3. nodarbība – Nosacījumi lūgšanai no sirds dziļumiem
1. Bāls Sulams, Šamati 209, "Trīs lūgšanas nosacījumi"
Pastāv trīs lūgšanas nosacījumi:
1. Ticēt, ka Radītājs spēj viņu izglābt, neraugoties uz to, ka viņa apstākļi ir vissliktākie no visiem viņa laikabiedriem, un tomēr, vai tad Radītāja roka ir īsa, lai viņu glābtu? Pretējā gadījumā sanāk – baisi sacīt, ka “[pat] Saimnieks nevar glābt savu īpašumu 'kelim'”.
2. Kad viņam vairs nav nekāda padoma, jo to, kas bija viņa spēkos izdarīt, viņš jau ir izdarījis, taču dziedināšana viņa brūcēm nav iestājusies.
3. Ja Viņš tam nepalīdzēs, labāk nāve nekā šāda dzīve.
Un lūgšana ir zaudējums sirdī. Proti, kādā mērā viņš ir zudis, tāds ir viņa lūgšanas lielums. Nav šaubu, ka nevar salīdzināt to, kam pietrūkst pārmērību un to, kam piespriests nāves sods un atlicis tikai to izpildīt. Un viņš jau ir saslēgts dzelzs važās, un stāv un lūdzas par savu dzīvību. Nav šaubu, ka viņš neaizmigs un neaizsnaudīs un nenovērsīsies ne uz mirkli no lūgšanas par savu dzīvību.
1. nosacījums: Ticība un pārliecība par Radītāju
2. Rabašs, 6. raksts (1984), "Mīlestība pret biedriem – 2"
Nepieciešams izmantot ticību, lai viņam būtu pārliecība par to, ka viņš spēj sasniegt mērķi un nekrist izmisumā darba vidū un aizbēgt no kaujas lauka, bet gan ticēt, ka Radītājs var palīdzēt pat tik zemiskam un nicināmam cilvēkam kā viņš, proti, ka Radītājs viņu Sev pietuvinās, lai viņš izpelnītos saplūsmi ar Viņu.
3. Bāls Sulams, 34. vēstule
Mēs sūtām savus lūgumus augšup, “triecienu pēc trieciena”, bez noguruma un bez pārtraukuma, un mēs nepavisam nekļūstam vājāki no tā, ka Viņš mums neatbild mūsu ticībā, ka Viņš dzird lūgšanu, bet gaida mūs, to brīdi, kad mums būs kelim, lai saņemtu patiesu labumu. Un tad mēs saņemsim atbildi uz katru lūgšanu vienā reizē, jo “Radītāja roka neizsīkst”, baisi pat domāt.
4. Bāls Sulams, 24. vēstule
Tu jau zini, ka lūgšana un pārliecība iet roku rokā. Un ir jātic ar pilnīgu ticību, ka Radītājs dzird lūgšanu no visu mutēm, it īpaši, kas attiecas uz svēto Šhinu, un ar šo ticību iegūst pārliecību, un tad viņa lūgšana kļūs pilnīga, ar pārliecību, ka viņš tiks izglābts, un tad viņš izpelnīsies atrasties pārliecībā un priekā visu dienu, it kā viņš jau ir izglābts.
5. Rabašs, 17. raksts, 2. daļa (1984), "Grupas sapulces kārtība"
Vispirms ir jāslavē Radītājs, jo pasaulē ir pieņemts, tad kad kāds kādam kaut ko prasa, pastāv divi nosacījumi.
1. Ka viņam ir tas, ko es viņam lūdzu. Piemēram, bagātība vai iespējas, un viņš ir pazīstams ar savu bagātību un diženumu.
2. Lai viņam būtu laba sirds, proti, viņam ir vēlme dot citiem.
Šādam cilvēkam var lūgt labdarību. Tāpēc ir sacīts: “Cilvēkam vienmēr jāslavē Radītājs un pēc tam jālūdzas.” Proti, pēc tam, kad cilvēks tic Radītāja varenībai – ka Viņam ir daudzveidīgas baudas, ko Viņš var dot radījumiem, un Viņa vēlme ir darīt labu, tad var sacīt, ka viņš lūdz Radītāju, un, protams, ka Viņš tam palīdzēs, jo Viņa vēlme ir darīt labu, tāpēc Radītājs spēj dot viņam to, ko vēlas viņa sirds. Un tad lūgšana var tikt [raidīta augšup] pārliecībā, ka Radītājs pieņems viņa lūgšanu.
2. nosacījums: Tikai Radītājs var palīdzēt
6. Rabašs, 16. raksts (1984), "Par atdevi"
Kad viņš sāk darīt darbu, kas ved uz atdeves pakāpi, viņš redz, ka viņš no tā ir ļoti tāls. Ka viņam nav vēlmes, lai viņa domās, runā, darbībā būtu spēja veidot atdeves nodomu. Un tad viņš nezina, ko darīt, lai iegūtu atdeves spēku. Un ikreiz, kad viņš pievieno spēkus, viņš redz, ka tas ir tālu no viņa. Līdz viņš nonāk pie apzināšanās, ka nav cilvēka spēkos kādreiz to sasniegt.
Un tad viņš nonāk pie apzināšanās, ka tikai Radītājs var viņam palīdzēt, kā sacīts iepriekš. Un tikai tad viņš saprot, ka viņam ir jānodarbojas ar Toru un baušļiem, lai saņemtu atlīdzību. Un viņa atlīdzība, kuras dēļ viņš strādā, ir tajā, ka Radītājs dos viņam atdeves spēku. Un uz šo atlīdzību viņš cer. Tāpēc, ka viņš vēlas nonākt pie saplūsmes ar Radītāju, kas ir formas līdzības īpašība, tas ir, pie atdeves īpašības.
7. Bāls Sulams, Šamati 1, "Nav neviena cita, izņemot Viņu"
Sacīts: „Nav neviena cita, izņemot Viņu”, kas nozīmē, ka pasaulē nav neviena cita spēka, kas būtu spējīgs kaut ko izdarīt pret Radītāju. Taču tas, ka cilvēks redz, ka pasaulē ir lietas, kas noliedz augstākos spēkus (burtiski: “augstāko svītu”), – tā iemesls ir, ka tāda ir Radītāja griba. Un tas ir labošanās veids, ko dēvē „kreisā [roka] atgrūž, bet labā – pietuvina”. Citiem vārdiem sakot, tas, ka kreisā atgrūž, ir daļa no labošanās. Citādāk sakot, pasaulē ir lietas, kuras jau sākotnēji ir aicinātas notriekt cilvēku no taisnā ceļa, kuru rīcība atgrūž viņu no svētuma.
Un labums no tādas atgrūšanas ir tāds, ka, pateicoties tam, cilvēks saņem vajadzību un pilnīgu vēlmi, lai Radītājs viņam palīdzētu, jo citādi viņš redz, ka iet bojā.
8. Bāls Sulams, Šamati 5, “Lišma ir atmoda no augšienes, bet kāpēc vajadzīga atmoda no lejas?”
Lūgšanai jābūt pilnīgai. Proti, no sirds dziļumiem, kas nozīmē, ka cilvēks simtprocentīgi zina, ka pasaulē nav neviena, kas viņam varētu palīdzēt, izņemot pašu Radītāju. Tomēr kā cilvēks zina, ka nav neviena, kas viņam palīdzētu, izņemot pašu Radītāju? Šīs zināšanas cilvēks var iegūt tikai tad, ja viņš ir ieguldījis visus spēkus, kas ir viņa rīcībā, un tas viņam nav palīdzējis.
Tāpēc cilvēkam jādara visas darbības, kas var būt pasaulē, lai izpelnītos īpašību “debesu dēļ”. Tad viņš varēs raidīt augšup lūgšanu no sirds dziļumiem. Un tad Radītājs dzird viņa lūgšanu.
3. nosacījums: "Labāk nāve nekā šāda dzīve"
9. Rabašs, 9. vēstule
Tas, kurš ir pieradis pie darba un vēlas redzēt īstenību, lai tai sekotu, un visa viņa vēlme ir tikai izlabot viņa darbības, tad atbilstoši viņa tieksmei pēc īstenības, tieši tādā mērā viņam parāda no debesīm īstenu mēru, cik tāls viņš ir no darba lišma. Tāpēc viņš ir spiests atrasties zemā stāvoklī, tāpēc ka redz savu ļaunumu vairāk nekā visi cilvēki viņa paaudzē. Tāpēc, ka visa pasaule neredz patiesību, kādā mērā atrodas zem ļaunuma varas, bet darbu Radītāja dēļ viņi vēl nav sākuši. Taču viņš redz, kādā mērā viņam nav nekādas iespējas izdarīt kaut ko debesu dēļ, un pats par sevi viņš jūt, ka ir atdalīts no Radītāja.
Un viņš jūtas, it kā būtu miris, jo ir atdalīts no dzīvības avota, un tāpēc, ka jūt nāves garšu, pats par sevi saprotams, ir nomākts, jo zemais ir sliktāks par mirušo. Un tad viņš kliedz: “Labāk nāve nekā šāda dzīve”. Tāpēc, ka tad viņš vismaz nenodara kaitējumu Torai un baušļiem, proti, neizmanto svētas lietas savam labumam, tāpēc ka jūt, ka izmanto svētos vārdus parastām vajadzībām.
10. Rabašs, 5. raksts (1989), "Ko nozīmē, ka pasaules radīšana bija kā žēlsirdība"
Dažreiz ciešanas nonāk tik tālu, ka cilvēks saka: “Labāk nāve nekā šāda dzīve”, ja es nespēju piepildīt to, kas man trūkst. Un tas ir no ciešanām, kuras viņš piedzīvo hisarona dēļ, kas viņam piemīt. Un dabiskā veidā ir saprotams, ka tad, kad viņš saņem hisarona piepildījumu, par kuru viņš sacīja, ka “labāk nāve nekā šāda dzīve”, kādu baudījumu tad cilvēks jūt piepildījuma saņemšanas brīdī. Un patiešām, kad mēs runājam par darbu, cilvēkam ir jānonāk pie hisarona tādēļ, ka viņam nav saplūsmes ar Radītāju. Līdz viņš saka: ja es nevaru nonākt pie saplūsmes ar Radītāju, – šis hisarons sagādā viņam tik lielas ciešanas, līdz viņš saka, ka: “Labāk nāve nekā šāda dzīve”.
Un to dēvē par īstu vēlmi, proti, šis hisarons ir piepildījuma cienīgs.