saprot, ka šeit, pie šī saimnieka, viņš saņem vairākas reizes vairāk nekā tad, kad viņš strādāja pie iepriekšējā saimnieka, pirms atnāca uz darba vietu, kur maksā vairākas reizes vairāk. Citiem vārdiem sakot, atbilstoši tam, cik liels ir atalgojuma mērs, tieši tādā mērā, darbs kļūst vieglāks un mazāks.
Un no tā attiecībā uz garīgo darbu var paskaidrot, ka „savienības noslēgšana” nozīmē, ka tad, kad cilvēks uzņemas darbu, – pat „lo lišma”, viņam jānoslēdz savienība ar Radītāju, lai kalpotu Viņam neatkarīgi no tā, vai viņam ir vēlme vai nav.
Tomēr jāsaprot, no kā šī vēlme ir atkarīga. Tā ir atkarīga tikai no samaksas. Citiem vārdiem sakot, kad dod lielu atalgojumu, vēlme strādāt nebeidzas. Un tikai tad, kad par samaksu ir šaubas, vēlme strādāt pazūd, un viņš pāriet uz atpūtu. Citiem vārdiem sakot, viņš jūt lielāku garšu atpūtā. Tik ļoti, ka viņš saka: „Es atsakos no darba. Šo darbu var darīt, kas vēlas, jo tas nav domāts man.”
Taču savienības noslēgšana [notiek], kad viņš ir sācis virzīties darbā, – lai arī „lo lišma”. Un, tā kā tagad viņam ir vēlme strādāt, – citādi, kurš gan viņu piespiestu ieiet garīgajā darbā? – Cilvēkam jānoslēdz savienība tagad un jāsaka, ka pat tad, ja pienāks krituma laiks, proti, viņam nebūs vēlmes strādāt, – lai vai kā, viņš uzņemas nepievērst uzmanību savai vēlmei, bet strādāt, it kā viņam būtu vēlme. Un to dēvē par savienības noslēgšanu.
Tomēr jāsaprot, kāds ir iemesls tam, ka viņš nonāk krituma stāvoklī. Materiālajā mēs redzam, ka cilvēks strādā, lai saņemtu atalgojumu, – un vai tad tur mēdz būt kritumi un pacēlumi? Kāpēc tad Radītāja darbā mēs redzam, ka ir pacēlumi un kritumi? Un tas jāsaprot divās plaknēs:
Pat stāvoklī „lo lišma”, proti, kad viņš strādā atalgojuma saņemšanas dēļ. Taču atalgojumu var saprast ticības nozīmē, jo „šajā pasaulē nav atalgojuma par bausli”. Tas nozīmē, ka atalgojumu par bausli saņem ne jau šajā pasaulē, bet atalgojumu viņš saņems nākamajā pasaulē, kā sacīts: „„Šodien pildīt tos”, bet rīt saņemt atalgojumu”, – proti, nākamajā pasaulē.
Atalgojuma pamats ir atkarīgs no ticības, kā sacīts (traktāts Avot, 2. nod., 16. mišna): „Un uzticams ir tavs darba devējs, kas samaksās tev par taviem pūliņiem, un zini, ka taisno atalgojums ir tālā nākotnē.” Un ir zināms, ka attiecībā uz ticību ir pacēlumi un kritumi, jo visa ticība ir tajā, lai ticētu augstāk par zināšanām.
Skaidrojums – dažkārt cilvēkam ir spēks iet augstāk par zināšanām tajā vietā, kur ticība ir pretrunā ar zināšanām. Teiksim, piemēram, divdesmit procenti ticības pret zināšanām, un par divdesmit procentiem, kas ir pret zināšanām, viņš ir spējīgs sevi pārvarēt.
Tomēr dažkārt viņš redz, ka tagad ir notikušas izmaiņas, jo viņš redz, ka ticība ir pretrunā [ar zināšanām] par trīsdesmit procentiem. Taču viņš vēl nav nostiprinājies tādā mērā, lai viņam būtu spēks sevi pārvarēt un iet ticības īpašībā. Tāpēc viņš ir spiests nolaisties no sava stāvokļa, kad ticības īpašība viņam spīdēja. Un tas viņam izraisa kritumus un pacēlumus, jo tas ir atkarīgs no viņa pārvarēšanas spēka. Citādi ir ar materiālo atalgojumu, kur ticība nav saistīta ar samaksu. Tāpēc materiālajā nevar teikt, ka viņam ir kritums materiālajā darbā, kā sacīts iepriekš. Un tas ir tāpēc, ka samaksa tiek veikta šajā pasaulē un tai nav nepieciešama ticība.
Stāvoklis „lišma”, kur nav nekāda atalgojuma par viņa darbu. Un kritumu iemesls arī ir tas pats, jo viņš būvē visu savu darbu uz ticības pamata. Tomēr ir atšķirība – nevis atalgojumā, bet saimniekā. Proti, atbilstoši tam, kādā mērā viņš tic darba Devējam, ka Viņš ir tik svarīgs, ka ir vērts Viņam kalpot. Proti, ka tas ir liels gods – kalpot ķēniņu Ķēniņam, „kas samaksās tev par taviem pūliņiem”.
Proti, atalgojums par darbu ir atkarīgs no ticības pakāpes Radītāja diženumam. Radījuma dabā ir ielikts, ka cilvēkam ir liela bauda, kad viņš kalpo svarīgam cilvēkam. Kā zināmajā piemērā, kad mēs redzam, – ja ir atbraucis liels ravs, un viņš vēlas iedot kādam aiznest viņa bagāžu līdz taksometram. Nesējs, bez šaubām, paņems par to naudu. Bet, ja ravs iedos to studentam, students, bez šaubām, neņems nekādu samaksu par saviem pūliņiem. Tāpēc, ka kalpošana, ko viņš kalpo savam ravam, arī ir viņa atalgojums, un vairāk viņam nevajag.
Un no tā var izskaidrot: „Un uzticams ir tavs darba devējs” – citiem vārdiem sakot, ar kādu ticības mēru viņš tic Radītāja diženumam, tāds ir arī atalgojuma lielums, kas tiek mērīts ar ticības mēru, ar kādu viņš tic Radītāja diženumam.
Saskaņā ar to iznāk, ka tad, kad viņš tic, ka Radītājs ir ļoti dižens, viņa atalgojums arī ir ļoti liels. Bet, ja viņa ticība Radītājam nav tik liela, automātiski arī atalgojums nav tik liels. Un saskaņā ar to sanāk, ka, vai viņa darbs ir „lišma” vai „lo lišma”, tas viss ir pamatots tikai uz ticību. Tomēr atšķirība ir sekojoša:
„Lo lišma” ticība attiecas uz atalgojumu, „lišma” – ticība tam, kura labā mēs strādājam. Citiem vārdiem sakot, baudas lielums ir atkarīgs no Radītāja diženuma. Kā sacīja mūsu viedie (traktāts Avot, 2. nod., 14. mišna): „Rabi Elazars saka: Un zini, kura labā tu pūlies, un kas ir tavs darba devējs, kas samaksās tev par taviem pūliņiem.”
Tas ir kā sacīts iepriekš, ka jātic darba Devēja diženumam. No tā ir atkarīgs, „ka samaksās tev par taviem pūliņiem”. Proti, atalgojuma lielums ir atkarīgs no darba Devēja, proti, Radītāja, diženuma. Proti, ir atšķirība baudā – vai kalpot pilsētas dižākajam cilvēkam vai kalpot valsts dižākajam cilvēkam, vai – visas pasaules dižākajam cilvēkam. Un ar to tiek mērīts atalgojums, proti, tas ir atkarīgs no Ķēniņa diženuma.
Un, tā kā pamats ir ticība, šeit ir pacēlumi un kritumi. Un tas ir tāpēc, ka, iekams cilvēks nav izpelnījies pastāvīgu ticību, ir jābūt pacēlumiem un kritumiem. Un no sacītā izriet, ka, tā kā var pienākt laiks, kad mīlestība starp viņiem atdzisīs, – tagad, sava darba sākumā, viņš uzņemas augstākās vadības jūgu, lai tas būtu caur savienības noslēgšanu – vai ķermenis piekritīs strādāt Radītāja labā vai nepiekritīs, viņš visu uzņemas, lai nebūtu nekādas atšķirības. Bet viņš sacīs: „Vienreiz es teicu un to nemainīšu. Un es iešu augstāk par zināšanām, pamatojoties uz to, ko esmu uzņēmies savienības noslēgšanas laikā, uzsākot darbu.”
Un no tā sapratīsim, kā skaidroja Raši: „Lai tu iestātos savienībā [burt.: izietu cauri savienībai]” – ar pāriešanas palīdzību. Šādi bija pieņemts darīt, slēdzot savienību – puse no šejienes, puse no turienes, un iziet starp tām”. Un tas jāizskaidro saskaņā ar iepriekš sacīto, ka tādā veidā tie, kas noslēdza savienību, deva mājienu uz to, ka dažkārt pienāk laiks, kad būs starpsiena [arī puse] no šejienes, – proti, starpsiena, kas atdala vienu, – un starpsiena no turienes, proti, arī otram ir starpsiena, kas viņu atdala.
Proti, pat ja viņiem abiem būs starpsiena, kas pārtrauc mīlestību, kas pastāvēja starp viņiem, jebkurā gadījumā viņi tagad uzņemas neatdalīties viens no otra, bet atcerēties par savstarpēji noslēgto savienību. Un tādējādi būs iespējams, lai viņu savienība netiktu pārkāpta. „Un iziet starp tām” – tas nozīmē, ka viņi pāriet pāri atšķirtībai, kas radusies starp viņiem. Un tas viss, pateicoties savienības noslēgšanai.
Taču garīgajā darbā skaidrojums būs, ka cilvēkam ir jānoslēdz savienība ar Radītāju. Ka, tā kā tagad viņš ir sācis garīgo darbu, un tagad viņam bez šaubām ir mīlestība pret Radītāju – citādi, kurš liek viņam tagad uzņemties augstākās vadības jūgu? – Un tagad viņam jānoslēdz savienība ar Radītāju uz mūžīgiem laikiem. Proti, pat ja pienāks laiks, kad viņš jutīs, ka viņa mīlestība pret Radītāju ir atdzisusi, viņš atcerēsies savienību, ko viņš noslēdzis ar Radītāju.
Tomēr garīgajā darbā jāatceras, ka savienībā, kas noslēgta starp Radītāju un cilvēku, mīlestība var atdzist tikai cilvēkam pret Radītāju. Taču kā var teikt, ka atdzisīs Radītāja mīlestība? Proti, ja reiz savienības noslēgšana notikusi starp viņiem abiem, iznāk, ka viņiem abiem var notikt kritums attiecībā uz savienības noslēgšanu. Tomēr, kā gan var būt izmaiņas vai kritums Radītājam?
Un mans kungs, tēvs un skolotājs sacīja, ka cilvēkam ar Radītāju darbojas princips „Kā ūdens – seja pret seju, tā arī cilvēka sirds pret cilvēku”. Un viņš skaidroja pantu (Ki Tisa, ceturtais): „Un tagad, ja esmu ieguvis labvēlību Tavās acīs, ļauj man iepazīt Tavus ceļus, un es zināšu Tevi, lai iegūtu labvēlību Tavās acīs”.
Un viņš jautāja, no kurienes Moše zināja, kad viņš teica: „Ja esmu ieguvis labvēlību Tavās acīs”. Un atbildēja: tā kā pirms tam ir sacīts: „Tu teici: Es pazīstu tevi pēc vārda, un arī tu esi ieguvis labvēlību Manās acīs”, – no tā Moše zināja, ka ir ieguvis labvēlību Radītāja acīs, tāpēc ka Radītājs ieguva labvēlību Moše acīs, un tas darbojas pēc likuma: „Kā ūdens – seja pret seju, tā arī cilvēka sirds pret cilvēku” (Līdzības, 27:19).
Un no tā ir jāizskaidro, ka saka, ka cilvēka mīlestība atdziest un viņš jūt, ka atrodas kritumā, – proti, tas, ka viņam tagad nav vairs tik [stipras] mīlestības pret Radītāju, kā tas bija darba sākumā, noved pie tā, ka cilvēks jūt, ka arī Radītājs viņu nemīl un nedzird viņa lūgšanu par to, ko cilvēks lūdz Radītājam. Un tas izraisa cilvēkam vēl lielāku kritumu. Cilvēks sāk šaubīties par to, kas sacīts: „Jo Tu dzirdi katras mutes lūgšanu”. Un viņš tad domā, ka Radītājam nav nekādas saiknes ar radījumiem. Un tas viņam izraisa lielus kritumus, jo katru reizi viņš kļūst arvien vājāks attiecībā uz ticību.
Iznāk, ka, lai gan attiecībā uz Radītāju nevar runāt par jebkādām izmaiņām, tomēr cilvēks tās sajūt – pēc principa „Kā ūdens – seja pret seju”. Un tas pakļaujas likumam: visas izmaiņas, kas garīgajā novērojamas, pilnībā ir atkarīgas no saņēmējiem.
Un no sacītā sapratīsim mūsu uzdoto jautājumu, – ko darbā nozīmē: „Ar tiem, kas šeit ar mums stāv šodien Radītāja priekšā”. Proti, savienības noslēgšana notiek arī gadījumā, ja viņš stāv šodien Radītāja priekšā, kas notiek pacēluma laikā... Taču viņš uzņemas, ka pat tad, kad pienāks krituma laiks, ko dēvē „un ar tiem, kuru nav šeit ar mums šodien” „Radītāja, mūsu Visvarenā, priekšā”, – kad viņš nejūt, ka viņš stāv „Radītāja, mūsu Visvarenā, priekšā”, – jebkurā gadījumā viņš uzņemas augstāk par zināšanām, ka neskatīsies ne uz ko, bet atcerēsies savienības noslēgšanu, lai tā būtu nesagraujama.