5. nodarbība – Lūgšana desmitniekā

1. Rabašs, 15. raksts (1986), "Daudzu lūgšana"

Sapratīsim, kāds ir daudzu lūgšanas svarīgums, kā sacīts: “Savas tautas vidū es dzīvoju”, par ko grāmata Zoar vēsta: “Un tāpēc cilvēks nekad nedrīkst atdalīties no tautas, jo Radītāja žēlsirdība vienmēr ir pār visu tautu kopumā.” Un tā nozīme ir tāda: ja cilvēks lūdz no Radītāja, lai Viņš dod viņam atdeves kelim, kā sacījuši mūsu viedie: “Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tāpat arī tu esi žēlsirdīgs,” tad cilvēkam ir jālūdz par visu sabiedrību, jo tad ir skaidrs, ka viņa nodoms ir, lai Radītājs viņam dotu tīras atdeves kelim, kā teikts iepriekš: “jo Radītāja žēlsirdība vienmēr ir pār visu tautu kopumā.” Kā zināms, “no augšienes nedod pusi”, kas nozīmē, ka tad, ja no augšienes dod uz leju labvēlību, tā ir domāta visai sabiedrībai.

2. "Zoar visiem", Vajehi, "Lai sapulcējas un es jums pavēstīšu"

Visas pasaules lūgšanas, proti, daudzu lūgšanas, – tieši tās arī ir lūgšanas. Taču vientuļnieka lūgšana nenonāk pie svētā Valdnieka citādi kā ar lielu spēku. Pirms lūgšana ienāk, lai greznotos savā vietā, to vēro Radītājs un tajā ieskatās un raugās uz šī cilvēka grēkiem un nopelniem – to, ko viņš nedara daudzu lūgšanas gadījumā. Cik šo lūgšanu nāk ne no taisnajiem, tomēr tās visas Radītājs pieņem, un Viņš nepievērš uzmanību to grēkiem.

3. Rabašs, 15. raksts (1986), "Daudzu lūgšana"

“Savas tautas vidū es dzīvoju”. Proti, es lūdzu par visu sabiedrību, tāpēc ka es gribu nonākt stāvoklī, kad es nekādi nerūpēšos par sevi, bet [rūpēšos] tikai par to, lai būtu bauda Radītājam. Tādā gadījumā, kāda man atšķirība, vai Radītājam ir bauda no manis, vai arī to pašu baudu Viņš var saņemt no citiem.

Proti, viņš lūdz Radītāju, lai Viņš mums dod tādu sapratni, ko dēvē “viss debesu dēļ”, kas nozīmē, ka viņš pats būs pārliecināts, ka viņš nemāna sevi tajā, ka vēlas atdot Radītājam, jo, patiešām, iespējams, viņš domā tikai par savu egoistisko mīlestību, proti, lai viņš justu labvēlību un baudu.

4. Rabašs, 15. raksts (1986), "Daudzu lūgšana"

Ja sabiedrībā ir vairāki cilvēki, kuri var sasniegt mērķi – saplūsmi ar Radītāju, un no tā Radītājam būs lielāka bauda nekā tad, ja viņš pats izpelnīsies pietuvošanos Radītājam, – viņš atsakās no sevis un vēlas, lai Radītājs palīdz viņiem, tāpēc ka no tā augšienē būs lielāka bauda nekā no viņa darba.

5. Rabašs, 17. raksts, 2. daļa (1984), "Grupas sapulces kārtība"

Vispirms, kad pulcējas kopā, jāslavē biedri, [jācildina] katra biedra svarīgumu. Un atbilstoši tam, kādā mērā viņš vērtē grupas diženumu, viņš to var cienīt. Un pēc tam viņam ir jālūdzas. Proti, katram sevi jāpārbauda, cik daudz spēka viņš pieliek grupas labā. Un tad, kad viņi redz, ka viņiem nav spēka vismaz kaut ko darīt grupas labā – ir vieta lūgšanai, lai Radītājs viņam palīdzētu un dotu viņam spēku un vēlmi strādāt ar mīlestību pret tuvāko.

6. Rabi Nahmans no Breslavas, "Likumu krājums"

Lūgšanu nams tiek dēvēts par pulcēšanās namu, kur pulcējas visas dvēseles, pateicoties lūgšanai, kad tur lūdzas. Tāpēc, ka lūgšana ir dvēseles (nefeš) īpašība. Un tāpēc galvenā lūgšana ir pulcēšanās namā un sabiedrībā. Tāpēc, ka galvenais dvēseles pacēlumā un tās pilnīgumā ir, kad visas dvēseles iekļaujas viena otrā un kļūst par vienu veselumu, tāpēc ka tad tās paceļas svētumā, jo svētums ir vienots. Un tāpēc lūgšana, tas ir, dvēseles īpašība, galvenokārt ir atkarīga no dvēseļu apvienošanās. Tāpēc pirms lūgšanas ir jāuzņemas izpildīt bausli “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, tāpēc ka lūgšanas vārdus var izrunāt ne citādi, kā tikai, pateicoties pasaulei, kad mēs apvienosimies ar visām Israēla dvēselēm. Tāpēc galvenā lūgšana ir sabiedrībā, nevis vienatnē, lai nebūtu katrs pats par sevi, kas ir pretēji svētumam. Tikai nepieciešams savienot kopā svēto sabiedrību, un [viņi] kļūs par vienu veselumu. Un tā ir lūgšana sabiedrībā, tieši pulcēšanās namā, kur dvēseles pulcējas un apvienojas, un šāda ir pilnīga lūgšana.

7. Rabašs, 7. raksts (1986), "Daudzu lūgšanas nozīme"

Kad cilvēks atnāk attīrīties, proti, viņš vēlas, lai Radītājs Viņu pietuvinātu Sev un dotu viņam atdeves kli, pateicoties tam, viņš izpelnīsies saplūsmi, – sanāk, ka viss, ko viņš vēlas, lai augstākā labvēlība atklātos atdeves dēļ, proti, viņš vēlas, lai no augšienes viņam dotu spēku, lai viņam būtu spēja vienmēr palikt svētumā, kas ir saplūsmes stāvoklis. Tad viņa lūgšana kļūst par vainagu, par valdnieka kroni, jo tad tiek atzīts Valdnieka svarīgums. Un tāda ir nozīme tam, ko grāmata Zoar saka, ka lūgšana "kļūst par vainagu un tiek likta uz taisnā galvas, kurš atdzīvina pasaules", proti, jesod, kurš nodod visus atbrīvojumus nukvai, un no tās visai sabiedrībai. Pateicoties lūgšanai augstākā labvēlība tiek nodota zemākajiem, un tad atklājas labvēlība un bauda. To dēvē par vainagu, par valdnieka kroni, par Valdnieka svarīgumu.

8. Bāls Sulams, 25. vēstule

Par to ir runa grāmatā Zoar, un ir sacīts, ka tam, kurš ir izpelnījies atbildi, atklājas svētā Šhina kā mīkstsirdīga māte, kura savu dēlu nav redzējusi ilgas dienas, un viņi veica lielas un daudzas darbības, lai ieraudzītu viens otru, un abi tādēļ tika pakļauti lielām bīstamībām utt., rezultātā pie viņiem atnāca šī brīvība, ko viņi gaidīja ar nepacietību, un viņi izpelnījās ieraudzīt viens otru, un tad māte krīt viņa apskāvienos un skūpsta viņu un mierina un [iedvesmojoši] klāsta visu dienu un visu nakti, un stāsta viņam par skumjām un bīstamībām ceļā, ko viņa piedzīvoja līdz šai dienai, un kā viņa vienmēr bija ar viņu, un Šhina nekustējās, viņa visur cieta kopā ar viņu, tikai viņš to nespēja redzēt.

Un Zoar saka šādi, ka viņa saka viņam: šeit mēs nakšņojām, šeit mums uzbruka laupītāji. Un mēs izglābāmies no viņiem, šeit mēs slēpāmies dziļā bedrē un utt. Un kāds muļķis nesapratīs lielo mīlestību, līksmi un baudu, kas izlaužas un nāk no šiem mierinošajiem stāstiem.

9. Bāls Sulams, Pri haham, "Lūgšanas pieņemšana"

Patiesībā Radītājs dzird lūgšanas no visu mutēm, izņemot to, kurš lūdz no Viņa kaut ko nicināmu vai kaitīgu, kad savas muļķības dēļ viņš nejūt [atšķirību] starp labu un ļaunu, taču Radītājs kā žēlsirdīgs tēvs viņam to nevēl, un nedzirdēs, bet pakāpeniski viņam iemācīs gudrību un morāli, līdz viņš iemācīsies atšķirību starp labu un ļaunu, un tad viņš mācēs lūgt Radītājam labas un cēlas lietas. Un tad viņš patiešām saņems atbildi uz visu, ko viņš lūdz, nekas no tā netiks palaists garām, jo Labā vēlme ir darīt labu.

10. Rabašs, 40. raksts (1989), "Ko darbā nozīmē: "Katru dienu tie tev būs kā jauni"

Un nav nevienas lūgšanas no pasaules radīšanas dienas līdz pasaules galam, kas būtu līdzīga otrai. Un viens cilvēks nav līdzīgs otram, un viens izlabos to, ko neizlabos otrs. [...] Un katru dienu un katrā lūgšanā tiek noskaidrots, notiek jaunu dzirksteļu noskaidrošana.