24. nodarbība - sagatavošanās starptautiskajam kongresam:

"Savienojamies ar Nav neviena cita, izņemot Viņu” – maijs 2025. g. 

Citāti no pirmavotiem

2. nodarbība: Ticēt, ka Radītājs ir labs un dara labu

1. Bāls Sulams, Šamati 34. raksts, “Zemes priekšrocība it visā”

Kā zināms no grāmatām un no viedajiem, Radītājs ir labs un labu darošs, tas ir, Viņa vadība atklājas zemākajiem kā laba un labu daroša. Un šādi mums ir jātic.

Tāpēc, kad cilvēks skatās uz pasaules Vadīšanas ceļiem un sāk redzēt sevī vai citos, kā viņi no Vadības pārdzīvo ciešanas, nevis baudu, kā tas pieklājas Radītāja vārdam, tas ir, Labam un Labu Darošam, viņam šajā stāvoklī ir grūti teikt, ka augstākā vadība īstenojas ar īpašība “labs un labu darošs un dodošs viņiem visu labo”.

Tomēr ir jāzina, ka šādā stāvoklī, kad viņi nevar sacīt, ka Radītājs dod tikai labu, viņus dēvē par grēciniekiem “raša”. Tāpēc, ka viņi izjūt ciešanas, – tas viņiem liek apsūdzēt “maršia” savu Radītāju. Un tikai tad, kad viņi redz, ka Radītājs viņiem dod baudu, viņi Radītāju attaisno. Kā sacījuši mūsu viedie: “Kas ir taisnais?” Tas, kurš attaisno savu Radītāju, tas ir, kurš saka, ka Radītājs vada pasauli taisno ceļiem.

2. Rabašs, 44. raksts (1990. g.) “Ko darbā nozīmē “karš par varu”– 2”

Cilvēkam jātic, ka apslēptību, kad cilvēks nejūt Valdnieka klātbūtni pasaulē, ir radījis Radītājs, un to dēvē par “labošanu ar samazinājumu”. Taču cilvēkam ir jātic un tādēļ jāpieliek lielas pūles, līdz būs jūtams viņa orgānos, ka Radītājs vada pasauli. Un ne jau vienkārši vada, bet cilvēkam ir jātic, ka Viņa vadība ir laba un labu daroša. Un cilvēkam jāizdara viss, kas ir viņa spēkos, līdz viņam radīsies iespēja to sasniegt.

3. nodarbība: Ja ne es sev, kas man?

3. Bāls Sulams, 16. vēstule

…Pirms baušļa pildīšanas nekādā veidā nevajadzētu domāt par individuālo vadību, bet tieši otrādi, cilvēkam ir pienākums teikt: “Ja ne es sev, tad kas man.” Tomēr pēc rīcības cilvēkam ir pienākums iekšēji nostabilizēties un noticēt, ka ne jau pats saviem spēkiem esmu izpildījis šo bausli, bet gan tikai ar Radītāja spēku, kurš šādi man bija visu iepriekš iecerējis, un tā es biju spiests darīt.

Tāda pati lietu kārtība ir arī šajā pasaulē, jo garīgais un materiālais ir līdzīgi, tāpēc, pirms cilvēks iziet uz tirgu, lai nopelnītu savu ikdienas peļņu, viņam ir jāatvaira savas domas no individuālās vadības, un šajā brīdī jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man”, un jāpielieto visas viltības, ko izmanto cilvēki, lai nopelnītu savu naudu tāpat kā viņi.

Taču vakarā, kad viņš pārnāk mājās un nopelnītais ir pie viņa, – nedod Dievs viņam domāt, ka ar savām daudzajām viltībām viņš to ir nopelnījis, un, pat ja viņš visu dienu būtu gulējis pagrabā, tik un tā viņa peļņa nonāktu viņa rokās. Tāpēc, ka šādi Radītājs man visu bija iepriekš iecerējis, un tā tam jābūt.

Un, neraugoties uz to, ka prātā šīs lietas ir pretējas un ar sirdi netiek pieņemamas, tomēr cilvēkam ir pienākums tā ticēt, jo šādi Radītājs viņam ir noteicis savā Torā, atbilstoši viedajiem un atbilstoši grāmatām.

Un to dēvē par “Avaja – Elokim” vienotību, kur Avaja nozīmē individuālo vadību – ka Radītājs rada visu un nav nepieciešams, lai māla [cita nozīme: materiālo] māju iemītnieki Viņam palīdzētu. Taču vārdam “Elokim” “Visspēcīgais” ir tāda pati skaitliskā nozīme kā vārdiem “daba”, un cilvēks, kurš rīkojas saskaņā ar dabu, ko [Radītājs] ir ielicis materiālajās debesu un zemes sistēmās, un ievēro to likumus kā pārējie cilvēki, un vienlaikus ar to tic Avaja vārdam, tas ir, individuālai pārvaldei, iznāk, ka apvieno tos kopā, “un būs vienoti viņa rokā”, un ar to tiek sagādāta liela bauda Radītājam un izsauc gaismu visās pasaulēs.

4. Bāls Sulams, Šamati 217. “Ja ne es sev, tad kas man”

“Ja ne es sev, tad kas man, bet, kad es sev, tad kas es?” Viens ir pretrunā ar otru. Taču lieta ir tāda, ka cilvēkam viss savs darbs jāpilda īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man.” Proti, nav neviena, kas viņu varētu izglābt, bet “ar tavu muti un ar tavu sirdi [vajag] to izpildīt”. Citiem vārdiem sakot, atalgojuma un soda īpašībā. Tomēr iekšēji sevī, tas ir, pieticībā, ir jāzina: “Bet, kad es sev, tad kas es?” Proti, viss atrodas individuālā vadībā, un neviens neko nevar izdarīt.

Un, ja tu teiksi, – ja viss atrodas zem Vadības, tad kāda jēga no darba īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man?” Tomēr, pateicoties savam darbam īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man”, viņš izpelnās individuālo vadību, tas ir, [izpelnās] to izzināt. Citiem vārdiem sakot, viss iet pa labošanas ceļu. Tomēr atšķirība ir tajā, ka tā ir īpaša [Radītāja] atrašanās vieta, ko dēvē par “mani dēli”. Un tā neatklājas bez iepriekšēja darba īpašībā: “Ja ne es sev, tad kas man.”

5. Rabašs, 18. raksts (1986. g.) “Kas ir lūgšanas iemesls”

Cilvēks nedrīkst teikt: “Es gaidu, iekams Radītājs man dos atmodu no augšienes. Tad man būs iespēja veikt svēto darbu.” Bāls Sulams sacīja, ka attiecībā uz nākotni cilvēkam ir jātic atalgojumam un sodam. Proti, viņam ir jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man? Un kad es sev, kas es? Un ja ne tagad, tad kad?

Tādā gadījumā vairs nedrīkst gaidīt nevienu mirkli. Taču cilvēkam ir jāsaka: “Ja ne tagad, tad kad?” un nedrīkst gaidīt piemērotāku laiku, un “tad es celšos svētā darba pildīšanai”. Bet kā teica mūsu viedie: “Un nesaki: “Kad man parādīsies laiks, es mācīšos”, – jo iespējams, ka tas neparādīsies.”

Videoklipu teksti

3. klips – “Ja ne es sev, tad kas man?”

Ravs: Mēs nezinām, kas ir garīgā pasaule, ko nozīmē būt augstāk par savu prātu un jūtām. Es nezinu, kas ir atdeves īpašība, kas ir ticība. Tas ir kaut kas tāds, ko nav iespējams izzināt, tas nav manī. Es neredzu šo rezultātu, šo parādību ir ārpus sevis, nekur, jo visu, ko uztveru, es uztveru caur savu vēlmi saņemt.

Un iznāk, ka atdeve pati par sevi ir problēma. Es nezinu, kas ir īsta atdeve. Pat tad, kad es kaut ko atdodu, tā arī ir saņemšana – es saņemu. Mēs nevērtējam pēc ārējās formas – vai es kādam esmu kaut ko devis vai nē, – jo patiesībā es saņemu, es visu laiku saņemu. Viss, ko redzu vai neredzu, nav svarīgi, kāda darbība, kād izskats, kāda forma – tas viss vienmēr ir saņemšana, tikai sev, sev, sev. Kad es uz kaut ko skatos, kaut ko redzu – kā nopelnīt, kā gūt panākumus, kā baudīt, kā piepildīties – tā ir vēlmes saņemt pieeja, kas ir manī un virza visu, ko daru. Gan apzinātās, gan neapzinātās darbībās. Mana sirds, kas pukst, mans ķermenis, kas sevi uztur, šūnas, orgāni – tas viss darbojas no vēlmes saņemt, kas nepārtraukti saņem.

Un, lūk, problēma: kā mēs nonākam pie atdeves īpašības, kas ir pretēja?

Teikts šādi: tev ir daļa, ko dēvē “Ja ne es sev, tad kas man?”, un šī daļa tev ir jāizpilda. Tas ietver sevī tuvināšanās darbības ar citiem, grupas izveidi, desmitnieka izveidi, ietekmi vienam uz otru, cik vien iespējams.

Un otru daļu dod Radītājs.