924. Un Dievs runāja ar Mozu

VaEra, 1955. gada janvāris

“Un Dievs runāja ar Mozu un sacīja viņam: ‘Es esmu Kungs.’”

Mums ir jāsaprot, ko šis izteikums nozīmē mums. Šķiet, ka tas attiecas uz Mozus jautājumu, kas tika teikts nodaļas beigās, Shemot [2. Mozus 5:23], kur ir rakstīts: “Kopš tā laika, kad es atnācu pie faraona runāt Tavā Vārdā, viņš ir darījis ļaunu šai tautai, un Tu nemaz neesi glābis Savu tautu.”

Mozus jautājums bija tāds: kad viņš viņiem pateica, ka viņiem ir jāstrādā Lišma [Viņas dēļ], visi domāja, ka viņu darbs kļūs intensīvāks un ar lielāku spēku, bet patiesība bija pretēja — viņi kļuva vājāki darbā.

Rezultātā viņi sauca uz Mozu: “Kādu labumu tu mums esi devis, kad apsolīji, ka mēs iziesim no trimdas Ēģiptē, tas ir, ka mūsu prāts bija trimdā un ka pa ceļu, ko tu mums dod, strādāt Lišma, mēs tiksim atbrīvoti no ķermeņa verdzības, ko sauc par ‘faraonu’? Patiesībā mums nav nekādas motivācijas! Tādējādi mūsu prāts ir tāds, ka mēs nevaram pieņemt tavu cildeno mērķi.”

Uz to nāca atbilde: “Un Dievs runāja ar Mozu.” Dievs ir daba. Ciktāl tas attiecas uz dabu, jums ir taisnība, ka jums nav degvielas, lai turpinātu savu darbu. “Un sacīja viņam: ‘Es esmu Kungs.’” Radītājs ir žēlsirdības īpašība, un ar Viņa žēlsirdību viņi var piesaistīt spēkus un degvielu virs dabas un virs saprāta, un par to viņi vairs nevar strīdēties, jo visi argumenti, ko cilvēks var izvirzīt, ir tikai tur, kur saprāts to apstiprina. Bet virs saprāta var notikt jebkas, tikai mums ir jāpalielina ticība, ka Radītājs var palīdzēt virs dabas.

Patiesībā nav iespējams saņemt kaut ko virs dabas, pirms cilvēks izlemj, ka tas nevar notikt dabas ietvaros. Tikai pēc tam, kad cilvēks zaudē cerību uz dabu, viņš var lūgt palīdzību no augšienes, lai viņam tiktu dota palīdzība virs dabas.