25. nodarbība. Caur pacēlumiem un kritumiem – uz jaunu posmu ceļā

Citāti no pirmavotiem

1. Rabašs, 34. raksts (1988. g.) “Kas garīgajā darbā ir diena un nakts”

Cilvēkam ir jāizzina, precīzāk, jājūt, kas ir tumsa, citādi viņš nevarēs baudīt gaismu, jo jebkuru lietu, kuras garšu cilvēks vēlas izmēģināt, [lai saprastu,] vai ir vērts to izmantot, viņam ir jāizpēta pēc kontrasta, kā sacīts: “Kā gaismas priekšrocība no tumsas.” Līdzīgi tam, kā cilvēks nevar baudīt mieru, ja viņš nezina, kas ir nogurums.

Tāpēc cilvēkam ir jāiziet pacēlumu un kritumu process, taču nevar iespaidoties no kritumiem, bet jāpieliek pūles, lai neaizbēgtu no kaujas lauka. Tāpēc, lai gan darba procesā viņam ir jāapzinās, ka tās ir divas [dažādas] lietas, tomēr darba beigās viņš redz, ka gaisma un tumsa ir kā divas kājas, kas cilvēku ved uz mērķi.

2. Rabašs, 22. raksts (1989. g.) “Ko nozīmē, ka tieši Pesaha priekšvakarā uzdod četrus jautājumus”

Mums nav prāta, kas ļautu novērtēt pacēlumu svarīgumu. Citiem vārdiem sakot, mums nav prāta, lai saprastu, cik vērts ir viens mirklis [stāvoklis], kad mums ir spēks ticēt Radītājam un kad mums ir kaut kāda Radītāja diženuma sajūta, jo pacēluma stāvoklī mums ir tieksme atcelt sevi Viņa priekšā bez jebkāda saprāta un viedokļa, vienkārši kā svece lāpas priekšā.

Un, lai kā arī būtu, [ja mēs nespējam novērtēt pacēluma svarīgumu], mēs nevaram izbaudīt to, ka Radītājs mūs ir pietuvinājis, dodot mums nelielu pietuvinājumu, no kura mums ir jāizjūt prieks un gara pacēlums, ko tam [šim pietuvinājumam] mums ir jāatnes. Tomēr, tā kā mums nav svarīguma, lai to novērtētu, mēs nevaram to izbaudīt vairāk par [esošo] mēru [...]. Tāpēc mums tiek doti kritumi, lai mums būtu iespēja iemācīties pacēlumu svarīgumu, kā sacīts: “Kā gaismas priekšrocība [izzināma] no tumsas,” jo, pateicoties tieši kritumiem, cilvēks var sākt iepazīt un novērtēt pacēlumus.

3. Rabašs, 6. raksts (1989. g.) “Ko garīgajā darbā nozīmē “augstāk par zināšanām””

Darba laikā, kad cilvēkam ir jāsaka: “Ja ne es sev, tad kas man?”, darba stāvoklī viņi domā, ka viņi paši veic pacēlumus un kritumus. Proti, ka viņi ir karotāji, dēvēti par “karaspēku”, “drosmīgi varoņi”. Tajā pašā laikā, pēc tam, kad viņi tika izglābti, viņi izzināja, ka Radītājs ir karotājs. Citiem vārdiem sakot, visus pacēlumus un kritumus, kas viņiem bija, veica Radītājs. Proti, pat kritumi arī nāk no Radītāja. Ka cilvēks ne tikai tāpat vien saņem tik daudzas reizes kritumus un pacēlumus, bet Radītājs rīko visas šīs iziešanas. Un var dēvēt šīs iziešanas par iziešanu no svētuma. Un ienākšanas – par ienākšanu svētumā. Visu dara Radītājs.

4. Bāls Sulams, Šamati 172. raksts “Par traucējumiem un šķēršļiem”

Visi traucējumi un šķēršļi, kas parādās un atklājas mūsu acu priekšā, nav nekas vairāk par tuvošanās īpašību, kad Radītājs vēlas mūs tuvināt. Un visi šie šķēršļi mums nes tikai tuvošanos. Ja tā nebūtu, nebūtu nekādas iespējas Viņam tuvoties. No dabas puses nav lielākas attālināšanās kā [starp] mums, kas radīti no matērijas, un Radītāju, kas ir augstāks par augstāko. Un tikai tad, kad cilvēks sāk tuvoties, tad viņš sāk just attālumu starp mums. Un katrs šķērslis, ko viņš pārvar, viņam tuvina ceļu.

5. Rabašs, 6. raksts (1990. g.) “Kad garīgajā darbā cilvēkam jālieto lepnums”

Cilvēkam jāpievērš tam uzmanība un jātic, ka Radītājs par viņu rūpējas un ved viņu pa ceļu, kas ved uz Valdnieka pili. No tā izriet, ka viņam jābūt laimīgam, ka Radītājs viņu vēro un tai skaitā dod viņam arī kritumus. Proti, cilvēkam ir jātic atbilstoši tam, cik viņš spēj saprast, ka Radītājs viņam dod pacēlumus, jo, protams, cilvēks nevar sacīt, ka viņš pats saņem pacēlumus, bet ka Radītājs vēlas viņu tuvināt; tieši tāpēc Viņš dod viņam pacēlumus.