2. nodarbība – Lūgšana pirms lūgšanas

1. Noams Elimelehs, "Lūgšana pirms lūgšanas"

Lai ir Tava griba, mūsu un mūsu sentēvu Radītāj, kas dzirdi saucēju balsis un žēlsirdīgi uzklausi Israēla, savas tautas lūgšanu, lai Tu virzītu mūsu sirdis un mūsu domas pie Tevis, un pieradinātu mūsu mutes pie lūgšanām. Ar labvēlību uzklausi Tavu kalpu balsi, kas Tev raida augšup lūgšanu, kas sauc pēc palīdzības un ir garā salauzti.

2. "Zoar visiem", "Priekšvārds Zoar grāmatai", raksts "Tora un lūgšana"

Pirms lūgšanas mums ir jāsaredz, kas trūkst Šhinai, lai zinātu, kas tajā ir jāizlabo un ar ko tā jāpiepilda.

Tomēr visas Israēla tautas paaudzes ir iekļautas svētajā Šhinā. Un tie labojumi, kurus tā saņēma no iepriekšējām paaudzēm, mums tajā vairs nav jāveic, bet tie tikai jāpabeidz – jāizlabo tas, kā tajā vēl pietrūkst pēc viņu labojumiem.

3. Rabašs, 27. raksts (1991), “Ko nozīmē garīgajā darbā “sieviete, kas ieņem pirmā, dzemdē zēnu””

Kad cilvēks iet lūgt Radītāju, lai viņam palīdzētu, viņam vispirms ir jāsagatavojas un jāpārbauda sevi, un jāpaskatās, kas viņam ir un kas viņam trūkst. Un tad viņš varēs zināt, ko lūgt Radītājam, lai viņam palīdzētu. Un par to ir teikts: "No dziļumiem es saucu Tevi, Radītāj".

"No dziļumiem" nozīmē, ka cilvēks atrodas pašā lejā, kāda vien var būt, kā teikts: "Pekles dziļumos", proti, viņa hisarons atrodas zemākajā vietā, un viņš jūt, ka atrodas zemāk par visiem cilvēkiem.

Proti, viņš jūt, cik tāls viņš ir no svētuma – vairāk nekā visi citi cilvēki. Proti, nav neviena, kurš pa īstam justu, kādā mērā viņa ķermenim nav nekādas saistības ar svētumu. Un tāpēc tie cilvēki, kas neredz īstenību, kādā mērā viņi ir atdalīti no svētuma, viņi attiecīgi, var būt apmierināti ar savu garīgo darbu, kamēr viņš cieš no šī stāvokļa, kurā viņš atrodas.

4. Rabašs, 17. raksts (1986), "Sapulces kārtība"

Mums ir pienākums strādāt pie viena punkta, proti: cienīt garīgo. Un tas izpaužas, pievēršot uzmanību tam, “kam es saku”, “kā baušļus es pildu” un “kā Toru es mācos”. Proti, izskatīt padomus, [kas skaidro], kā cienīt Toras devēju.

Un, tā kā cilvēkam no savas puses, pirms viņš ieguvis zināmu spīdējumu no augšas, ir jāmeklē cilvēki, kas vairāk vai mazāk līdzinās viņam, – kuri arī meklē, kā palielināt svarīgumu, lai būtu kaut kāds kontakts ar Radītāju, lai kāds tas būtu, un, tā kā tajā darbojas daudzu viedoklis, tad ikviens var saņemt palīdzību no sava biedra.

Tomēr ir jāzina, “ka minimālais daudzums ir divi". Proti, ja divi biedri sēž kopā un domā, kā palielināt Radītāja svarīgumu, viņiem jau ir spēks, kas ļauj saņemt Radītāja diženuma palielināšanos, kas attiecas uz atmošanos no lejas, un uz šo darbību pēc tam nāk atmodināšana no augšienes.

5. Bāls Sulams, Šamati 122, "Saprast, kas tiek noskaidrots "Šulhan Aruh""

Jābūt sagatavotībai lūgšanai, lai viņš sevi lūgšanai pieradinātu, it kā viņa mute un sirds būtu vienprātībā. Un tas var notikt, kad sirds piekritīs, pateicoties pieradumam, kad sapratīs, ka saņemšanas stāvoklis tiek dēvēts par atdalīšanos, bet galvenais ir saplūsme ar Dzīvības Avotu, kas ir atdeve.

6. Rabašs, 13. raksts (1988), "Ko garīgajā darbā nozīmē, ka tautas vadonis arī ir pati tauta"

Kad cilvēks studē Toru vai nodarbojas ar baušļiem vai lūgšanu, viņam ir jākoncentrē doma uz to, ka par visiem saviem labajiem darbiem viņš vēlas, lai Radītājs kā atlīdzību viņam dotu pilnīgu ticību. Un par to ir rakstīts rabi Elimeleha lūgšanā ("Lūgšana pirms lūgšanas"): "Un nostiprini Tavu ticību mūsu sirdī uz mūžiem bez pārtraukuma, un, lai Tava ticība savienojas mūsu sirdī, kā nesagraujams pamats".

7. Rabašs, 27. raksts (1991), “Ko nozīmē garīgajā darbā “sieviete, kas ieņem pirmā, dzemdē zēnu””

Cilvēkam, kurš grasās lūgties, ir jāsagatavojas lūgšanai. Un kāda ir šī sagatavošanās? Kā rakstīts: "Lai Israēls sevi virza uz Radītāju" (Šabats 10). Un tur sacīts, ka tajā, kas skar sagatavošanos, lai katrs to darītu atbilstoši savai izpratnei. Un to nepieciešams izskaidrot šādi, ka katrs ir veicis sagatavošanos, lai zinātu, ko lūgt. Tāpēc, ka cilvēkam ir jāzina, ko lūgt, proti, viņam ir jāzina, kas viņam trūkst.

Tas nozīmē, ka cilvēkam ir daudz vajadzību, kuras viņš var lūgt, bet parasti ir pieņemts lūgt to, kas cilvēkam trūkst visvairāk. Tāpēc, ka pasaulē ir pieņemts, ka tad, kad cilvēks sēž cietumā, visas viņa rūpes ir tikai par to, lai Radītājs viņu izlaistu no cietuma. Un, lai gan dažreiz gadās, ka cilvēkam nav arī ienākumu un tā tālāk, tomēr jebkurā gadījumā cilvēks tad nelūdz, lai viņam dotu arī ienākumus, lai gan viņam arī tas ir nepieciešams, jo viņa galvenās ciešanas ir no tā, ka viņš atrodas cietumā. Tāpēc cilvēks lūdz tieši to, kas viņam ir visvairāk nepieciešams.

8. Rabašs, 10. raksts (1986), "Par lūgšanu"

Kad cilvēks grasās lūgt un prasīt Radītāju, lai Viņš piepilda viņa hisaronu, protams, nepieciešams, lai viņa lūgšana būtu skaidra. Proti, lai viņš precīzi zinātu savu hisaronu. Citiem vārdiem sakot, kad viņš grasās lūgt Radītāju, viņam ir jāiztēlojas, ka viņš tagad sarunājas ar Valdnieku. Un Valdnieks var vienā reizē viņu apveltīt ar labu tā, ka viņš būs vislaimīgākais cilvēks pasaulē, jo Valdnieka mājā netrūkst nekā. Tādā gadījumā pirms lūgt, cilvēkam ir kārtīgi jāpārbauda, lai zinātu, kas viņam patiešām trūkst – ja Valdnieks dos piepildījumu viņa hisaronam, viņam vairs nekā netrūks un viņš būs vispilnīgākais cilvēks pasaulē.

9. Bāls Sulams, 18. vēstule

Tūlīt pat no rīta, ceļoties no miega, [cilvēks] veltīs pirmo mirkli saplūsmei ar Radītāju un izlies savu sirdi Radītājam, lai Viņš sargātu viņu visas 24 stundas diennaktī, lai viņa galvā neienāktu lieka doma, un lai viņam tas nešķistu par neiespējamu vai augstāku par dabu, dabas veidolā, kas uzstādījusi dzelzs priekškaru un tā tālāk. Un cilvēkam ir vēlams noņemt dabas aizsegus, kas viņam ir tik reāli. Vispirms lai viņš notic, ka dabas aizsegi, baisi pat domāt, neatdala Radītāju un pēc tam lūgs no visas sirds – pat par to, kas ir augstāk par viņa būtības vēlmi.

Un saproti to vienmēr, arī jebkurā stundā, kad pār viņu ies turp un atpakaļ formas, kas nav svētums, – lai nekavējoties pārtrauc, tiklīdz atgūsies, viņš satraukumā izlies savu sirdi no visa spēka, lai no šī brīža un turpmāk Radītājs viņu glābtu no saplūsmes pārtraukuma ar Viņu. Un pakāpeniski viņa sirds samierināsies ar Radītāju, un viņš pa īstam vēlēsies saplūst ar Viņu. Un Radītāja griba Viņa rokā izpildīsies.

10. Rabašs, 13. vēstule

Un vienmēr ir jācenšas, lai kritums, ko izraisījuši šķēršļu licēji, neaizņemtu un neatņemtu daudz laika, bet tūlīt pat, nostiprināties un uzticēties Radītājam un lūgt "no dziļumiem". Proti, nokrītot dziļā bedrē, "es saucu Tevi, Radītāj".