16. nodarbība. Pretruna vadībā – Bāla Sulama raksta "Miers" izpēte
16. nodarbība. Pretruna vadībā – Bāla Sulama raksta "Miers" izpēte
Izmeklēti fragmenti no Bāla Sulama raksta "Miers"
1. slaids
Bnei Baruh Kabalas akadēmija - Globālais kurss 2025/2026
Miers
Autors: ravs Jehuda Ašlags (Bāls Sulams)
2. slaids
Raksta "Miers" oriģinālpublikācija – Bāla Sulama 3. brošūra
3. slaids
(zinātnisks pētījums par Radītāja darba obligātumu, kas pamatojas uz eksperimentāla pamata)
“Un vilks dzīvos ar jēru, un leopards gulēs ar kazlēnu; un telēns un jauns lauva, un vērsis kopā; un mazs zēns tos vadīs.” “Un būs tajā dienā: Radītājs atkal [izstieps] Savu roku, lai atgrieztu Savu atlikušo tautu, kas palikusi dzīva, no Ašuras, no Ēģiptes, no Patrosas, no Kušas, no Eilamas, no Šinaras, no Hamatas un no jūras salām” (Jesaja 11).
4. slaids
“Teica rabi Šimons ben Halafta. “Radītājs nav atradis citu tilpni, kas spētu noturēt Israēla svētību, izņemot mieru, kā teikts:” “Radītājs dos spēku Savai tautai, Radītājs svētīs Savu tautu ar mieru”” (traktāta Ukcin beigas).
5. slaids
Pēc tam, kad iepriekšējos rakstos esmu izskaidrojis vispārēju Radītāja darba formu, kura visa būtība ir ne vairāk un ne mazāk kā mīlestība pret tuvāko, kuru no praktiskā viedokļa ir vērts definēt ar vārdiem “atdeve tuvākajam”. Proti, ja ņem vērā mīlestības pret tuvāko praktisko daļu, tā mums šķiet tikai kā laba ietekme uz tuvāko, un tāpēc ir vērts definēt “mīlestību pret tuvāko” ar vārdiem “atdeve tuvākajam”, kas visvairāk piemēroti domātajam saturam, mums garantējot, ka mēs neaizmirsīsim par nodomu.
6. slaids
Un pēc tam, kad mēs esam kārtīgi iemācījušies Viņa darba formu, mums ir jāizpēta, vai šo darbu mēs pieņemsim tikai ticības veidā, bez jebkāda zinātniski eksperimentāla pamata, vai arī mums tam ir arī eksperimentāla bāze. Un tas ir viss, ko es vēlos pierādīt šajā rakstā.
7. slaids
Un, lūk, vispirms man noteikti jāpamato pats priekšmets. Citiem vārdiem sakot – kurš ir tas, kurš pieņem mūsu darbu? Tomēr, tā kā es nepiederu pie filozofisku formu cienītājiem, jo es neieredzu jebkādus pētījumus, kas veidoti uz teorētiska pamata, un, kā zināms, liela daļa manas paaudzes man tajā piekrīt, tāpēc ka mums ir pārāk liela pieredze šāda veida pamatojumos, kas ir ļodzīgs pamats, – kad izkustās pats pamats, gāžas arī visa ēka…
8. slaids
Tāpēc es šeit negrasos teikt nevienu vārdu, kas nenāk no praktiskā prāta kritikas: sākot ar vienkāršu izpratni, kas neizraisa nekādus strīdus, virzoties uz priekšu analītiskā ceļā [tas ir, izliekot objektu pa tā sastāvdaļām], līdz mēs nonāksim pie šī augstākā priekšmeta atklāšanas.
9. slaids
Un no šīs analīzes mēs iesim atpakaļ sintētiskā ceļā [tas ir, apvienojot un saistot elementus kā analoģijas vai secinājuma metodēs no vieglā līdz smagajam], kas parāda kā Radītāja darbs tiek apstiprināts un pierādīts vienkāršā izpratnē no praktiska skatupunkta.
10. slaids
Kontrasts un pretruna Vadībā
Jebkurš saprātīgi domājošs cilvēks, paskatoties uz mūsu acu priekšā izvērsto realitāti, atradīs tajā divas diametrāli pretējas parādības. Ja skatās uz radīšanas kārtību no tās eksistences un uzturēšanas viedokļa, krīt acīs apbrīnojami laimīga vadība, [kas tiek veikta] ar dziļu gudrību un lielu talantu: 1) kā radījuma daļu radīšanā, 2) tā arī tā eksistences nodrošināšanā kopumā.
11. slaids
Un ņemsim par piemēru esamības procesus, kas vērsti uz cilvēka dzimtas uzturēšanu. Un, lūk, viņam ir sagatavota vecāku mīlestība un bauda pirmā iemesla veidā – droša un ārkārtīgi uzticama savai lomai. Un, kad pamatu (esoda) piliens atraujas no tēva smadzenēm, Vadība [jau] tam ir iekārtojusi drošu vietu, kas ir organizēta ar izcilu gudrību un spējīgu pieņemt dzīvības garu.
12. slaids
Un tur Vadība piešķir viņam dienišķo maizi dienu no dienas ar precīzu mēru. Turklāt Vadība sagatavojusi viņam brīnišķīgu guļvietu mātes klēpī, lai neviens nepiederošs viņam nekaitētu. Un tā rūpējas par viņu visās viņa vajadzībās kā pieredzējusi aukle, kura neaizmirst par viņu ne sekundi, līdz viņš iegūst spēku un varenību, kas ļauj viņam ienākt dievišķā pasaulē. Un tad Vadība uz īsu brīdi aizdod viņam spēku un varenību, pietiekamu, lai sagrautu viņu ieskaujošās sienas. Un, kā bruņots kareivis, pieredzējis un pieradis, viņš ņem un izlauž sev ceļu uz āru un iziet dievišķā pasaulē.
13. slaids
Un arī tad Vadība viņu nepamet, un kā žēlsirdīga māte tā rūpējas par to, lai viņu aizvestu pie tādiem uzticamiem un mīlošiem cilvēkiem, uz kuriem var paļauties, dēvētiem par “tēvu” un “māti”, kuri viņam palīdzēs visās viņa vājuma dienās, līdz viņš paaugsies un spēs uzturēt savu eksistenci pats saviem spēkiem. Un līdzīgi cilvēkam katrs dzīvnieks, kā arī augi un nedzīvais, – tie visi tiek vadīti lielā gudrībā un žēlsirdībā, lai garantētu viņu pašu eksistenci un viņu dzimtas turpināšanos pēc tiem.
14. slaids
Taču tam, kurš skatās no šīs realitātes eksistences uzturēšanas un sagatavošanas viedokļa, acīs krīt liela nekārtība un juceklis, it kā te nebūtu nekāda vadītāja un nekādas vadības, un katrs var darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā, un katrs būvē uz otra drupām, un grēcinieki ir pieņēmušies spēkā, bet taisnie mīdāmi kājām bez jebkādas žēlastības utt.
15. slaids
Un zini, ka šī pretruna, kas krīt acīs ikvienam jūtīgam un saprotošam [cilvēkam], cilvēci ir nodarbinājusi jau kopš seniem laikiem. Un cilvēkiem bija daudz šo divu pretstatu izskaidrošanas veidu, kas vērojami Vadībā un kalpojoši vienotai pasaulei.
16. slaids
Pirmā teorija: Daba
Šī teorija ir ļoti sena. Tāpēc, ka pamatojoties uz šiem diviem pretstatiem, kas viņiem krita acīs bez jebkādas iespējas un veida tos savstarpēji tuvināt, viņi nonāca pie vispārēja pieņēmuma, ka tas, kurš šo visu radījis un izdomājis, tas, kurš stingri un cieši pārvalda realitātes eksistenci tā, lai nepazustu neviens tās elements, tam nepiemīt nekāda prāta un tas [neko] nejūt. Un tādējādi, kaut arī viņš ir radījis un vada realitātes eksistenci ar apbrīnojamu un brīnišķīgu gudrību, viņš pats, neskatoties uz to, ir nesaprātīgs un to visu nav darījis tīšām. Ja viņam būtu prāts un jūtas, viņš nešaubīgi neatstātu šādus trūkumus uz realitātes [eksistences] nodrošināšanas ceļiem bez jebkāda žēluma un žēlsirdības pret cietējiem. Un tāpēc viņi to nodēvēja ar vārdu “daba”, citiem vārdiem sakot – vadītājs, kuram nepiemīt ne prāta, ne jūtu. Un tāpēc, viņuprāt, šeit nav uz ko sašust, nav kam lūgties, un nav pret ko taisnoties.
17. slaids
Otrā teorija: Divas vadības
Daži izrādīja lielāku saprātu, jo viņiem bija grūti pieņemt šo pieņēmumu par dabas vadību. Tāpēc, ka redzot realitātes parādību vadību, kuras pastāvēšana tiek garantēta ar visdziļāko gudrību un kas ir virs jebkādām cilvēcisko spēju robežām, viņi nevarēja piekrist tam, ka tas, kurš šo visu vada, pats ir nesaprātīgs. Tāpēc, ka nav iespējams dot to, kā tev nav. Un nav iespējams iemācīt vai nodot gudrību otram, ja tu pats esi muļķis.
18. slaids
Un, kā tad var teikt par to, kurš mums organizējis parādības ar apbrīnojamu un pasakainu gudrību, ka viņš nezina, ko dara un veic to aiz nejaušības, kad katram ir skaidrs, ka nejaušība nevar organizēt nevienu parādību, kas būtu veidota pēc gudrības principiem. Un tur klāt – garantēt tai vēl arī mūžīgu eksistences kārtību. Un tāpēc viņi nonāca pie otra pieņēmuma – ka šeit ir divi vadītāji un radītāji: viens rada un uztur labo, bet otrs rada un uztur ļauno. Un viņi ļoti detalizēti izstrādāja šo teoriju, savā ceļā minot pierādījumus un piemērus.
19. slaids
Trešā teorija: Daudzdievība
Šī teorija radās no divu vadību teorijas. Viņi izdalīja un sadalīja katru darbību no visām darbībām pilnīgi atsevišķi – proti, spēku un bagātību, varu un skaistumu, badu, nāvi un haosu u.tml., un iecēla pār katru no tiem īpašu radītāju un vadītāju un to izvērsa, kā viņiem labpatīk.
20. slaids
Ceturtā teorija: pameta savu lietu
Pēdējā laikā, kad zinātne bagātinājās un kļuva redzama stipra saikne starp visām radījuma parādību daļām, tika atzīts, ka daudzdievība ir pilnīgi neticama, un tāpēc atkal radās jautājums par pretstatiem, ko mēs izjūtam vadībā.
Un tāpēc viņi izdarīja jaunu pieņēmumu: ka patiesībā radītājam un vadītājam piemīt prāts un jūtas, taču viņa diženuma dēļ, ko nav iespējams pārvērtēt, mūsu pasaule viņam ir kā sinepju grauds un niecīga, un viņam nav vērts ar mums nodarboties mūsu niecīgajos darbos. Un tāpēc viņa sniegtais eksistēšanas atbalsts ir tik izkropļots, un katrs rīkojas, kā viņam ienāk prātā.
21. slaids
Un vienlaikus, kopā ar iepriekš aprakstītajām teorijām, valdīja arī reliģiskās mācības, kas apstiprina dievišķo vienotību, un šeit nav vieta ar to nodarboties. Tāpēc, ka šeit es gribēju tikai izskaidrot avotus, no kuriem ir cēlušās dažādas izkropļotas mācības un dīvaini pieņēmumi, kuri kā zināms, ieguvuši lielu varu un izplatību dažādos laikos un dažādās vietās.
22. slaids
Un no tā ir skaidrs, ka pamats, uz kura tika būvētas visas nosauktās teorijas, ir radies un cēlies no kontrasta un pretrunas starp diviem vadības veidiem, kas jūtami mūsu pasaulē, jo visas šīs teorijas bija aicinātas tikai aizlāpīt šo milzīgo plaisu.
23. slaids
Tomēr pagaidām pasaule vēl iet savu ierasto ceļu un šī briesmīgā un milzīgā plaisa ne tikai nav aizlāpīta, bet gluži pretēji, nepārtraukti mūsu acu priekšā paplašinās, pārvēršoties par baisu bezdibeni, no kura nevar saskatīt un nav vairs cerību uz kādu izeju vai glābiņu.
24. slaids
Un skatoties uz visiem šiem iepriekšminētajiem mēģinājumiem, kurus cilvēce ir izmantojusi vairākus gadu tūkstošus bez jebkādas jēgas, man rodas jautājums: varbūt vadītājs vispār nav jālūdz, lai izlabo šo plaisu, bet visa šī lielā labošana ir mūsu pašu rokās?
25. slaids
Piesardzīgas attieksmes obligātums pret dabas likumiem.
Mēs visi redzam caur vienkāršu apzināšanos, ka cilvēku dzimtai ir pienākums dzīvot sabiedrisku dzīvi. Proti, ka tā nespēs eksistēt un uzturēt savu dzīvi bez sabiedrības palīdzības.
26. slaids
Tāpēc iztēlojies šādu situāciju. Teiksim, kāds cilvēks ņems un aizies no sabiedrības uz vietu, kur neviena nav, un sāks tur dzīvot, ļoti ciešot un mokoties tāpēc, ka viņš ir vājš, lai apmierinātu visas savas vajadzības. Taču viņam bez šaubām nav nekādu tiesību paust sašutumu par Vadību vai savu likteni. Tomēr, ja viņš tā rīkojas, tas ir, pauž sašutumu un nolād savu rūgto likteni, tad viņš tādējādi tikai pauž un izrāda pats savu muļķību. Tāpēc, ka laikā, kad Vadība viņam sagatavojusi komfortablu un vēlamu vietu sabiedrībā, viņam nav attaisnojuma, [kas ļautu] no tās aiziet uz vientulīgu vietu. Un šādu cilvēku nedrīkst žēlot, jo viņš iet pret radījuma dabu, kamēr viņam ir [zināms] padoms – dzīvot tā, kā viņam liek Vadība. Tāpēc viņam ir liegta žēlsirdība.
27. slaids
Un šim apgalvojumam piekrīt visi cilvēku dzimtas pārstāvji bez iebildumiem. Un es to varu papildināt un pamatot, balstoties uz reliģiju, piešķirot tam sekojoša apgalvojuma formu: par cik radījuma vadība nāk no Radītāja, kura rīcībai neapšaubāmi ir kāds mērķis, – jo nav darbinieka, kuram nav mērķa – tad iznāk, ka katrs, kurš pārkāpis vienu no dabas likumiem, kurus Viņš mūsos ir ielicis, tādējādi kaitē galīgajam mērķim.
28. slaids
Tāpēc, ka mērķis, bez šaubām, pamatojas uz visiem dabas likumiem vienlaikus, bez izņēmuma. Kā jau pieklājas gudram darbiniekam, kurš nepieliks un nesamazinās ne par matu darbībās, kas nepieciešamas mērķa sasniegšanai. Un sanāk, ja kāds ir pārkāpis vienu likumu, viņa izsauktais kaitējums nodara zaudējumus un bojā Radītāja izvirzīto galīgo mērķi. Un tāpēc Daba viņu sodīs. Un tāpēc arī mums, Radītāja radījumiem, nedrīkst viņu žēlot, jo Dabas likumus viņš apgāna un Radītāja mērķi aizvaino. Un tādai, pēc manām domām, ir jābūt šī apgalvojuma formai.
29. slaids
Un es nedomāju, ka kādam ir vērts ar mani strīdēties par formu, kādu es piešķīru šim apgalvojumam, jo tiek teikts viens un tas pats. Kāda starpība – teikt, ka vadītājs tiek dēvēts par “daba”, tas ir, tam nav saprāta un mērķa, vai arī teikt, ka vadītājs ir apbrīnojams viedais, kurš zina un jūt, un viņa darbībām ir mērķis?
30. slaids
Galu galā mēs visi atzīstam un piekrītam, ka uz mums gulst šis pienākums – pildīt Vadības baušļus, tas ir, Dabas likumus. Un mēs visi atzīstam, ka tas, kurš pārkāpj Vadības baušļus, tas ir, Dabas likumus, ir pelnījis un cienīgs saņemt tādu sodu, kādu viņam uzliek Daba. Un neviens nedrīkst viņu žēlot. Tādējādi šī apgalvojuma raksturs ir viens un tas pats, un starp tiem nav domstarpību, izņemot motīvu: jo pēc viņu viedokļa, motīvs ir piespiedošs, bet pēc mana – tas ir mērķtiecīgs.
31. slaids
Un, lai turpmāk man nebūtu jālieto šie divi izteicieni, proti: [1] daba un [2] Vadītājs, laikā kad nav nekādu domstarpību par likumu izpildi, kā es [jau] pierādīju, mums labāk būs piekrist un pieņemt kabalistu teikto, ka vārdam “Daba” ir tāda pati skaitliskā nozīme kā “Visaugstākajam”, proti, 86. Un tad es varēšu dēvēt “Visaugstākā likumus” ar vārdiem “Dabas baušļi” vai otrādi (“Visaugstākā baušļus” – ar vārdiem “Dabas likumi”). Tāpēc, ka tas ir viens un tas pats, un nevairosim runas par ne ko.
32. slaids
Un no šī brīža mums ir ļoti svarīgi izskatīt Dabas baušļus, lai zinātu, ko tā no mums prasa, lai tā mūs nesodītu, kā mēs zinām, bez kādas žēlastības. Un, lūk, mēs teicām, ka Daba uzliek par pienākumu cilvēku dzimtai dzīvot sabiedrisku dzīvi. Un tas ir vienkārši. Tomēr mums jāizskata baušļi, kurus Daba mums uzliek par pienākumu pildīt šajā sakarā, proti, attiecībā uz sabiedrisko dzīvi.
33. slaids
Un, ja skatāmies kopumā, mums sabiedrībā jānodarbojas tikai ar diviem baušļiem, kurus var definēt ar vārdiem “saņemšana” un “atdeve”. Citiem vārdiem sakot, katram [sabiedrības] loceklim Daba uzliek par pienākumu no sabiedrības saņemt [piepildījumu] visām savām vajadzībām. Kā arī viņam ir pienākums atdot – ar sava darba palīdzību – sabiedrības labā. Taču, ja viņš vienu no šiem baušļiem pārkāps, viņš tiks sodīts bez kādas žēlsirdības.
34. slaids
Un, lūk, saņemšanas bauslim mums nav nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību, tāpēc ka sods tiek piedzīts turpat uz vietas. Un tāpēc mums [pret to] nevar notikt nekāda nevērība.
Tomēr otrajā bauslī, tas ir, atdevē sabiedrībai, kur sods pie mums nenāk uzreiz, un vēl jo vairāk, sods tur klāt, pie mums nenāk tieši – un tāpēc šis bauslis netiek pienācīgi ievērots. Un tāpēc cilvēce cepinās uz uguns šausminošā pannā. Gan zobens, gan bads, gan to pēcteči mūs nepamet līdz pat šai dienai.
35. slaids
Un apbrīnojams tajā ir tas, ka Daba kā profesionāls tiesnesis mūs soda, ņemot vērā mūsu attīstību. Mēs paši savām acīm redzam, ka tādā mērā, kādā cilvēce pamazām attīstās, pieaug mokas un ciešanas, ko piedzīvojam, iegūstot iztiku un nodrošinot eksistenci.
36. slaids
Un, lūk, tu redzi zinātniski eksperimentālu pamatojumu tam, ka Radītāja vadība mums ir pavēlējusi pildīt atdeves bausli tuvākajam ar visu savu būtību un absolūtu precizitāti. Tādā veidā, ka neviens no mums nav tiesīgs samazināt darbu no visa tā apjoma, kas garantē sabiedrības panākumus un laimi. Taču līdz tam, kamēr mēs esam slinki to pildīt pilnā apjomā, Daba nepārstās mūs sodīt un mums atriebties. Un, spriežot pēc triecieniem, kuriem mēs mūsdienās tiekam pakļauti, mums, izņemot to, jāņem vērā vēl arī kailais zobens, kas pacelts virs mūsu nākotnes. No tā jāveic pareizs secinājums, ka Daba galu galā mūs uzvarēs, un mēs visi būsim spiesti kopīgi rīkoties, izpildot tās baušļus pilnā apjomā, ko no mums prasa.