4. nodarbība – Lūgšana augstāk par zināšanas

1. Rabašs, 12. raksts (1991), "Šīs sveces ir svētas"

Galvenais ir lūgšana. Proti, cilvēkam ir jālūdz Radītājam, lai palīdz viņam iet augstāk par zināšanas. Proti, darbs ir jāveic ar prieku, it kā viņš jau būtu izpelnījies garīgas zināšanas. Un, cik priekpilns tad būtu viņa darbs – tādā mērā viņam ir jālūdz Radītājam, lai dod viņam šo spēku, lai viņš spētu iet augstāk par ķermeņa zināšanām. Citiem vārdiem sakot, neraugoties uz to, ka ķermenis nepiekrīt šim darbam atdeves dēļ, viņš tikai lūdz Radītājam, lai spētu strādāt ar prieku, kā tas pienākas tam, kurš kalpo dižam Valdniekam. Un viņš nelūdz Radītājam, lai parādītu viņam Savu diženumu, un tad viņš strādās ar prieku. Bet viņš vēlas, lai Radītājs dod viņam prieku darbā augstāk par zināšanām, lai cilvēkam tas būtu svarīgi, it kā viņam jau būtu zināšana.

2. Rabašs, 13. raksts (1985), "Cietoksnis manas glābšanas klints".

Ko cilvēks var darīt, kad viņš vēlas sākt ar slavināšanu, bet viņa sirds ir slēgta, un viņš jūtas pilns ar trūkumiem un nevar atvērt muti, lai teiktu dziesmu un slavinājumu? Šeit padoms ir iet augstāk par zināšanām, sakot, ka tas viss ir “Hasadim apslēptība”. Proti, viņam ir jāsaka, ka tas viss ir žēlastība ‘hesed’, bet tā no viņa ir apslēpta tādēļ, ka viņš vēl nespēj redzēt labvēlību un baudu, ko Radītājs ir sagatavojis Saviem radījumiem.

Un pēc tam, kad viņš ir slavinājis Radītāju, proti, viņš tic augstāk par zināšanām, ka tas viss ir labvēlība un žēlastība, tad viņam ir jāsāk lūgt, lai Radītājs izlabotu viņa sirdi, lai tā kļūtu par “Manas lūgšanas namu”, kas nozīmē, ka tur atklāsies Radītāja žēlastība, un to dēvē par “Hasadim atklāšanu”.

3. Rabašs, 25. raksts (1987), "Kas ir nopietnība garīgajā darbā"

Nepieciešams izskaidrot vārdus: "Lūgt var tikai ar visu nopietnību." Citiem vārdiem sakot, mūsu viedie mums dod padomu, kāpēc cilvēkam ir jālūdzas. Viņi mums saka: "Tikai ar visu nopietnību." Citiem vārdiem sakot, pirms lūgšanas, cilvēkam ir jāpaskatās, kas viņam trūkst, lai viņš par šo trūkumu ‘hisaronu’ lūgtos, lai Radītājs to viņam piepildītu.

Tādēļ ir vērts, lai pirms tam cilvēks sevi pārbaudītu, vai viņš var uzņemties iet ar ticību augstāk par zināšanām, kas tiek dēvēts par "nopietnību". Un tikai tad var uzsākt lūgšanu, lai Radītājs nostiprinātu ticību viņa sirdī. Tāpēc, ja būs ticība augstāk par zināšanām, – viņam jau ir viss, kā sacīts iepriekš, ka mazais atceļ sevi lielā priekšā.

4. Rabašs, 638. "Cilvēka ļaunuma sākotne"

Par ticību tiek dēvēts tas, kas atrodas augstāk par zināšanām, tas ir, virs dabas, tāpēc ka viss, kas atrodas zināšanās, tiek dēvēts par esošu zināšanu dabā. Tas, ko cilvēks saprot, viņš var izdarīt, ja vien viņam nav noslieces uz slinkumu. Turpretī to, kas atrodas augstāk par zināšanām, viņš nespēj izdarīt. Tādēļ tas, kas atrodas augstāk par dabu, tiek dēvēts par brīnumu.

Un visi brīnumi tiek dēvēti Radītāja vārdā, proti, tas tiek uzskatīts par atmodināšanu no augšienes, nevis par atmodu no lejas, tāpēc ka zemākais nespēj izdarīt neko, kas atrodas augstāk par dabu, bet tādēļ, lai viņam izdarītu brīnumu, cilvēkam ir jālūdzas, lai viņam izdarītu brīnumu.

5. Rabašs, 5. raksts (1990), "Ko garīgajā darbā nozīmē, ka zeme nedeva augļus, kamēr nebija radīts cilvēks"

Mums ir jātic tam, ka "Tu dzirdi lūgšanu no visu mutēm", kā mēs sakām lūgšanā, ka "Tu dzirdi lūgšanu no visu mutēm". Tādā gadījumā Radītājam ir jāsadzird arī tava lūgšana. Un vēl jo vairāk, ja Viņš nedzird lūgšanu no visu mutēm, tādā gadījumā, kāpēc tev nepieciešams lūgties?

Un tad, kad cilvēks nonāk šādā stāvoklī, tas ir laiks, kad cilvēks var teikt, ka viņš iet augstāk par zināšanām. Proti, neraugoties uz to, ka zināšanas ir svarīga lieta, un viņš redz, ka ķermenis runā vadoties pēc zināšanām, tomēr cilvēkam ir jāsaka, ka nepieciešams iet augstāk par zināšanām. Proti, kaut arī mēs šeit redzam pretrunas, piemēram, ka viņš lūdzās daudz reižu un nesaņēma nekādu atbildi uz savu lūgšanu, un tad, kad viņš pārvar un iet augstāk par zināšanām, to dēvē par "ticību, kas augstāka par zināšanām".

6. Rabašs, 23. raksts (1989), "Ko garīgajā darbā nozīmē "Ja norija maroru, neizpildīja pienākumu"

Pat tad, kad viņš nonāk pie apzināšanās, ka Radītājs var viņam palīdzēt, viņš saprot, ka patiesais padoms ir tikai lūgšana. Atnāk ķermenis un liek viņam saprast: "Tu taču redzi, cik lūgšanu tu jau esi raidījis augšup un neesi saņēmis no augšienes nekādu atbildi. Tādā gadījumā, kāpēc tev lūgties, lai Radītājs tev palīdz? Tu taču redzi, ka tu nesaņem nekādu palīdzību no augšienes." Tādā gadījumā viņš nav spējīgs lūgties. Un šeit atkal ir vajadzīga pārvarēšana, proti, pārvarēšana ar ticību – ticēt, ka Radītājs patiesībā dzird lūgšanu no visu mutēm, un Viņam nav svarīgi, vai cilvēks ir spējīgs, vai viņam ir tikumi, vai tieši otrādi. Un viņam ir jāpārvar un jātic augstāk par zināšanām, neraugoties uz to, ka viņa zināšanas liek sacīt – pēc tam, kad viņš jau lūdzās daudz reižu un joprojām nesaņēma no augšienes neko, – tādā gadījumā, kā tad viņš var atkal lūgties? Un tam arī ir vajadzīga pārvarēšana, proti, pielikt pūles augstāk par zināšanām un lūgties, lai Radītājs palīdz, lai viņš varētu pārvarēt savas zināšanas un tomēr lūgties.

7. Rabašs, 236. "Visa zeme pilna ar Viņa godību"

Ja cilvēks pievērsīs savu sirdi tam, lai censtos iet īpašībā ticība, kas augstāka par zināšanām, ar tā palīdzību viņš sagatavo un izlabo sevi sejas atklāšanai. Kā minēts grāmatā Zoar, svētā Šhina sacīja rabi Šimonam bar Johajam: "Nav vietas, kur no tevis varētu paslēpties." Citiem vārdiem sakot, visās apslēptībās, kuras viņš juta, viņš ticēja, ka šeit ir ietverta Radītāja gaisma, un tas viņu sagatavoja, līdz viņš nonāca pie Radītāja sejas gaismas atklāšanās.

Un to dēvē par ticības lielumu, kas izved cilvēku no dažādiem zemiem stāvokļiem un apslēptībām, ja cilvēks tajā nostiprinās un lūdz Radītāju, lai Viņš atklātu Sevi.

8. Rabašs, 6. raksts (1989), "Ko garīgajā darbā nozīmē "augstāk par zināšanām"

Ticība augstāk par zināšanām darbā nozīmē, ka ir jātic, lai gan prāts neredz, ka tas tā ir, un tam ir pierādījumi, ka viss ir savādāk nekā viņš vēlētos ticēt – to dēvē par ticību, kas augstāka par zināšanām. Proti, viņš saka, ka viņš tic, it kā to redz zināšanās – tas darbā arī ir “ticība, kas augstāka par zināšanām”.

Tas ir milzīgs darbs, ko cilvēks uzņemas – un tas ir pretrunā viņa zināšanām. Proti, ķermenis tam nepiekrīt, taču viņš to tomēr uzņemas, it kā tas būtu viņa zināšanās. Un šādai ticībai ir nepieciešama Radītāja palīdzība. Tādēļ šādas ticības dēļ cilvēkam ir jālūdzas, lai Radītājs dotu viņam spēku līdzināties Viņam, it kā viņš to jau būtu sasniedzis savās zināšanās. Taču viņam nav jālūdzas Radītājam, lai Viņš dotu viņam sapratni zināšanās, bet jālūdzas Radītājam, lai dod viņam spēku pieņemt ar ticību, kas augstāka par zināšanām, it kā tas atrastos viņa zināšanās.

9. Rabašs, 266. "Saprotošs pēc vīna"

Tas, kurš tic Radītājam, ka Viņš dzird lūgšanu, neraugoties uz to, ka tad, kad viņš lūdzas katru dienu, viņš neredz, ka Radītājs būtu dzirdējis viņa lūgšanu, tomēr viņš tic, ka Radītājs dzird lūgšanu. Tai pašā laikā tam, kurš jau ir izpelnījies to, ka uz visu, ko viņš lūdz, Radītājs izpilda viņa lūgumu, vairs nav jātic, ka Radītājs dzird lūgšanu, jo viņš savām acīm redz, ka Radītājs dod viņam to, ko viņš vēlas.

Tādēļ tā vieta, kur ir jātic, tiek dēvēta par noslēpumu. Taču atklāsmes vieta tiek dēvēta par “Toras vīnu”. Un cilvēkam ir jāstiprina sevi attiecībā uz ticību arī tajā vietā, kur viņš var saņemt atklāsmes stāvokli – ka Radītājs dzird lūgšanu.

10. Rabašs, 28. raksts (1987), "Ko darbā nozīmē "nepievieno un neatņem""

Cilvēkam ir jātic augstāk par zināšanām un jāiztēlojas, it kā viņš jau sajustu savos maņu orgānos, ka ir izpelnījies ticību Radītājam, un redz un jūt, ka Radītājs pārvalda visu pasauli ar īpašību “labs un labu darošs”. Lai gan, kad viņš raugās zināšanās, viņš redz otrādi, tomēr viņam ir jāstrādā augstāk par zināšanām, un, lai viņa uztverē tas ir tā, it kā tas jau būtu sajūtams maņu orgānos, jo tieši tā tas arī ir patiesībā – ka Radītājs pārvalda pasauli ar īpašību “labs un labu darošs”.

Un šeit viņš iegūst mērķa svarīgumu, un no tā viņš saņem dzīvību, tas ir, prieku no tā, ka viņš tuvojas Radītājam, un cilvēkam ir iespēja sacīt, ka Radītājs ir labs un labu darošs, un viņš jūt, ka viņam ir spēks sacīt Radītājam: "Tu mūs izvēlējies no visām tautām, mūs iemīlēji un mūs vēlējies ", tāpēc ka viņam ir par ko pateikties Radītājam. Un kādā mērā viņš jūt garīgā svarīgumu tādā mērā viņš veido Radītāja slavinājumu.