1. Rabašs, 9. raksts (1984), "Cilvēkam vienmēr jāpārdod savas mājas sijas"

Mums ir jātic, ka viss, ko Radītājs mums dod, – mums nāk par labu. Lai gan mums ir jālūdz par jebkuru bēdu, kāda vien atnāktu, lai Radītājs no šīm bēdām mūs atbrīvotu. Taču mums jāzina, ka lūgšana ir atsevišķi un atbilde uz lūgšanu – atsevišķi. Citiem vārdiem sakot, ja mēs izdarījām to, kas mums ir jādara, tad Radītājs dara to, kas labi mums. Un par to ir sacīts: ”Un Radītājs darīs to, kas ir labi pēc Viņa domām.”

2. Rabašs, 10. raksts (1988), "Ko garīgajā darbā nozīmē četri veidi, kas iet uz Mācību Namu"

Laiks atbildei uz lūgšanu, kad cilvēks saņem atļauju ieiet valdnieka pilī, proti, Radītājs viņu pietuvina Sev, lai viņš izpelnītos saplūsmi ar Viņu, iestājas tieši tad, kad cilvēks redz, ka pats par sevi viņš ir pazudis, un viņam nav spēka paveikt jebkādu darbību. Tad cilvēks raida augšup īstenu lūgšanu, tāpēc ka viņš redz, ka viņš ir grēcinieks, proti, ka viņam nav saiknes ar garīgumu.

Un tāpēc sanāk, ka tad, kad cilvēks nonāk pie krituma, viņam nav jākrīt izmisumā un jābēg no kaujas lauka, bet gluži otrādi, tieši tad iestājas īstais laiks, lai raidītu augšup īstenu lūgšanu no sirds dziļumiem.

3. Rabašs, 65. vēstule

Un, kad viņš izlēma savā sirdī pilnīgi sevi atcelt, tad viņš lūdz Radītāju, lai Viņš palīdz viņam pāriet no potenciāla uz praktisku realizāciju – ar spēku. Proti, lai gan attiecībā uz domas un vēlmes spēku viņš redz, ka ķermenis nepiekrīt tam, ka viņš atcels visas savas vēlmes Radītāja priekšā, un tās nebūs sava labuma dēļ, viņam ir jālūdzas Radītājam, lai Viņš palīdz viņam, lai viņš gribētu atcelt sevi Viņa priekšā ar visām vēlmēm un neatstāt sev nevienu vēlmi. Un to dēvē par pilnīgu lūgšanu, tāpēc ka viņa vēlme ir, lai Radītājs dotu viņam pilnīgu vēlmi bez jebkādiem kompromisiem sevi dēļ, un viņš lūdz, lai Radītājs palīdz viņam, lai viņš vienmēr paliktu ar Viņa taisnīgumu.

4. Bāls Sulams, Šamati 50, "Divi stāvokļi"

Reizēm, kad cilvēkam rodas kaut kāda vēlme un pamošanās Radītāja darba dēļ, un viņš domā, ka tas viņam parādījās nejauši. Un par to viņam arī ir jāzina, ka pirms tam viņam bija darba veids "darbība pirms dzirdēšanas". Un viņš lūdzās, lai viņam palīdzētu no augšienes, lai viņš spētu veikt vismaz kādu darbību ar nodomu. Un to dēvē par stāvokli "MAN raidīšana augšup".

Tomēr cilvēks to jau aizmirsa un nenovērtēja šo darbību, tāpēc ka nesaņēma atbildi uz lūgšanu tūlīt pat uz vietas, lai viņš varētu teikt: “Tu dzirdi lūgšanu no visu mutēm”. Un tomēr viņam ir jātic, ka kārtība no augšienes ir tāda, ka atbilde uz lūgšanu var atnākt pēc vairākām dienām un mēnešiem no brīža, kad viņš lūdzās. Un lai cilvēks nedomā, ka viņš nejauši tagad saņēma šo pamošanos.

5. Rabašs, 12. raksts (1986), "Kāds ir galvenais hisarons, par ko ir jālūdzas"

Īstenam hisarons, par kuru cilvēkam ir jālūdzas Radītājam, ir jābūt [virzītam] uz kli. Un tas atbilst likumam: “Nav gaismas bez kli”. Un, kad viņš lūdzas par īstenu hisaronu, kas viņam trūkst, tad atnāk atbilde uz lūgšanu, proti, Radītājs viņam dod jaunu kli. Un tas, kā sacīts: “Un ņemšu no jūsu miesas akmens sirdi un došu jums sirdi no miesas”.

6. Rabašs, 25. raksts (1991), "Ko nozīmē, ka cilvēkam, kurš ir veicis atgriešanos, ir jāatrodas priekā"

Atbilde uz lūgšanu atnāk, kad cilvēks atrodas prieka stāvoklī, proti, viņš ir priecīgs par savu daļu, un viņam nav nekādas vajadzības saņemt lielāku pakāpi. Un tajā stāvoklī, kādā viņš atrodas, viņš ir apmierināts un jūt, [ka var sacīt]: “slava dievam”. Tas ir laiks, kad “svētītais pieķeras Svētītajam”. Un tas ir laiks, kad viņš var izpelnīties saplūsmi, jo kli viņam jau ir no kreisās līnijas puses.

Un tad, kad viņš var sacīt, ka viņš ir priecīgs par savu daļu, lai gan viņam ir hisarons līdz tādai pakāpei, ka viņš jūt hisaronu un sāpes no tā, ka viņš ir tāls no Radītāja, to dēvē par “priecīgs par savu daļu”. Un tikai tad, kad viņam ir hisarons, var sacīt, ka viņš ir “priecīgs par savu daļu”. Turpretī, kad viņam nav hisarona, to nedēvē par “priecīgs par savu daļu”, jo “priecīgs par savu daļu” nozīmē, ka viņš ir apmierināts ar mazumu. Un, ja viņam nav hisarona, to nedēvē, ka viņš ir “apmierināts ar mazumu”, jo viņam nav vajadzības pēc kaut kā vairāk, nekā viņam ir.

7. Bāls Sulams, Šamati 5, "Lišma ir atmoda no augšienes, bet kāpēc vajadzīga atmoda no lejas?"

Savu mēģinājumu laikā iegūt lišma īpašību cilvēkam ir jāzina, ka viņš uzņemsies to, ka viņš pilnībā vēlas strādāt uz atdevi absolūtā pilnībā. Proti, viņš pilnībā atdos un nesaņems neko. Un tikai tad viņš sāk redzēt, ka viņa [orgāni] nepiekrīt šim viedoklim.

Un no šejienes viņš var nonākt pie skaidras zināšanas, ka viņam nav cita padoma, kā vien izliet Radītājam savu lūgšanu, lai Viņš palīdz viņam, un ķermenis piekristu paverdzināt sevi Radītāja priekšā bez jebkādiem nosacījumiem. Viņš taču redz, ka nav spējīgs pārliecināt savu ķermeni, lai tas sevi pilnībā atceltu. Sanāk, ka tieši tad, kad viņš redz, ka nav ko cerēt uz to, ka viņa ķermenis pats piekritīs strādāt Radītāja dēļ, tad viņa lūgšana var būt no sirds dziļumiem. Un tad viņa lūgšana tiek pieņemta.

8. Bāls Sulams, 52. vēstule

“...Viņi vēl runā, bet Es dzirdēšu,” proti, ka dzirdēšanas mērs no Radītāja puses pilnībā ir atkarīgs no kaislīgas vēlmes mēra, kas atklājas izsakot lūgšanu; un, kad cilvēks jūt lielas ilgas, viņš uzzinās darbības laikā, ka Radītājs augstākajā pakāpē viņu dzird. Un pats par sevi saprotams, ka to uzzinot, viņš augstākajā pakāpē nostiprināsies savas sirds izliešanā, jo nav lielāka goda par šo – kad pasaules Valdnieks vērīgi viņā ieklausās; un tas līdzinās tam, ko teikuši viedie: “Radītājs alkst pēc taisno lūgšanām”, jo Radītāja alkās pēc cilvēka, lai viņš pietuvinātos Viņam, cilvēkā atmostas spēks un lielas ilgas alkt pēc Radītāja, jo “kā ūdens seja pret seju, tāpat arī cilvēka sirds pret cilvēku”. Un patiešām iznāk, ka izteiktās lūgšanas un sadzirdētās lūgšanas iet roku rokā, līdz tās sakrājas pilnā mērā, un iegūst visu.

9. Rabašs, 17. raksts, 2. daļa (1984), "Grupas sanāksmes kārtība"

Tāpat jārīkojas mīlestībā pret biedriem. Proti, pēc tam, kad viņš pārbaudījis sevi un izpildījis zināmu padomu, tas ir, lūdzies, tagad lai domā, it kā viņa lūgšana būtu pieņemta un viņi sēdēs līksmē ar biedriem, it kā visi biedri būtu viens ķermenis. Un, kā ķermenis vēlas, lai visi viņa orgāni izjustu baudu, tāpat arī viņš vēlas, lai visi biedri tagad gūtu bauda.

Tāpēc pēc visiem aprēķiniem pienāk laiks līksmei no mīlestības pret biedriem. Un tad katram jājūtas laimīgam, it kā viņš būtu noslēdzis labu darījumu, pateicoties kuram viņš nopelnīs daudz naudas. Un tādā gadījumā pasaulē pieņemts cienāt biedrus ar dzērienu.

Tāpat arī šeit, katram ir [jāparūpējas], lai biedrs kaut ko iedzertu un nobaudītu (cepumus) u.tml., tāpēc ka šobrīd viņš ir laimīgs, un viņš vēlas, lai arī biedri jūtas labi. Tāpēc, kad sapulce izklīst, tam jānotiek no prieka un pacilāta garastāvokļa sajūtas.

10. Bāls Sulams, 57. vēstule

Nav laimīgāka brīža cilvēka eksistencē, kā tad, kad viņš jūtas izmisis savos spēkos, citiem vārdiem sakot, ka viņš centās un izdarīja visu, kas viņam šķiet iespējams viņa spēkos darīt, bet izdziedinājuma nav. Tad viņš ir gatavs pilnīgai lūgšanai par palīdzību Radītājam. Viņš ir stingri pārliecināts, ka viņa personīgais darbs nenesīs viņam labumu, bet tik ilgi, kamēr viņš jūt kādu spēku savā personīgajā darbā, viņa lūgšana nav pilnīga. Ļaunuma sākotne steidz viņam sacīt, ka vispirms viņam ir jāizdara tas, kas ir viņa spēkos, un pēc tam viņš būs vēlams Radītājam.

Un par to ir sacīts: “Cildens ir Radītājs un zemais saredzēs”. Pēc tam, kad cilvēks pieliek pūles dažāda veida darbos un krīt izmisumā, viņš sasniedz patiešām zemu stāvokli. Proti, viņš zina, ka viņš ir viszemākais no visiem cilvēkiem, jo viņam nav nekā noderīga viņa ķermeņa uzbūvē. Un tad viņa lūgšana ir pilnīga, un viņš saņem atbildi no Viņa dāsnās rokas.